KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

MARGINĀLIJAS

Drīz jau būs pagājis gads, kopš dzīvoju, gleznoju un zāģēju dēļus uz laukiem. Gailis atspēries dzied jau rīta ausmā, un debesis tik spilgti zilas kā nokrāsotas − vasaras dūmaka ir pacēlusies, un augusta beigās krāsu iežilbinājumi ievelk košas svītras kā Piņņa darbos, kas pārsteidz.

Latviešu avīzes neesmu saņēmis jau vairāk kā pusgadu. Esmu atvaļinājumā no trimdas, no emigrācijas kā īsts klaida cilvēks (klaidonis?). Perspektīvā raugoties, trimda nav nedz laba, nedz arī slikta − tā ir dabiska neuroze, kas vienam otram Pietuka Krustiņam kļūst par psīchozi. Vislabākā trimda jau bija rakstniekam Tālivaldim Dangavam, kas dzīvoja, rakstīja un mira Dienvidamerikā, tur mežonīgo tropu biezokņos slimoja ar Gogēna slimību − atrast paradīzi zemes virsū.

Man te arī maza daļa paradīzes. Dzīve pilsētā liekas kā slikts joks: kāpēc centri piebāzti stāvgrūdām ar ļaudīm kā bišu spieti, benzīna tvaiku pirtis, putekļu dižmākoņi ar skursteņslauķu sejām? Pat dzejnieks Čaks līda uz Rīgas priekšpilsētām zaļu zāli un kazu meklēt, un smilgu noplūkt. Un kur tad Virza, kas laukos uzcēla pili laucībai ar saviem „Straumēniem”, kur dairais makšķernieks, gleznotājs un rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš − „Mūsmāju” cilvēks no laukiem.

Vai mūsu trimdas rakstnieki ir pilsētnieki vai laucinieki? Vai godājami pilsoņi ar izmaksātām mājām? Vai dzejniekiem laukos ir vieglāk? Pilsētnieks man bija šķitis Guntis Zariņš, un laucinieks noteikti nav Anšlavs Eglītis.

*  *  *

Lasītājam jāzina, ka JG humora numurā izcenzēja manu stila parodiju par Anšlava Eglīša Līgavu medniekiem. Tad aizvien sāk likties, ka t.s. „brīvā prese” pie mums ož pēc mietpilsonīgas ērtības sajūtas, mazmājiņas „zilā ūdens” un ēdamistabas kultūras ar dabiski skābētiem gurķiem. Trimdas konservatīvisms ir lielāks nekā tas bija Latvijā, un te visam ir jābūt etnogrāfiski pareizam un uzņemtam 1939. gada mācību grāmatās. Kāpēc kāds nav padomājis par mācību grāmatu brīvai domai?

*  *  *

Dažs labs pēc humora numura droši vien spriedīs, ka mums nav humora. Pat dubultnumurā humors bija nošķiebts vienā malā, lai paviršais lasītājs neievērotu... lai, tā sakot, saglābtu situāciju. Iznākdams reizi pa 20 gadiem, humors ir kļuvis unikāls. Pat humora žurnāls Rūgtais Apīnis pārstājis iznākt. Humors − trimdas retums, jo ar latvietību nedēļas nogalēs klibodami, mēs esam kļuvuši gaužām nopietni. Rūpīgais lasītājs atšķirs humora paveidus: feļetonu, anekdotus, satiru, parodiju, burlesku, atsijās asprātību no satiras „ušņu duramiem”. Vai kādreiz latviešiem arī būs savs L.H. Menkens (Mencken) vai Lenijs Brūss (Lenny Bruce)? Labi humoristi nedzīvo ilgi: Pīpjānītis, Herberts Sils, Leo Ozols smejas aizsaulē.

*  *  *

Izņēmums ir mūsu karikatūristi: kopā saliekot Eduardu Keišu, Zilbertu un Māri Bišofu, iznāktu smaidīga trimdas vēsture. Te darbs kultūras fondiem un sabiedrībām. Šādu antoloģiju būtu labi pasniegt jaunatnei...

