Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
KLUSI PLAŠI LĪČU LOKI
Astrīde Ivaska, Līču loki. Ainas un ainavas, Stokholmā: Daugava 1981. 160 lp.
Dzejnieces jaunās grāmatas teksts nav dalīts pantos, tā rakstīta proziskos paragrafos, kur katra rinda pierakstīta no vienas lappuses apmales līdz otrai un tomēr viscaur skan dzeja! Autore žanru mosauc par ainojumu. Tā izņemts vējš no buŗām tiem, kam jācīnās par nepārkāpjamām robežām starp prozu un dzeju. Lai šai grāmatai nav pantu un atskaņu, tai ir visi iekšējie dzejas formas elementi: priekšstatu gleznas vilnis aiz viļņa mainīgos ritmos, un ar alliterācijām, nereti vizuālajām, līdztekus dzirdes priekšstatu gleznas. Niansētie vārdi, sinonimi, metaforas un atkārtojumi veido zemtekstus. Bet ar visu šo emocionālo lādiņu izteiksme koncentrēta, liekas, nav neviena lieka vārda; teikumi ir kā maģiski organismi un to salikums atkal organisms, kas elpo, ir dzīvs. Pamats runāt par Astrīdes Ivaskas valodas maģiju šai sējumā tāpat kā iepriekšējās dzejoļu grāmatās: ar ārpasaules skatījuma intensitāti un izteiksmes līdzekļu virtuozitāti autore savu subjektīvo skatījumu pārraida uz iejutīgu lasītāju kā viņa paša acīm skatītu esamību. Vai mēs būtu pievesti pie Somijas ezera, Īslandes lavas lauka, Īrijas miglaina līča vai saules pielietās Vidusjūŗas - ūdens, akmens, vējš un gaismas ir īsti; un cilvēks, kas apdzīvo ainavojumu, arī dabīga šīs īstenības daļa. Pēc izcelsmes Līču loku ainas ir ceļojumu iespaidi, pēc satura meditācijas par dabu un cilvēkiem, skatītiem īpašās vietās, kur viss ikdieniški personīgais izfiltrēts ārā, kur palicis autores gars saskarsmē ar vietējā kolorīta un pasaules kopuma uztverēm. Biežāk nekā par cilvēku attiecībām šeit runā par dabu. Bet tā nav dabas jaukuma apdzejošana, kaut arī aistētiskais pārdzīvojums spilgts. Šeit runā par cilvēka orientāciju kādā atsevišķā dabas izpaudumā. Cilvēks it kā kļūst plašāks, padziļinās, kad nonāk intuitīvā sakarā ar dabas norisēm, ritmiem un maiņām. It kā spēks ielejas no dabas, no nemainīgā aiz dabas, kad sevi sajūt kā daļu no visa.
Zināms, ka Astrīde Ivaska izcili apdāvināta valodās. Svešvalodu viņai daudz, ap desmit. (Tās arī palīdz ceļojot ieskatīties svešā zemē ciešāk, nekā iespēj tūristu masa.) Un Līču lokos satiekam neticāmu latviešu valodas bagātību. Lietvārdu vien būs kāds ducis lūkojams vārdnīcā. Ar neparastām vārdu formām rīkojas tik brīvi, ka jābrīnās, kāpēc citi tās nelieto: spilvains (mākonis), vidinieks (starp dzīvnieku un cilvēku), mīksnējs (zieds). Sastopam nedzirdētus, bet labskanīgus salikteņus: priedeglājs, mākoņēna, plakankalne. - Gaidīsim baltu filologu kommentārus.
"Ainu un ainavu" ainavas, skaitā 41, sarūpējis Ivars Ivasks ar fotoaparātu. Tās, techniski meistariski un mākslinieciski mērķtiecīgi illustrējot, dod sējumam divkāršu skaistumu - kā smalka kristallustra iepriecina jau ar ārējo veidolu, izstarojot daiļuma gaismu jau pirms tā iedegta. - Normunda Hartmaņa grafiskā apdare un linauduma vāks grāmatas aistētiskajam noapaļojumam pieliek punktu.
