Benita Veisberga

KĀDA PORTRETA FRAGMENTI

Izvilkumi no atzīmēm Trimdas grāmatā

 

Vakar drogu veikalā satiku Bordīti. Tūliņ, bez kādiem ievadiem, viņa − ak, taisni tāpat kā toreiz, pirms desmit gadiem, kad pirmo reizi piezvanīju, sakarā ar viņu izīrējamo piemājiņu, viņa ātri pateica, ka īres maksa ir 75 dālderi mēnesī un tūliņ aizgūtnēm sāka stāstīt, kas viss „viņiem tur ir”. Agrāka lauku māja, piekalnē, kokos paslēpusies, apkārt pļavas, pieci akri, mandeļu dārzs; Sētsvidū vecs ozols. Divas audzināšanā pieņemtas meitenes, suņi, kaķi, pļavās ganās zirgi − neko jau ar viņiem nedara, bet tāpat − viņi stāv pie žoga un noskatās, kad brauc gaŗām, viņai patīk. Nu, bet viņi noēd augsto zāli, kad nāk sausais laiks, nav jāpļauj lauki. Un kad mandeles zied, tad ir kā pasakā, viņa nepārspīlē. Pēc pāris mēnešiem tās atkal ziedēs. Viņi tur dzīvo kā Dieva ausī. Diks, viņas vīrs, darās pa augļu dārzu. Agrāk viņš mācījis Berklijas universitātē, bet tagad viņš ir pensionējies, jau labi sen kā. Vislādzīgākais cilvēks pasaulē, to es pati redzēšu. Viņa iemīlējusies viņā astoņpadsmit gadu vecumā, un tā tas ir turpinājies visus šos piecdesmit gadus − o, viņiem abiem ir tā laimējies! Viņa ir pārliecināta, ka man tur patiks − viņai kaut kas patīk manā runāšanā − jā, jā, viņa to uzreiz varot pateikt, viņa esot pavisam droša, ka mēs tur paliksim −nu, tad jau redzēs, bet parasti viņai izrādās taisnība, hahā... Jānogriežas pa mazo ceļu, kur uz stūra gaŗa rinda ar pastkastītēm. Diks tur katru dienu aizstaigā pēc pasta, tas ir viņa uzdevums, viņam ir veselīgi pastaigāties. Labs ir, tad uz redzi, viņa mūs gaidīs! Lai mēs braucam uzmanīgi!

Tāds ūdenskritums pa tālruņa tievo stiepli pirmo reizi mūžā dzirdētā balsī. Braucām turp. Meklējām mājokli, pēc sešiem mēnešiem bērnam bija jānāk pasaulē. To uzzinājusi, viņa izsaucās: Cik brīnišķīgi! Apkampa mani un nobučoja. Un atkal ūdenskritums: viņai tā patīk bērni − tā ir viņas dzīve! Viņai pašai nav varējuši būt bērni, tā nu tas ir iznācis, bet visu mūžu viņi ir gan adoptējuši, gan tāpat ņēmuši audzināšanā, viņa savu dzīvi nemaz nevar iedomāties bez bērniem. Nē, kāda sagadīšanās! Iedomājies, nu mums rančā būs pašiem savs mazs Oliverītis! Nē, nē, es varēšot dot viņam kādu vārdu es gribēšot, tas viņai tikai tāpat gadījies uz mēles, viņai vienkārši viss nāk aumaļām, kā jau es pati redzu... Šā vai tā − viņam te būs laba vieta, ārā laukos, viņš varēs brīvi skraidīt apkārt, tas ir tas, kas bērnam vajadzīgs.

Viņai jau bija skaidrs, ka tas būs „viņš”, ka mēs tur dzīvosim, kad viņš jau skries kājām − −

Taisni tāpat vakar veikalā Bordīte tūliņ klāj vaļā visu, „kas ir”. Vispirms viņa no lielas dzeltenas aploksnes izņem un rāda man gaŗu lapu ar adoptēšanai piedāvātu bērnu aprakstiem un uzņēmumiem. „Skaties!” Pilna lapa svaigiem bērnu ģīmīšiem. (Saki, vai tev sirds nekūst ārā viņos raugoties? Un visi bez mājām, bez vecākiem...) Tad nāk papīrs ar mazas filipīniešu meitenes uzņēmumu, kur apliecināts, ka viņa uzņemas tās atbalstīšanu. Viņa meiteni nekad neredzēs − tas ir tāds palīdzēšanas veids, kad bērnu atbalsta no tālienes, financiāli. Tas ir tas, to viņa nupat bērnu palīdzības iestādē nokārtojusi. Priecīgas un apmierinātas viņas acis slīd līdzās manējām pār dokumentu. Tad viņa visu saliek atpakaļ lielajā aploksnē, un mēs bez kavēšanās esam pie nākamā svarīgā punkta: pie viņas rakstīšanas. Ak, viņai tikai drusku „jāapstājas”, jāiziet dārzā ar ūdens šļauku palaistīt vīteņus, un tūliņ viņas galvā drūzmējas domas, kas būtu uzrakstāmas, pastāstāmas, kas kādam varētu noderēt − viņa ir tik daudz pieredzējusi savā mūžā, saskārusies ar tik daudzu cilvēku likteņiem. Tur iznāktu grāmatas, sējumi! Ja tikai viņai būtu laika uzrakstīt. Kādreiz viņa piesēžas un uzraksta kādu lapu, bet ik dienas viņa to nevar darīt − kur tad? Viņas bērni, dzīvnieki, Diks, visi jāvadā pa viņu vajadzībām, jādomā, kā izkārtot viņu dzīvošanu − nē, rakstīšanai nepaliek laika. Tas vienkārši neiznāk. Bet ko teikt viņai būtu bez gala, viņai tā nāk prātā! Dzīve ir tik brīnumaina, kad padomā... Ak, bet tad atkal viņa mēģina labāk nedomāt, tad viņa nevar paspēt visu izdarīt... Atkal, jau kuŗo reizi, viņa man „atklāj”, ka viņai ir turpat astoņdesmit gadu. Man viņa to pasaka, bet viņa neredz, kāpēc viņai tas jāsaka citiem. Tā nav viņu darīšana. Viņa labi zina, ka izskatās un izdarās jaunāka − un cilvēks ir tāds, kāds viņš jūtas. Un cauri. Viņa jūtas drīzāk kā trīsdesmit septiņi. Viņas gars un izdarīšanās tam atbilst. Pēc izskata − nu, varbūt ne gluži trīsdesmit septiņi, bet savi divdesmit zem astoņdesmit kā likts.

