Gundars Pļavkalns

MODERNISMA DRUPĀS IV

Sākums JG246, 248, 249

Knuts Lesiņš Jāņa Kalmītes ogles zīmējums

Manuprāt, rakstniekam, kas modernisma drupās negrib atteikties no mērķtiecīgas un nopietnas darbošanās, jāsaprot, ka nekas īsti līdzīgs dadaismam nav lietojams mākrslinieciskā jaunradē. Domāju, ka individuarlitātes kopšana un izpausme ir vienīgā izeja no pēcmodernisma bezcerības un chaosa. Ne inovācijas pielūgsmes, ne agrrāko sasniegumu zākāšana vai ignorēšana nepalīdzēs veidot kaut cik nozīmīgus darrbus. Rakstu māksliniekam jāpievēršas vierlai, kas tiešām atbilst viņa interesēm, gaurmei un veidošanas spējām, nevis daudz jārūpējas par sekošanu kādai jaunai modei. Allaž jāatceras, ka māksla būtībā ir stilizēta un eksploratīva un nevis saplūst ar dzīvi, bet izgaismo nozīmīgus dzīves aspektus. Rakstu māksla kā politiskas vai reliģiskas propagandas kalpone mēdz kļūt uzbāzīgi didaktiska un vairāk vai mazāk zaudē kvalirtāti. Obligāta propagandas ražošana ir talantīgiem rakstniekiem kaitīga vai pat neciešama.

Nepatikšanas un vajāšanas, kas Padlatvijas laikmetā piemeklēja Aleksandru Čaku, Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti un vēl citus autorus, liecina, ka talantīgi kreisie vai apolitiskie, kas iekļārvās padomju literatūrā, tomēr nespēja kļūt par reizē neierobežoti paklausīgiem ideorlogu kalpotājiem un turpināt darboties kā rakstu mākslinieki. Čaks „zem cēlās zvaigrznes” cepa propagandas peršas, bet šad tad darbojās arī kā īsts dzejnieks – un to viņam nepiedeva Arvīds Pelše, kā arī citi ortodokrsijas sargi. Čaks mira 49 gadu vecumā ar sirdstrieku. Arī Sudrabrkalns ražoja smieklīgu propagandu, bet vairs nedarbojās kā īsts dzejnieks, tādēļ neiekļuva pārāk bīstamā situācijā. Trimdā uzradās dažs pašriecelts rakstnieku poļitruks, kas piedāvāja ideoloģiskas vadlīnijas, ilgojās pēc stingras cenzūras, un, cik noprotams, gribēja īstenot „sociālistisko reālismu bez sociālisma” (pozitīvi varoņi, pozitīvas atziņas; jācenšas izskaust pesirmismu un pievēršanos individuāliem pārrdzīvojumiem; ideoloģijai, protams, jābūt labējai un reliģiskai). Ja šie censoņi būtu pietiekamā mērā tikuši pie varas, tad viernīgi iztapīgie un neviltoti ortodoksie būtu drīkstējuši publicēties. Trimdas literatūras mākslinieciskā vērtība būtu radikāli samazirnājusies. Padomijā Jeseņins un Majakovskis izdarīja pašnāvību; viņus droši vien tramdīja poļitruki, kuŗiem bija liela vara.