*  *  *

Mūsu planētas metropolēs daudz dzird par jauno mūziklu Evita. Vai kāds mūsu rakstnieks nevarētu sarakstīt libretu Kārlis? Komponistu netrūkst, rezultātā pašiem būtu grandiozs uzvedums, piemērots dziesmu svētkiem un globālām salidošanām. Varbūt rastos pat bestselleris?

*  *  *

Polītiskie ideologi bieži vien par savu uzdevumu uzskata pamācīt māksliniekus, kas „nekalpo valsts idejām”, bet vairāk vai mazāk novirzās no ideoloģiskās maģistrāles”. Pat uzmanīgais un ar entuziasmu apveltītais Aivars Goris savā grāmatā Laikmetu izteicot (Liesma, 1982. 21. lp.) ir tomēr spiests konstatēt, ka „talantīga mākslinieka daiļrade parasti ir plašāka par viņa polītiskajiem un filozofiskajiem uzskatiem”. Paldies autoram par vaļsirdību! Šo var tikpat labi attiecināt uz māksliniekiem Rietumos, kur dažādas organizācijas „iepērk” darbus no „polītiski paklausīgiem” māksliniekiem.

Mākslinieka priekšrocība, protams, ir tā, ka viņam nav uzliktas šauro uzskatu acenes un reglamentēta domāšana, kas raksturo birokrātu, polītiskā aparāta ierēdni, kas neredz tālāk par savu likumu stalažām. Bet to jau vēsture ir sen pierādījusi: jo valsts vairāk dod priekšrakstus par to, kā jāiecer un jāgatavo mākslas darbs, jo tas būs sausāks, plakanāks un plakātiskāks un agri vai vēlu to izmetīs mēslu kastē.

Polītiķiem derētu atcerēties, ka māksla ir pārāk trausls stāds, lai to aplaistītu tādi, kas mākslu nejūt un nepārdzīvo.

*  *  *

Mēģināt turēties zem vienas cepures ir latviešu „trimigrantu” (jaunvārds, apzīmējot trimdinieka un emigranta krustojumu) problēma: pēc tik daudz gadiem, kas nodzīvoti divpartiju valstīs, ir pēdējais laiks attīstīt oficiālu opoziciju. Kur paliek latviešu liberāļi? Ir bēdīgi, ka vēl arvien trūkst šīs īstās demokrātiskās iekārtas vissvarīgākā iestādījuma. Vai tad tiešām visiem liberāļiem ir vienalga?

Gunāra Priedes luga Elpojiet dziļi Latviešu centrā Toronto 1982. g. 25. septembrī uz skatuves uzkāpa ar Skaidrītes Lejas režiju, kas bija saliedējusi trio: Baibu Rubesu, Andu Sprūdžu un Andri Leju iejūtīgā teātŗa spēlē. Cēzars (Leja) raksta dziesmas populārā gaumē un tās atskaņo, iegūstot publikas atsaucību un popularitāti. Bet vai šī veida mūzika iztur profesionālo kritiku? Vai Ķeniņam taisnība, kad viņš runā par Raimondu Paulu?

Anita (Sprūdža) aistētes-kritiķes lomā cīnījās ar sevi, mēģinot paturēt didaktisko, akadēmisko „objektīvitāti”, iepretim „tautas balsij”, kas ir dabiska, nesamocīta un „nāca no sirds” kā tautas dziesma.

