Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs

 

 

Ilmārs Rumpēters

EVALDS DAJEVSKIS - SKATUVES MEISTARS

Ēvalds Dajevskis (Foto: I. Rumpēters)

Lai gan sabijām kādu laiku vienā un tanī pašā latviešu bēglu nometnē, kas bija novietota Blombergas pilsētiņā Vācijā, tad ar Evaldu Dajevski iepazinos daudz vēlāk Ņujorkā, kad pats jau biju beidzis mākslas studijas un sāku savus darbus izstādīt Ņujorkas latviešu mākslinieku izstādēs. Jau toreiz mani savaldzināja Dajevska lielā sirsnība un draudzīgā laipnība, kādu viņš man kā jaunam māksliniekam veltīja. Viņam vienmēr bija kāds jauks vārds vai piezīme par izstādītajiem darbiem. Liekas, ka Dajevskim draugi vien ir, pie tam to ļoti daudz. Viņa labvēlīgā daba iepretim saviem kollēgām ir panākusi to, ka viņu augsti respektē un cienī kā cilvēku un mākslinieku. Viņš ir laipns, sabiedrisks, bet neuzbāzīgs un pēc dabas pakluss, it kā mazliet kautrīgs. Viņa lielie panākumi skatuves dekorāciju laukā nav iespaidojuši viņa mazliet pazemīgo raksturu nekādā veidā. Neviens, kas ir redzējis viņa lieliskās un izdomās bagātās dekorācijas, tās nevar aizmirst. Sevišķi vienreizējas un iespaidīgas tās bija lugām Princese Gundega un karālis Brusubārda un Koklētājs un velns. Šo lugu dekorācijās, manuprāt, Dajevskis ir sasniedzis savas mākslas kalngalu.

Evalds Dajevskis piedzima 1914. gada 28. maijā, Volosovā, Krievijā. Bet daļu no savas bērnības viņš pavadīja vectēva mājās "Sīļos", Vidzemē pie Valkas. Viņa pirmie paliekošie bērnības iespaidi saistās ar šo vietu. Katru dienu viņa bērna acis redzēja senās guļkoku celtnes, milzīgus, apsūnojušus salmu jumtus, biezus egļu mežus, istabas ar baļķu sijām, maizes krāsni mājas vidū, virtuvi ar daudziem pavardiem, Gaujas līču pļavas ar senozoliem, siena šķūnīšus, riju, klētis un daudz ko vēl citu. Šīs senatnīgās celtnes Dajevskis nekad nav aizmirsis. Tās redzam viņa dekorācijās itin bieži.

Teātŗa "lipīgais bacilis" mazo Evaldu inficēja jau agri, jo četru gadu vecumā puisēns reiz iemaldījies Pleskavas teātŗa dekorāciju darbnīcā, kur pēc lielas meklēšanas, esot atrasts krāsām "apgleznojies".

Vēlāk, kad Dajevsku ģimene bija jau pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, Evalds apmeklēja pamatskolu, kur viņa zīmēšanas skolotājs bija Nacionālā Teātŗa dekorātors A. Cimmermanis. Trīs zēnus, ieskaitot Evaldu, Cimmermanis paņēma līdz uz savu teātŗa darbnīcu, lai zēni redzētu, kā top skatuves dekorācijas. Pēc tam mājās nemitīgi sekoja "skatuves modeļu" un "Leļļu teātŗa" būves. Šīs intensīvās nodarbības gandrīz beidzās ar ugunsgrēku, kad aizdegās ar Ziemsvētku svecītām izgaismotais "teātris".

