Visai plaša izvērtās 1982. g. 2x2 nometnes muzikālā darbība pie Portlandes kalniem. Tuvumā bija pat divi vulkāni, kas tomēr pārtrauca darbību nometnes darbošanās laikā. Varbūt arī skaistā un monumentālā apkārtne pozitīvi ietekmēja visu nometnes dalībnieku gara stāvokli, kas vienmēr bija možs, aktīvs un nenogurdināms. Perfekti nometni vadīja Jānis Grants, kā sirsnīga un izdarīga saimniece bija Liene Dindone. Bija arī jautri brīži, piem., latviešu organizāciju sanāksmes imitācija, apspriežot, kā izlietot 1 miljona dolāru mantojumu. Katram vajadzēja piederēt pie kādas organizācijas, un šo rindu autors, nebūdams organizāciju cilvēks, pieslējās tai gaŗlaicīgākajai no visām − dziesmu svētku biedrībai. Mūsu sauklis „Dziesmu svētkus visiem par brīvu, ieskaitot hoteļus un izpriecas!” tomēr izkrita cauri, jo pensionāru biedrība pieprasīja pati savus dziesmu svētkus. Kāda jaunatnes organizācija nemitīgi atkārtoja saukļus: „Priecāsimies Latvijai, precēsimies Latvijai, dejosim Latvijai, mīlēsimies Latvijai, apbērnosimies Latvijai u.t.t.”, kuŗu izpilde gan neprasa miljona dolāru vajadzību. Diezgan konkrētas prasības bija atvaļināto kaŗavīru un komūnistu partijai. Mēģinājumi izsludināt diktatūru tomēr neieguva piekrišanu. Pēkšņi ienāca priekšlikums par trimdas spermas bankas dibināšanu un vienā rāvienā to ar lielu balsu vairākumu arī pieņēma. Dažreiz visas labas lietas ātri aizmirstas un otrā rītā pie brokastu galda nometnes dalībnieku − vīriešu vidū valdīja klusums un neērta situācija, kad Kanādas latviešu meitene ar slauceni rokā atgādināja puišiem stāties rindā...

Daudz tika līgots Jāņu vakarā, dziedot arī mazāk pazīstamākās Jāņu meldijas. Kā vienmēr, arī šoreiz apdziedāšanās dziesmās virsroku ņēma meitenes. Sākumā viss ritēja gludi, dziedot par nepušķotiem vārtiem, retiem zobiem u.t.t., bet tad pēkšņi meitenes uzsāka dziesmu par roku mazgāšanu un − es neticēju savām ausīm. Puiši sarāvās, kā sitienu pakrūtē dabūjuši. Vēlāk jau gan atguvās, bet meitenes bēra vienu pakaļ otrai, pašu gudrotas.

