Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs

 

 

Ņina Luce

ULŽA SILIŅA LUGA
KADE PĀRNĀKSI, BĀLELIŅ

Laiku pa laikam arī mūsu drāmatiķi, tāpat kā visā pasaulē, pievēršas aktuālām temām. Kā pirmais to uzdrošinājās Mārtiņš Zīverts lugā Kā zaglis naktī, sekoja Ulža Siliņa Avota lieta, tad Jāņa Gulbīša Koeksistence u.c.

Pats jaunākais šāda veida sniegums ir nesen Sidnejā pasaules pirmizrādi pieredzējušais Ulža Siliņa jaunākais skatuves darbs Kade pārnāksi, bāleliņ. Jau ar savu iepriekšējo lugu Avota lieta Siliņš pieskārās trimdas latviešu sāpīgai problēmai: mēs te, viņi tur.

Ar jauno lugu Kade pārnāksi, bāleliņ, Siliņš tveŗ mūsu un dzimtenē dzīvojošo tautiešu attiecības vēl dziļāk. Lugas drāmatiskā cīņa nenorisinās tikai starp šeit un tur dzīvojošiem tautiešiem, bet pacelta simboliskā plāksnē, tā ir cīņa, kas jāizcīna ikvienam no mums katram pašam ar sevi. Jo sevišķi smagu šo cīņu padara nenovēršamā patiesība, ka kaut kur ir jārod atbilde, kāpēc mēs esam šeit un nevis tur. Lai šo abstrakto cīņu pašam ar sevi skatuviski parādītu, autors liek lugas darbībai norisināties Meksikas pilsētā kādā viesnīcā 1980. gados Pasaules drošības un sadarbības konferences laikā. Tad tur ierodas latviešu patriots Daumants Silabeka, lai demonstrācijās izplatītu pretkomūnistiskas skrejlapas. Daumantu pavada sieva Lonija, kas pretkomūnistisko cīņu atbalsta ar pieciem tūkstošiem dolāru gadā. Viņa ir lugas galvenā komiskā elementa ienesēja. Viesnīcā ierodas arī Daumanta meita Ligita, kas lugā pauž autora atziņas. Proti, ka vecie pilni klišejām: uz dzimtenes altāŗa, bērzu birzis, zilie ezeri, dzintarjūŗa u.t.t., bet aizmirst, ka Latvijā tagad birzs vietā stāv piecstāvu dzīvojamā ēka un taciņa ir pārvērtusies par šoseju. Tāpēc mūsu sirdsapziņa, ko simbolizē viesmīlis Pablo Bustamente, aizrāda, ka nedrīkstētu noliegt visu pozitīvo, ko latvieši dzimtenē ir sasnieguši. Bet komūnistiskā iekārta būtu jāiznīcina no iekšpuses, piezīmē Bustamente. Brutāla vara respektē tikai brutālu varu. Laiks atsvabināties no bālo zēnu mentālitātes, jo tagad pasaulē nevalda Cibiņi, bet Buņģi!

Diemžēl, latviešu trimdas organizācijas aizņemtas ar iekšējiem kaŗiem, kuŗus izcīnot, aizmirst savu galveno uzdevumu, kāpēc viņi ir šeit, nevis tur! "Esat palikuši kašķīgi dogmatiķi, bet dogmu nevar sekmīgi apkaŗot ar dogmu," rezumē Bustamente. Kade pārnāksi, bāleliņ, ir divcēlienu luga, kuŗā katrs cēliens sastāv no divām ainām. Bez tam tā veidota logāta kompozicijā ar vienādām sākuma un beigu ainām. Tā tad loks noslēdzies, atstājot skatītāja ziņā, ko autors ar šo lugu gribējis pateikt. Jo pēc Sidnejas pirmizrādes (rež. Imants Sveilis, dekor. Vija Spoģe) vairāki skatītāji aizgāja mājā, galvas grozīdami. Jā, kas tad tur īsti bija, ko autors ar šīm četrām ainām mums gribēja vēstīt? Patiesībā atbilde ir gluži vienkārša: autors gribēja pazoboties par trimdas latviešu rakstura īpašībām, pasmaidīt par mūsu ultra patriotisko stāju, kam bieži trūkst seguma, ja vārdi kādreiz būtu jāapliecina darbiem. Paironizēt, ka mēs trimdā vēl joprojām dzīvojam Saldenās pudeles vai Silmaču mentālitātē un ka ar Nameja gredzena nēsāšanu vien nepietiek, lai apliecinātu savu nacionālo stāju. Diemžēl, mūsu labklājībai pieaugot, mainās cilvēku attiecības - ne jau uz labo pusi. Esam aizmirsuši, ka okupētajā dzimtenē vēl vienmēr dzīvo tautas lielākā daļa. Varbūt mēs tā saucamiem kultūrsakarniekiem pievēršam pārāk lielu uzmanību un no mušas iztaisām ziloni. Tāpēc būtu lietderīgi reizēm revidēt savas atziņas, ka ne vienmēr aģents ir sarkans un latviešu meitene Rietumos balta.

