JG246 Vilnis Baumanis. Darbs Amerikas Balsī

Vilnis Baumanis

DARBS AMERIKAS BALSĪ

Sāku strādāt AB redakcijā Vašingtonā 1983. gadā, kad aiz tāliem Latvijas apvāršņiem jau varēja jaust rītausmas tuvošanos. Man personīgi šis darbs nozīmēja atgriešanos pie sava patiesā „es”. Iepriekšējā profesijā kā franču valodas skolotājam man bija nācies sevi garīgi sašķelt un katru dienu dzīvot trīs valodās: angļu, franču un latviešu. Tas bija interesanti, īpaši sākumā, kad ar jauna skolotāja ideālismu gribēju aizraut Amerikas aizkrāsnē augušos jauniešus sev līdzi citās kultūrās. Taču ar laiku manīju, ka šiem Ņudžersijas strādnieku bērniem diez’ vai kādreiz mūžā iznāks lietot franču valodu − jutu, ka daru darbu, kam nav īstas vajadzības. Tamdēļ, amerikāniski izsakoties, upes vidū pārlēcu no viena zirga uz otru un kļuvu radio žurnālists.

Ar to brīdi man šķita, ka esmu atgriezies pie sava kodola − biju kļuvis par vienu no retajiem latviešiem ārzemēs, kam bija ļauts pelnīt iztiku ar savām dzimtās valodas zināšanām. Varēju, Amerikā dzīvodams, visu dienu runāt, lasīt, rakstīt un domāt vienā valodā − latviešu − un turklāt par to saņemt algu. Kas par neiedomājamu laimi! Mūsdienu kosmopolītiskajā Latvijā tāda jūsmošana par iespēju dzīvot latviskā vidē varbūt izklausītos vecmodīga, bet toreiz darbs Amerikas Balsī man nozīmēja daudz. Tas man arī šķita vērtīgs un vajadzīgs.

Kas man šajā darbā patika? Vislielāko gandarījumu neapšaubāmi guvu, veidojot ko „radošu” − piemēram, sacerot un producējot raidludziņas. Tās mēs raidījām svētku reizēs: Ziemsvētkos, Lieldienās, Jāņos, Pateicības dienā. Ludziņu gatavošana, manuprāt, ienesa priecīgu pārmaiņu redakcijas nopietnajā, politikas piesātinātajā ikdienā. Lomās iedalījām gan mūs pašus − īpaši jaunākos un apsviedīgākos − gan pieaicinājām Vašingtonas apkārtnē dzīvojošos teātriniekus: Andu Uršteinu, Hildu Princi-Uršteinu, Āriju Dubinski vai Kārli Ķuzuli, kas no latviešu nodaļas bija aizgājis un kļuvis par Eiropas divīzijas producentu. Tāpat izmantojām vietējās svētdienas skoliņas topošās zvaigznītes. Rīkojām mēģinājumus un AB plašajā skaņu bibliotēkā meklējām skaņu efektus (durvju čīkstienus, soļu tuvošanos, tālruņa klikšķus ) kā arī lirisku vai dramatisku mūziku, ar ko veidot emocionālo noskaņu. Tad jaucām visu kopā un priecājāmies par iznākumu.

Četras reizes gadā mūsu iestāde cildināja labākos sniegumus dažādās kategorijās, pie kam ceturksnī apbalvotie varēja pretendēt uz „lielo” balvu gada beigās, kuŗai nāca līdzi arī naudas prēmija. 1987. gada lielo balvu par „labāko oriģinālo tekstu” izpelnījās manis sacerētā ludziņa Dāvana. Piedalīšanās konkursā nebija vienkārša: komisija pieprasīja raidījuma pilnu tekstu angļu valodā − vajadzēja pārvērst ar latviskumu piesātinātos dialogus (ap 20 minūšu gaŗu raidlugu) veiklā un gludā angļu valodā, jo vājš tulkojums būtu mazinājis mūsu izredzes. Bija arī jādod attaisnojums, kādēļ šāds teksts raidīts. Programmu sacensībās parasti uzvarēja raidījumi par aktuālām tēmām; vislabākās izredzes bija tām nodaļām, kuŗu zemēs risinājās kaŗi un revolūcijas, vai arī tiem, kas izmantoja Amerikas etniskās „dažādības” tematus vai sieviešu centienus. Savā paskaidrojumā par ludziņas vajadzību minēju, ka Latvijā Ziemsvētki ir aizliegti, ka gribam rādīt, kā šo svētku gars ienes jaunu cerību kādā šķirtā Amerikas latviešu ģimenē. Man patika arī sacerēt čalojumus par dzīvi Amerikā, ko raidīju reizi nedēļā gadiem ilgi. Kaut ar līdzīgus Americana materiālus gubām piedāvāja AB galvenā redakcija, tie bija bezkrāsaini, bez latviskā skatījuma. Tādēļ rakstīju pats savus par dažādām ikdienas tēmām, izmantojot paša pieredzi un piebeŗot pa kripatai humora − kā man gāja, pērkot gultas matraci vai auto, kādi pārsteigumi sagaidāmi lielā pārtikas veikalā vai ātrās apkalpošanas restorānā. Stāstīju par beisbolu, par auto uzlīmēm un teletirgotājiem.

