25.

Šie vārdi, šīs čalas, debates, šie jautājumi un šīs atbildes, ziņas, pārdomas, dzejas rindu zvanīšana − tās ir pavasarīgas, dzīvas ūdens straumes, kas manā dziļi sastrēgušā sirdsgultnē atvaldzina, sakustina smagus ledus bluķus. Straumes urdz un šalc, griež untumainā ledū slidenas rievas. Ledus sienas, grūti stenot, cita gar citu beržas. Drūp. Plaisā. Un tā man sten un beržas valoda. Ausīs skan tāla šalkšana, un es runāju. No manis iziet vārdi un piebiedrojas citiem vārdiem. Mēs kopā runājam seno ūdens valodu. Tie ir palu raksti.

Pretim vijas lokans, mundrs strautiņš, manu salto noteku ielenc un, priekā guldzēdams, aizrauj līdz. Mēs ieplūstam lēnā, rāmā upe − mēs iegūstam tās spēku un pieredzi; tā − mūsu bezbēdīgās putas. Upes − sasaukdamās − plūst uz jūŗu. Uz atdzimšanu.

Vai pļavas un lauki, meži un ceļi vai pilsētas bruģis, sīkā lietutiņā mazgājoties, saprot vārdu ceļojumus? Un vai cilvēks, savu gaitu nemitīgi kāpjot, rasu noslaukot no pieres, dzird vārdu pacietīgos čukstus? Vai savas dzīves trauksmē viņš prot izcirst klusu brīdi − uztverei? Jeb vai nepacietīgs izsit mietpilsoņa lietussargu? Būs slideni ceļi...

Mēs esam lietus lāses, vārdabrāļi un māsas. Mēs neprasot krītam pasaulē, izgarojam, notekam, plūstam, ceļamies un līstam no jauna. Mēs esam veldze un lāsts, dambju pārplūdinātāji, krastu izgāzēji, baļķu nesēji un dzirdinātāji. Mēs esam sniegs un ledus. Mēs esam lauzēji. Mēs esam rasa un uzplaukums. Kā mūs saprast? Paciest? Savaldīt?

Ikkatra lietus lāse, ikkatra sniega pārsla, ikkatrs vārds skan atšķirīgi. Vētrojot, virmojot, rūtīs bungojot, asfaltā līpot, sirdī meklējot atskaņas, pār bortu triecot sāļi rūgtas putas aukā − mēs esam dažādība, pārsteigums, briesmas. Mēs esam − mežu lenktā ezerā − miers. Mēs esam tuksnesī solījums. Mēs esam liecinājums mūžīgai dažādībai.

Gar lidostas uzgaidāmtelpas bikli pelēkiem logiem tek virvainas ūdens straumes. Vējš triec atsevišķas lāses pret mani, ar plaukstu savandot peļķes betona skrejceļos. Mākoņi skrien. Tie visi ir vārdi. Kāds ar mani runā. Pat nežēlīgas saules izceptā zilgmes sutā, aiz kuŗas briest krusa, kāds ar mani runā. Varbūt − visi un viss ar mani runā. Un es gribu dzirdēt, es gribu klausīties, es gribu saprast un zināt. Kā kaktuss es gribu gudrību uzkrāt gaŗu gadu izturībai. Es gribu gaidīt − atvērts.

Es lidoju projām, es atgriežos, bet tas ir tikai cilvēku izgudrojums, tās ir momenta formas prasības. Pār mani un visas pasaules muitniekiem līst lietus. Kas saskaitīs sirdis, kuŗās ledus lūzt? Tam skaitlim nav vietas anketās.

Bet svarīgākais − pats par sevi muļķīgs jēdziens, jo tiesnešu nav − ir mīlestība. To saprot lietus un zāle, kas grib zelt. To saprot kumeļš. Un labs jājējs to saprot. To saprot vālodze, pat sniegputenis. Un to saprotam mēs. Jo mēs esam brīvprātīgie.

Neviens neprasa no mums šo lidojumu, šo lietus vārdu lāsi, šo krusu, šo avotiņu. Kaut ko jau prasa − kādu mierīgu gulēšanu ūdens torņos vajadzības brīdim − bet ne šo. Lūk, kā viņi būvē labāku kanalizāciju, pamatīgākus dambjus! Kā viņi iziet uz jumtiem un darvu lej pilsētas smadzenēs! Un visur pārdod riepas slideniem apstākļiem. Velti. Jo neviens nekad nespēs cilvēku atturēt no galvas pacelšanas, no nāšu ieplēšanas, no mirkšanas līdz pautiem pavasara palos. Tāpēc mēs esam brīvprātīgie, − jo mums nāk pretim. Mēs ejam kopā kā daudzbalsīgs koris, un mums pretim nāk atskaņu mežs.

Jā, šie vārdi. Šīs sejas. Šīs dziesmas. Šīs sirdis. Ceļiniek, palūko, tās runā uz tevi. Nevienai dziesmai nav skaņas bez vārdiem. Vispirmais − bija vārds. Bija lietus lāse tuksnesī, tad − Nīla, faraoni, piramidas. Bija vārdi un tad dainām cauri dega Jāņu nakts.

Neaizmirsti, ceļiniek, ņemt vārdus talkā. Ņem saudzīgi, gudri. Tu vari ar tiem cirst, pērt un sodīt. Tu vari gavilēt. Tu vari tos nest dziļi, dziļi un sasaukties ar savas cilts vārdiem tā, ka nodreb pilsētas pamati un meža gali lokās. Tu vari mierināt, tu vari sūdzēt, tu vari akli kliegt. Tu vari visu, − ja tu vingrinies. Ja tu esi lepns. Ja tu redzi un dzirdi, un jūti līdz papēžiem tā, kā tavi tēvi to juta.

Un tad tavējie saplūdīs ar viņu vārdiem. Tad no jauna tu zināsi, − un agrāk vai vēlāk tas tev jāsaprot −, ka tu turpini to pašu mūžīgo vētru, to pašu puteni, to pašu miršanu un atjaunošanos. Un svētīgāku darbu tu nevarētu atrast. Negribētu atrast.

Līt un līt − savas zemes un tautas zelšanai.

 

Juris Mazutis

LaRA-s Rakstnieku nedēļā 1982. g. jūnijā Portlandē.