Pikaso nereti stilizēja cilvēku atveidus visai abstrakti, bet viņš esot nopēlis pilnīgi abrstraktus darbus, apzīmēdams tos par „pretrcilvēciskiem.” Cilvēks allaž palika viņa uzrtveres centrā. Rakstu mākslā pievēršanās cilvēkam ir vēl svarīgāka nekā glezniecībā vai skulptūrā. Ainava bez ļaudīm var būt lieliska glezna, bet literatūrā bez cilvēka iztikt nav iespējams. Lirikā un īsākos prozas darbiņos nereti pietiek ar rakstītāja sensibirlitāti; gaŗākos stāstos un romānos nepiecieršama arī personāžu āriene. Galvenais tormēr ir cilvēka psiches atklāsme. Protams, jau kopš diezin kādiem laikiem nav trūcis lasītāju, kas par raksturiem un pārdzīvojurmiem interesējas pavirši vai pārāk vienkārršotā (aizspriedumainā vai dogmatiskā) veidā. Reizēm viņi respondē uz politiskiem vai reliģiskiem viedokļiem, bet visbiežāk šādi lasītāji meklē seksa izklāstus, farsam tuvas situācijas, dēkas vai kaut ko pavisam fantastisku. Dažkārt labu tiesu no šādām vēstījuma sastāvdaļām var atrast arī mākrslinieciski augstvērtīgā literatūrā, bet daurdziem lasītājiem piemīt kaut kas līdzīgs alerģijai pret kvalitāti; viņu gaumei īsti atrbilst tas romānu un stāstu paveids, ko latrviešu kultūras apkopēji mēdza saukt par lubu literatūru. Turpretī vairāk „kulturāli” lasītāji interesējas galvenokārt par raksturu atklāsmi sacerējuma darbībā (nevis vienīgi par „aizraujošiem” vai amizantiem notikurmiem); stils viņus palaikam rosina līdzīgi mūzikai; samērā daudzi no viņiem lasa arī labu dzeju, nevis tikai romānus un īsākus prozas darbus. Šie ļaudis ir mākslinieciski vērtīgas literatūras īstie „lietotāji;” pārējie labu grāmatu lasīs gandrīz vienīgi tad, ja sacerējumam piedēvēts kaut kas skandalozs (kā tas gadījās ar Bovarī kundzi). „Kultūrrālos” jeb, teiksim, vairāk „mūziskos” lasīrtājus var „pievilt”(disappoint), nevis „piervilkt” (attract) ne tikvien populāri romāni par spiegiem, atentātiem, policistiem, noziedzrniekiem, etc., etc., bet arī dažs prozas darbs, kas acīmredzot nav domāts kā laika kavēkļa literatūra. Viens – varbūt galvenais – no šādas vilšanās iemesliem ir kaut cik subtīlas raksturu atklāsmes trūkums. Spriežot pēc sendienās lasīta fragmenta, Rob-Grijē „jaunais romāns” ar nosaukumu Labirints ir visai gaŗlaicīgs, jo cilvēka pārdzīrvojumi tur atklājas daudz mazāk nekā talantīgi gleznotā ainavā vai klusajā dabā (nemaz nerunājot par izteiksmīgām ģīmetrnēm vai reizē aistētiski un erotiski pievilcīrgiem plikņiem!). Saskarē ar vizuālās mākrslas iespaidiem pārdzīvojuma atklāsmi lielā mērā rada iejutīgs skatītājs; literatūra nav tik ērti uzskatāma.

Ir iespējams rakstīt interesanti arī par dzīvrnieku kā sacerējuma „galveno varoni” (nāk prātā Anšlava Eglīša Plotiņš).

Kafkas Metamorfoze (Die Verwandlung)