Kādus 12 gadus sacerēju „latviešu preses apskatus”, kuŗos konspektīvi, un, man pašam šķita, puslīdz rotaļīgi, ielūkojos laikrakstu Laiks, Latvija Amerikā un citu ārzemēs iznākošo izdevumu slejās. Meklēju to, kas interesants, kas izraisījis polemiku trimdas latviešu sabiedrībā, dažkārt atsevišķos „pagastos”. Meklēju, par ko pasmaidīt. Šie apskati, kaut arī ar vieglu piesitienu, ļāva lieku reizi pieskarties latviešu tautas pulsam, kas mūsu raidījumos netika darīts pietiekami. Tāpat, bieži gatavoju kultūras raidījumus − gan par latviešu, gan amerikāņu tēmām, gan par popkultūru, gan klasisko; stāstīju un reizē arī mācījos par rakstniecību, teātri, mūziku un glezniecību. Vēlākos gados kārtēji ziņoju par Latvijas mākslinieku viesošanos Amerikā.

Iznāca daudz intervēt: aktieŗus, mūziķus, gleznotājus, valsts ierēdņus, Saeimas deputātus, bruņoto spēku pārstāvjus, arī tādas slavenības kā Gunti Ulmani un Raimondu Paulu − apzinoties, ka man sarunas labāk vedas ar māksliniekiem nekā ar politiķiem. Intervēšanas lauvas tiesu veica neliela daļa mūsu redakcijas locekļu, kaut pa reizei roku izmēģināja ikviens. Intervēšana prasīja iemaņas, kas atšķiŗas no klusās un koncentrētās sēdēšanas pie datora. Bija jārosās, jāmeklējas, jāzvana un arī jāorientējas latviešu sabiedrībā. Tiem, kam latviešos bija pazīšanās, veicās vieglāk.

Kādu laiku sacerēju atbildes uz klausītāju vēstulēm, kas tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sāka pienākt lielos daudzumos. Tajās izskanēja cildinājumi un pateicība, kā arī daudz sāpju un rūgtuma; atbildēt nebija viegli. Ceru, ka mūsu atbildes ēterā bija pietiekami jūtīgas un saprotošas. Daudz bija lūgumu − lai mēs palīdzam padzīt sveštautiešus no Latvijas, lai palīdzam daudzbērnu ģimenei, kur vienīgais apgādnieks cietis autokatastrofā, lai palīdzam cietumniekam, kas domā par pašnāvību, vai lai tikai atsūtām jaunu radio aparātu un kurpju pāri.

Līdztekus šiem radošākiem pasākumiem, mūsu ikdienas darbs sastāvēja galvenokārt no tulkošanas. Tulkojām vienā virzienā: no angļu valodas uz latviešu − gan kārtējās ziņas, gan apskatus. Politiskos, zinātniskos, kulturālos, ko izvēlējāmies no AB centrālās redakcijas saražotajiem gabaliem. Tamdēļ katram, kas pieteicās AB darbā, bija jāiztur četras stundas gaŗš rakstisks tulkošanas pārbaudījums, kuŗā bija no svara ne tik vien kvalitāte, bet arī ātrums. Bija jāapliecina arī runāšanas spējas, ierakstot ziņu lasījumu magnetofonā. Un, kā ikvienam kandidātam uz valsts darbu, jāuzrāda visos sīkumos sava pagātne, ko pie tam vēl slepeni pārbaudīja. Nedrīkstējām būt dzērāji vai aizdomīgu organizāciju locekļi. Jā, kādi tad bijām? 1980. gadu sākumā AB latviešu nodaļu veidoja krāšņa personību galerija.

