|
Aina Kraujiete
|
 |
| MONTĀŽA AR MELLENĒM |
ir necerīgs jūlijs visās ejās melnas sēnes un plēnes melnas nosēžas, sēž. Krāsu no sejām krāsu no asinīm artērijās un vēnās nodzēš. Ir decembrīgs jūlijs- viss melns. Ar pēdīgiem spēkiem, ar lieliskiem pūliņiem visdrīzākos zirgus jūdzam un jūdzes un jūdzes braucam
jo braucam uz Mellužu melleņu tirgiem. (Tirgū ogas sēnes valrieksti vāravas ūdenskrinģeļi skābās stikla bombongas stiprinieki. Un čigāni vagabundi - lai zirgus var izmīt.) Mellužu melleņu tirgū tumšas vizmo mums acīs mellenes mellenes mellenes tikai
tikai melleņu melnumā melnās mellenes. Te vasarās viļājam tās mutē milzīgas zilas kā zilenes no krūmiem, kas galvas pāraug - un zelta jaunekļi zelta matiem glauda matus un meitenes, meitenēm matus – ai zeltā mērcētās zeltainās saules dienas!
Mēs braucam dienām braucam naktīm braucam - prom zirgus! jārauga steidzīgā vilcienā ietikt - mums nepietiek ar melnu melleņu tirgiem: uz Mellužu mežiem paši melleņot braucam -
Gala stacija. Melluži? Izsauc kāds melnais: Ņujorka. - Atkal un vienmēr kā murgos viss noris – sauc miegains moris: - Izkāpt! Ņujorka -
ir jūlijs, viss melns
rozā plaukstām, pēdām, rozā mutēm melnas meitenes tirgojas melni melni kratās melnajām meitenēm mati melnas melnas melnajām krūtis ir jūlijs vismelnāko melleņu laiks -
jāsākas vasaras orģijām. Liekas - kļūs mežos mellenes dārzos zemenes gražīgas ir atkal ražīgais jūlijs.
Pašiznīcināšanās līksmē kā putni no pudelēm izlaižas korķi. Vagabundi pa mellenei noķer - ai zeltā mērcētās saules dienas! Un glauda zelta matus zelta jaunekļi. Saulainas meitenes zelta pirkstiem tie glauž -
Bet mēs, kas esam mūžīgie vagabundi, mēs vienmēr vēl braucam braucam uz Mellužiem braucam atpakaļ vienmēr un atkal viss noris kā toreiz ar vilcieniem, zirgiem braucam uz Mellužiem aizvien uz Mellužiem -
uz Mellužu mežiem melleņot uz melleņu tirgiem uz melleņu tirgiem Mellužos
kur tirgus nekad nav bijis – ir jūlijs Ņujorka melns
|
| LĪGAVA |
viņa nezināja vai raudāt vai gavilēt kad no limuzīna melni livrejots vedējs izlēca durvis vērt viņas peoniju podiem rotātā vīnogulājiem apstīgotā lieveņa priekšā
- viņš bija atgriezies atgriezies atgriezies
spīdīgām lapām pieaustos damaska durvju priekškaros ieslēpusies viņa nesaprata uz kuŗu pusi acis vērst un vai būs raudāt kā senāk vai gavilēt
- viņš bija atgriezies atgriezies
starp sejai aizklāto pirkstu mežģīnēm vērodama pagalmā sauli virs ģeorģīnēm visus atbraucējam gadiem krātos un naktīs uz spilvena blakus guldinātos vārdus viņa mēģināja pārkārtot prātā bet kā porcelāns trausli un plāni nodiluši tie bija un neizrunājami saguma sabirza zem mēles smaguma
- viņš bija atgriezies
biezo vīnogulāju stīgas vējš ievērpa kaimiņu logos kā būŗos kur plandījās sievu galvaslakati un ap stūri glūnēja bērni burbuļgumiju kožļājot - viņš bija atgriezies savā limuzīnā un (laikam) ar naudu bet jau kopš svētdienas visu rītu kad lija to vairs nesauca par pamesto līgavu
un nesadzirdamas raudas damaska priekškaros ļāva lai noslāpst laikā nesagaidītās gaviles
|
|
|
|
| ZEMES LODE |
„Hi-ya, guys!” bļauj meitene uz riteņa universitātē. Viņi iet gaŗām viens pēc otra steidzas uz lekciju, bet es nevaru atminēt viņu sejas. (Kokteiļu partijās tāpat.) „How are ya, guys?” - „Great!” Norunā kopā iet uz futbola sacīksti sarkanos svārciņos, baltos svīteros, sarkana papīra vēdekļus ritmā purinot, kliedzot: „rah, rah Stanford! Beat ‘em, beat ‘em!”
Lidmašīna aizlaižas uz Saigonas pusi.
„Es ņemu Tālo Austrumu vēsturi. Cik interesanti! parīt eksāmens, būs jāsāk mācīties.”
„Tūkstoš astoņsimt sešdesmit trešajā gadā...”
„Ko vēlēsim par universitātes prezidentu?” Kandidāte Vikija Dreika, noģērbusies līdz jostai, dejo studentu biedrības laukumā.
Lidmašīna aizlaižas uz Saigonas pusi.
Mūsu vectēvi sēdēja Kolisejā, līga uz gladiatoriem, kliedza „rah! rah!” ēda saldējumu no Alpu ledus, kailu skrējēju atnestu. Un Hanibāla izbijušies ziloņi slīdēja, gāzās bezdibenī.
Lidmašīna aizlaižas uz Saigonas pusi. |
