GNOSTISKO EVAŅĢELIJU ATKLĀŠANA

Glaubt doch nicht, dass Ketzereien durch ein paar hergelaufene kleine Seelen entstehen konnten. Nur grosse Menschen haben Ketzereien hervorgebracht.

Augustinus (W. Nigg, Das Buch der Ketzer, 1949,5)

Elaine Pagels, The Gnostic Gospels, Random House, New York, 1979.

 

Harvardas universitātes reliģiju vēstures departamenta dekāne prof. Dr. E. Pagelsa publicēja Gnostiskos evaņģelijus 1979. g. 26. novembrī. Tagad varam iepazīties ar pirmo plašāko interpretāciju par varbūt 20. gs. vislielāko un drāmatiskāko archaioloģisko atklājumu: 52 agrīno kristīgo papirusa tekstiem koptu valodā Ēģiptē, kas bija aizliegti kā hairetiski drīz pēc to uzrakstīšanas gandrīz pirms 2000 gadiem. Tie radikāli maina mūsu uzskatus par kristiānisma izcelsmi un noraida daudz ko mēs zinām (vai iedomājamies, ka zinām) par to, kas bija Jēzus un ko viņš domāja un runāja. Ja slavenais vācu teologs un Jaunās derības pētnieks R. Bultmans (Bultmann) apgalvoja, ka mēs gandrīz neko nezinām par Jēzus dzīvi un personību, tad tagad mēs jau zinām kaut ko vairāk, piem., ka Jēzus mīlestību vērtējis augstāk par draudzību. Tāpēc viņš vispirms parādījies savai vismīļai Marijai Magdalenai, kuŗu bieži esot skūpstījis uz lūpām, un tikai pēc tam pārējiem mācekļiem (64).

Ja piecdesmitie un sešdesmitie gadi bija Nāves jūŗas rakstu dekadas, tad septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi būšot "Nag Hammadi" kodeka dekadas. (Par Nāves jūŗas dokumentiem sk. Haralds Biezais, "Kristiānisma vēsturiskā vide", "Ieskatītais un atzītais", 1963.)

Ja līdz šim baznīcas vēsturnieki ziņas par gnostiķiem varēja smelties tikai no viņu apkaŗotāju tendenciozām kritikām, sevišķi ap 140. g. Mazāzijā dzimušā vislielākā gnostiķu resp. ķeceŗu ienaidnieka Lionas bīskapa Irenea (Irenäus) sarakstītās grāmatas Pret ķeceŗiem (ap 190.), tad tagad paši gnostiķi var runāt.

Minēsim tikai dažas šajos tekstos minētās problēmas, kuŗu sociālās un polītiskās implikācijas ir pētījusi Dr. E. Pagelsa: miesas augšāmcelšanās kā burtiski saprasta notikuma noliegšana; ne tikai viena, bet vairāku dievu iespēja - politeisms (pretim Vecā testamenta Demiurgam - Jaunās derības labais mīlestības Dievs); Dieva atzīšana pašpazīšanā - prīmārā reliģiskā pārdzīvojumā, bet nevis ar dažādiem starpniekiem, dogmām un rituāliem; norādījumi par erotiskām attiecībām starp Jēzu un Mariju Magdalenu. - Autores interpretācija konfrontējas ar daudziem kritiskiem jautājumiem, kuŗus ir iekustinājuši modernie teologi: priesterības autoritāte, krustā sišanas un augšāmcelšanās nozīmība un sieviešu situācija baznīcā. Jāpiebilst, ka arī "pēdējo dienu svēto" Jēzus Kristus mormoņu baznīca atzīst politeismu un poligamiju, kas pretendē uz visjaunāko atklāsmi.