Sprīdītis sarakstīts 1903. gadā, Kade pārnāksi, bāleliņ, 1982. gadā svešumā, un tomēr arī šai Siliņa lugā sastopam latviešu tautas pasaules uzskatu, kad mūsu simbolizētā sirdsapziņa mums jautā to pašu, ko Vecais vīriņš Sprīdītim: "Vai ir tev sirds iekšā kā dimanta oliņa?" Tāpēc Pablo Bustamente ieteic jaunai drāmatiķei Ligitai, rakstot lugu, ko sauc Kade pārnāksi, bāleliņ, atkāpties no šablona, ka aģents ir vienmēr sarkans un latviešu meitene no Rietumiem balta, jo varētu taču gadīties, ka čekists nav čekists, bet pretestības kustības darbinieks. Diemžēl, Ligita, tāpat kā kādreiz Blaumanis nespēja glābt Krustiņu no nāves, nespēj glābt čekistu, tam viņas lugā jāiet bojā, arī viņš un meitene no Rietumiem abi ir latvieši. Ja Pablo Bustamente simbolizē mūsu sirdsapziņu, būtu jājautā, ko simbolizē Daumants Silabeka? Protams, trimdā dzīvojošos latviešus. To, ka viesmīlis Pablo Bustamente nav reāla persona, skatītājam atklāj Daumanta meitas Ligitas teikums, kad, ieskatījusies Pablo rokas līnijās, viņa konstatē: "Jums nav dzīvības līnijas," bet Pablo atbild: "Es esmu tas, ko katrs manī grib saskatīt." Ligita viņu nosauc par fēniku.

Kas ir fēniks? Fēniks ir sārts, spīdīgs putns, kas dzīvojis līdz 500 gadiem, tad pats sadedzinājies un jauns no pelniem pacēlies. Brīnumputns, pastāvības un nemirstības simbols. Bez tam Pablo nereālitāti raksturo Ligitas teikums, ko lugas beigās atkārto arī viņš pats: "Šonakt viss iespējams. Šonakt ķirbis pārvēršas karietē, saules puķes izaug egles gaŗumā, un cūku pupa iekāpj debesīs." Tā latviešu trimdinieks dzīvo un sapņo savus Saldenās pudeles vai Silmaču sapņus, bet autors lugā Kade pārnāksi, bāleliņ, sauc: "Atmosties, bāleliņ, izbeidz savstarpējo apkaŗošanos, kur jau vāli grauž ķirmis, pats balts kā ābele, kā Dieviņš sirmis!"

Gribētos sacīt, ka Uldis Siliņš līdzīgi Dirrenmatam izjūt, ka viņa apcerējamā viela ir traģiska, kas prasītos izteikties drāmas formā, bet mūsdienu publika necienī drāmu, tā grib redzēt komēdiju, grib smieties, vēlas teātrī patīkami izklaidēties, tādēļ autoram jāķeŗas pie traģikomēdijas, pie groteskā, kur zem ārēji vieglās komēdijas formas var paslēpt traģisko. Diemžēl, ne vienmēr skatītājs to spēj ieraudzīt. Varbūt šoreiz, ka daži aizgāja mājās, lugu īsti neizpratuši, vainojams režisors Imants Sveilis, kas izrādi bija inscenējis reālpsīcholoģiskā stilā, bet luga ar abstraktiem jēdzieniem, ar simboliskiem skatuves tēliem prasa lielāku teātrālo pacēlumu, prasa stilizāciju.