Grāmatas daļas nosauktas ciemu zemju vārdos. Plašākās daļas četrām Eiropas ģeografijas un kultūras pakšu zemēm - Somijai, Irijai, Spānijai un Grieķijai. Autore ir eiropiete, kas nav pakļāvusies laikmetīgiem, garīgi ierobežotājiem faktoriem Uz Līču lokiem kopumā var attiecināt vārdus, kas teikti par vienas ainas raksturu, Alvilas avju ganu "Nekas viņā neliecina par laikmetu, kuŗā viņš dzīvo" (95). Šī grāmata ir (un būs vienmēr vienādi) aktuāla, kā to neizbēgami nepieciešamo, nemainīgo maiņu liecinātāja, caur kuŗām mēs jaušam mūs ietveŗošo pārliecīhu ar tās projekcijām - dzīvi un nāvi.
Dzejnieces izjūtā: "Grieķijā nāves nepazīst, tur ir tikai mūžīga dzīvošana saulē" (10). Krētā: "Dej gaisma, dej pakalni, vīnadārzi un vecumvecie eļļas koki... ir miers... nekas nav mainījies kopš gadu tūkstošiem... Še it viss vēl ir līdzība, šeit deja savalda tumsas spēkus" (150). Heraklionas tirgū - "Viss, kas šeit notiek, notiek jau gadu tūkstošiem. Tās pašas norises, tās pašas kustības, tas pats kaķis pie miesnieka kluča, tie paši augļi, tās pašas zivis. Cilvēks ir tikpat brīvs kā atspole, kas šaudās starp tiem pašiem velkiem. Un tomēr raksts nav vienmēr tas pats... Herakliona dzīvo - juceklīga, nepilnīga, pagājīga un tomēr neiznīcīga kā pati dzīve" (156). "... mostas apziņa, ka viss ir tikai viens vienīgs mūžīgs mirklis" (157).
"Nāve Spānijā ir iedvesma un varens radītājs spēks" (10). Spānijā - "Nāve neizraisa līdzjūtību, drīzāk nicināšanu un spītu. Baiļu arī viņiem nav... Ar nāvi jāmāk apieties, tas viss" (116). Noskatoties (līdz pusei) vēršu cīņas izrādi, uzmācas jautājums, kāpēc grib tos vēršus tā ceremoniāli nokaut. Vērsis nav nāves iemiesojums, bet gan "...tumšo, neiegrožojamo dzīvības spēku. To, kas apdraud tavu gaišo, aso daļu. Tādēļ vērsis nokaujams. Katru svētdienu par mums visiem pret to cīnās gaismas eņģelis ar prāta zobenu" (111). Bet tā ir cīņa ar nevienādiem ieročiem, tam pirmatnīgajam spēkam prāta nav, tāpēc patiesībā tā nav cīņa, bet lēna slepkavība. Avilā iegrimst klusuma gaisotnē, bijīgi, bet nē tā kā baznīcā. "Bet kā tad ?" rodas jautājums. Iziet cauri pilsētai, apiet apkārt, atgriezties, "...bet atbildes nav; tā slēpjas it kā aiz plānas stikla sienas, tuva, bet mums netveŗama. Ir atbilde Āvilā, ir, bet aiz klusības sienas, aiz gadsimtu un stalto augstieņu klusības sienas" (95). - Basku zemē jāsastopas "aci pret aci" ar kādu baznīcu - mirkli, laika tecējums liekas apstājies; bet tecējumam jāturpinās, lai turētu nedzīvo un dzīvo līdzsvarā. "Pasaule bez laika saudzīgā plīvura sabirztu putekļos no vienlaicības svara." Tikai "dažbrīd lai plīvurs mazliet pašķiŗas, un parāda, ka viss ir vienlaicībā vienots" (97) - Andalūzijas rūpīgi kopto pakalnu dažādības skaistumu apbrīnojot kādu brīdi kā "bezlaicīgai būtei, lūkojoties zemes senajā sejā... pavisam negaidot un pavisam droši uznāk sajūta, ka jātic dzīvei. Jāuzticas atkal dzīvei... Jātic tam, ka viss būs labi, kas dzīve būs" (125).
