Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs

 

 

Ojārs Krātiņš

 

 
ČETRI HAIKŪ

    Glūn ielas lampa.

Zari melno aiz rūtīm.

    Ak nemiera nakts!

 

    Vējš plūkā gaisu;

Pālu galos tup kaijas –

    gaidot pārmaiņas.

 

    Acs meklē veldzi:

zaros karājas lāses –

    ziemas pumpuri.

 

    Tavs glāsts uz sejas,

pēdas jūrmalas smiltīs:

    zeme atceras.

 

 


 

Voldemārs Avens

 

 
MOZAĪKA

§

savas labākās sviestmaizes

apēdām sen

tagad iztiekam ar zoļādām

zosādām

ādām

un citām grūti sakožamām vielām

bet patiesībā

ir laikam vienalga

ko ēdam

jo domājam

ka ēdam

to labāko

§

ar aitu baru nevajag skrieties

ar aitām vajag apieties

polītiski nosvērti

un treknos āboliņa laukus

rādīt tad

kad sabrukums neizbēgams

§

man šķiet

tu piedzimi

vēderdejotājas vēderā

jo tavi vaigi kustīgi

un smaids vienmēr vietā

trūkst tikai dimanta

tavā nabā

 

BRĪVĪBAS

ATSLĒGA

Un ieplūduši viens otrā,

tie dzemdēja savilktu dūri

ar brīvības atslēgu pirkstā.

    Atrodiet caurumu –

durvis būs vaļā uz mūžu.

 

MĀCĪT

Mani nevar mācīt,

iemācīt, izmācīt.

Mani var tikai

iesaukt un apmācīt

stāvēt ierindā.

 

Kāds saka: mierā...

            Kādēļ mierā?

Esmu mierīgs

jau visu mūžu.

            Ko turi rokas

            pie bikšu vīlēm,

            kad jāsit?

 

ATDUSA

Šai kalna kājgalī

atdusas ložu šautras,

darba rokas,

spalvas kāti,

otas,

mokas,

lēni vārdi.

Pelēks uz pelēka pliena,

balts uz balta auta

kā labi aplēsta apdomība:

Dieva vilktā strīpa –

pāri visam.

 

 


 

Juris Mazutis

 

 

VĒL VIENA TILTA

BALĀDE

Aiz pustumsas, kur lietus bārkstis spuldzes nomazgā,

kož solu zobi cieti, smaga maršēšana rūgst,

pland vecas karavīru dziesmas skrandas. Pulveŗsmaka

nāsīs sit. Un vaidi. Sēras. Sērs. Ar dūmiem – tuvāk nāk. Te būs...

 

Jā – pūš celrāde taure – pret vēju seju griez. Es

svīstu. Priekšā iznirst tilts. Sašķībis. Peldot. It kā

ļodzoties... Tas – rūgts dzelzs tilts, kas smagus siržu ešelonus nes.

To – sniedzoties, bez vārdiem – katrā kaulā... zinu. Tā:

 

Zem tilta un zem miglas – dzied melna, melna upe.

No upes dzied. Jau ilgi, ilgi. Un tajā dziesmā esmu ienācis.

Plūst balsis senas, pazīstamas, svešas. Šalc straumes rāmā aizrāde –

tu teiksi tikai sākumvārdus. Ciema vārdus. Mums – esi svešinieks.

 

Vairs nezinu, kas viņpusē. Bet dzīslas sauc – reiz šurpu nācu. Šķirts.

Reiz savu trauslo skaņu – iedimdināju dzelžos to.

Ej... Čukst upe – ej. Un neprotu vairs teikt, vai tas ir

lietus, vai tie sviedri, vai – aizraudu neaizsniedzamo...

 

 

1944. – 1973. – 1982.

RIETUMKRASTA

SOLĪJUMS

Austrumkrastā viļņi dārd ātri un auksti

bet te tāda rotaļa vien

Visu pasaules smagumu smiltīs nometuši

bērni pret sauli brien

 

Te vieglāk – un seklāk – salido sirdis

pa pāŗiem pārojas, pazūd

Un tad no jauna uz Havaju spārnojas

zaļāku vilni jūgt

 

Rietumkrastā viņi guļ laipni un brūni

savu pārākumu apzinoties

Smaidot – gaida no nelaimīgās ārpasaules

tevi, izbrīna pilnu, ierodoties

 

* * *

kad neapturami lepns uz savu tautu esmu –

raudu

zobus griežu kad tās neaptveŗamos idiotus

baudu

 

liek sabangotais dainu, dziesmu vilnis

bimbot

liek stingums, stulbums mitri tukšs man saost –

dimbu

 

rauj mani, nelabais, rauj katru nakti

dienu

liec saprast – vienmēr atgriežos, lai kurp un kā es

skrienu

 

LIELĀS CENZŪRAS

VILCIENS

Un tad viņi sadzina vārdus lopu vagonos

un aizveda uz izmērdēšanas vietu...