Tad tas. Parasto zilgano tērpu vietā viņa ir spilgti sārtās vasaras biksēs un džemperī. Negants rozā. Grūti, grūti panesama krāsa, kur viņa izdomājusi, ka viņai tāds jāpērk un jāvelk. Bet... Kā Bordīte stāv tam pāri, kā viņa to padara par nulli! Acumirklī tev ir skaidrs: te ir citi novadi, spēkā citas likumības, te uz krāsām jāskatās caur pavisam, pavisam citām acenēm. Tu būtu beidzamais ģeķis, ja sagaidītu, lai Bordītes džemperis atbilst tavām saskanīgām krāsu gammām, nezin kādiem aistētiskiem jēdzieniem − vai ne! Viss tas pēkšņi kļūst par galīgām blēņām. Par neko. Staltā aistētikas celtne noliecas cilvēka priekšā... izkūst.

Man šīs jēlās, asās krāsas ir sasaistījušās ar Amerikas jēdzienu vispār − ar krāsainajiem sludinājumiem ceļu malās, ar ļaužu spilgtajiem tērpiem, Holivudas cieti gludajām krāsu filmām. Bet! Bet ja nu ir tā kā šai gadījumā − te, pavisam īsti, acu priekšā: ka aiz šādas atbaidīgas virspuses krāsas ir liels, pāri plūstošs mērs siltuma, labvēlības, cilvēcības? Arī aiz šīs zemes cietās, veikalnieciskās virspuses? Tas var būt. Tas ļoti, ļoti var būt.

Bordītei tā nāk prātā. Viena lapa ar pierakstījumiem viņai ir līdzi pilnajā rokas somā. Ar noteiktu pašsaprotamību viņa to sameklē, mazliet atbalstās pret raibu ziežu un smaržu kārbiņām piekrautu plauktu un lasa man priekšā, daudzās vietās šo to vēl piebilzdama un papildinādama. Ak, šī satikšanās drogu veikalā! Bordīte nopietni lasa no lielās, cieši pierakstītās lapas, kuŗā nav neviena (pretēji šīm lapām) baltumiņa, ne labojuma, klusinādama balsi, tā, lai mēs netraucētu un neuzbāztos citiem. Es klausos, lāgiem pamādama, piekrizdama: jā, es arī par to esmu domājusi, man kādreiz taisni, tāpat licies... Stundas ceturksni, divus. Ļaudis ap mums nāk un iet, maksā, pērkas, tirgojas. Farmaceits, pie kases pogas spiezdams, lāgiem pamet šurp pētījošu skatienu. Kā vienmēr, esmu Bordītes aizkustināta, ar asarām kaut kur tuvu acīm. Viņa mani sakustina ar to vien, ka acumirklī nodibina tuvību, atklātību, uzticēšanos − it kā man līdzās stāvētu piederīgākais vecākās paaudzes tuvcilvēks − kāda man trūkst − tāpēc? Nobeidzās ar to, ka ieskrēju pretī veikalā, nopirku sarkanu rožu pušķīti un miklām acīm iedevu viņai un aizdrāžos, man bija pēdējais brīdis tikt mājās nogādāt glezniekam mašīnu, ar ko uz darbu braukt...

Tāds izjūtu meteors iegāžas ikdienā, starp cietiem, spilgtiem drogu veikala raibumiem, kad satiek Bordīti. Silta mīlestības zemestrīce sapurina pasauli.

