Antverpenes muzejā nemana Londonas un Amsterdamas muzeju tūristu pūļa kņadu. Varena ir beļģu 20.-to un 30.-to gadu mākslas ekspozīcija. Vitāli pulsējoša nacionālas savdabības iezīmēta glezniecība. Ne vēsts no Latvijā tai laikā it kā izmanāmā rātnuma, konservatīvisma un salonisma. Fascinējoša ir Permekes glezniecība ar senatnīgumu virsmas apdarē, smagnējām figūrām, izturēto brūngano kolorītu un izteikti līneāru elementu iekļaušanu visai gleznieciskās kompozicijās. Sasaukšanās ar Borisa Bērziņa mākslu, arī ar Jāni Anmani, Jāni Gaili, Ģedertu Eliasu un Džemmu Skulmi. Alberta Servaes glezniecībā drāmatiski kolorītisko pretmetu akcenti vedina domāt par Džoni Tīdemani un Gustafa de Smeta (Gustaaf De Smet) kubistiski iestrāvotās klusās dabas par Džoni Liepiņu un visu Rīgas grupu pirms pilsoniskā salonisma perioda. Gandrīz vai kārdinājums secināt, ka latviešu glezniecībai tagad nozīmīgi saskares punkti ar beļģu glezniecību pirms piecdesmit gadiem. Cik vērtīgs un interesants būtu salīdzinošs pētījums šai jautājumā. Un Rīgā taču ir tik kupla mākslas zinātnieku saime!

Fascinējoša ir arī Antverpenes muzeja Ensora kollekcija (aptverošākā Ensora kollekcija Ostendē tāpat kā Mondrians Hāgā un Van Gogs Amsterdamā). Vēlākā perioda darbi ir īstās krāsu bakchanālijas gluži kā Tērners angļiem un Monē frančiem (Nenāk prātā neviens no latviešiem, kas gluži tikpat traki ap krāsu būtu tīksminājies).

Beļģu četrdesmito un piecdesmito gadu glezniecībā visai izmanāma amerikāņu abstraktā ekspresionisma ietekme izteiktā pretstatā pieminētajai franču mākslas izstādei Londonā.

Runājot par Antverpenes muzeju, gluži vienkārši ir jāpiemin fantastiski fainomenālie, kolosāli grandiozie Rubensa darbi. Lai lietotu šādus un līdzīgus superlātīvus, nemaz nav jābūt īpašam šī baroka mākslas meistara un organizatora cienītājam, nedz arī katolim vai pat kristietim. Varenajā Rubensa galerijā cilvēks reizē izjūt savu niecību un, domājot par cilvēka spēju robežām, − varenību.

 

*

„‘60 ‘80 Attieksmes, Koncepti, Veidoli” − atlase no tēlotājas mākslas šais divdesmit gados Stedelijka muzejā Amsterdamā. Ļoti plaša izstāde, lieliskas dienas gaismas izgaismotas telpas, kvalitatīva ekspozicija. Dzīvs apliecinājums šo divdesmit gadu mākslas daudzveidībai. Patiesi nekad mākslā nav valdījusi tik varena izteiksmes daudzveidība, pat grūti aptveŗama dažādība. Cits teiks − chaotisks laiks, mākslinieciskā anarchija, kur nojukusi vecie kritēriji un jaunu atrašanas vietā viss ir atļauts. Es saku, − šodienas pasaules jaunās realitātes izteikšanai māksla ir atradusi jaunu reālismu un tas ir tikpat komplicēts un daudzveidīgs kā pasaule, ko tas atspoguļo. Daudzveidība, krāsas, pēkšņas un biežas izmaiņas, pilnīga brīvība bez tradīcijas diktētiem ierobežojumiem, it īpaši izteiksmes līdzekļu izvēlē − lūk galvenā dominante!

Abstraktais ekspresionisms, ģeometriskais abstrakcionisms, art brut, pop, op, konceptuālisms, vides skulptūra, konstruktīvisms, minimālisms, darbības māksla, video, punk, neoekspresionisms, jaunā glezniecība un diezin kas vēl!