 

Kad pusnaktī bruņoti vīri iebruka vārdnīcās –

viņi strādāja no slepeniem sarakstiem

no tādiem, kuŗus sastāda

vadoņi, nodevēji

ar vārdiem: pavēle, uzdevums

bez – sirdsapziņas...

 

Mērķis bija skaidrs –

vēsturnieki vēlāk (vienmēr – vēlāk!) teica:

atstāt vienīgi paklausīgos

līdz nāvei iebiedētos

jo tiem būs pienākumi

un tiem būs pamācība...

 

Lai dzīvo ģeniālā vienvalodas pātarība!

Bez jautājuma zīmēm.

 

Vārdu vilcieni ilgi, ilgi dārdēja aizejot

un ilgi vēl dārdēs

un palikušie vārdi nespēja tukšumu

piekliegt

zem asmeņa – nedrīkstēja...

 

Grib lapu robos augt jauni vārdiņi.

Un aug! Aug vareni, sulīgi.

Tur – kur svešvārdi nav ievazājušies.

Un ja tu mīli vārdus – tad lasi rūpīgi.

Lasi – un atlasi. Katru vārdu.

Uz grāmatas vākiem vairs neskaties.

 

Nu jau tie vecie vārdu izvarotāji –

valsts godu pelnījuši pensionāri...

Prāvā viņi teiks: klausījām pavēlēm.

Bet arī pavēles ir vārdi –

kas par viņiem liecinās.

Un liecinās viens otrs no bada atgriezies.

Un katrs, kas savu dzimto robu saprot.

 

Bet lēnām, lēnām...

Pie vecās vārdnīcas – un izmukušo vārdu

tīrīšanas darbiem ķeras jauna maiņa.

Tā retumis vairs vārdus – pazudina.

Bet mocīt, apkaunot un noklusēt tā māk.

Dot citu nozīmi pat krietniem vārdiem

tos – nelietot vai noslāpēt

un izsmiet, notiesāt

uz nevārdu izsūtījumu –

kur viņi nevar citiem vārdiem pieskarties

un skanēt rindkopās.

Tā ir tā jaunā – valodas dīrāšana.

 

Un vārdnīca brēc savu gadsimtu sāpi.

 

Pluinīti, mistroti

savā meldiņā dzīvojam

savus vārdus – izdziedot.

 

Un nemaz nemanām,

ka arī mūsu vilcienam

svelpj ateju

no platformas, kuŗai izkārtne:

 

virziens – nezināms.

 

 


 

Juris Kronbergs

 

 
WHITSUNTIDE BLUES

Mēs sēdējam tur, uz kāpnēm:

žīdi, intellektuāļi un čigāni

No skaļruņa bauroja metalliskas balsis

Nāca diena pakal dienai un aizgāja

 

Svaigi krāsotais vārdiņš Naids tecēja lēni

no mūŗiem. Emigrantiem domātā radio pārraidē

kāds atzina savu vainu. Pauzes starp viņa vārdiem

bija griezīgas kā klusums telefona vados pār jūŗu,

kad nav vairs ko teikt

 

Kāds cits tā ilgojās tuvuma,

ka iemīlējās attāluma ēnā (kas

laizīja mūsu sejas ar suniski kalkulētu piemīlīgumu)

 

Robežas nebija redzamas:

katrs mēs tās nēsājām dziļi paslēptas sevī

 

Gudrojām par uzdevumiem (šai dzīves skolā),

prātojām par bailēm,

vērojām kā filmā

kā cilvēks lēnām pārvēršas par lupatu,

it kā kādā Dalī gleznā:

lupata ar acīm; ausīm; mēli, kas reiz uzvilkta

nevar beigt tarkšķēt

un roka, kas raksta, raksta, raksta...

Un visapkārt tuksnesis, un pie apvāršņa –

Zilie kalni

 

Divi gaŗāmgājēji, pielipuši pie kāda plakāta,

mūs uztvēra kā tintes zivi

ar vienu pašu galvu, ar vienu pašu domu,

kas lika tai izpūst zilu miglu

un vējam to izplatīt –

pār baltajām vizbulītēm nogāzē,

pār sarkanajām rozēm kapu kalnā

 

Dažas mutes runāja un dziedāja

to, kas kādreiz bijis. Kāds modernists

no dziesmām vija kaut ko,

kaut ko, kas atgādināja labāku nākotni

 

Es visu šo lietu mīlēju un ienīdu,

vēroju kā caur tālskati, mēģināju ieraudzīt

notikumu patiesos rakstus,

kamēr kāds skautu vadītājs iečukstēja man ausī,

ka esmu baigi maldījies...