Cik viegli no manis uz viņu iet tas, kas pienākas mātei... Nāk pats no sevis, kā atbrīvots, kā sagaidījis izdevību izpildīties. Satiekoties, runājot, nemanot esam uzlikušas viena otrai roku ap plecu. To izraisa tas, kas viņa ir: savā būtībā viņa ir māte. Toreiz, pie viņiem dzīvojot, iepazinu kādu jaunu, agrāk nepazītu izjūtu: drošības, patvēruma sajūtu, apziņu, ka pašos nemaināmos pamatos tieku pieņemta ar labvēlību, bez nosodījuma, bez svešiem noteikumiem. Šī sajūta toreiz radīja daudzus „klusa miera, drošības un laimes mirkļus. Redzot viņus − Bordīti lielajā mašīnā izbraucam pa vārtiem; Diku ejam pa gatvi gar vecajiem citronu kokiem − manī uzvirda siltums un gaisma. Izzarojās −gan pakaļ viņiem, pāri mandeļu dārzam, pateicībā, labu vēlot; gan atpakaļ manī pašā: dvēselē, istabā, dienā ieplūda siltas gaismas straume. Labi cilvēki kaut ko dod tikai tuvumā būdami, tikai vērojot viņus tu jūties ieguvis un− stiprināts.

Dievs lai svētī Bordīti!

Svētīta viņa jau ir, bagātīgi, bez manas palīdzības. „Man ir tik daudz prieka! Zini, cilvēkiem no manis kaut kas tiek −jā! Tas ir lieliski! Tas nav mans nopelns, tā vienkārši ir tāda dāvana – man tā tikai jāizlieto − bet tas tiešām palīdz...”

Tad vismaz paldies − viņai, dzīvei, kādam − par to, ka viņa ir satikta ceļā. Šī stiprā, siltā sirds. Visu mūžu atcerēšos drēgno, dūmakaino ziemas novakari, kad meklējām dzīvokli. Gleznieks vēl bez darba, daudz kas nedrošs, nenokārtots. Un Bordītes pirmo reizi dzirdētā balss tālrunī saka: labs ir, tad mēs jūs gaidīsim! Brauciet uzmanīgi! Šis ‘brauciet uzmanīgi’, ko tuvi ģimenes locekļi piebilst, viens otru pa durvīm izlaizdami − kā tas tūlīt noteikti un pašsaprotami nāca no viņas, cauri pasaules vēsumam. Un apziņā kaut kur jau aizmetās jausmas par mājām, patvērumu...

Viņa teica: „Nesauc mani par Bordena kundzi. Sauc mani par Bordīti, tā visi mani sauc.”

 

*

Bordīte. Nezinu, no kuŗa gala lai sāku. Vai no pirmā, kad ieraudzīju viņu restorānā, kur bijām norunājušas satikties? − kā viņa tur sēdēja pie galda, sirma, siltā apgaismojumā, garīgumu sejā un stāvā. Kāda īpaša, iekšēja smaida starojums sejā, acīmredzams jauneklīgums aiz sirmajiem gadiem. Tas bija skaists skats. Kaut kas mūžīgās dzīvības, gara jaunuma caurstrāvots. Vai ar nobeigumu? − kā naktī pēc šīs tikšanās pamodos − un pēkšņi bija karsti jāraud. Siltums plūda pāri malām. Kā viņa dzīvei dod, kā labvēlība, lieliem, nešaubīgiem viļņiem plūst no viņas, noslaucīdama visu malā... Jā, tas: mana sirds atmostoties bija pārplūdusi siltuma un gaismas − un tas bija pilnīgi izspiedis no apziņas viņus. Ne viņu, ne domu par viņiem – dvēsele viegla, brīva, nenospiesta − cik brīnišķīgi tas bija! Gandrīz − ļoti tuvu − laimes izjūtai. Kā viņa to spēj? Kāds brīnumains spēks viņā iemājo? Pēc ilgiem gadiem uz dažām stundām nakts vidū it kā noņemts kāds slogs, dvēsele brīva, elpo viegli, pacēlusies kā tauriņš. − Jeb ar viņas trīs sunīšiem lielajā gaišzilajā vagonā, apstādinātā ēnā zem koka? Viņa ņem tos līdz savos braucienos un kad izkāpj, viņi visi trīs sirdīgi gaida viņu atpakaļ. Trīs laipni, mīlestību starojoši suņu ģīmji skatās, katrs pie sava loga, kad nu viņa atkal nāks.

Aizgūtnēm, kā arvien, Bordīte stāsta, kā viņai iet. Ak, tie gadi, tie gadi tomēr krājas − pat viņai, hahā! − taisni neticami. Vienu dienu nejutusies īsti labi. Tā kā elpas trūkums. Sāpes krūtīs. Piezvanījusi ārstam, tas teicis, lai tūliņ brauc pie viņa. Nu, jābrauc ir, varbūt, ka taisās sirdstrieka. Kā nekā viņai turpat pie astoņdesmit gadiem. Kaut gan es drīzāk jūtos kā sešdesmit, ja vispār tik daudz. Brīdi apsēdusies krēslā un apdomājusi, vai meklēt kādu, kas viņu aizved. Nē! Kur tad − kam tad viņa tagad ies un prasīs? Čaks skolā. Viņa taču ir tā, kas visus vadā apkārt pa viņu vajadzībām − kā tad nu viņa uzreiz meklēs, lai viņu ved, tik nedabiski. Nav ieteicams novirzīties no savas normālās līnijas. Sēdusies pie stūres un braukusi pie daktera, kā teikts. Aizbraukusi, saprotams, bez kādiem starpgadījumiem. Viņa zina, ko dara. Viņa klausās sevī − tai balsī sevī − tā viņai saka, kas darāms. Mīļā, tas ir drošākais veids! Vienmēr, visu mūžu viņa tā ir rīkojusies, un vienmēr iznācis labi. Bet, zināms, desmitiem eņģeļu arī viņai stāv klāt, kad vajadzīgs. Tas arī.