Prof. E. Pagelsa bija starptautisku zinātnieku kopas locekle, kas pārtulkoja no koptu valodas un publicēja šos slepenos evaņģelijus 30 gadus pēc to atklāšanas 1945. g. Eģiptē, Chenoboskijā (tagad Nag Hammadi; sk. arī James M. Robinson, The Nag Hammadi Library, 1977.). Viņa izskaidro, kāpēc to noslēpšana un apspiešana bija vajadzīga baznīcas attīstībā, kā mēs to tagad pazīstam, un izskaidro galvenās konflikta vietas starp baznīcas ortodoksām un gnostiskām mācībām. Ortodoksie kristīgie mācīja burtisku miesas augšāmcelšanos un pastāvēja uz to, ka visa autoritāte baznīcā atvasināta no ticamām apustuļu liecībām par augšāmcēlušos Kristus piedzīvojumu, kas uz visiem laikiem noslēdzies. - Šī doktrina leģitimēja bīskapu apustulisko pēcnācību, kas ir pamatā pāvesta autoritātei līdz šai dienai. - Gnostiskiem kristīgiem nozīmīga bija ne jutekliska redzēšana, bet spirituāla vīzija. (Šie ieskatījumi saskan ar latviešu starptautiski slavenā parapsīchologa Dr. Kārļa Oša globāliem pētījumiem (ASV un Indijā) grāmatā At the Hour of Death, 1977; sk. arī recenziju: J. Ķēniņš, "Nemirstības problēma", Akadēmiskā Dzīve 22, 1980). Gnostiķi redzēja augšāmcelšanos simboliski - vīzijā, kas provocēja baznīcas autoritāti un spieda tos dedzināt kā disidentus un hairetiķus. Ortodoksā monoteisma doktrīna radīja koncepciju par "vienu Dievu, vienu bīskapu", kur baznīcas hierarchijai līdzīga debesīs. Gnostiķi pieņēma iespēju par vairāk nekā vienu Dievu un saprata dievišķā spēka patieso avotu kā visa esošā "dziļumu". (Tas saskan ar Kanta "pārjuteklisko transcendenci" un slavenā teologa P. Tillicha ieskatījumu, ka "dziļumā ir patiesība".) Tāpēc gnostiķi radīja sabiedrisku organizāciju, kas bija pamatota visu dalībnieku vienlīdzībā un eliminēja organizētas baznīcas hierarchijas vajadzību.

Baznīcas ortodokso Dievu raksturoja kā "Visvarenu tēvu", kas ir ieskaitīts (un kas izslēgts) piedalīties priesteŗu un bīskapu pilnvarās. Turpretī gnostiķi ieskatīja labo mīlestības Dievu, kas aptveŗ abus - vīriešu un sieviešu - elementus un atbilstoši redzēja vīriešus un sievietes kā garīgi un polītiski vienlīdzīgus. Lielās baznīcas ortodoksie kristieši saprata krustā sišanu burtiski un lika to savas ticības apliecības centrā, izlietāja to, lai apliecinātu un attaisnotu moceklību, ko viņi cieta no romiešu okupantiem un imperiālistiem. Identificēšanās ar šo vajāšanu esot bijis svarīgs faktors, apvienojot dažādus ortodoksijas nozarojumus, lai radītu citos simpatijas viņu ciešanās. Tas varēja palīdzēt, domā Pagelsa, padarīt ortodokso uzskatu eventuāli iespaidīgāku par gnostisko, kas saprata krustā sišanu garīgā nazīmē un neatrada nekādu vai mazu nozīmi moceklībā.

Jautājot, kā definēt "patieso baznīcu", ortodoksie saprata ar to aktuālu pielūdzēju kopību, apsveicot katru, kas var apliecināt viņu ticību, resp., noskaitīt ticības gabalus un nomaksāt baznīcas nodevu - tas liecinātu par baznīcas stiprumu. Gnostiķi definēja patiesu baznīcu izlases - elite - un kvalitātīvā nozīmībā, kas sastāvēja tikai no tiem, kas bija parādījuši "garīgu briedumu". Pēdējie uzsvēra arī reliģisko pārdzīvojumu, ko gnostiķi vērtēja augstāk par rakstiem (secondhand testimony). Šī kvalitātīvā principa akcentēšana sevišķi ierobežoja viņu skaitu un izplatību. - Ortodoksie kristīgie propagandēja, ka "ārpus baznīcas nav pestīšanas" - tikai ar baznīcas palīdzību var atrast Jēzu, var atrast Dievu. Turpretim daži kristīgie gnostiķi no otras puses gāja jau pat tik tālu, norādot, ka cilvēcība (anthropos) radīja Dievu un no sava iekšējā potenciāla radīja Dievu un patiesību. Gnostiķiem (grieķu vārds gnosis nozīmē "atziņa" vai "ieskatījums") Dieva atklāsme bija pašatklāsmes stāvoklis, tāpēc autoritāte un institūti nebija vajadzīgi.

