Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
Lidija Dombrovska
TĀDI SAVĀDI PUTNI
(Autores zīmējums)
Divriteņu un putnu pilsēta. Lielajā laukumā pie puķu tirgus stāv pelēku zvirbuļu izrotāta strūklaka. Ķēniņienes dzimšanas dienā šļācošās šaltīs lec zeltīti āboli. Tad ļaudis drūzmējas visapkārt, un bērni gavilē. Bet šorīt te ir patukšs. Tikai putneļi tekalē čiepstot šurpu, turpu. Aptupušies plūkā spalvas. Iedzer kādu ūdens malku no lielās akmens bļodas. Liekas, ka viņi ir diezgan apmierināti.
Kreisajā laukuma malā uz tumšzaļā soliņa sēž bārdains jauneklis puķainā poplīna kreklā. Prāto par savu nenobeigto lugu. − Varbūt, viņš saka sev, mani varoņi pārspēlē. Varbūt, ka darbībā ieaustā doma skaidrāk izceltos, ja es manuskriptā kādu repliku izsvītrotu. Galvenā vēsts sakņojas nojautu dziļajā pasaulē. − Skatītājs ir jāuzskaņo. Vienkārši jāuzskaņo. Kā mūzikas instruments. Kā čells, kā vijole. Un tas, lūk, prasa ne mazāk kā īstu meistarību.
Ne jaunais lugu autors, ne mazie sīkknābji nemana, ka pavisam netālu, aiz puķu pārdevējas strīpainā lietussarga, vecas akācijas zaļajās dzīlēs ietupuši visai savādi putni. Divi no neaizsniedzamās tāles atplīvojuši neierobežotā kosma bērni. Kā tas nākas, ka pie neiedomājamā plašuma pieradušie var ar kādas lielpilsētas ieslēgtību samierināties? Un kaut vai uz dažām stundām. Bet varbūt, ka viņi vēl ir jauni un briesmīgi iemīlējušies. Tas visu izskaidrotu. Jo tādās reizēs pasaule liekas daudzkrāsaināka. Kā cilvēkbērniem, tā arī izplatījuma putniem.
Te viņi ir. Zaļajā lapu patvērumā kā divi eņģeļi vai kaut kas līdzīgs. Dzīļu nepārspētā zilgmē jaušama bezlaicība, kaut kas trausls, rokām netveŗams.
− Kā dzīve samilzt, dzied pirmās planētas putns... Tieši šorīt tavas astes spalvas viz vēl neredzētā krāšņumā. Ai, viedā draudzene, dzīvā mīta māte, vai tu jūti, kā jūŗas vēju maigajos glāstos tavi lieli pietūkst? − Vai tu sajūti dzīvās radības enerģiju vibrācijas, šīs planētas skaņas un krāsas? −
− Es atceros, ka lielajā pilsētā, aiz pelēkās jūŗas, cilvēki mums uzsvieda tīklus. Aizveda uz izmeklēšanas iestādi, gribēja ar viņu parastām pratināšanas metodēm kaut ko panākt, teica otras planētas putns. Kad es par mana kosma veidoliem stāstīju, par urdīgo dziņu gaisos celties, par nepārtrauktas pārveidošanās likumu un vēlmi, viņi neticīgi kratīja galvas. Nenoģieda, ka tieši izbrīns spēj izraisīt atklāsmi. Viņi pat nezināja, ka brīnumputni ir nesatveŗami, nenotiesājami, neieslogāmi, ne...
Tā tas bija. Bet pašreiz zaru atstarpēs ieslīdēja saulstari. Pilsēta vēl nebija atmodusies. Un svešo planētu putniem gribējās kaut kā izkustēties. Žigli no pazarēm izspurdzot, viņi pāršķērsoja laukumu, piestājās pie kāda skatloga. Un kādi brīnumi. Te zeltītos ielogos ierotīti pretī raudzījās pavisam pazīstamu veidolu attēli. Plašā izplatījuma vēstneši. Kosma sauļu un komētu apveidi. Pirmatnēju formu konkavie vai konveksie veidoli. Lidzivīm, kosma spārēm un taureņiem radnieciskas būtnes. Universa apžilbinošās krāsas, spilgti sarkans, ugunīgi dzeltens, mēļš, indigo, šur tur tāds blāvi violets ietonējums. Kāds dīvains radījums ir cilvēks ar saviem sapņiem, saviem noslēpumiem. Savu dažkārt gandrīz vai kosmisku iztēli.