Bella (Rubesa) mīl Cēzaru un intuitīvi iekļaujas viņa radīšanas ikdienā un var redzēt, ka mūzika arī viņai ir sirdslieta, kamēr Andas mērķtiecīgais profesionālisms šur tur ieduŗas kā īlens maisā. Kuŗam taisnība? Dramatiķa Priedes trio pārstāv abas puses, un tajā brīdī, kad arī Anda iemīlas Cēzarā, viņas „aistētiskums” atlobās kā čaula. Vai pliķis kritiķiem? Savā ziņā jā, norādot, cik tālu bieži vien tie atrodas no radošā mākslinieka, savu teoriju tīklos sapinušies. Ar visu to, ka luga neaizsniedza sakāpinātu drāmatiskumu, tā atgādināja mākslinieciskās vides dabisko ritumu. Bella iekļāvās Cēzara mūzikas jaunradē kā daļa no tās, un Rubesas dabiskais šarms bija tā skatuviskā līme, kas savilka kopā Andas un Cēzara konfliktu. Luga šķita kā zemteksts kādai daudz lielākai, monumentālākai drāmai, kur konflikti kļūtu nepārvarami.

Muzikālais fons J. Beloglāzova vadībā labi atbilda režijas nolūkam.

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

SOLISTU KONCERTS PORTLANDĒ

Bez šaubām, mēs jūsmojam par savām dziesmām un saviem solistiem. Izpirktas biļetes. Cilvēki tupus uz kāpnēm, atspiedušies pret sienām klausās un, pēdējiem akordiem izskanot, aplaudē. Vēl un vēl, un vēl.

Izcils notikums Rietumkrasta latviešu dziesmu svētkos Portlandē bija solistu koncerts, kas notika 2. jūlija vakarā Portlandes valsts universitātes Linkolna zālē. Izcilie solisti bija mecosoprāns Olga Griķe un baritons Kārlis Grinbergs. Atsevišķi un kopīgi viņi dziedāja trīspadsmit dziesmas pianistes Brigitas Ritmanes pavadījumā.

Koncertā piedalījās arī Andrejs Jansons, spēlējot oboju un diriģējot savu kompoziciju − „Orfeja dziesma”, kuŗu spēlēja instrumentāls ansamblis. Viļņojošus aplausus izpelnījās 1982. gada 2x2 izlases koris Vizmas Maksiņas un Anitas Kuprisas vadībā, dziedot divus pirmatskaņojumus − Imanta Ramiņa kompoziciju „Jūŗai” (K. Skalbes vārdi) un Anitas Kuprisas kompoziciju „Šodien klusums” (Pāvila Johansona vārdi).

Koncerts beidzās ar kameransambļa „Solaris” pieciem priekšnesumiem, starp tiem Latvijas komponista Paula Dambja tautasdziesmu aranžējums „Ganu balsis”. Tas skanēja un sauca it kā no tālienes, it kā no Latvijas... Pēdējā dziesma bija Viktora Baštika pirmatskaņojums „Dzimtene un vēja kokle” (K. Skalbes vārdi), godalgota ar 1982. g. Portlandes dziesmu svētku balvu.

Kas attiecas uz solistu koncerta programmu, tad vairums dziesmu bija pazīstamas − tie paši vecie un mīļie J. Kalniņa, J. Vītola, V. Dārziņa, Jēkaba Mediņa un A. Jurjāna tautasdziesmu aranžējumi un dziesmas ar iemīļoto latviešu dzejnieku tekstiem. Bet kas šķita neparasts, bija programmas savirknējums: katrs gabals it kā saistījās ar nākošo, dodot visam koncertam tematisku kontinuitāti. Gaumīgi un modernos tērpos bija tērpušies koncerta izpildītāji. Olgas Griķes balti mirdzošais gaŗais vakara tērps atspoguļoja tautasdziesmu lirisko, nevainīgo spodrumu, un kameransambļa sieviešu gaŗie zilie tērpi lika domāt par rudzpuķu ziediem. Pat vīriešu melnajos uzvalkos pavīda pa zilumiņam. 2x2 dalībnieki turpretī bija tērpušies savās individuālās drēbēs.

Bet ne jau mēs vien par sevi priecājāmies. Kaut kur pūlī sēdēja avīzes Oregon Journal reportieris un rakstīja savas piezīmes. Sestdien 3. jūlijā, minētā avīzē bija rakstīts: Latvian Concert Remarkable. Starp faktiem un iespaidiem bija dažas skaistas vietas.