 

Un visapkārt jūŗa,

vienmuļi zila,

ar savām zivīm,

ar savām nārām

(laikam tāpēc daži

bija pņēmuši līdz savas makšķeres)

Bet ne jūŗa, ne zivis, ne nāras

nesaprata

Un mēs sēdējam uz tīram un mierīgām kāpnēm,

kas neved nekur:

žīdi, intellektuāli un čigāni

 

 

 

 

Piezīme: „žīdi, intellektuāli un čigāni” – no Fasbindera filmas

Lili Marleen. „tīras un mierīgas kāpnes, kas neved nekur” –

no Belševicas dzejoļa „Pēckara motīvs: Rūjiena”

 

 

Juris Kronbergs pie Kandinska gleznām Minchenē.

REĀLISMS RĪGĀ

Vecajā viesnīcā, kas senāk dēvēta

tā „visi celi ved uz...” vārdā,

tās pusjaunā bārā

kur pulcējas jaunie dzejnieki

un interesenti,

turpat, pie pudelēm apklāta galda

kāds priekšzīmīgi enerģisks jauneklis

man jautā:

– Vai jums tur ārzemēs

latvietība nav tikai tāds hobijs? –

Es saku:

– Es rakstu dzeju latviešu valodā, lasu grāmatas,

runājos ar sievu un bērniem latviešu valodā,

un ja satieku kādu latvieti uz ielas Losandželosā,

Vladivostokā, Stokholmā vai Rīgā, runāju ar viņu latviski,

bet ar  l a t v i e t ī b u  tiešām nenodarbojos –

un hobijs, mans vienīgais hobijs ir Dzīve,

tādā nozīmē, ka nodarbojos ar to turpat vai katru dienu

kaut neviens man par to nemaksā – „saki, vecīt,

vai tavas nieres, plaušas, kuņģis, pēdas

nav tikai tāds

hobijs?”

 

Un šīs sarunas laikā

Rīga kļuva vēl mazliet sirmāka, koki

mazliet slapjāki (bija

reti lietaina vasara)

 

 


 

Inguna G

 

*

Nakts dzestrā dvaša

uzplūda

siltuma kamolam

atgrūžoties

pielipdama stikliem

rasotā plīvurā;

spožais mēness nobālēja

ienākot un izlejoties

palsā gaismā.

 

SKAŅAS MANĀ

ISTABĀ

 

Ieplūst un pēc mirkļa atraujas atpakaļ,

ielien tāda pavisam sīka,

pamazām piepūšas

un pie pretējas sienas,

tikpat sīka kļuvusi, atkal izlien.

Cita piepilda visu telpu, liekas, arī mani,

un ..........izgaist.

 

Nāk un iziet skaņas cauri manas istabas

sienām, griestiem, grīdai, logu stikliem.

 

Pēc kādas aizejošas arī es piekļauju

plaukstu pie sienas, mirkli kavējoties,

vai neatskanēs smiekli.

Cenšos iegremdēt pirkstus,

bet tie sajūt tikai

betona cieto saltumu.

 

Es tā neprotu. Vai arī mana gribēšana par vāju.

Es nespēju iziet cauri šīm sienām.

 

 

‘80, Rīgā

 

*

Solu tev,

lai savas šaubas dzēstu,

solu,

lai tavu nemieru mierinātu.

 

Solījumu savu kā virvi izsviežu,

pie kuŗas pieturēties.

 

Solīto kā slēpes kājām piestiprinu,

lai virs irdena sniega spētu noturēties.

 

*

No šīs zemes mīlestības

es piedzimu šajā zemē;

 

no šīs zemes mīlestības

tu piedzimi viņā krastā.

 

„Nāc mājup, draugs,

mūsu tauta ir pārāk maza,”

teicu aizmirstot,

ka stāvu uz aizauguša ceļa,

kas ved gar vairs neesošu māju

apdrupušajiem pamatiem.

 

 

‘80, Rīgā

 

NEZIŅĀ

Sanācām kopā,
klājām galdus;
dejojām un dziedājām līdzi
skanošajai mūzikai; –

 

mēs ļāvām ritmam izplūst

pa visiem locekļiem un dzīslām,

atraisot žņaugus

un radot brīvības sajūtu;

 

arī sarunās

parasti lietotie pusvārdi

(rēķinoties ar noklausīšanos)

sāka palikt par vārdiem

un izteikt domas;

 

gāja uz rīta pusi,

kad daļai bija jādodas projām,

bet daļai – ikdienas gaitās.

 

„Tu esi bāla,

laikam, piekususi –”

teica puisis no viņa krasta;

 

nē – tā bija tikai atblāzma no neziņas,

ko nesīs austošā diena.