"Īrija ir dziļa zeme, - tik dziļa, ka to nekad neizdibināt", teica svešinieks pēc 30 gadu vērošanas. "Senatnes gars vēl dzīvs šai dziļajā zemē, tas vijas ziemas miglās un lāktī kūdras liesmās. Īrija, sīko ziemcietīgo trejlapīšu zeme... Par savas dzimtenes četrdesmit zaļajām nokrāsām dziedāja tālbraucēja kapteiņa sieva, par savu dziļo, zaļo, ziemcietīgo zemi" (55). (Nāk prātā - 80.gada Nobela prēmētais Česlavs Milošs pielaiž Īriju kā vienīgo zemi, kas eventuāli varētu būt vēl romantiskāka nekā viņa dzimtā Lietuva.) "Šaizemē laikam nav nozīmes!" (68), teica vecais maiznieks. Šai zemē dziļi cienī savu darbu un maizi (ilgie badi) un mīl savus svētkus un dzīvniekus (sena kultūra). Ellalla - teiksmju suns iznirst mijkrēslī, atgādinādams senās dienas, kad slieksnis starp suni un cilvēku bija vieglāk pārkāpjams. "Sapnī pie Ellallas atnāk gaišmataina jaunava un atļauj ielikt viņa gadsimtos gurušo galvu sev klēpī" (81). - "Paisums" krāsainā skatu un skaņu lentē aizslīdina ritmisku pasaules radīšanas ainu - zemes un ūdens šķiršanos un atkal saplūšanu vienā - kā "kādas senas, nemainīgas svinības" (84).
Īslandē pirmatnības pārdzīvojums: "Ainava ālava, bez dzīvības dvesmas, neapaugļota. Pār to garo un virmo vēl pirmsākuma miglas, vēl meklē savu vietu laika un telpas plūksnas. Un prātu sagrābj pirmatnēja baisma, rīkli sažņaudz chaosa drausmas. Nekā kur pieturēties, nekā ierasta, zināma. Vienīgi lava un virmuļojoša migla. Bet tur - tur taču aug sūna... vienīgā dzīvā radība... Glāstu to" (46).
Somijā dzīve ir "viengabalaina, raupja un klusa" (10), autorei Somija kļuvusi otras mājas, kur cer arvien atgriezties. Laikam sevišķās tuvības dēļ turienes tēlojumi ir īpaši poētiski, un smaržas, vēsmas, gaismas, skaņas un klusums pār lasītāju nolīst kā dabas vidū; vārdi liegi niansēti, pielādēti ar zemtekstu, it kā uzplēš un uzrāda kādus sevišķus īstenības slāņus. Ar un par Somijas cilvēkiem - vientuļniekiem "Rijā" un "Asarīšos" -gan runā it kā gluži vienkāršā, pat naīvā valodā, bet ikdienas ainu zemstrāvojumā drāmatiski nervi. Un Somijas ezeru un mežu lielās vientulības, dziļā klusuma ainojumi nav tikai gleznaini dabas tēlojumi, bet arvien atgādina pārlaicīgo, liek viscaur just dzejnieces pārdzīvotās dabas norises it kā virzītāju spēku. Viņa šarmanti noliecina, kā dzejniekpasaulē lirika vieglītiņām pakārto dzīves vissvarīgās problēmas. Lūk - "Vareni vienmuļā Somijas ainava, varonīgā ainava. Par mūžību tā stāsta, bet ne to, kas aiz kapa. Par to mūžību, kas tagad, tā runā... Ka dzīve ir. brīnumains sapnis, no kā nevar atmosties. Un nāve arī... Mums lemts atmosties tikai uz to mirkli, ko sauc par mīlestību. Tā mums apmātajiem sapņotājiem ir vienīgā īstenība... Bet mēs esam par vāju, īstenība aizslīd mums secen..." (3).
Mums, "žurku dzīšanās" civīlizācijā miegtiem, žmiegtiem, šāda lirika ar vērienu palīdz atgūt perspektīvu, personisko apvārsni. Atžirgstam uzzinot, ka vēl kaut kur ir cilvēki, kam pamestības sajūta, kad gāju putni aiziet, un kuŗiem nekur nav jādzenas, bet "... palikt mums noliktās robežās un tanīs izaugt lieliem" (26).
Līču lokiem netrūkst potenciāla pārvērst lasītāja skatienu "pret citurieni". Lai tik izdodas ainojumus uzskatīt "īstajā brīdī!"
Visvaldis Reimanis
Skat. arī Mārtiņa Lasmaņa recenziju JG 143