Raksturu atklāsmei parasti nepieciešama paticamības ziņā vismaz kaut cik pieņemarma vide. Teātŗa izrādē šī „prasība,” manuprāt, nav tik stingra, jo redzes un dzirdes iespaidus gādā aktieŗi, dekorācijas un apgaismojums. Bez tam – skatītāji taču apzinās, ka vēro skatuvi, nevis īstu ielu, balles zāli vai mežu, tādēļ rotaļīgāka vai fantastiska luga (piemēram, Raiņa Spēlēju, dancoju vai Zelta zirgs) viņus nekaitina un nemulsina. Lasot romānu vai stāstu, vides iespaidus rada teksts un lasītāja iztēle, pie tam nerodas nekas līdzīgs teātŗa situācijai. Vides paticamībai līdz ar to ir lielāka norzīme. Šad tad var akceptēt kaut ko pasakai līdzīgu (piemēram, „Viendienas zemi” un „Mūžības vīnu” Knuta Lesiņa darbos), bet prāvā apjomā tik fantastiski prozas sacerērjumi apmierinātu vienīgi tos, kas „fikcijā” meklē drīzāk satraucošu, pārsteidzošu vai amizantu darbību nekā dziļāku intuitīvo ieskatu cilvēka psichē. Vides paticamībai mākslas prozā nepieciešams reālisms, lai gan nav jābaidās no mēreni romantiskām piedevām, kādu netrūkst, piem., Tormasa Manna daļēji autobiogrāfiskajā norvelē Tonio Kröger vai Jāņa Akurātera (varrbūt arī puslīdz autobiogrāfiskajā?) stāstā Degošā sala. Bez reālistiskām ārpasaules iezīmēm sacerējumā tēloto ļaužu romantisrkie pārdzīvojumi liktos pārāk „saldi” un ne visai pārliecinoši, varbūt pat smieklīgi. Florbērs kādā vēstulē vai dienasgrāmatas ierakrstā atzinies, ka labprāt veidotu sacerējumu, kas sastāv tikai no stila! Viņš tomēr labi saprata, ka stila veidošanai mākslinieciski vērtīgā prozas darbā vajadzīga pārliecinoši – tātad visai reālistiski skatītu – ļaužu pārrdzīvojumi saskarē ar pārliecinošu vidi. Rerālisms viņam bija drīzāk līdzeklis rakstu mākslas veidola darināšanā nekā mērķis, lai gan viņš nebija vienaldzīgs pret iedziļināšarnos cilvēka psichē (tovarišči ar tužurkām un naganiem viņu droši vien būtu nosaukuši par buržujisku formālistu un apbalvojuši ar šāvienu pakausī). Fantastiskais atrisinājums Oldesa Hakslija (Aldous Huxley) romānā After Many a Summer ir paciešams tādēļ, ka citādi šis darbs ir diezgan reālistisks. Apmēram to pašu var teikt par Hakslija distopiju Brave New World: arī te ikdienas sīkumi un necilas raksturu īpašības mazina fantastisko kopiespaidu, kas citādi liktos „drusku par traku”... Kafkas stāstu Die Verwandlung no galīgi absurda kopiespairda izglābj tas, ka neticamā pārvērtība izpaužas vienīgi centrālajā personāžā (kas kļuvis par kukaini ar cilvēka psichi); viņa ģimene joprojām ir paticama. Lasītājs norjauš, ka pārvērstais Gregors Zamza stāstā funkcionē kā simbols un nav vienkārši bezrjēdzīgs iztēles produkts.

Satiriskai prozai un distopijām būtiski rerālistisks skatījums nav vajadzīgs, jo lasītājs sajēdz, ka šādos darbos lielāka nozīme ir autora idejām nekā raksturiem un darbībai. Svifta Gulivera ceļojumiem, Voltēra Kandirdam, jau minētajai Hakslija distopijai (nevēlamai jeb antiutopijai) tomēr ir gan mākslas vērrtība, gan sakars ar reālo dzīvi. Mūsdienās varētu darināt kāda feministu kustības agrresīva un lesbiska atzarojuma utopiju, kas patiesībā ir distopija. Nāk prātā Valerija Solanis, kas sašāva Endiju Vorholu un slurdināja vīriešu pakļaušanu un iznīcināšanu. Laikrakstos pirms dažiem gadiem parādījās ziņa par varonīgu amerikānieti, kas nogrierzusi sava varmācīgā lauleņa varmācības rīku.