Abi putni, kaklus staipot, knābjiem dauzīja loga stiklu. Kādas gleznas labajā stūrī viņi saburtoja: Miro. Bet tas viņiem izlikās kā kāds burvja ķeburs, kāds neizprotams simbols.
Blakus veikala skatlogā bija izklātas grāmatas. Katrā no tām savs īpatnējs pasaules skatījums. No vāku izrotājuma spriežot, ne visas likās vienādi pievilcīgas. Bet no izskata vien nevar ne par kādas grāmatas, ne kāda cilvēka vērtību kaut ko secināt.
Nupat ielās saplūda ļaudis. Abiem putniem tik tikko izdevās nepamanītiem pacelties spārnos un, Lielo laukumu ar putnu strūklaku pārlidojot, gūt atelpu kāda jumta korēs.
Apakšā iegarena terase. Vienā stūrī vairāki puķpodi ar ziedošām platlapēm. Kādas kastaņas zari ēnojas uz cementa plāksnēm. Te ir puslīdz klusu, tāda maza saliņa pašā lielpilsētas dzīlē. Pretējā nama gludā siena, debesīs stāvus ieslējusies, pasarga no liekas ziņkārības.
...Tad piepeši atveŗas terases durvis. Kāda bāla meitene vējā plandošiem matiem ar Saldās liesmas lūpu zīmuļa triepieniem uz lūpām un zvaigžņu zibšņiem acīs. Aiz viņas pagaŗš jauneklis puķainā kreklā. Tas pats no šīrīta zaļā soliņa. Nomutojas, apskaujas. Stāv kā salipuši. Viens otru paijā.
− Šonakt es uzlidoju uz kādas svešas planētas, saka meitene. Man likās, ka mans ķermenis samilza, ka es izplūdu, sabiezēju, pārformējos. Viss šķita rēgains, nereāls, tāda kā karnevāla sajūta. Man apkārt lidinājās savādi putni. Varbūt, ka arī es biju tāds. Un varbūt, ka arī pašreiz esam kādas teikas vai nostāsta tēli, tik šobrīd cilvēka čaulā. Kad es apgriezīšos, tu jau būsi pazudis.
− Šorīt, viņš atsāk ar smaidu, uz soliņa sēžot, man kaut kas atgadījās. Kaut kas manai lugai izšķirīgs. It kā kādas agrāk neapjaustas tāles plašums visu pareizā perspektīvā nostādīja. Vai tu to saproti?
− Jā, viņa atjoko, mūzas skūpsts uz vaiga un − simsalabim, viss labākā kārtībā.
Abi putni dzirdēja, ka viņi smējās. Meitenes matos zibsnīja atspulgas. Uz balustrādes zīmējās lapu mozaīkas kā dzīvi kaleidoskopi. Jaunieši runāja par Pop-Time, Super-Disco, Blue Jeans, Long Drinks, Friendship Seven un vēl par daudz ko citu, ko viņi nekad vēl nebija dzirdējuši. Var gadīties, ka tie bija kādi segvārdi vai slepeni kodi. Kā robotu apkalpotos satelitos. Vai lidojošos šķīvjos.
Ap pusdienas laiku, − pēc kosma laikrāža bija pagājušas nepilnas piecpadsmit sekundes, viņi juta, ka jādodas atpakaļ. Nebūtu nekādi joki, ja Lielā Kosma Māte sadusmotos. Tad viena kājas spēriena pietiktu, lai šo niecīgo planētu sadrumstalotu. Universā tādas lietas var atgadīties. Bet pašreiz kosma putniem tāds nobeigums nepatika.
Kad saule aizslēpās aiz mākoņiem, viņi uzšāvās gaisā un ātrlidojumā nozuda kā kāda nebijusi parādība. Tādi interplanētāri lidojumi viņiem nebija nekas pirmreizējs. Viņi bija no mūžseniem laikiem iepraktizējušies improvizācijas meistari. Jau daudzus skrejošus gadu tūkstošus. Arī tad jau, kad primitīvie cilvēki pazemes alās bizonus zīmēja.