Labs ir, viņa aizbrauc pie daktera, lai paskatās, vai nav sirdstrieka. Šis rokas vien noplāta, kad viņa pastāsta, ka brīva autiņa vieta viņu gaidījusi, taisni pie pašām durvīm, eņģeļi viņai atkal atbrīvojuši. Izmeklējis, teicis, ka viņai varbūt būs vajadzīga sirds operācija. Ne tūlīt, bet ne pārāk tālā nākotnē. Viņa vēl varot aizbraukt uz Losandželosu uz savas mazmeitas kāzām, kā plānots. Sirds operācija? Nu, nu. Kur tad nu sirds operācija. Noklausījusies, neko nebilduši. Nav ieteicams uzsākt priekšlaicīgus strīdiņus. Bet pie sevis tūdaļ nolēmusi, ka nekādas operācijas jau gan nebūs. Viņas sirdsbalss tūliņ teikusi, ka nē. Viņa nevar taisīt operācijas, viņa vienkārši nav tas cilvēks. Pamest savas lietas, savus dzīvniekus, atstāt Čaku vienu, gulēt slimnīcā − nē. Kas neiet, tas neiet. Ja tas ārsts to neredz, tad viņš viņu pietiekoši labi nepazīst − viņas iekšējo, garīgo būtni, kas cieši saistīta, nosaka ārējo, miesisko, ko viņš piepalīdz turēt kārtībā. Tāpēc viņa šoreiz, par nožēlošanu, nevarēs viņu uzklausīt. Viņš ir labs ārsts, viņš viņai ir palīdzējis, daudzas lietas viņš zina. Bet visu ne. Neviens nav pilnīgs, to ne no viena nevar prasīt.

Tā.

Mājās braucot piestājusies aptiekā, nopirkusi parakstītās zāles. Uzsākusi diētu, nokritusies svarā − un jutusies atkal lieliski! Aizlidojusi uz kāzām − ar lietotu mantu veikalā iegādātu kleitu, perfekti piestāvošu. Viņa taču neies pirkt vienai reizei nezin kādu tur kleitu, vecs cilvēks, par tagadējām cenām. Smieklīgi. Tur jau viņai iznāk ko samaksāt Čakam veselu kursu augstskolā. Tik un tā neviens nav varējis pateikt, kur viņas kleita pirkta − nevienam vispār nav prātā nācis par tādām lietām domāt, viņa izskatījusies tik lieliski. Visi viņas (adoptētie) bērni un mazbērni bijuši uz viņu lepni. Pašai bijis par sevi prieks. Labi izciemojusies un priecīgi braukusi atkal mājās. Mājas paliek mājas. Sunīši. Aizbraukusi atrādīties dakterim, kā norunāts. Viņš un trīs citi speciālisti viņu pamatīgi izmeklējuši un − „Hahā! Benītā − viņi nolēma, ka man tā operācija tomēr nebūšot vajadzīga! Tas, ko es tūlīt teicu. Es taču zinu! Es neesmu tas cilvēks − tas nav mans stils. Ak, bet es ļauju, lai viņi paši pie tā nonāk, tā ir vienkāršāk.”

Un tagad viņa jūtas tik labi kā nekad − tu taču pati redzi! Es redzu. Mazliet gan viņa esot nobažījusies par savu seju: nokritusies 20 mārciņas, krunkas vairāk rādoties Esot jāņem mazāks krūštuŗu numurs, restorāna meitenes, jokodamās, teikušas, ka būšot jāpiebāž ar papīra kabatas lakatiņiem... Nu vai zini! Kas viss viņai vēl nebūs jāpiedzīvo! Tā ir viena problēma, kādas viņai savu mūžu nav bijis − ja Diks to dzirdētu, viņš apgrieztos kapā! Tas ir, ja viņš būtu kapā. Nē, viņš ir izkaisīts okeānā, to viņa man jau stāstīja − tā bija visskaistākā augusta diena, zila jūŗa, zilas debesis − un tas ir tas, ko viņa grib, lai dara ar viņu. Nekādus kapakmeņus, nekādas ceremonijas − viņai no ceremonijām arvien bijis mazliet bail. Nē, viņas dzīvē svars ir uz citam lietām. Viņas dzīve... taisni neticami, ka viņai tik daudz gadu sakrājušies. Nesaprotami! Viņa tā būtu gribējusi uzrakstīt savus pieredzējumus, viņa ir ieskatījusies tik daudzu cilvēku dzīvēs − bet nav laika. Vienkārši nepaliek laika. Šie paši sunīši. Arī viņi katru dienu paņem kādu drusku no viņas laika un spēka. Un viņa to nekad nevarētu atraut − ne viņiem, ne bērniem, lai rakstītu, nē, to viņa nevar. Ā, bet ar visiem nav vienādi! Tev atkal ir taisni jāraksta. Ar katru ir savādāk. Zini, es to vienu tavu vēstuli visu laiku nēsāju rokas somā − skaties, te tā ir, pavisam nodilusi! Agrāk mēs ar Diku kopā to pārlasījām. Tu tur pasaki brīnišķīgas lietas, tu tur tuvojies tam pašam, ko es kādreiz redzu vai sajaušu... vai nav lieliski, ka mēs satikāmies? Cik mums labi gāja! Man tā patika zināt, ka tu tur sēdi pretī mūsu piemājiņā un klabini savu rakstāmmašīnu. Mazais Olivers pie mums savā sētiņā. Aiz logiem viss rāms un mierīgs − tu zini, kā mūsu lielais ozols no rītiem stāv saulē pāri visam pagalmam...