Evalda tēvs šo zēna aizraušanos uzskatīja kā nevēlamu un sodāmu niekošanos. Praktiskais tēvs, pēc profesijas tirgotājs, sūtīja savu dēlu mācīties Liepājas valsts komercskolā. Taču īstā vieta beidzot atradās Liepājas Lietiskās mākslas skolā. Tur Evalda pirmie ievirzītāji mākslas pasaulē bija Hermanis Aplociņš, Jānis Sudmalis, kā arī Nora Drapče - Jaņa Rozentāla bijušā skolniece. Skolā nozīmīgu vietu ieņēma latviešu etniskie stili un kompozicija. Bija iespējams iepazīties ar Lejaskurzemes etniskām vietām - Rucavu, Bārtu un Nīcu. Skolas dekorātīvajā darbnīcā veidojās Evalda Dajevska pirmā ievirze teātŗa dekorācijas mākslā. Īstā dekorāciju gleznošanā varēja praktizēties Liepājas Teātŗa darbnīcā pie toreizējā dekorātora - gleznotāja Artura Baumaņa. Bet jau 1933. gadā, kad Dajevskis bija tikai 19 gadus vecs, režisors un aktieris Evalds Valters viņu aicināja pirmajam patstāvīgam dekorātora darbam A. Upīša lugai Kaijas lidojums Tautas Teātrī Rīgā. Tas bija pašu aktieŗu dibināts teātris, ar Teodoru Lāci, Tiju Bangu, Jāni Simsonu un citiem. Tas darbojās mazā skatuvē grāmatrūpnieku zālē, Lāčplēša ielā. Kā dekorātors tur toreiz arī darbojās Mākslas Akadēmijas students Rūdolfs Pīlādzis. Darbs teātrī viņu aizrāva arvien vairāk un dziļāk jaunos uzdevumos. Nebija jau tik viegli tik jaunam iesācējam izpildīt visas piedzīvojušo režisoru prasības, bet vēlāk tas izrādījās ļoti svarīgi un audzinoši. Dajevskim bija izdevība un laime sadarboties ar tādiem ievērojamiem režisoriem kā Jāni Zariņu, Žani Kopštālu, Evaldu Valteru un Alfrēdu Alksni. Toreiz Rīgas skatuvēs valdīja augstas klases skatuves gleznotāji. Pieminēsim te Jāni Kugu, Oto Skulmi, Ludolfu Libertu, Jāni Munci un Niklāvu Strunki. No šiem meistariem Dajevskis esot mācījies un saņēmis daudz radošu ierosmju. Šajā laikā radās arī iespēja mācīties pie lielā kompozicijas un stila meistara Anša Cīrula.

1938. gadā Dajevskis kopā ar režisoru Kopštālu devās studiju ceļojumā uz Vāciju, lai iepazītos ar skatuves technikām Berlīnes operā - ar gremdējamām skatuvēm, moderniem projekciju paņēmieniem, kupolu horizontiem un daudzām citām sistēmām. Tajā laikā vācu skatuvju techniku apbrīnoja visā pasaulē. No Berlīnes Dajevskis viens pats devās tālāk uz Drēzdeni, kur viņš varēja apskatīt vienu no pasaules slavenākajiem mūzejiem - Cvingeru - (Zwinger), kā arī skaistās baroka celtnes, kas nodega 2. pasaules kaŗā pēc lieluzlidojuma. Dajevskis vēl apskatīja mākslas bagātības Minchenē un Vīnē, pirms atgriezās Rīgā, pilns vērtīgu iespaidu un atziņu. Viņš turpināja strādāt Rīgas Mazā Teātrī, Ziemeļlatvijas Teātrī un vēl citās mazākās skatuvēs.

1941. gadā Dajevskis sāka strādāt Liepājas Operas, Drāmas un Baleta Teātrī, kuŗā viņš darbojās līdz 1944. gadam, kad beidzot kaŗa apstākļu dēļ šis četru gadu intensīvais darbs beidzās ar teātŗa slēgšanu un Latvijas atstāšanu, dodoties bēgļu gaitās. Dajevskim liekas, ka šis Liepājas posms ir bijis ļoti nozīmīgs ceļa stabs viņa profesionālā dzīvē, jo uz lielās operas skatuves pavērās jaunas, daudz plašākas iespējas - ar lielāku kompozicijas un skatuves telpas izmantošanas brīvību.