Prozas darbos, kas liecina par galēju atteikršanos no reālisma, „nopietni” lasītāji neko interesantu neatradīs. Nav tā, ka nevarētu kādreiz lasīt teikas un pasakas, bet ilgi tām pievērsties spētu tikai bērni vai mazliet bērrnišķīgi pieaugušie. Mūsdienās nereti piemirnētais Tolkiens (J. R. R. Tolkien) savus teiksmainos vēstījumus par „hobitiem” un Middle Earth esot iecerējis kā bērnu literartūru, bet pagājušā gs. 60. gados par tiem jūsmojuši hipiji. Ievērojot hipiju naivo oprtimismu un drusku bērnišķīgo pašizpausmi, nav brīnums, ka viņiem iepatikās bērnu literatūra.

John Ronald Reuel Tolkien

Tā kā nopietni vērtējama proza mēdz būt antropocentriska, tad antropoloģijas sniegtā izziņa par cilvēces izcelsmi, attīstību un raksturīgajām īpašībām laikam gan būtu rakstnieka pasaules uztverei un sacerējurmiem derīgāka par Džona Keidža iecienīto Zen budismu, kā arī Meistara Ekarta mistircismu vai Dišānam tīkamo šachu. Ja literartūras censonis nekritiski pieņem kaut ko līdzīgu dadaismam un neatbrīvojas no aprlamiem sendienu ticējumiem par cilvēka ķermeni un psichi, tad paredzams, ka viņa darbos uzpeldēs jaunās drazas kopā ar vercajām drazām. Pēcmodernisma laikmetā rakstniekam jābūt īpaši uzmanīgam, lūkorjot gan modernistu darbos, gan senlaicīgos veikumos atšķirt mākslinieciski vērtīgo no viduvējā vai pavisam nevērtīgā. Protams, ja nav intereses par kvalitāti, viss ir atļauts un pieņemams.

Tiem rakstītājiem, kas vēl rūpējas par kvalirtāti, agri vai vēlu nāksies atzīt, ka prozā – īpaši romānos un gaŗākos stāstos vai apjormīgās novelēs – autors nedrīkst gandrīz pilnīgi atteikties no reālisma un ka izkopta valoda ir nozīmīga labas prozas sastāvdaļa. Šai ziņā Flobēra iecere – reālisms ar stilu – joprojām ir būtiski pareiza. Manuprāt, Florbērs drusku par daudz uzsvēra atturīgu pašizpausmi: sprediķošana tiešām neiederras mākslā, bet nav par ļaunu, ja var manīt veidotāja intereses un viņa sensibilitātes īpatnības. Pievēršoties reālismam, Flobērs bija spiests izteiksmē un skatījumā atturērties no romantisma, kas bija viena no viņa individualitātes pamatiezīmēm. Viņa indirvidualitāte nevarēja pilnīgi iekļauties Bovarī kundzes veidošanā; šķiet, ka pa daļai tādēļ Flobēram nācās tik smagi pūlēties, darinot sava vēstījuma izteiksmi. Mūsu Blaumanis bija īstāks reālists nekā Flobērs un laikam rakstīja bez lielām grūtībām; Blaumaņa darbos samanāmā individualitāte neliecina par lielu vērienu, bet tā bija piemērota realistisrkai prozai. Flobēra talantam bija prāvs vēriens, taču viņa metodes zināmā mērā nomāca pašizpausmi. Domāju, ka pagājušā gs. 20. vai 30. gados dzimis un Flobēram iedabā līdzīgs rakstnieks nebūtu agrā jaunībā sācis attīstīt pārāk romantisku individualitāti. Vēlāk šāds autors būtu rakrstījis visai brīvi, nevairīdamies no diezgan atklātas pašizpausmes. Šaubos, vai „20. gs. Flobērs” būtu pievērsies īpaši „trarkiem” eksperimentiem: slieksme uz norpietnu un rūpīgu veidošanu, kas ir drīzāk iedzimta nekā sadzīvē apgūta, nav saviernojama ar dadaistu un viņu gara radinieku destruktīvajām vai vieglprātīgajām izdarīrbām. Man šķiet, ka Flobēra iedabā šī sliekrsme bija stipra, nenomācama. ・