Jā, viņai vienmēr bijis jādarbojas ar bērniem − un ar suņiem un kaķiem, hahā! Viņi visi bija tādi, kas palikuši bez mājām. Mafijs bija pavisam sanīcis, kad pārnesu viņu mājā − un paskaties tagad! Vai viņam neiet labi? Kādreiz viņš skatās manī tādām acīm − dažreiz cilvēks tevī neizraisa tik dziļas jūtas kā dzīvnieks. Viņi ir tāda pat dzīvība kā mēs, tas pats. Man vienkārši vajag tuvumā dzīvniekus un bērnus, man ir kaut kas, kas viņiem noder. Es skaidri redzu, ka es viņiem varu palīdzēt. Ā, bet nekāda pasaules lāpītāja es neesmu! Viņnedēļ atkal sarāvos ar savu meitu Mildredi. Mēs nekad neesam varējušas saprasties. Ar Edgaru man saskan, ar Mildredi ne. Tā tas ir un būs, tur nekā nevar darīt. Ar dažiem mēs saprotamies, ar dažiem ne. Iedomājies, viņa man zvana un sprediķo, ka man esot laiks izbeigt ņemt tos bērnus pie sevis, es esot par vecu. Tas nu tā. Tie gadi jau man ir − bet tikai kalendārā. Ja viņai būtu drusku gaišāka redzēšana, viņa saprastu, ka es saviem kalendāra gadiem dzīvē neatbilstu. To viņai, jau sen būtu vajadzējis ievērot. Tas tā. Bet viņa ņemas man borēt, kā nezin kāda zinātāja: tie bērni, ko es te savācot esot kādi nekādi paklīdeņi, no dzīves padibenēm, vai tikai te kāds paklusām zāli arī nesmēķējot, lai es labāk turot acis vaļā... No padibenēm! Good grief! Tāpēc jau es viņus ņemu − ka viņiem pasaulē neviena nav, ka viņiem kādu vajag. Viņa pati bija viena no viņiem. Aizmirsusi. Tas, ka Roberts, Riks, Sallija, Laila un tie citi te pavadīja savu bērnību cik necik normālos apstākļos, izgāja skolas − tas ir tas labākais, ko es savā dzīvē esmu izdarījusi. Ka viņi nepazuda tai briesmīgajā vidē, kur viņu vecāki bija viņus atstājuši. Ja man debesīs būs sakrājušies kādi krediti, tad tikai par to. Ko tā Mildrede runā! Viņa nekā nesaprot. Viņa uztraucas, ka es izdodu naudu par tiem bērniem, tā ir tā lieta. Man sanāca dusmas un es uzkāru klausuli. I simply knocked her off the network! Lai stāv Mildrede, ko mēs te ar viņu...