Vācijā, Dajevskis apmetās Libekā, kur ar angļu armijas iestāžu palīdzību tika organizēts vieglā žanra teātris, kas kalpoja angļu armijas izklaidēšanai dažādās armijas novietnēs Vācijā. Arī viņš tur dabūja darbu. Kopā ar Rīgas cirka māksliniekiem, akrobatiem un klauniem raibā programmā darbojās arī vairāki pazīstami operas un baleta mākslinieki. Tur Dajevskis sastapa komponistu Jāni Kalniņu, baletdejotāju Edīti Pfeiferi, operdziedoni Teodoru Briltu u.c. Tur viņa pienākums bija gleznot dekorātīvas piedevas katram priekšnesumam. Piemēram, kad Brilts dziedāja "Toreadora āriju", viņam aizmugurē parādījās uzzīmēts saniknots vērsis.

Un tad Libekā ieradās Osvalds Uršteins un Hugo Skrastiņš. Tie braukāja apkārt pa bēgļu nometnēm un meklēja no Latvijas izbēgušos aktieŗus un teātŗa darbiniekus, lai varētu organizēt latviešu teātri Mērbekas bēgļu nometnē. Arī Dajevskis pārcēlās uz Mērbeku. 1945. gada augustā tur nodibinājās latviešu teātris, ko tad arī nosauca par Latviešu Teātri. Tajā darbojās liels Latvijas profesionālo aktieŗu un technisko darbinieku skaits. Te jāpiemin tādi pazīstami režisori, kā Osvalds Uršteins un Jānis Zariņš. Lielajā aktieŗu saimē bija vispār pazīstami aktieŗi no Nacionālā Teātŗa - Maiga Damroze, Helga Gobzine, Kārlis Lagzdiņš, Ņina Melbārde-Lagzdiņa, Rūdolfs Mucenieks, Hilda Prince, Jānis Sāberts, Milda Zīlava un Marianna Zīle, bet no Dailes teātŗa - Kārlis Ģērmanis, Tonija Kalve, Alma Mača un Viliberts Štāls. Gandrīz droši var teikt, ka Mērbekas Latviešu Teātŗa ansamblis bija vislabākā profesionālā teātŗa vienība trimdā. Jau 1945. gada oktobrī Latviešu Teātris bija sagatavojis savai ceļojošai skatuvei divas lugas - Rūdolfa Blaumaņa Pazudušo dēlu un Mārtiņa Zīverta Ķīnas vāzi. Tā nu arī Latviešu Teātŗa atklāšanas izrāde notika 1945. gada 20. oktobrī Mērbekā, uzvedot Pazudušo dēlu.

Dajevskis ar lielu sajūsmu nodevās skatuves dekorāciju darbam. Šie Vācijas gadi nostiprināja viņā pārliecību nekad neatstāt latviešu aktieŗu saimi un teātri trimdā. Dajevska pirmais uzdevums Mērbekā bija izveidot ceļojošā teātŗa skatuvi tā, lai katrā vietā nebūtu jāimprovizē un jāpiemērojas neparedzētiem apstākļiem. Šī uzdevuma reālizēšanai ļoti noderēja seštonnīgās "Renault" automašīnas piemērošana teātŗa ceļošanai. Tā nu Mērbekas teātris bija gaidīts viesis visās latviešu bēgļu nometnēs. Lielā publikas atsaucība deva spēku un gandarījumu visiem darba darītājiem.

Bez darbošanās Mērbekā Dajevskis arī palīdzēja latviešu operai Oldenburgā, ko vadīja komponists un diriģents Bruno Skulte, kur viņš deva dekorātīvo ietērpu diviem operas inscenējumiem. Tanī laikā Mērbekā dzīvoja gleznotāji Valdemārs Tone, Erasts Šveics un Kārlis Mazītis. Šveics palīdzēja pavērt Dajevskim skatu citos mākslas laukos, bet Hugo Skrastiņa izdotie žurnāli un grāmatas deva Dajevskim iespēju darboties arī par illustrātoru un grafisko iekārtotāju.

Kad Mērbekas latviešu nometni slēdza 1949. gadā, Dajevskis ar Mērbekas aktieŗiem pārcēlās uz Blombergu.