Skates pirmajā telpā ar elektrisko slēdzi iedarbināmais Tingueli kustošais, žvadzošais, brēcošais ārprāts gandrīz vai summē skati un šodienas pasauli. Un zem šī ārējā skaļuma ir it kā dziļas eksistenciālās sāpes iezīmēts vadmotīvs. Vispirms jau Beikona sāpīgās, gleznieciski jūtīgas virsmas atbalso šo galveno motīvu. Tāpat skaļi izreklamētie itāļi Sandro Kia (Chia) un Enzo Kuki (Enzo Cucchi). Vācietis Bazelics (Baselitz) skaidro, ka viņa traģiskie, apgrieztie (ar kājām gaisā tēli „ir noderīgi gleznām tādēļ, ka nav derīgi dzīvei” un Anselma Kīfera (Kiefer) gleznas ar salmu saišķiem, rakstu zīmēm un melnās krāsas ziediņiem ir it kā izdegušas zemes. Amerikāņa Džuljana Šnabela (Julian Schnabel) milzīgie, sāpīgie viepļi un briedis, kas, laužoties ārā no melnā samta, noārda klasiskā tempļa joniešu kolonnas. Un tad vēl amerikāņa Edvarda Kīholca (Edward Kieholz) traģiskā reālisma skulpturālās installācijas, francūža Armana (Arman) akumulācijas, Džozefa Bjuisa (Joseph Beuys) tauku skulptūras un japāņa On Kavaras (On Kavvara) biogrāfija – „18003 Dienas”.

Sāpju cauraustajā kopainā nereti iesprakšķas humora dzirksts − īslandieša Sigurda Gudmunsona skulpturālos veidojumos, kur no piramidām laužas ārā vareni gulbju kakli vai holandieša Luceberta glezniecībā, kuŗā „mazais ģenerālis” liek reizē pasmaidīt un nodrebēt.

Visumā izstāde it kā ietveŗ izaicinājumu skatītājam uz līdzdalību. Šī līdzdalība ir ne jau, lai pārbīdītu klucīšus, piespiestu elektrisko slēdzi vai ieietu tunelī, bet lai izdomātu aizdomāto, lai pārdzīvotu un izjustu. Ar konservatīvi rātnu akadēmiskās tradicijas mākslas modeli apradušam skatītājam te ir izaicinājums „nemest plinti krūmos” vēl neredzētas dullības priekšā.

Saprotams, vietā ir jautājums, vai viss te patiesi ir māksla, vai šis šodienas realitātes jaunais reālisms nav bagātīgi piebārstīts ar komerciālu interešu uzpūstām nemākslas novitātēm? Jādomā, ka droši vien jau tā ir, bet tikpat droši ir, ka māksla savā būtībā ir mainījusies. Šodien tā vairs nav tikai territorija, kur virtuozi meistari ar izslīpētu meistarību rada brīnumskaistus objektus cilvēka vides un mājokļu izdaiļošanai vai glabāšanai mūzejos. Jaunākā technologija, zeme, gaiss, ūdens, uguns un ledus grandiozā daudzveidībā ir daļa no mākslas territorijas divdesmitā gadsimta otrā pusē.

Vēlreiz pārlapojot Amsterdamas izstādes katalogu, domas apstājas pie titula „Attieksmes, Koncepti, Veidoli” un tieši tādā secībā − ar veidoliem pēdējā vietā. Turpat līdzās Aijas Nodievas Latviešu jaunākā glezniecība (Rīgā, Liesma, 1981) par to paša laikaposmu (1965-80). Divas dažādas pasaules, arī apzinoties, ka Nodievas grāmata ietveŗ tikai veidolu mākslas glezniecības sektoru. Latviešu glezniecībā attieksme atklājas kā akadēmiski konservatīva un salīdzinoši statiska. Dabiski, ka uz šādu Amsterdamas un Rīgas salīdzinājumu jau var skatīties dažādi. No vienas puses šķiet, ka Nodievas darbs aprobežojas ar atsevišķu autoru un darbu sižetisku klasifikāciju, kompozīcijas elementu aprakstīšanu un analizi. Visumā tā ir tāda knibināšanās ap sīkdaļām visai vienveidīgā kopainā. Šo vienādības un vienveidības sajūtu pavairo zemas kvalitātes mazkontrastainās melnbaltās gleznu reprodukcijas un autores trafareti bezkrāsainais stils. Trīsdesmitajos gados Uga Skulme kādā recenzijā žēlojās, ka bez kataloga vairs nevarot atšķirt Melbārzdi no Apiņa. Šodien gluži tādas pat problēmas ar daudzo Rīgas mākslas zinātnieču rakstiem. Šai rakstīšanai trūkst individuālas iezīmes, trūkst personības, krāsainības un dzirkstības, par humora izjūtu vai uzdrīkstēšanos jau nemaz nerunājot.