No pirmskaŗa Latvijas paaudzes nodaļā bija palikusi vienīgi priekšniece Irēne Karule. Apveltīta ar īstas žurnālistes iemaņām, acīgi sekodama visam, kas notiek pasaulē, Vašingtonā, latviešu sabiedrībā un mūsu iestādē, viņa bezbailīgi aizstāvēja nodaļu sarunās ar „kungiem”. (Jāpiezīmē, ka daži „vecās gvardes” pensionāri joprojām nāca ārštata darbā sestdienas rītos; pārtulkoja pa apskatam, palīdzēja nolasīt ziņas un devās mājās. Tādi bija Kristaps Šūmanis, Vilis Čika un Aleksandrs Lauberts. Pirmie divi parasti ieradās svinīgi uzposušies uzvalkā ar lakatiņu krūšu kabatā; toties Lauberts mēdza drasēt pa mūsu iestādi kovboju zābakos un džīnās. Viņa rakstītās ziņas bija ieteicams uzmanīgi pārlasīt, jo viņam patika iespert nopietnajos tekstos pa dīvainam vārdam − nodēvēt nemierniekus par buntavniekiem vai spridzekli par elles mašīnu.)

Atgriežoties pie pamatsastāva, kā nākošais jāmin redaktors un ar 1986. gadu priekšnieks Knuts Ozols. Uzaudzis Amerikā, izglītojies Austrumeiropas vēsturē, Knuts bija neglābjami iesakņojies latviskajā pasaulē. Viņš turēja nodaļas grožus vaļīgāk, bet darbos pats gāja visiem pa priekšu, izceldamies pie mikrofona ar sulīgu, svarīgiem vēstījumiem piemērotu balss tembru. Pēteris Aizupītis, arī ar grādu vēsturē, aizrautīgi interesējās par Renesanses laikmeta mūziku un mūsdienu sportu. Viņš kārtēji informēja klausītājus par ASV profesionālā basketbola un ledus hokeja spēlēm − īpaši, ja tajās piedalījās kāds latvietis. Uldis Golts bija iedziļinājies gan ģermāņu valodās, gan lingvistikā, gan datoru noslēpumos, un baudīja tādu kā „visu lietu zinātāja” slavu, ko viņš nemaz neapstrīdēja. Viņš bija sistemātisks, stabīls darba darītājs, kuŗā savienojās aktieriska dzirksts ar uzsvērtu kārtības izjūtu. Galvenā producente Maija Lele bija saklausījusi savu sūtību populārajās zinātnēs; viņa gatavoja raidījumus par medicīniskiem un izplatījuma pētniecības jaunumiem, pati ar sirdi un dvēseli dzīvodama līdzi filmu sērijas Star Treck cienītāju kustībai. Andrejs Ļubkāns, Amerikas vēstures entuziasts un vairāku Rietumeiropas valodu pratējs bija apveltīts ar lielisku atmiņu un nedaudz augšzemniecisku runāšanas ritmu. Brīvajā laikā viņš piedalījās Amerikas pilsoņu kaŗa atainošanas salidojumos kā bārdains dienvidu armijas ierindnieks. Gita Vāgenheima, Drāmas (Nacionālā) teātŗa aktrise, ap 1980. gadu emigrējusi uz ārzemēm, bija redakcijai labs ieguvums: lieliska diktore, atjautīga, veikla rakstītāja, spējīga producente un sprigana lomu tēlotāja svētku raidludziņās. Mārtiņš Parņickis, aktieŗa dēls, arī pats skatuviski ievirzīts, jūsmoja par amerikāņu mūzikliem un filmām. Ziņoja par Brodveju un Holivudu, izpatikdams visiem, satikdams ar visiem. Maruta Kārkle, izglītojusies vācu literatūrā un citās kultūras jomās, dzīvojusi Taizemē, uzaudzinājusi tautiski attīstītus dēlus − bija viena no mūsu čaklākajām intervētājām. Vēlāk strādāja Brīvās Eiropas raidītājā. Vita Tērauda, tā laika jaunās paaudzes pārstāve, ar pieredzi Brīvās Eiropas raidītājā un jaunatnes organizācijās, šķita nopietna un centīga darbiniece, jau toreiz ar skatu uz plašākiem ūdeņiem, politikā, vai citur. Mārtiņš Hildebrants arī bija viens no ārzemēs izaugušiem apbrīnojami latviskiem jauniešiem; kā producents viņš rūpējās par jaunām skaņu nokrāsām mūsu raidījumos. Ruta Baltmane (tagad Chagnon), augusi un skolojusies okupētajā Latvijā, atprecējusies uz Ameriku, nonāca pie mums 90. gados. Kad Gita aizgāja meklēt laimi citur, Ruta deva sievišķīgo modulāciju mūsu visai vīrišķīgajā korī pie mikrofoniem. Tādi bija AB latviešu nodaļas darbinieki raidījumu pēdējos 20 gados. Daži nostrādāja ilgāku, daži īsāku laiku, bet katrs ievija pa krāšņam dzīparam mūsu kopīgo atmiņu audumā.