Mūsu mūzikas lokā, ko teicami vadīja komponists Imants Mežaraups ar palīdzi Lauru Padegu, sastapām patiesi ar dzīvu interesi un muzikālu intuiciju apbalvotus jauniešus. Ja nu savā gaŗajā mūžā mēģinu atcerēties iepriekšējās paaudzes, beidzot nonākot pie mana paša jaunības, tad jāatzīst, ka tagadējā jauniešu paaudze ir pārāka par iepriekšējām. Šo pārākumu domāju ne vien zināšanu apjoma, bet arī apķērības, asprātības un, it sevišķi, intereses ziņā. Mūsu lektoru vidū īpašu uzmanību saistīja Joachims Brauns, kas mērojis vistālāko ceļu − no Jeruzalemes Israēlā. Viņam ļoti daudz interesantu un saistošu atmiņu par mūzikas dzīvi Latvijā. Savā laikā trīsdesmitos gados biju labi pazīstams ar viņa brāli Hermani Braunu, ļoti labu pianistu, it sevišķi pianistu-pavadītāju, kas jau miris 1979. g. Par populārās mūzikas attīstību Latvijā un trimdā stāstīja Brigita Ritmane, bet par mūsu klasiķiem E. Dārziņu un Alfr. Kalniņu jaunā muzikālā kameransambļa „Solaris” vadītāja Daira Cilne. Savu iemīļoto tematu par Raini latviešu mūzikā daudzināja Gunta Plostniece, savukārt Alfr. Kalniņa operu Baņutu pārcilāja diriģents Andrejs Jansons. Viņš stāstīja par neseno panākumiem bagāto Ņujorkas izrādi koncertizpildījumā. Mēs visi kopā ceram, ka šī izrāde (un varbūt īstā operas izrādē) atkārtosies arī kādos nākošos dziesmu svētkos, piem., Milvokos. Liekas, ka ir zināmas grūtības ar latviešu solistu − tenoru izvēli. Vai te nevarētu kāds palīdzēt no Rīgas? Pāris lekcijas sniedza arī Imants Mežaraups, no kuŗām vienā viņš stāstīja par savu kompozīcijas laboratoriju, kas bija ļoti interesanta. Portlandes dziesmu svētkos atskaņoja viņa rapsodiju par latviešu tautas bāreņu dziesmām apvienoto koŗu, simfoniskā orķestŗa un solistu izpildījumā. Laika 17. jūlija numurā Viktors Baštiks šai sērdienītes dziesmai bija veltījis ļoti pozitīvu kritiku, apzīmēdams to par vērtīgu dziesmu svētku ieguvumu. Jāsaka, ka Imantam Mežaraupam labi paveicas viss, ko vien viņš iesāk, bet, ievērojiet, viņš arī ļoti daudz strādā. Pat 2x2 nometnē visa viņa diena un vakars pagāja nepārtrauktā darbā un pienākumos, jo viņš neatsacījās piedalīties arī korī kā dziedātājs vai mūzikas ansamblī kā pianists vai ērģelnieks, vai sitamo instrumentu spēlētājs. Esmu viņu pamanījis arī tautas deju pulciņā, volejbola laukumā, visbeidzot kabarē vakara jautros priekšnesumos kā spaceman ar tik atjautīgām atbildēm, ka bija jāplīst no smiekliem. Lai nu viņam viss labi paveicas arī nākotnē! 2x2 nometnes kori vadīja Vizma Maksiņa. Tāpat kā pagājušajā gadā viņa savus pienākumus veica briljanti. Imanta Ramiņa godalgoto „Jūrai” (K. Skalbe) dziesmu svētku kopkoris nevarēja pacelt (un nepaceltu neviens dziesmu svētku kopkoris), taču nedēļas laikā 2x2 nometnes koris to iemācījās ļoti pilnskanīgi, tāpat Anitas Kuprisas „Šodien klusums iestājies” (P. Johansons). Kā Ramiņa, tā Kuprisas dziesmas 2x2 koris atskaņoja Portlandes dziesmu svētku solistu koncertā. Laika 17. jūlija numurā Gunta Plostniece apliecināja koŗa atskaņojumu kā „tīrskanīgu, krāsainu, ar labi izstrādātu muzikālu frazējumu. Bija prieks klausīties jaunās, skaidrās balsīs, kuŗas abas dziesmas dziedāja ar iejušanos un jaunības degsmi.”

Te nu varētu atkārtoti piebilst par izlases jaunatnes koŗa radīšanu vispārējām latviešu tautas vajadzībām. Man jāliecina, ka šis koris bija ļoti labs, un trimdā es labāku neesmu dzirdējis, nebūt nenoniecinot citus koŗus. 2x2 korim piemita tā vienreizējā spēja radīt mūzikas absolūtā

 skaistuma atklāsmi, ko var vienīgi panākt jaunības degsme. Jums vajadzēja redzēt Vizmu Maksiņu viņas diriģentes darbā! Kā viņa prot veidot, saliedēt, izdalīt koŗa balsis! Kā uzpūst uguni! Pavisam savādi kļūst ap sirdi, jo viņa tepat staigā ap mums, bet mēs nemaz neapzināmies, cik liela māksliniece dzīvo mūsu vidū. Tāpat viss labākais sakāms par Anitu Kuprisu. Kādā vakarā dzirdējām viņas spraigo dziesmu korim un ansamblim „Stūre” (I. Ziedonis). „Puikas, šis brauciens būs tāls un traks”, sākas šī dziesma, iegūstot lielu piekrišanu un sajūsmu, kad pie pirmām taktīm sarīkojuma telpās iedrāzās 3 motocikleti. Kā 2x2 rezidences komponists darbojās Pēteris Aldiņš. Visu laiku viņš nepārtraukti komponēja un dzēra kafiju. Darbojās arī ar nometnes muzikālo ansambli, spēlēdams dažādus instrumentus. Saprotams, ir trimdā arī citi mūzikas ansambļi un dziedātāju vienības, bet 2x2 nometnes vienībās piemita dzīvība un spēks, ko kopā vislabāk atzīmēt ar vienu vārdu − „švunka”. Arī Pēterim Aldiņam ir dzīvība un spēks un liekas, ka nekāds nīkuļotājs mūzikā viņš nebūs. No mana devuma klausītājus šoreiz, kā likās, vairāk saistīja Jāņa Kalniņa operas, it sevišķi Hamlets. Vakaru promenādē, t.i. starp karogu un vakara programmu, izdevās pārrunāt ar jauniešiem vairākas latviešu nacionālās mūzikas problēmas. Te jāpiemin Aldis Liepiņš, kas šoruden uzsāks nopietnas mūzikas studijas Londonā, Ontario. Saprotams, ļoti daudz mācījos pats. Tāpat varēja apbrīnot citu ieviržu, piem., literāturas, rosīgo darbošanos. Olafs Stumbrs savu jauno dzejoli iesāka ar „tikko pļautās zāles smaržu”, bet Valdas Dreimanes izteiksmīgo gaŗāko dzejojumu izdevās izlasīt pat pirms Portlandes rakstnieku cēliena pirmatskaņojuma. Jānis Krēsliņš, kā vienmēr, mierīgs un prudents vēro ne vien apkārtni, bet visu pasauli, kā atkārtojot kādu savu senu dzejoli:
 