PIRMS PĒDĒJĀ CĒLIENA
Kas mani aicina pār piekrastes akmeņiem lēkāt, kad draudīgs paisums jau virsū šķiežas? Kas mani tik nemitīgi piesauc un atpakaļ vilina, madaru, biškrēsliņu pieziedējušās dzedziedās iemet? Kur ir visas novalkātās, kaudzē sasviestās dienas? Kur ievziedu pārslām piebirušās, dziesmu laivās aizvadītās, kur tās ir noslēpušās? Vai kāda vējos aizplīvojusi strēmelīte aiz gaismas vārtiem vēl ir pataupījusies?
Pār dzedrajiem dziļumiem atspulgu veidoli, saplūst un izgaist. Baltajām kaijām līdz tiecos apvārsnim pāri. Mākoņputās aizslīdu pa vizmaino zilgmi bezlaicībai pretī.
Ar vēja vēdām atskan tālas balsis. Un pēkšņi dzimst doma, ka arī es gribu ar vēju ģīgām un jūras šalkšanu spēkoties. Ar ūdensputna balsi tevi piesaukt. Kamēr tā spītīgā, gruzdošā uguns vēl nav apdzisusi, viļņu mugurām pāri ar tevi sasaukties. Pār mūžības slieksni pārkāpušos draugus sasniegt, ar vēl nedzimušām svešās planētās mītošām dvēselēm vārdot. Ar tiem, kas visu jau ir piedzīvojuši, un tiem, kam vēl viss ir jāpiedzīvo.
Redzes šaurais, ierobežotais leņķis man nepieļauj visu pilnīgi ielenkt, radības daudzveidību visā pilnībā saredzēt. Kā lai es to iespēju? Kā lai to iespēju ar tik ierobežotu pasaules atainojumu? Tikai iztēle ir plaša, neierobežota, vēzīgi atvēztiem spārniem. Spējīga pacelties zvaigznāju visattālākās galaksijās, neierobežotā kosmā, kur tai mājas.
Kā zeme, tā ūdens ir daudzslāņaini. Apakšā ūdensaugi, zivis, pa virsu peld putni, staru šautras, vižņi un ziedputekšņi. Vētrā sabangotā jūŗa − dvēseles nemiers. Visu lietu nepastāvība. Rāmais ūdens spogulis − apziņas balti nospodrināta siena. Vai tu iespēj savu silāju vizijas, savu aizgājušo dienu putnus atsaukt un sazīmēt?
Tovasar, kad viskrāšņākie varavīksnes tilti debess krūtij pārliecās pāri, kad negaisa ērms snaicījās silos starp priežu sārtajiem stumbriem un rudenī, kad ziemeļblāzmas rēnā gaisma skāra prātu un sirdi. − Vai tu atceries, cik smējīgi labvēlīgs toreiz rādījās mēness, kad baltajās naktīs kaismīgi zvaigznes zvīļoja? Kāds paradīzisks skurbums madarotās pļavās lējās, kā rudzu laukos ziedošās vārpas viļņojot sveicināja? Un sēklu putekšņi saulstaros virpuļoja, kad gaisma kā ūdens lija, lai pēkšņi sarecētu, pārtaptu tumsas pelnos.
Tad kādu dienu, tu savu dvēseli kaut kur starp baltajām piekrastes kāpām atstāji, zem vientuļas priedes asinssārta stumbra. Kāpu baltā smilts to apraka, pārvērta smiltī, ko brāzmainie vēji jūŗā iepūta.
Vai tu zini, cik krāsainu zivtiņu tavas dvēseles dzelmē peldēja pirms tu to pameti? Vai tu atskārsti, ka tavā pazudušajā dvēselē čaloja neizsmeļami līksmes strauti, kas dažkārt pārplūdināja krastus?
Kas tu esi saulē, kas tu esi vējā? Ne vairāk kā viens niecīgs astrālais puteklis. Ko tu aiz apvāršņa marles atradi? Kādas miglas, kādus gaismas kūļus, kādus apveidus, kādas krāsas?