Cik neiedomājami labi viņai iet! Reizēm viņa brīnās un pati nevar saprast, kā cilvēkam viņas vecumā var tik labi iet. Tik daudz prieka. Paskaties, kā citi viņas gados mokās. Nē, paldies Dievam, ka viņai ir šī dāvana, ka viņa spēj citiem palīdzēt. Tas ir milzīgi svarīgi: ka tu vari otru kaut kā pacelt. Tas uztur tevi pašu. Es skaidri redzu, kā tas darbojas, kā tas nāk atpakaļ uz cilvēku, desmitkārtīgi − bet es to nedaru tāpēc, es to daru tādēļ, ka es tā gribu, ka man tā jādara − es nemaz citādi nevarētu. Dzīve ir fantastiska! Bankā man vairs nekā nav, Diks visu noēda, bet tas nav nekas. Tas nav itin nekas, man ir tūkstoš citu lietu, vēl labāku, un es tik un tā jūtos kā miljonārs − hahā! Saprotams, tai mājā ir nauda, ja visi striķi trūkst. Tās trakās cenas, kas tagad uzdzītas, bai! Viņi ar Diku toreiz nopirka par astoņiem tūkstošiem, un tagad − simt piecdesmit! Dullums. Ak, bet tas iet augšā, lejā, uz to nav daudz ko rēķināt. Galvenais ir ko tu domā un kā tu jūties. Un tas, ka es uzdūros brīnišķīgiem cilvēkiem. Jā, labi cilvēki pievelk mani un es viņus. Atceries, cik mums labi gāja! Tas bija skaists laiks. Es ne mūžam neaizmirsīšu, kā tava veļasmašīna samaitājās taisni tai dienā, kad tavs dēls piedzima. Tad ta īstā reize! Es tevi aizvedu uz slimnīcu − mēs taču nebūtu gājušas tāpēc saukt gleznieku no darba mājā, lai viņš mierīgi strādā! − pārbraucu atpakaļ un tūliņ zvanīju labotājam. Es viņam teicu, mister, brauciet tūliņ šurp, te uz ātrāko ir jāsalabo viena veļas mašīna. Es nupat viņu aizvedu uz slimnīcu, sāpes ir sākušās, rīt viņa būs mājās ar zīdaini − tad tai mašīnai jābūt kārtībā. To jūs pats saprotat, vai ne? O jā, kad man ir pārliecība, es varu pateikt ļoti stingri un ietekmīgi. Rīt viņa būs mājā, es zinu, es teicu. Viņa slimnīcā lieki nekavēsies, viņa ir tāda pati kā es. Ziniet, viņa ir tikpat kā mana meita, tas ir taisni mistiski, cik tuvas mēs esam un kā mēs saprotamies. Mister, šī ir īpaša reize, brauciet šurp bez kavēšanās. Jānogriežas pa mazo ceļu, kur uz stūra ir gaŗa rinda ar pastkastītēm... Pēc stundas viņš bija klāt. Viņš bija sapratis. Labs cilvēks, ar samanīšanu. Es parasti ar tādiem saskrienos. Es viņam stāvēju klāt, kamēr viņš laboja, un mēs jauki izrunājāmies. Viņš man izstāstīja visu savu dzīvi. Cilvēki man uzticas, tu zini. Un pa to laiku mazais Olivers bija klāt. Tā nu gan bija pēcpusdiena! Man vēl pa kaklu pa galvu bija jāsadabū tev puķes. Tu man nedevi laika nemaz! Tavs ārsts teica, ka tev gājis tik ātri kā vienam padsmitniekam − pasaki, vai tu vari gribēt vēl labāku komplimentu? Hahā − viņš tik tā paspējis uzbāzt galvā savu balto mici! Mēs ar gleznieku bijām uz tevi tik lepni. Un otrā dienā jūs bijāt mājā, taisni tā, kā es rēķināju. Viens man ausī teica, ka tā veļas mašīna jāsataisa uz ātrāko. Tāpat kā es zināju, ka jūs paliksit dzīvot pie mums − toreiz, kad tu man pirmo reizi piezvanīji. Es tūlīt zināju − un redzi, cik labi mums gāja − no pirmā brīža līdz šim. Vai šī nav jauka saredzēšanās?

Jā, Bordīt. Kā iesākumā bija, tā ir un būs.

Man no dārza ir līdz krietns klēpis ar rozēm un īrisiem, atstāts ūdens traukā mašīnas aizmugurē, kamēr pusdienojam. Kad iznākam no restorāna, es viņai to iedodu.

„Vai, cik skaistas! Tās tev tūliņ vajadzēja ņemt iekšā − es būtu dabūjusi kādu trauku − viņi mani pazīst, es tur jūtos kā savās mājās. Nē, es vēl aiziešu atpakaļ, hahā − man taču jāparāda, kādas puķes man nes! Kādu es varbūt iedošu tām meitenēm arī, es zinu, ka tu neļaunosies...”

Mēs atvadāmies. Viņa noliecas pie savas mašīnas loga un pasaka sunīšiem, ka uz brīdi vēl aizies atpakaļ uz restorānu. Mēs četri noskatāmies viņai pakaļ, viņa atgriežas, plati smaidīdama pamāj mums ar roku. Ar puķēm rokās uz saulainā celiņa viņa ir priecīgs skats.

Apmēram jaušu, kas tagad būs. Mierīgi, noteikti vērsies restorāna durvis. Pirms Bordītes pašas, puķu klēpis, kā vislietišķīgākais pasaules fakts, viegli šūpodamies, nāks iekšā. Ļaudis pametīs acis − kas tad tur? Ā, Bordīte vēl nāk atpakaļ − ar puķēm! Ko tad nu viņa... Un tad jau viņa, uz bufetes sēdekļa uzmetusies, savā drošajā, priecīgajā balsī, bez kavēšanās visu pastāstīs. Paskatieties! Tas viņai nupat iedots − jā, tepat parkošanas laukumā. Vai nav brīnišķīgas? Viņa citādi nevarējusi kā nākt atpakaļ un paradīt. Kādas viņa atstās jums, meitenēm, arī − viņa taču nevar visu to skaistumu paturēt viena pati. Ak, to viņa ir vienmēr teikusi: labumi uz viņu nāk griezdamies. Te tas atkal ir, jūs paši redziet − puķu klēpis kā no zilām debesīm. Taisni tā tas notiek. Ne viņa ko domā, ne gaida, bet cilvēki ir tik labi pret viņu, katrs savā veidā. Tas tā iesilda sirdi. Un tai pašā elpas vilcienā viņa izstāstīs, ka mēs, tādi un tādi, pirms desmit gadiem dzīvojām viņu piemājiņā, cik labi mums gāja, ka mēs bijām kā viena ģimene, ka veļas mašīna, sasodīts, samaitājās taisni tai dienā, kad mazais Olivers...

