|
Kā milzīgi
svečturi
ozoli stāv
|
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kailos rudeņos, pavasaros,
Kā Latgales svečturi ozoli stāv
Ar mēness ugunīm zaros.
Bet mēness ir mēness, un zvaigznes ir tālas,
Jūs nezināt svečturu mokas,
Kad pusnakts melnajā klusumā
Pēc svecēm lūdz svečturu rokas.
Bet pāri plūst balta mūžība
Pa Pienceļa straumēm un tecēm,
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Un gaida pēc savām svecēm.
|
|
Un tā kā jums
nekas nav
atņemts |
Un, tā kā jums nekad nekas nav atņemts,
tad jūs arī nezināt, kā raud ežu bērni,
kad jūs ežu māti aiznesat cepurē
savam priekam.
Un tā kā jums nekad nav bijis māju,
tad jūs arī nezināt, kā sāp koks,
ko nocērt durvju priekšā.
Jūs esat atrautas lapas –
no kura koka?
Vai jūs pazīstat pīlādžu cīņu ar mošķiem?
Vai jūs esat no tā ozola,
kas vēl sniegā lapas nenomet?
Vai jūs esat lapas vispār –
visu koku un neviena koka?
Ozola lapas guļ uz zemes,
uz savām zīlēm,
lazdu lapas guļ uz saviem riekstiem.
Kādu koku lapas esat jūs?
Jums vienalga, kur perēt bērnus,
jūs esat vārnas ķīvīšu zemē!
Jūs esat zvirbuļi strazdu būrī,
jūs esat pīles kaiju ligzdās.
Sveša zeme var prieku dot,
bērniem bikses un kreklu un cepuri dot,
uzvaras ilūziju dot.
Neviena cita zeme nevar
Radītāja mieru dot.
Mieru dod tikai tēvzeme.
Kad jūs mirsit,
caurvējš kauks jūsu zārkos.
|
|
Šis darbs publicēts Ziedoņa Rakstu 3. sēj. (Nordik,
1995:302) gan ar virsrakstu „Un tā kā jums nekas nav atņemts”
sadaļā „Grāmatās nepublicētās epifānijas”, gan arī kā dzejolis.
Tīmeklī atrodamie varianti – parasti ar virsrakstu „Veltījums
Latvijas krieviem” (vai pat „ieklīdeņiem”) vietām nedaudz
atšķiras no Rakstu varianta. Dzejolis minēts Londonas
Avīzē [Nr. 1628(1978.9.VI):4] un tā pirmā nolasīšana Latvijā
aprakstīta trimdinieces, JG līdzstrādnieces, mācībspēka
vairākās Austrālijas universitātēs, Ausmas Mednes (1924-2010)
grāmatā Latviešu tautas cīņa par savām tiesībām laikā no 2.
pasaules kaŗa beigām līdz 1988. gada 1. oktobrim (Sidnejā,
1988:28-29). Par palīdzību informācijas sagādāšanā JG
pateicas Kanādas Latviešu centra Toronto bibliotekārei Aijai
Zichmanei un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Humanitāro zinātņu
lasītavas bibliotekārei Astrai Šmitei.
|
|
* * *
|
es iegāju spogulī, otrrādī
un spogulī viss bija otrādi
tur čigānietei es zīlēju
un tevi es otrādi mīlēju
tur projām, tur spogulī, atpakaļ
kur tavi kauli manus kaulus maļ
no aubes jau vecīgi čaganās
jā, vellatās, jā, raganās
jā, medus, mēnesis, medījums
medus gadījums, medīgs radījums
jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē
kur Ādams nav teicis vēl Ievai „nē“
vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī
kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz
es satiku tevi pirmoreiz
tālāk - skolas, bērnudārzi un nami
un neesam mēs vairs pazīstami
tu izzūdi, un tu man pazūdi
mazi meitēni, rīti rasoti
bizbizmārīte uz pirksta man sanēja
bizbizmārīte kura būs manējā
kura no viņām - caur pasaciņām
tevi nes sevī - kura no viņām
bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā
vēl dziļāk - otrādi bezgalībā
un es izkāpjos lēnām atpakaļ
te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ
un apgriežu savu otrrādi
apkārt uz mutes, otrādi
kāda dīvaina iedoma
atpakaļ zīlēt
spogulī mīlēt
spogulī zīlēt
atpakaļ mīlēt
|
|
* * * |
Upē naktī pīles kliedz
un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Varbūt, ka ir ņemts par daudz,
varbūt, ka par maz ir ļauts,
un varbūt par maz ir arī sāpēts.