Zālē bijusi visuzmanīgākā un laipnākā publika, kādu rakstītājs jebkur redzējis un ka šis bijis visneparastākais (remarkable) koncerts, kādu viņš dzirdējis šajā gadu simteņa ceturtdaļā. Etniskā mūzika viņu aizvedusi atpakaļ veselu pusgadsimtu kaut kur citur, tālu projām. Viņam nav vien tikai slavas vārdi solistiem Olgai Griķei un Kārlim Grinbergam, bet arī pianistei. Par Brigitas Ritmanes pavadījumu viņš raksta, ka tas bijis vissensitīvākais un atbalstošākais, kādu viņš dzirdējis jebkur. Reportieris, tāpat kā citi klausītāji, jūsmoja par Ritmaņu māsām: „Es nezinu otru tik talantiem bagātu citu māsu duo, kas būtu nācis no Portlandes.” Par Lolitas Ritmanes kompozīcijām viņš raksta, ka tām ir „sevišķa skumja skaistuma un vilinoši aicinoša kvalitāte.” Un beidzot − viss koncerts esot cienīgs jebkuŗai (lielākai un slavenākai?) skatuvei.

Jā, ir jauki pašiem par sevi priecāties, bet slava no ārpuses, kaut vai no kāda anonima žurnālista, jau uzreiz ir kas vairāk. Tā saka, ka mūsu dziesmas skan pāri „pār deviņi novadiņi”; tā teic, ka mūsu dziesmai ir universāli akordi, ko mēs paši varbūt vēl neesam spējuši sadzirdēt.

Astrida Stānke

 

 

 

TRIVIA PORTLANDICA

(A.D. 19. VI.’82 - 5. VII.’82)

Portlandē pašā pilsētas vidū aug milzīgas egles, taisnas un stāvas kā debesis izdurt grasīdamās. Pilsētas centrā ir liels parks; tur aug rozes ar ziediem kā kāpostgalvām, tur, askētiski veidotā, ar nolūku bezkrāsainā japāņu dārzā, rotaļājas vāveres ar delikāti elegantām astēm, gandrīz kā pelēkām zosu spalvām.

*  *  *

Portlandē valda troksnis. Dienvidkalifornijas magnātu nauda ārda nost veco pilsētu un ceļ jaunu. Jaunā pasaule ar sterilām celtnēm atnākusi ciemos un, nezinādama, ko tālāk darīt, palikusi uz palikšanu. Necik tālu svētais Helēns pakšķina savu pīpīti, mazās, izkaisītās miniparku saliņas mēģina uzsūkt troksni un nemitīgās konstrukcijas putekļu dvingu. Paretam izdodas uziet kādu „mežonīgo rietumu’’ vietu, kur dominē misiņa margas, platas letes, vienkārši, sātīgi ēdieni, draudzīga, mazliet izaicinoši zobgalīga apkalpe. Neviens šādas vietas nemēģina saglabāt, restaurēt. Portlandē ir pilsēta steigā uz rītdienu − rītdienu (un šodienu) bez sejas.

*  *  *

Pilsētā dominē plašums. „Īsais” brauciens no lidlauka tālumniekiem šķiet ilgstam veselu mūžību. „Pāris ielas” nozīmē vismaz piecas vai sešas. „Netālu” ir jēdziens, ko var stiept bezgalīgi. Tuvākais motelis no latviešu nama aizsniedzams tikai „ar riteņiem”. Uz tautas dejām braucam vēl ilgāk. Toties jāpabrīnās, cik labi Portlandes latvieši atrisinājuši transporta jautājumu dziesmu svētkos. Un cik viegli to bija arī pašiem atrisināt: būsi, minibusi, riteņmājas − viss dabūjams bez bēdām. Mazliet jāierobežo personīgā brīvība, bet ja jau to visi dara − kompānijas pēc velns pat pakaŗoties!