 

 

‘80, Rīgā

 

 


 

Karmena Kurzemniece

 

 
KULDĪGAI

Atmiņām brunčos ieķērusies,

es izgāju savai pilsētai cauri

pa bērnības krāšņajiem vārtiem

ar izbrīnā ieplestām acīm.

Klusuma kokos vēl karājās

manu blondo bizīšu lente,

kuŗu reiz nerātns kaimiņu zēns

man norāva skolas pagalmā,

un manu vārdu vēl zināja

caur liepām skrejošais vējš.

Tā gribējās viņam vēl pačukstēt,

ka Alekšupītē glabājas zelts,

ka senajā pilskalnā princese dus,

ka vectēvs Ventā grib vēžus ķert,

ka vecmātei dārzā zied lauztās sirdis,

un reizē man gribējās raudāt un smiet...

 

KAD ULISS

ATGRIEZĪSIES

Kad Uliss beidzot pārkāps nama slieksni?

Penelope to sen jau mājās gaida.

Ir sērās aizvadīti mēneši un gadi,

bet kuģi vējš pret augstām klintīm svaida.

 

Ik mirklis ieausts šaubu paklājā,

ik nopūta kā zvaigzne tajā mirdz.

Nav miera tam, kas mājas pazaudējis,

vien svešums baiss kā nezvērs pretī ņirdz..

 

Tik daudz ir Ulisu, kam nav vairs kuģa,

un tikai retais atkal mājās tiek.

Dzied sirēnas, bet svešie krasti

par Itaku tiem allaž sapņot liek.

 
 

 


 

Teodors Tomsons

 

 

ARCHIMEDS UN

KAŖAKALPS

Tabulas, ķekši un riņķi,

Šķērsu, krustu apļi –

Kā bērns, tup smiltīs – Archimeds.

 

Svešs kaŗakalps

To vēro.

 

Naidīgs un plats

Un varmācīgs,

Tāds kaŗakalps.

 

– Kāda velna

Tas vecis

Bez darba māžojas!

 

Kā dzelžu muca

Grab un dīdās,

Tāds kaŗakalps.

 

Nejauks,

Tāds

Kaŗakalps.

 

– NOLI TURBARE CIRCULOS MEOS

 

Cērt

Romnieka

Zobens.

 

Pie asinslāses

Cauri laiku

Miglājiem.

 

Jābrien, jābrien,

Gadusimtus jābrien atpakaļ

Dzīvību žēlot.

 

Žēlot?

– Papēdi virsū

Un basta.

 

 

11. 3. 82. Sidnejā

 

 


 

Indulis Leinerts

 

 
* * *

Es it kā pamostos – kaŗš.

Kāds zeltkalis ieročus kaļ.

Skan krogū sēru maršs,

Bet lodes,

Lodes pa pāriem nāk atpakaļ.

 

Lūk, aizgāja Ādamsons, Čaks.

Pa ielu vēl atbalsis soļo.

Tas ir tāds vēsturei nezināms fakts –

Kad runā lielgabali,

Tad mūzas

Spļauj viņiem stobros.

 

* * *

Uz akmena pakāpies, skudra,

Šī zeme ir mulķe,

Tu,

Tu esi gudra.

 

Gudra kā debesis gurdās,

Kas uz gurušās zemītes sēž.

Gudra kā zivtiņa murdā,

Kas sārtām spuriņām pinumu plēš.

 

Gudri drīz aizkritīs plaksti man ciet.

Gudra būs nakts, kas kājām šurp nāks.

Bet manus vārdus – tos vārdus jūs pieminiet,

Pašam ļaujiet, ļaujiet man nezināt.

 

* * *

Tev pretī nāk cilvēks,

kā vakars.

Vai spēsi būt viņam saule

vai vismaz

putns?

 

* * *

Pa vārtiem kāds ienācis atkal

Un priekšnamā mēteli kaŗ.

Šo viesi es gaidīju vakar,

Bet varbūt –jau aizvakar.

 

Visu mūžu es viņu jau gaidu,

Bet velti – tā atbilde skan;

Katru nakti viņš ienāk pa vārtiem

Un priekšnamā mēteli kaŗ.

 

* * *

Melna bezdelīga

Kā apmāta skrien –

Uz priekšu, uz priekšu,

Arvien, arvien.

 

Es viņai līdzi,

Uz priekšu, uz priekšu,

Arvien, arvien.

 

Drīz mājas būs klāt,

Maus kūtī govis –

Un tā uz priekšu,

Un tā arvien

Melna bezdelīga

Un dzeltena saule

Pa apli,

Pa apli skrien.

 

 

 

Karogs, 1982, Nr. 1

 

Jaunā Gaita