1951. gada maijā Evalds Dajevskis ar savu dzīves biedri - aktrisi Helgu Gobzini un viņu 2 gadu veco dēlu Pēteri ieradās Ņujorkā. Viņi apmetās Bruklinā. Bez angļu valodas zināšanām nebija nekādu cerību, ka varēs atkal strādāt teātrī. Taču Osvalds Uršteins drīz vien pēc dažādiem gadījuma darbiem un jau apgūtās angļu valodas bija sameklējis aģentu, kas bija ieinteresēts redzēt Dajevska skatuves metus. Tos apskatījis, aģents sarunāja satikšanos ar Brodvejas teātŗu un filmu producentu Maikelu Maierbergu (Michael Myerberg). Un, lūk, producents patiešām likās ieinteresēts. Sākās pārbaudes laiks, tāds kā zeļļa periods. Bija jāstrādā pie filmu dekorācijām. Trieciena tempā bija jāizgatavo ideju skices, techniski zīmējumi un praktiskie izveduma darbi, bet dažādās problēmas bija jānoskaidro īsi un ātri ar tulka palīdzību.

Dajevskis pamazām apguva angļu valodu, un Maierberga studijā nostrādāja gandrīz trīs gadus. Šajā laikā radās viņa dekorātīvais ietērps Humperdinka operas filmai Ansītis un Grietiņa.

Bet producents nebija pārāk sajūsmināts par vācisko romantiskā laikmeta stilu, kas patiesībā šim darbam labi piederējās. Dajevskis šajā darbā bija ievedis amerikāņiem gluži nepazīstamas latviskā stila detaļas, it sevišķi celtnēs. Taču tās producentam tīri labi patika. Nākošie uzdevumi bija izgatavot metus filmai Aladina burvju lampa un havajiešu lugai 13 meitas. Tad notika kas negaidīts. Maierbergs pēkšņi nomira. Tikai tagad Dajevskis sāka saredzēt producentu milzīgo iespaidu un noteikšanu režisoru, dekorātoru un fotografu radošajā darbā. Šo naudas vīru iespaids filmā un skatuvē bija galīgi noteicošais. Tikai lielām pasaules slavenībām bija iespējams izteikt savus mākslinieciskos nodomus.

Evalds Dajevskis studijā, nobeidzot raganas mājiņu Humperdinka operas filmai Ansītis un Grietiņa.

 

 

Dajevskis sadarbojās arī ar ievērojamo ungāru mākslas fotografu Martinu Munkaši (Martin Munkacsi). Pēdējais spilgti izcēlās ar savu eiropisko dzīves uztveri. Viņš nodibināja filmu studiju, bet galīgi neiederējās Amerikas praktiskajā veikalu pasaulē. Tā Munkaši zaudēja savus materiālos ieguvumus, un viņa dzīve beidzās traģiski.

Sākot ar 1956. gadu Dajevskis vienu gadu nostrādāja Deivida Hemburgera (David Hamburger) firmā. Šī firma speciālizējās dažādu modeļu izgatavošanā komerciālām izstādēm un veikalu skatlogiem (piemēram, papier-maché technikā vecas ūdens dzirnavas vai arī barokālas spirālu kolonnas). Te Dajevskis ieguva labu pieredzi, kā var savas idejas reālizēt producēšanas sistēmai, racionāli izmantojot laiku un metodes.

Lai varētu strādāt Brodvejas teātŗiem, bija obligāti jāiestājas "United Scenic Artists" arodbiedrībā. Un, lai uzturētu augstus profesionālus standartus, šī arodbiedrība uzņēma savā vidū biedrus tikai pēc izturētiem eksāmeniem dažādās mākslas un techniskās nozarēs. Dajevskis gatavojās eksāmeniem. Te viņam labi noderēja jau agrāk iegūtās zināšanas un pieredze. Taču bija vēl jāapgūst zināšanas angļu un amerikāņu stilos, kā arī skatuves technoloģijā. Tā nu Dajevski uzņēma šajā svarīgajā arodbiedrībā. Tas viņam pavēra iespējas strādāt lielajās Brodveja dekorāciju studijās. Šīs studijas parasti ir privāti uzņēmumi, izņemot Metropolitena operu. Šajās studijās bieži reālizēja ievērojamu dizaineŗu idejas. Dajevskis gleznoja prospektus un citus audeklus dažādās technikās un stilos. Viņam darbā radās saskarsme ar tādām pazīstamām personībām kā ar izsmalcināto angli Sesilu Bītonu (Cecil Beaton), amerikāņu skatuvēs 50 gadus dominējošo Džo Mīlzineru (Joe Mielziner), ievērojamo dizaineru un Jēlas profesoru Donaldu Ēnslāgeru (Donald Oenslager), oriģinālo Borisu Aronsonu (Boris Aronson) un daudziem citiem. Šī saskarsme bija ļoti radoša, un tā ieveda Dajevski daudzpusīgos skatuves glezniecības veidos.