*  *  *

Īstenībā Portlande nemaz nav pilsēta. Tā ir koncepts, iedoma, mirāža. Tā ir vieta, kur reiz latviešu bari drūzmējās, klausījās, skatījās, dziedāja, runāja, smējās, raudāja, peldēja, dzejoja, ēda, dzēra, danci sāca —

Portlandē ir latviešu nams, Aladina burvju motelis, Lojolas jezuītu „atpūtas nams” (kur neviens, pat klusu cietējas mūķenes neatrada atpūtu, kamēr vien dominēja latviski vitālais pagānisms vai varbūt tā bija pagāniskā vitalitāte, latviska, protams). Mariota viesnīca un tā otra tos „pāris soļus” tālāk. Un vietas, kur notika koncerti, izstādes, teātris, tautas dejas. Un noteikti tā izolētā vieta kalnos, kur 2x2 jaunieši un lektori pavadīja savas intensīvās diennaktis. Portlande izgaisa 5. jūlijā ap pusdienas laiku ar pēdējo atvadu azaida kumosu, ar pēdējo rīkotāju atvadu sveicienu.

*  *  *

Latvieši Portlandē atspoguļo leģendāro pionieŗu centību, uzņēmību, sīkstumu, sirsnību. Nevienā pilsētā nav vietējie pret iebraucējiem tik laipni bijuši. Solītās briežu un lašu vakariņas arī nebija nekāda lielīšanās vai kaila svētku promulgācija, tas bija redzams, taustāms, izbaudāms fakts.

* * *

Iet latvieši caur sarkanām ugunīm − runās, darbos, pārrunās, simpozijos, paneļos, ielu krustojumos, dienās, naktīs, gaiteņos, uz galdiem, aiz krēsliem, turpceļos, atceļos, neceļos. Kālab stāvēt un gaidīt, līdz metīsies zaļas? Varbūt nemainīsies nemaz. Laika ir maz, stunda ir vēla −. Portlandē sarkanās ugunis ignorē.

*  *  *

Pretstati, paradoksi. Arī tie ir daļa no Portlandes. Kur gan citur pie dzejas galda draudzīgi sasēdinātu Valdu Dreimani ar Modri Lorbergu? Archibīskapu ar Olafu Lielo? Pie šī paša galda ir arī neizteikts, liels tukšums: pie tā nesēž šā gada Jaunsudrabiņa prozas balvas laureāte. Svētkos braukusi, pie galda neaicināta. Reizēm atļaujamies pārāk daudz un tai pašā reizē tik maz.

*  *  *

„Bet vai tas tiešām bija tā, / To Neatminis neatmin,” reiz piedziedājumu savam miniepam piedzejoja Ojārs Jēgens, tais dienās, kad bijām jaunāki, iecietīgāki, mazāk aizdomīgi. Vai tiešām tā bija Portlandē, kā rakstīja avīzēs? Un kā rakstīs Jaunajā Gaitā, LaRA-s Lapā un citur?

*  *  *

Portlandes Latviešu namā svinējām Jāņus. Īstajā datumā. Dzērām alu, ēdām sieru, mēģinājām līgot. Tad kļuva tumšs un nevarēja vairs saredzēt vārdus izsniegtajās dziesmu lapiņās. Kāpām riteņmājā, lai atgrieztos Aladina burvju alā. Gulēt vēl negribējās, līgot arī vairs ne.

*  *  *

Vienā naksniņā izvilkām gaismā turpat vai simt gadu vecu mīlestības vēstuli. Lasījām un locījāmies smieklos. Cik sentimentāli! Cik jocīgi! Cik bizarri! Bija jau arī. Jājautā tikai: kādas mums tiesības būt tik snobiskiem, tik paštaisniem? Vai padomājam, cik smieklīgi nākamajām paaudzēm varētu izklausīties mēs?

Vai pat tagad esam tik brīvi no sentimentalitātes? Vai smejoties par „lielkukainīti” mēs sev neatgādinām katliņu, kas zobojas par grāpīša melno dibenu? Pats galvenais: kuŗā brīdī, kuŗā gadskaitē pienāk moments, kad privāta vēstule vairs nav privāta?

 

O.F. Kosa