Jāpiebilst, ka šī gnostiskā "atziņa", kas nav teorētiska, bet vairāk metafizisks ieskatījums jeb pārdzīvojums, spēcīgi ieskanas arī ortodoksā evaņģelijā, ko citē arī Kants: Lūk. 17: 20-21: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Raugi, še viņa ir vai tur - jo redziet, Dieva valstība ir iekšēji jūsos!" (paša Kanta pasvītrojums).

Rezultātā, E. Pagelsa secina, gnostiskais kristiānisms nedeva daudz ortodoksai ticībai ne populāritātes, ne efektīvas organizācijas mērķu piepildīšanai. Bet nostabilizētas ortodoksijas process iznīcināja katru citu alternātīvu. Lai neapdraudētu ortodokso tradiciju, gnosticisms, kas piedāvāja alternātīvu un tāpēc kļuva par baznīcas ortodoksijas uzbrukuma mērķi, tika likvidēts.

Autore arī jau ievadā konstatē, ka 52 Ēģiptē atrastie teksti atklāj tikai mazu ieskatījumu agrā kristiānisma kustības komplikācijā:

Mēs tagad sākam ieskatīt, ka tas, ko mēs saucam par kristiānismu - un ko mēs identificējam kā kristīgo tradiciju - aktuāli reprezentē tikai izlasi no specifiskiem avotiem, kas ir izvēlēti no daudziem citiem. Kas izdarīja šo izlasi un kādu motīvu dēļ? Kāpēc bija šie avotu raksti izslēgti un noraidīti kā "ķecerība"? Kas padarīja tos tik bīstamus? Tagad pirmo reizi mums ir izdevība pētīt agrā kristiānisma ķecerību: pirmo reizi ķeceŗi var paši runāt (XXXV).

Dr. E. Pagelsa grāmatas The Gnostic Gospels izskaņā vēl piebilst, ja šie gnostiskie evaņģeliji nebūtu atrasti 20. gadsimtenī, bet 1000 gadus agrāk, tad tie būtu sadedzināti kā vislielākā ķecerība. Pārsteidzošais atklājums Ēgiptē (Nag Hammadi) 1945. g. dod mums ne tikai pilnīgi citādu agrā kristiāniskā skatījumu un no jauna atklāj daudz aktuāli debatētus jautājumus par baznīcu, bet arī piesola spēcīgu alternātīvu tam, ko mēs pazīstam kā baznīcas ortodokso kristīgo tradiciju. Līdz šim žurnāla Novum Testamentum bibliografijā ir ierakstītas vairāk nekā 4000 grāmatas, raksti un recenzijas pēdējos 30 gados par gnostiskiem evaņģelijiem.

Atklāto gnostisko evaņģeliju gaismā tagad dziļāku nozīmību iegūst arī protestanta bīskapa Paika (Pike) konstatējums, ka tagadnes ķeceŗi esot nākotnes ortodoksisti. Tāpēc katrs īsti reliģiozs cilvēks esot ķeceris.

Dr. E. Pagelsas Gnostiskos evaņģelijos analizētie gnostiķi pieder pie pirmiem kristīgiem reliģijas filozofiem. - Turpretī no baznīcas dogmām resp. atklāsmes reliģijām pilnīgi neatkarīgu reliģijas filozofiju, kas izauga no mūsu tautas ētisko normu kodeka, radīja kuršu-latviešu cilmes jaunlaiku lielākais filozofs Kants (1724. - 1804.) sevišķi ar savu galveno darbu reliģijas filozofijā - Reliģija tikai (morāliskā) prāta robežās (Die Religion innerhalb der Grenzen der blossen Vernunft, 1793; sk. arī Kanta konģeniālā interpreta K. Jaspersa (Jaspers) galveno darbu reliģijas filozofijā Der Philosophische Glaube angesichts der Offenbarung, 1963, 576).

 

Jānis Ķēninš