RAITS BIRKMANIS

 

 

 

 

ja es

 

 

Ja es runātu kā dendijs komerciāls,

teiktu spīdeklei savai:

"Oh - ahoi mīļā,

mana spraužampapīra dieva illustrētā,

kaķe bez astes,

pārdēstītu plastiknāsi,

mākslīgu sirdi un žokļiem -

tu sei il sole mio!

 

Ja gadītos tevi pagaidām apprecēt,

zvēru: techniku nobremzēšu

kā tramvaju atvaļinājumā, kas depo!

Zvēru: par godu tev

cilvēku vairs

tik kristalla injekcijām producēs

Pēc Mendeļējeva ķīmikāliju libreto!

 

Ja es -

ja es - kakofōna pūtējs vientulīgs,

ai, ģībonīgā mana,

spētu tevi no realitātēm uzmodināt!

Ak - ja es spētu...

Liktu

par labu

presbiteriāņu futbola krājkasei

mēnešainu

vijoļvalsi nospēlēt uz lokomotīvēm!

 

 

 

 

 

 

 

 

PARSIFALS NABOBS

 

 

 

 

vieduma paudums

 

 

Es ievadrakstus vārsmās lieku -

Tā mūsdienās, lūk, vajag dzejot;

Es dāmām sagādāju prieku,

Kad sāku jūsmotājas zvejot;

Es esmu dumpinieks un mīlnieks,

Un skalds, un kaŗavīrs, un zīlnieks.

 

Ir pats par sevi saprotams,

Ka katrs vārsmu audējs jauns,

Visvairāk mākslu cienīdams,

Spēj būt vien ģeķīgs dzejas auns. –

Tam apdziedat būs ziemeļdabu!

(Es dzejošu par viņa nabu.)

 

Ja, dēls, tu mājo Taizemē,

Tad neskaties uz krāšņām ainām

Un siamietes ignorē,

Un jūsmo tik par zilacainām!

Ir skaisti tikai zelta mati

Un ziemeļnieces gaišie skati.

 

Kas Gotlandi nav redzējis,

Tak citiem attēlot to prot,

Tas būs mans mīļais māceklis.

Bet katedrāles apdzejot

Ir pašlaik branga bezgaumība

Un gandrīz grēks un nodevība!