Restorānā kaut kas notiks. Lielajā, veikalnieciskajā telpā kaut kas sakustēsies, iestarosies: smaids, siltums, lieli gaiši ziedi. Cilvēki pacels acis no pusdienām − ā, atkal tā sirmā kundze tur... Citreiz viņa ierodas ar sunīti padusē, pasūtina sev līdzņemamas pusdienas, izstāstīdama, ka Mafijs šodien ir viens pats, viņa draugi nav līdz, tāpēc viņa šodien labāk ēdīs mājā, viņa skaidri zina, cik bēdīgs viņš būtu, atstāts viens pats gaidām, šodien ārā ir tik drūms un nemīlīgs, viņai nemaz negaršotu, iedomājoties, kā viņš tur viens pats tup... Un tagad priekšā pie ēdienu vitrīnes šūpojas rozes un īrisi, viņa stāsta par mazā Olivera dzimšanas dienu pirms desmit gadiem − o, tā bija visskaistākā jūnija diena, Dievs lai svētī viņa mazo sirdi... Siltas strāvas sāks plūst, zaroties pa restorāna celiņiem, starp galdiem; gaiši atspulgi plaiksnīsies telpā. Aizskars cilvēkus. Viņi citādi nevarēs kā pasmaidīt: rozes, īrisi, veļas mašīna, mazais Olivers piedzimis... Daļa ziedu pārvietosies restorāna vāzēs. Nejaušam pusdienotājam priekšā uz galdiņa noliks trīs vismaigākā ziluma īrisus. To ziedlapas mazliet atgādinās tikko manāmo zilganumu, kas saulainās ziemas dienās jaušams ēnās uz svaiga sniega. Un, vai nu viņš pats to apzināsies vai ne, notiks kāda ietekme, viegla, maza iedarbība − kaut kas no ziedlapu un sniega tīrā, gaišā svaiguma pieskarsies viņa būtnei. Vakarā, darbu beidzot, meitenes sadalīs puķes savā starpā, paņems līdz mājās, uz kādu īrētu istabiņu. Tām meitenēm vajag. „Benītā, tu nevari iedomāties − cilvēkam, kam nav sava dārza, puķes, jāpērk par dārgu naudu − un tām meitenēm jau nav... Bet viņām vajag puķes, jauniem bērniem. Tā trakā dzīve, kas viņām tagad jādzīvo...”

Restorānu tā sakustinājusi, viņa atgriezīsies uz zilo vagonu un ar suņiem runādamās brauks mājās. Pa ceļam paķers Čaku no viņa darba vietas, lai viņam, puikam, nav jākuļas ar busu, paliek naudiņa. To, ar puķēm daroties, kāds viņas prāta stūrītis būs ierēķinājis: ja viņa vēl ieies atpakaļ restorānā, meitenēm tiks puķes un viņa novilks laiku tā, ka varēs pie viena pārvest Čaku no darba mājā. O jā, viņai tie riteņi nepārtraukti griežas un sakārto šīs lietas! Citādi nemaz nevar. Kas tad būtu, ja viņa par to nerūpētos? Ko viņas suņi, bērni, Diks − kad bija − bez viņas iesāktu? Viņi taču paši par šīm lietām nedomā nemaz arī ne...

Un lietišķīgās izdarības, humors, paskaļā, bravūrīgā runāšana ir tikai virspuse. Aiz tā ir veseli kalni, veseli dziļumi.

Galvenais, ka tu vari kādu pacelt. Tas uztur tevi pašu. Tas vienkārši tā ir.

Tām meitenēm vajag puķes, jauniem bērniem.

Viņa to izmet, šo dārgakmeni, nevērīgi, ikdienas rūpju un pieredzējumu plūsmā. Tas ir tas, kas viņa ir. Viņas būtība. Tāpēc bija labi viņas tuvumā.

 

*

„Ak, tā pasaule ir palikusi traka! Kaut kas paticis vaļā, kāda skrūve. Nedomā, ka es neredzu − tāpēc, ka es tā priecīgi izdaros. Es redzu. Tās aplamības, visās malās, kur vien paskatās. Nē, dzīve vairs nav tāda kā agrāk. Jauniem cilvēkiem tagad ir daudz grūtāk. Kur lai viņi pieturas? Man vairs nemaz nepatīk klausīties radio un skatīties televīziju − tās briesmas un bezjēdzības, ko viņi tur diendienā skaita − par daudz! Vienkārši par daudz. Es griežu nost. Labāk tad daros ar saviem bērniem un dzīvniekiem, tad man dienas galā visā šai juceklī ir kāds apmierinājums. Bet es tev pateikšu. Viena lieta vēl arvien ir diezgan droša: ja tu vari otram sniegt − suņus un kaķus ieskaitot, hahā! − drusku mīlestības, drusku laipnības − ar to tu nekad nenošausi šķībi. Tas vienmēr noderēs. Tam otram un tev pašam ar. Tev pašam vēl vairāk. Un kādreiz to var izdarīt tik viegli! Tu drusku pieliec roku, drusku pabīdi kādu, gandrīz kā gaŗāmiedams − un tu redzi, ka viņš ir uz kājām un tiek galā pats. Dzīve ir tik brīnumaina... Tāpat kā kādreiz kāds sīkums, kāds vārds vai skats var cilvēkam apgaismot veselu dienu, pavisam kāds nieks... Vai, paskaties, cik pulkstenis! Ko es te sprediķoju, man jau vajadzēja būt pakaļ Dženiferai! Nu es skriešu, turi īkšķi, lai kāds kārtībnieks man neiedod biļeti! Nē, nē, viņi man nedos vis biļeti, vecai kundzei. Es jau zinu. Kādreiz viņi mani apstādina gan, bet tad mēs tūliņ sākam runāt par citām lietām, un beigās viņi saka: ‘Bordena kundze, es jums šoreiz vēl nedošu biļeti... es sen ne ar vienu neesmu tik jauki parunājies, ziniet, jūs man atgādināt manu māti... bet apsoliet, ka jūs vairs nebrauksit pār robežu... Viņš man izstāstīja, ka viņa māte mirusi pirms astoņiem gadiem, viņš viņu tik jauki pieminēja, lāga zēns, jauks, jauns cilvēks... Visu labu, mīļā sirds, mēs redzēsimies! Man tai lielajā vāģī tik viegli uzspiežas pāri par piecdesmit pieci, ka es nemaz nepamanu...’