Viens no „trakākiem” gabaliem Amsterdamas izstādē bija filadelfieša Deivida Tjūdora (David Tudor) elektroniskās mūzikas un skulptūras installācija „Tropiskie džungļi (Rainforest) IV”. Pieci autori ir savākuši un samontējuši atsevišķā tumšā galerijā klāstu ar skulpturāliem veidojumiem un atradeņiem. Katrs klāsta priekšmets rezonē ar zināmām skaņām un toņiem, ko komponisti − skulptori manipulē no elektroniska kontroles paneļa installācijas zālē. Viens no šiem pieciem māksliniekiem − Mārtiņš Kalve no Platsburgas, Ņujorkas štatā.

*

Diseldorfas mākslas pils zālēs, netālu no viena no trim pilsētas varenajiem Reinas tiltiem, plaša Diseldorfas mākslinieku ikgada izstāde. Skates mākslinieciskais līmenis nevienmērīgs, un pablīvai ekspozīcijai pietrūkst profesionāla izslīpējuma. Salīdzinājumā ar Ziemeļamerikas mākslas ainu vācu māksla, par cik tā atsedzas šai skatē, ir ar izteikti augstāku politisku orientāciju. Visai prominenta ir kaŗa un miera tema. Tāpat visai izmanāms izstādes zālēs vēl aizgājušā kaŗa rēgs.

Vācu keramikas muzejā Diseldorfas vecpilsētā (lai arī būtu uzbūvēta pēc kaŗa) somu keramikas un stikla izstāde. Domājot par somu mākslu, vispirms prātā nāk ziemeļnieciskā atturībā, vienkāršā, stingrās līnijās un minimālisma tradicijā ieturētais somu dizains. Skatē šīs domas tūlīt atbalso smalkie Tapio Virkala (Wirkkala) dzīvesbiedres Rutas Brikas (Rut Bryk) porcelāna it kā mozaīku paneļi.

Smalka līniju spēle un delikāti apgleznotas virsmas Linko-Sundstrema (Linkko−Sundström) porcelāna bareljefos vedina domāt par Vidbergu un Martinsonu. Garīga radniecība ar Pēteri Martinsonu izjūtama ekspresīvi eksplodējošās Eija Karvirta keramiskajās formās. Atturība un vienkāršība gluži kā Ausmai Žuriņai saista Envalds virpotajā keramikā. Ritva Helēna Tulonena (Tulonen) cietās keramikas formas sasaista ar koka un šķiedras (aukla, virve) elementiem, radot senatnīgas monumentālitātes izjūtu. Pārlapojot augstvērtīgi izveidoto skates katalogu, fokusā iekrīt Arabi firmas nozīmība somu mākslā un mākslinieku biogrāfijās bieži atkārtotie Faencas un Valorisas vārdi liek atcerēties latviešu keramiķu panākumus starptautiskā forumā.

 

*

 