Tagad, uz savu darbošanos atskatoties, redzu, ka pēc dabas neesmu bijis īsts radiožurnālists. Kaut arī puslīdz uzmanīgi sekoju līdzi jaunākajiem politiskajiem notikumiem, tie manī neizraisīja kaislīgu ziņošanas kāri vai vēlēšanos pirmajam piekļūt kādai sensācijai. (Mums tādas iespējas vispār gadījās reti). Mani vairāk saistīja raidījuma latviskais un estētiskais saturs. Tāpat arī valodas stils un plūdums.

Latviešu valoda un rakstīšanas māka bija svarīgi elementi mūsu ikdienas darbā un mūsu profesionālās pašapziņas veidošanā. Domāju, ka to apzinājāmies ikviens, kaut arī dažs bija vairāk „rakstnieciski” ievirzīts, cits mazāk. Kad sāku strādāt AB, tad no pamatsastāva vienīgi Irēne Karule un Gita Vāgenheima varēja lepoties ar formālu izglītību latviešu valodā. Visi pārējie to bijām iemācījušies ģimenē, svētdienas skolās, dažādos kursos un pašmācības ceļā. No ārzemēs uzaugušajiem es biju gados vecākais; taču vienīgo formālo izglītību latviešu valodā biju baudījis Vācijas bēgļu nometnes pamatskolā, kur beidzu 6. klasi.

Kad no redakcijas aizgāja Karule, radās iespaids, ka nevienu neuzskatām par nemaldīgu autoritāti valodas jautājumos. Atskaitot, protams, katrs sevi pašu. Līdz ar to mums dažkārt domas dalījās, īpaši tādās rakstīšanas jomās, kas nebija ietvertas skaidros gramatikas likumos − kur iepeldējām valodas stila un izjūtas burbuļainajos ūdeņos. Mūsu vidū bija tādi, kas visos rakstīšanas jautājumos meklēja totālu likumību un skaidrību, tāpat arī tie, kas atmodas gados centās savu valodu izpušķot ar jaunās Latvijas presē atrastajām pērlēm (topiem un aviolaineriem). Dažs sirsnīgi noņēmās meklēdams vispareizākos terminus lietām un darbībām, kādas nemaz neeksistēja, kad tika sastādītas mūsu rīcībā esošās angļu-latviešu vārdnīcas. Varējām pat lepoties ar Amerikas prērijās uzaugušu endzelīnistu, kas, sekodams šī valodniecības guru ieteiktajai izrunai, konsekventi teica: slavs un demokratija. Bet, lai arī kāda katram bija vārdu un stila izjūta, man šķiet, ka mūsu valoda līdz pašām beigām palika visai latviska − pat tik latviska, ka Latvijas jaunākās paaudzes to droši vien uzskatīja par vecmodīgu.

Kad ierados darbā, liekas, tur joprojām bija spēkā pamatotais uzskats, ka katram grozījumam lasāmajā tekstā jābūt redaktora apstiprinātam. Jādomā, ka sākuma gados, kad darbinieku attiecības ar nodaļas priekšniecību bija formālākas, šo principu ievēroja vēl stingrāk. Taču manā laikā bieži gadījās, ka lasāmie teksti nonāca diktoru rokās piecas minūtes pirms došanās uz studiju − labi ja atlika laiks uzmest acis tekstam. Ja nu tad parādījās kāda leksiska vai stilistiska neveiklība, nabaga diktoram bija jāizlemj, ko darīt, vai lasīt kā uzrakstīts, vai arī šķietamo negludumu zibenīgi izlabot, dažkārt pārgrozot visa teikuma secību. Dažs lasīja visu, ko tam nolika priekšā, kaut vai tālruņa abonentu sarakstu, pie tam tik pārliecinoši, ka varēja tikai apbrīnot. Es, turpretim, piederēju pie tiem, kuŗus dīda nevaldāma prasība tekstus gludināt un slīpēt līdz pēdējai iespējai. Nospriedu, ka nav grēks šo to parediģēt, jo galu galā radio klausītājs taču nezina, kas manis lasīto tekstu uzrakstījis − viņš to uztveŗ kā manu stāstījumu un pieņem, ka tie ir manis paša vārdi. Šie oficiāli nesankcionētie grozījumi − kas mainīja vienīgi izteiksmes veidu un nevis saturu − sākumā stipri uzbudināja dažus tekstu tulkotājus. Redzot diktora patvaļīgos grozījumus, viņiem šķita, ka tiek aizskarts viņu personīgais gods. Bet vēlāk mēs pie šīs nesistemātiskās sistēmas pieradām un tekstu pēcrediģēšanu piekopa arī citi.