Izeju no mājām kluss.
Zvaigzne spīd, un dubļi dus,
un var skaidri redzēt laimes naudu.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā,
tik no malas izliekas, ka raudu.
Upē naktī pīles kliedz
un tu arī neiemiedz.
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā,
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
|
|
Svešas drēbes |
Svešas paša drēbes man
Svešas svešu drēbes man
Sveša sirds zem drēbēm skan
Svešas paša drēbes man
Drēbes svešas pašam man
Svešas drēbes svešas man
Svešu paša drēbes spiež
Svešu drēbju vīles griež
Sveši mezgli berž un knieš
Svešu paša drēbes spiež
Drēbes svešas pašam man
Svešas drēbes svešas man
|
|
Neiespējami aptvert
bezgalību
|
Neiespējami aptvert bezgalību
Laikā un telpā.
Svarīgi saprast dzīvotgribu
Savā īsajā elpā.
Svarīgi saprast, ka tas, ko ceļam –
Tas stāvs, tas nojums –
Ir mūsu mūžam, mūsu ceļam
Vienīgais attaisnojums.
Vienīgais. Te. Kur lemts bij dzimt.
Nekur citur nav vērts sevi meklēt.
Un nekur mēs citur vairs nebūsim,
Ne debesīs kādās, ne peklē.
Vienīgais. Un cita nekāda
Nav. Un tāpēc mēs gribam,
Lai mūsu dēls atkal kokus stāda
Starp divām nebūtībām.
Es tevi mīlu. Es viņu nīstu,
To, kas ārda mūs nost un lauž.
Tā bite ceļ šūnu. Tā putns vij lizdu.
Tā zirneklis tīklu auž.
|
|
Visbriesmīgāk ir,
kad otram sāp
|
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un tu nezini, kā lai palīdz.
|
|
* * *
|
Dukte, vissenākā meita,
ar darbības sakni duh –
slaukt, slaucēja meita, duhitar, dočka
Dukte, kas pienu melž –
mlk, malko, mleko,
no govs pupa melž, no krūzes malko.
Pīt – tecēt, rietēt,
gosniņa papijusi,
atrietējusi – es piju, es slaucu; pīmu pīt.
Kriet – krējumu noņemt,
grtas – sens sanskrita krējums,
grietine, grieti, grējums, vēlāk tas saies sviestā.
Andža, Andžs, Andžiņš,
anktan – prūšu sviests,
sprakstot uz akmeņa deg sanskrita upursviests andžja.
Sensenā sanskrita ašva
vēl kumeļus zīdī pie leišiem,
pie senprūšiem dzerts ķēves pima – asvinan.
Bet sanskrita ērzelis ašvas
(varbūt caur rāmavu gājis?)
zudis pavisam, tik paliek dažas zīmes:
tas, kas ar asumu, ašs,
pie mums vēl tiek saukts ašvis, –
tramīgs dzīvīgums, traks, aštrs.
Ko tas nozīmē? To,
ka daba par visu vairāk
uzticas sieviešu dzimtei un neļauj tās vārdam atdzist.
Mater – mūžīgais vārds,
Māte, matj, mutter
(maina vārdus un slapstās pater noster).
(No Poēmas par pienu)
Par Imantu Ziedoni skat. arī. 1. un 47. lpp.
|