Ķelni atstājām nepilnas trīs nedēļas pirms padomju mākslas (gleznas un skulptūras) izstādes atklāšanas pilsētas muzejā. Skatē ietvertos darbus (parallēla grafikas izstāde Āchenā) Maskavā izvēlējies (no vairākiem tūkstošiem) un no valsts nopircis Āchenas kollekcionārs un šokolādes magnāts Pēteris Ludvigs. No latviešu māksliniekiem glezniecībā pārstāvēti: Dž. Skulme, E. Iltners, E. Grūbe, I. Vecozols, I. Zariņš, H. Siliņš un L. Svemps, bet grafikā: I. Helmūts un K. Cīrulis. Līdz šim pieejamie kommentāri par izstādi Rietumos izteikti negatīvi. „Vairums no izstādītajiem darbiem būtu uzskatīti par savu laiku pārdzīvojušiem jau 1913. gada Armorija izstādē” (John Kohan − Times). Esot izmanāma stilistiska Šagala, Van Goga, Matisa un Sezanna atdarināšana. Vienīgais „neatšķaidītais” sociāla reālisma darbs gan esot bijis Tretjakova galerijas direktora Koroļova glezna − smaidošu kosmonautu grupas portrets. Arī pats Ludvigs atzinis, ka kollekciju nevarot uzskatīt par mākslu Rietumu izpratnē, bet ka runa esot par padomju mākslas dokumentēšanu. Izteikti savādāku iespaidu par izstādi gūstam no Dž. Skulmes intervijas Literatūrā un Mākslā (Nr. 29), ko māksliniece sniegusi pēc atgriešanās Rīgā no izstādes atklāšanas. Skulmes vērtējumā: „Šī izstāde patiesi ir notikums. Pirmo reizi ārzemju galerija sniedz tik plašu ieskatu jaunākajā padomju mākslā.” Ludvigs skates atklāšanā teicis, ka „padomju mūsdienu māksla atbilst Rietumu augstākajiem kritērijiem.” Vācu publikas jautājumi atklājuši „patiešām lielu nezināšanu”, bet tā ar lielu nopietnību sekojusi Maskavas mākslas zinātnieka A. Kantora demonstrētajiem diapozitīviem no Taškentas jauno mākslinieku izstādes. Pati māksliniece pie sava darba „Dialogi” sākusi diskusiju ar to, „ka dialogu, ko piedāvā māksla, mākslinieks var risināt pāri visdažādākajām robežām.” Vēl interesanti, ka Literatūras un Mākslas reportāžā Pēteris Ludvigs konsekventi apzīmēts kā profesors un mākslas zinātnieks, turpretim Rietumos viņu pazīst kā kollekcionāru un šokolādes magnātu! Kritiskus un nekomplimentārus kommentārus par Ludviga Maskavas atlasi personīgā korespondencē izteicis berlīnietis Valdis Āboliņš.

 

*

Tā nu no vienas puses varētu izskatīties daži šai vasarā Eiropā plūktie ūdensrožu ziedi. Vispār šī ceļojuma laikā domas it bieži pievērsās Latvijai, jo bijām taču tai tik tuvu. Gandrīz piemirsu, šīs vasaras Kaseles Dokumenta izstādē kā ielūgts mākslinieks piedalās Imants Tillers no Austrālijas. Vispār Eiropas bagātīgā dažādība liek no jauna apzināties, ka lokālisms un vienveidība dzemdina šauru provinciālismu. Arī tipiskais Ziemeļamerikas redzes punkts ir visai provinciāls un Ņujorka ir tikai viena (kaut liela un unikāla) pilsēta, un kur nu vēl Toronto un Kalamazū!

 

*

Aivars Ruņģis par latviskumu sarakstījis veselu grāmatu. Rakstnieki un mākslinieki par latvisko mākslā debatējuši šīs vasaras rakstnieku nedēļā tālajā Oregonā. Atbildes, šķiet, vairāk intuitīvi apjaušamas kā racionāli pamatojamas vai zinātniski pierādāmas! Kad Pēteris Martinsons runā par Latviju, tad tā ir „skaistākā zeme pasaulē”, un mēs nepārprotami izjūtam, ka tur nav nekā no uzpūtības vai lepnības, tikai ar sirdi apjaušama patiesība. Ne varenībā, bet savdabīgi intimā mērogā ir mūsu dzimtenes dabas skaistuma būtība. Latvietim mazās lietas ir skaistas un lielas. Klusumā un atturībā ir skaistums un dziļums: Ķīpsalas keramikas darbnīca, Rozentāla piemiņas muzejs Pēkšēna namā, tikpat kā zemei pieplakušais Zeberiņa kapakmens Meža kapos. Un kad Imants Ziedonis raksta – „Rīts ir ļoti skaists, viss mazā sarmā: klusi zaļš, klusi zils, klusi pelēks. Tie ir skaistie Latvijas rīti bez saules, dienvidnieki tādus rītus nemaz nesaprot. Ir jābūt miglas dēlam un dūmaku dēlam, lai šo pasteli sauktu par skaistu un par savējo” − mums tur nekas nav jāizskaidro! Un tad Ņujorkas Laika slejās (1982. g. 20. martā) lasām „par latviešu dāvanu” Kanadai: „Šogad baltiešu vakarā jubilejas notikums bija LNAK dāvana Kanādai − liela apmēra svečturis ... Metallā darinātais svečturis veidots pēc etnogrāfiskā saules koka meta ar 12 liela apmēra svecēm, kas katra simbolizē vienu no Kanādas provincēm un divus apgabalus ar attiecīgiem ģerboņiem.” Pirmajā lappusē arī uzņēmums, kuŗ ap dāvināto monstru bez Kanadas latviešu lielākā priekšnieka vēl satupuši citi. Kur gan palikusi noturīgā gaume, par latvisko skaistuma izjūtu jau nemaz nerunājot? Bet tādas jau ir tās trimdas lāses − gan rūgtas, gan saldas. Ne visas ir tik skumdinošas un paretam kāda apmet nimbisku loku, iemirdzēdamās visās dardedzes krāsās! Un satecējušas kopā, tās veido šodienas latviešu trimdas (cits teiktu svešuma vai emigrācijas) dzīves šodienas realitāti.