Tu, kas vēlies padebešos iespurgt, starp planētām, satelitiem, lidojošiem šķīvjiem lidināties. Vai tu uz savas kailās miesas vienu vienīgu komētas ziedu ietetovēt iespēji? Vai tu pazīsti mirkli, kad pumpuri raisās? Vai tu varenās dabas atmodas mistiku atšifrēji?
Skaties, nupat tāda ņirboša daudzveidība. Vai tu redzi, ka blāzma savas nianses pārtonē? Gaišzilais jaucas ar iesākto, top kobaltviolets. Tad pēkšņi vizma piešķiļ acis un grūti ir kaut ko saskatīt.
Kādreiz ar gaismas staru nebeidzamam izplatījumam cauri atstīgoji, lai uz šīs planētas kādu sēkliņu iesētu. Kā tu šai bezgalīgi tālajā ceļā sauļu sistēmu negaisos nesadegi? Ko tu uz vakardienas liedaga atstāji? Ko tu vientulības laivā iemeti līdz? Vai tu atceries kādas lapas smalko skeleta zīmējumu vai gliemežvāka izrotājumu vai kāda tauriņa krāsas? Kādas kosma dziesmas tevī iestīgoja? Kādu planētu signālus tu uztvēri? Un tagad klusuma brīžos, vai tevī brīžiem kaut kas neieskanas, kad tu matērijas sārtā degot savus sirdspukstus saklausi?
Tie tevi mudina augt, gaismā ieaugt.
Kas tevi lielāku izauklēja? Priežzaru rokas, paegļu spārni, paparžu plaukstas? Kas tevi vēl šobaltdien svešajos ceļos pavada, − senču spriguļu rībieni, sērdieņu dziesmas?
Varbūt, ka tu jau piemirsi, ko tavas acis vakar atainoja? Kādreiz pagadās, ka aizvakar skatītais skaidrāk rādās. Bet to, ko acis vairs negrib atdot, to gara pirksti saudzē, glāsta. Kā mīļu vārdu, kā dzintara rotu, kā kāda putna pogāšanu.
Dažkārt spalgi klaigājot pārlido pelēkas dzērves, uz spārniem atnes skumju plīvurus. Kā mēs viens otru sasauksim stundu trauksmē starp robota izdarībām, supertirgu un televīzijas raidījumiem? Es slāpstu pēc zaļzaļo paparžu un zilo viršu klusuma, bet trokšņi bliež, putnu svilpienus apslāpē. Kas mūs viens otram atburs, ja zem velēnām paši savas saknes nesajūtam? Kā gan jebkad pa vientuļo selgu bradājot, tavas vēja aizpūstās pēdas atrast?
Ko tu redzi, ko atskārsti sava gliemežvāka tumsā, zem zvaigžņu kūpošām krāsnīm, zem piesmietās, pieģiestās saules? Zem likteņa tēraudzābaka? − Ne tavu silu vairs, ne tavu koku, kur pieturēties.
Dienu virpulī iemestā dzīvā radība atpeld un aizskalojas. Viena gaŗa siluetu rinda pār tumsas atvariem pārmestu laipu. Katram sava bēdu turziņa līdz. Piesardzīgi, balansējot. Soli pa solim. Koncentrējoties.
Bet tie, kam ir jāaiziet, tie aizmūža elpai uzpūšot, aizplīvo.
Kādā pilnmēness naktī, kad sarma apsedza zāli, es tevi redzēju kā pēkšņi izpūstu liesmiņu vēl īsu brīdi zilgani kvēlojam. Es tevi redzēju, lielā nedrošībā, bailīgi atraisāmies kā rudens saltās dvašas skartu ziedlapu. Es tevi redzēju negribīgi paceļamies un, apļos griežoties, pazarēs ieplīvojam, kur tu trīcošiem pirkstiem kādam zaram pieķēries.
Es tevi redzēju vienā cirtienā pārgriežam nabas saiti ar zemi.
Un ikreiz es sajutu, ka arī man drīz spārni pieaugs.
Bet varbūt, ka tu mirstot izdīgsi vai kā liesma kādā citā telpā un laikā uzliesmosi. Tur, kur mēs nespējam ieskatīties, kur dzīvi būdami visātrākās raķetēs nespējam aiztraukt.