Bet kas par to, bet kas par to,
ja vilki kauc un suņi skrien...

Es nevaru iedomāties 2x2 nometni bez Jāņa Krēsliņa. Izdevās satikt arī neatvietojamo Austrālijas kultūras darbinieku E. Biezaiti, kuŗa nesavtīgais darbs radījis trimdas vienīgo latviešu mūzikas nošu krātuvi, spītējot pat pašu komponistu neatsaucībai un paviršībai. Tādu vīru mums maz, un Biezaitis noteikti būtu pelnījis Tautas balvu.

No Austrālijas bija ieradies arī jauns puisis Viktors Medenis. Viņš lielā dzejnieka brāļa dēls, dzimis 6 bērnu ģimenē. Ir izstudējis un vēl studēs, ir nolūkojis jau līgavu un lepni paziņo, ka arī viņa ģimenē būs 6 bērni. Īsts Medenis, nav ko runāt. Un lai tagad nokaunas visi vaidētāji un raudātāji par tautas pieauguma noslīdēšanu.

Nedēļa paiet ātri, un drīz vien Jānis Rūsis ar Ēriku Zeidenbergu mani ved uz lidostu. Pa ceļam skan Dambja mūzikas lentes, un mēs vēl lieku reizi atgriežamies pie diatonisma latviešu mūzikā. Abi ļoti dūšīgi un gudri latviešu zēni, tāpat kā visi citi 2x2-nieki un -nieces.

Pāri sniegainiem kalniem ar tikko pļautas zāles smaržu es drāžos mājās uz Kanadu.

 

*

Mākslas 1982. g. 2. numurā ir Ingrīdas Zemzares raksts „Salome − sieviete vai pārliecība”. Te ir domāta Richarda Štrausa opera Salome. Šis raksts izraisa dažas pārdomas un refleksijas. Interesanti atzīmēt, ka no visu dažādo operu lomām mums ir bijušas ļoti labas Salomes. Piem., Latvijas neatkarības laikā Milda Brechmane-Štengele, pēc tam Vācijas trimdā Paula Brīvkalne, kas aizrāvusi pat veco komponistu − operas autoru. Latvijā 1959. gadā atmirdzēja Žermēna Heine-Vāgnere. Minētās dziedātājas bija arī ļoti skaistas sievietes, un viņas prata arī baletu, kas nepieciešams Salomes dejai. Nupat latviešiem radusies jauna Salome. Tās vārds ir Solveiga Raja, kuŗu jau pieminēju pagājušajā JG numurā. Ingrīda Zemzare domā, ka Salome nedejo ne Tetrarcham, ne Johanānam, bet viņa ir nākusi − apliecināt. Nākusi pārvarēt. Ko? Augsto, milzīgo tīrās mākslas nosacītību. Ar visu savu sievišķīgo esmi ietiekties tajā, sapludināt nesavienojamo − dzīvīgi konkrēto un mākslinieciski abstrakto. Pati māksliniece Solveiga Raja izsakās, ka šī ir īpaša loma. Bez robežu brīva kā gars Salome nes savu skaistuma pārliecību. Maldīgu varbūt. Ne vienmēr derīgu. Bet lielu. Nesatricināmu. Spēcīgu.

Liekas, ka jaunajai māksliniecei paredzama spoža karjera, kas savu māksliniecisko lomu spēj pat izdzīvot, līdz ar to mākslā triumfēt.

 

Imants Sakss