 

*

Bordīt, šodien man ienāca prātā, kā tu lido uz debesīm. Tādos kā romiešu kaŗa ratos. Saule spīd, debess zila. Tavi baltie mati viegli plīvo gar deniņiem un pieri. Krāsas: zils, balts, zelts − tādas kā krāsu illustrācijā manā seno laiku vēstures grāmatā − tas laikam bija pamatskolas, Jelgavas Dārtas pamatskolas, trešajā klasē − tur bija attēlots balti togots jauneklis izrotātos sacīkšu ratos, saulainā ainavā. Tādā vaļējā braucamā tu lido un skaties vērīgām, smaidīgām acīm. Tu esi viena, bet tava sejas izteiksme ir dzīva un kustīga, it kā tu, mazliet jokodamās, ar kādu sarunātos. Iespējams, ka saulainajās vēsmās, kas plīvo ap tevi, tevi pavada kaut kas no tiem cilvēkiem, kuŗus tu mīlēji šai saulē. Tā tu droši lido turp. Nāves ielejas nav. Un Svētais Pēteris tālumā, pie debesu vārtiem stāvēdams, ir tos jau atvēris un māj ar roku: te, te... Jo šoreiz pie debesu valstības vārtiem nekāda skaidrošanās un stīvēšanās par iekšā tikšanu nebūs, viņa lielajā grāmatā pretī tavam vārdam, kā apaļš piecinieks, ir īsais, noteiktais ieraksts par tavu vietu debesīs. Tāpēc viņš jau atveŗ un māj − lai lietas iet uz priekšu. Aiz tevis nāks daudz tādu, ar kuŗiem būs kavēšanās − jā, Pēterim te ir ko nostrādāties. Nu, bet tu vis tā skriešus iekšā neskriesi. Tas nav tavs stils. Saprotams, ka tu apstāsies un ar Pēteri parunāsies. „Sveiks! − te nu es beidzot esmu klāt! Tu jau laikam sāki domāt, ka vispār vairs nebūšu − ka velns būs mani parāvis, vai − hahā! Nē, nē, saki pats − ko tad lai es ellē darītu?” − Un tad tu bez apkārt runāšanas ķersies pie lietas: kā tad viņiem te augšā iet? Ar pasauli lejā jau labu laiku vairs nav lāga. Kaut kas paticis vaļā, kāda skrūve. Vai viņi to te arī mana un zina? Lieta ir nopietna, tev liekas, ka ir beidzamais brīdis mēģināt kaut ko glābt... Un Pēteris tūliņ atsauksies: kā tad mēs nezinām, kā tad mēs nemanām, vai die! Ja tur lejā ir nekārtības, tad drīz tās ir klāt te, kā likts. Kā tad mēs nemanām. Visi esam tai pašā maisā. Es ar − nemaz nezinu vairs kā tikt galā ar visiem tiem nācējiem. Pēc veciem noteikumiem lielāko tiesu no viņiem vispār nevarētu laist iekšā. Bet tad atkal... Taisnība, Bordena kundze, kaut kas ir misējies, mums ir jāskatās, ko lai darām...

Pie debesu valstības vārtiem, zilos debesu laukos, starp baltiem saulainiem mākoņiem stāvēdami, jūs labi izrunāsities. Par to, „kas ir” − kas tiešām ir. Pēteris, ar savu staru vainagu ap pliko pauri un lielo atslēgu pie jostas, izkratīs tev sirdi. Viņš sen ne ar vienu nebūs tik jauki parunājies. Klusībā pie sevis viņš nodomās: labi, ka esi ieradusies, tu viņiem varēsi palīdzēt turēt zemi un debesis uz sliedēm, joka lieta tā nebūs. Un tu teiksi: Labs ir, Pēteri, es nu iešu sameklēt Diku. Mēs redzēsimies! Un nesauc mani par Bordena kundzi, sauc mani vienkārši par Bordīti...