Palaikam manu selgu pārskalo saulaini viļņi. Tad siltuma pielijušās plaukstas grib kādu noglāstīt. Jo ar to siltumu ir tā, jo vairāk no sevis nopludini, jo straujāk tas tevi atkal piepilda. Un tas, man liekas, ir brīnišķīgi.
Šajā ārprāta gadsimtenī ar kaŗiem un uzbruņošanās sērgu mēs paši savas upuŗu asinīm notrieptās ķetnas nepazīstam, viens otra kliedzienus nesadzirdam un nezinām, ka joprojām, spalvām apauguši, alās mītam.
Tik strauji mūsu ceļš ved lejup. Brīžiem sasveŗas tā, ka aizrauj elpu. Un cikiem no mums nebija ārprāta velvēs jāsmok? Tur mūsdienu cilvēks citu cilvēku kādas idejas vārdā iesprosto. Vai tu sajūti kādas ledainas vēsmas pieskārienu?
Vai tādēļ, ka esam tik sīki, tik niecīgi, mūsos tik spēcīgi vientulība samilzt? Kā zemestrīce, kā sāpeskoka sakne tā spēj mūsu zemē iesprukt, to sadragāt. Starpbrīdī, īsi pirms pēdējā orkāna, cilvēks smok savu smadzeņu smirdīgajos izvirdumos, savu domu nabadzīgajā cietumā. Ieslodzīts, ieslodzījies. Determinēts. Destruktīvs.
Bet aizvien vēl šīs ilgas, šīs ziedēšanas alkas. Nolikt galvu sūnās kā māmuļas klēpī. Pie sentēvu stādīta ozola piestāties, kuplākos zarus vainagiem izraudzīt. Zilu vizbuļu zilgmē iegrimt un nepamosties.
Vai tū vasaras pļavā iebrienot ieklausījies? Vai tu dzirdēji, kā stiebrs ar stiebru par rudens dāsnumu prāto? Kā gaidošie augļu koki zaros sakārtiem, vēl nenobriedušiem augļiem par Lielo Brieduma laiku stāsta. Arī man kāds pienāca klāt, ausī iečukstēja: Skaties, tagad pēc viesuļvētras tik daudz sagāztu koku, aplūzušu zaru. Tieši tagad mums būtu ienākušiem augļiem jābūt.
Bet varbūt, ka esam pārāk mazdūšīgi. Varbūt, ka pārāk bieži staigājam galvas nodūruši, drūzmu nepašķirdami. Nošļukuši. Pusvītuši. Vienaldzīgi.
Ai, kā kādreiz bišu piezuzinātās dienas sanēja. Cik bezbēdīgi mēs kādreiz, dzīves straumē ieniruši, ļāvāmies, lai plūsma mūs nes. Bet tagad, mūsdienu krāčainais paisums ik mirkli draud dzelmē ieraut. Viļņi ceļas, ceļas. Jau ūdens līdz lūpām.
Kādreiz dēstītie augi, mūsu dārzu košums, negaisa skavās aizgāja bojā. Bet zemē izbirušā sēkla atmodu gaida. To ilgi iecerēto dienu, kad tā, savu raupjo čaulu pārplēšot, atbrīvosies. Bet līdz tam tai ir tumsā jāpaciešas. Un dažai labai ir jāaiziet bojā. Bet kādreiz notiek arī tā, ka nāves stigas šķērsojušie negaidīti pirmo plaukumu piedzīvo.
Vai tu redzi, kas ap tevi notiek? It kā kaut kas jau būtu sācies. It kā iesprostotā ūdens dambis draudētu sagāzties. It kā vēju sagrauztās kāpas jau jūrā veltos. Ik rīts aust drūmāks par vakarējo.
Un varbūt, ka viss jau par vēlu. Varbūt, ka mēs neko vairs nespējam izgrozīt. Grožus no rokām izlaiduši, gaidām, kad pasaule eksplodēs. Bet dažreiz šķiet, ka aiz pamales līmeņa kaut kas saslejas, raisās. Kaut kas neatvairāms, it kā iepriekš nolemts. Jau tuvāk un tuvāk. Kokos gail mēļas atspulgas. Vai tā ir pēdējā dzisna, vai jauna ziedoņa tikko jaušamais svīdums? Kā tev liekas?