Parallēli savam darbam, viņš joprojām nodevās intensīvām studijām, lai tālāk izkoptu savas zināšanas un talantu. Tā, piemēram, 1960. gadā Dajevskis mācījās portretu glezniecību pie amerikāņu portretista O. Openheima, kaut arī nedomādams nodoties šim žanram kā speciālai profesijai. Viņam ļoti nozīmīgi bija divi studiju ceļojumi Eiropā. 1961. gadā viņš devās uz Spāniju, Franciju un Italiju, lai uztvertu šo zemju gaisotni krāsu skicēs, un lai šo zemju mūzejos redzētu lielo meistaru darbus. Sevišķi viņu fascinēja itaļu renesanses Kvatročento (Quatrocento) perioda meistaru darbi ar savu krāsu spožumu, kompoziciju un spirituālo spēku.

1966. gadā Dajevskis apceļoja Angliju, Belģiju un Franciju, lai pētītu šo zemju senās katedrāles un celtnes. Tur gleznotās studijas bija labs materiāls viņa vēlākiem darbiem.

Un galu galā arī viņa dzīves vietas pilsēta, lielā Ņujorka, viņam bija neizsmeļams inspirācijas avots ar saviem mūzejiem, galerijām, bibliotēkām un aktīvo mākslas dzīvi.

Dajevska darbam amerikāņu skatuvēs pastāvīga parallēle ir bijusi latviešu teātris. Latviešu teātri Dajevskis sauc par savu "lielo mīlestību", gan "sāpīgu un nepiepildītu". Tās dēļ viņš esot atsacījies no praktiskās dzīves labumiem un ērtībām. Viņam ir daudz ko stāstīt par latviešu teātri un kādos apstākļos ir radušās izrādes. Bet par spīti daudziem trūkumiem un grūtībām, viņam kopā ar režisoriem Osvaldu Uršteinu un Ņinu Lagzdiņu ir vienmēr izdevies atrast kādu izeju, kādu ceļu uz nosprausto mērķi.

Evalds Dajevskis. Virtuves priekštelpa A. Brigaderes lugā Princese Gundega un karalis Brusubārda. (Foto: Bruno Rozītis)

Dajevskis Amerikā ir darinājis dekorācijas vairāk nekā 20 latviešu lugu inscenējumiem. Viņš pazemīgi paskaidro, ka tas neesot liels skaits šeit nodzīvotajos gados. Taču katrs uzdevums ir prasījis padarīt vienam to, ko normālos apstākļos teātrī paveic grupa profesionālu speciālistu. Viņam esot bijis kāds "brīniškīgs dzinējspēks", kas laikam radies no teātŗa ansamblī nostrādātajiem gadiem.

1983. gadā paies apaļi 50 gadi, kopš Dajevskis sāka savu profesionālo skatuves dekorātora darbību Tautas Teātrī Rīgā. Šogad latviešu publikai vairākos Amerikas Savienoto Valstu un Kanadas centros bija izdevība apskatīt bagātīgi un profesionāli iekārtotu izstādi, kuŗā bija redzams Evalda Dajevska trimdas gadu skatuves darbs latviešu teātrim visā savā krāšņumā un daudzveidībā.

Evalds Dajevskis. Maltuve J. Raiņa lugā Pūt, vējiņi. (Foto Bruno Rozītis)

Evalds Dajevskis. Lielā istaba J. Raiņa lugā Pūt, vējiņi. (Foto: Bruno Rozītis)