 

*

Februārī Stokholmas „Galerie Doktor Glas” atklāta Sandras Ikšes tekstilmākslas izstāde. (Recenzijas laikrakstos Svenska Dagbladet, 13. febr. un Aftonbladet, 14. febr.)

Bet maijā Laris Strunke piedalījies akvareļu izstādē Stokholmas „Galerie Blanchie”.

 

*

Aprīlī plaša personālizstāde Aļaskas Valsts galerijā bija Raimondam Staprānam, bet no 1982. g. 2. līdz 29. septembrim Staprāna gleznas izstādītas Svopes galerijā Losandželosā.

 

*

Ar saukli „Mākslinieki pret kodolieročiem” notika lielā jūnija pretkaŗa demonstrācija Ņujorkā. Latviešu māksliniece Vija Celmiņa līdz ar desmit citiem pazīstamiem amerikāņu māksliniekiem bija šī pasākuma organizācijas komitejā, un viņa arī parakstījusi proklamāciju, aicinot piedalīties demonstrācijā.

 

*

Eiropas dziesmu svētku laikā (no 1982. g. 17. jūlija līdz 15. augustam) „Cartwright Hall Lester Pārk” Bredfordā Viktora Prīma keramikas un Laimoņa Mieriņa gleznu un zīmējumu izstāde.

 

*

Jūlija sākumā Vilametas centrā, Portlandē, Rietumkrasta dziesmu svētku izstādē piedalījās 28 autori ar 91 darbu. Šķiet, pirmo reizi svētku rīkotājiem nav bijis pa spēkam iespiest izstādes katalogu. Izstādes darbu rādītājs ielocīts raibi noformētā apvalkā.

 

*

Laimoņa Eglīša personālizstāde notika Pitsburgas Universitātes galerijā no 1982. g. 11. septembŗa līdz 3. oktobrim.

 

*

„Rīgas jūrmalā − Mišigenas ezera pludmalē vēl dažas brīvas vasarnīcas... šī Dzintarjūras pludmale atrodas Viskonsinā 40 jūdžu ziemeļos no Milvokiem” − sludinājums Laikā.

 

*

Redaktoram Laimonim Zandbergam 50.tajā dzimšanas dienā 18 latviešu mākslinieki dāvināja zīmējumu mapi. No vecmeistariem piedalījās mūksalieši: Arnolds Nulītis un Jānis Kalmīte; no Kalifornijas − Kazimirs Laurs, Helēna Hofmane, Raimonds Staprāns, Raimonds Slaidiņš un Ēris Antons; čikagieši: Vitauts Sīmanis un Ojārs Šteiners; ņujorkieši: Voldemārs Avens, Ilmārs Rumpēters; Maija Šlesere no Bostonas un Laimons Eglītis no Vašingtonas; Kanādas mākslinieki: Kārlis Kronbergs, Ilgvars Šteins, Tālivaldis Ķiķauka un Balvis Rubess; no Anglijas Laimonis Mieriņš. Arnolds Nulītis jau uz 86. gada sliekšņa un Balvis Rubess vēl tikai 22.18 autoru darbi izveidoja mākslinieciski vērtīgu, kultūrvēsturisku dokumentu, novērtējot Zandberga darbu latviešu kultūras kopšanā un vārda brīvības sargāšanā ārpus dzimtenes.

 

*

Pitsburgas Universitātes profesors Ģirts Pūriņš ievēlēts par pirmo Amerikas Latviešu Mākslinieku Apvienības (ALMA) valdes priekšsēdi. Labu ceļa vēju, Ģirt un ALMA!

 

 

Nikolajs Bulmanis