Paldies Dievam, mūsu redaktori, lielākoties, par nelieliem stilistiskiem grozījumiem neuztraucās, saprazdami, ka katram diktoram ir sava ritma izjūta un savs ierasts leksikons. Beidzot, darbinieku skaitam sarūkot, pavisam dabiskā ceļā nonācām pie tā, ka visbiežāk lasījām paši savus tulkotos vai sacerētos tekstus. Tas jūtami mazināja saspīlējumus. Redaktors rūpējās galvenokārt par faktu pareizību un laboja vienīgi kliedzošas paviršības − kādas var gadīties katrā redakcijā, kur dažkārt gabals jāuzcep, kā mēs mēdzām teikt, „mērkaķa ātrumā”.

Zināmu pārmaiņu mūsu ikdienā ienesa reizes, kad nācās būt raidījuma vadītāja jeb „producenta” lomā. Visbiežāk šo amatu pildīja galvenā producente, Leļu Maija, bet to kārtēji veicām ikviens. Tad noderēja skaidra galva un kāda kripata muzikālas izjūtas. Producentam bija jāprot pirms raidījuma uz sekundi aprēķināt lasāmā teksta laiku − paredzot 12 rindu minūtē − un raidījuma gaitā, ar attiecīgiem rīkojumiem, gan diktoriem, gan studijas techniķim, panākt, ka katrs posms sākas un beidzas paredzētajā laikā. Arī, ka muzikālie iespraudumi gludi savienojas ar lasījumu. Radio darbā cilvēks atklāj, ka galvenais noteicējs ir nevis priekšnieks, bet gan pulkstenis; un sekunžu rādītāja diktatoriskās tieksmes nekur nav tik ļoti izjūtamas kā sēžot producenta krēslā. Pirmajos mēnešos pēc aiziešanas atpūtā man bieži sapņos rādījās pulksteņa sekunžu rādītājs. Tas neapturami kustējās uz priekšu, kamēr es drudžaini meklēju pēkšņi pazudušo tekstu.

Vai drīkstējām raidīt visu, ko vēlējāmies? Jā un nē. Liekas, ka daudzreiz mūsu programmas bagātību nosacīja nevis iestādes nospraustie rāmji, bet gan nodaļas mazais sastāvs un mūžīgais laika trūkums. Protams, pasaules ziņas neražojām paši, bet tulkojām no centrāles avotiem. Ik stundu centrālā redakcija laida klajā sarakstu ar kādiem 15 notikumiem svarīguma secībā, bieži pirmajās vietās liekot kārtējos satraukumus Tuvajos Austrumos vai Āfrikā. Mums bija tiesības no centrālā ziņu klāsta izraudzīt savam reģionam piemērotākās un tās pasniegt pašu izdomātā kārtībā. Lietojām veselo saprātu un tekstus pielāgojām saviem klausītājiem.

Obligāti joprojām bija precīzi tulkoti AB ievadraksti, bet arī tikai dažas reizes nedēļā. Un, protams, pēc iestādes priekšrakstiem, mūsu raidījumiem bija jābūt objektīviem un neitrāliem. Paši sapratām, ka ziņās un apskatos nedrīkstam klaji pulgot padomju režīmu, kā to varbūt būtu vēlējusies daļa klausītāju. Šo neitralitāti gan diez vai ievēroja AB krievu valodas redakcija: reiz atradām studijā pamestu krievu nodaļas tekstu, kur jaunā Latvija bija atainota visai neobjektīvi. Par to ziņojām priekšniecībai, bet šaubos, vai krievi par to dabūja pērienu.

Citādi, pēdējos 20 un īpaši pēdējos 10 latviešu raidījumu pastāvēšanas gados varējām diezgan brīvi raidīt visu, ko paši uzskatījām par raidīšanas vērtu. Politiska rakstura gabalos mierīgi jaucām iekšā pašu sagrabinātu informāciju, īpaši no laikrakstiem. Budžetiem samazinoties, AB galvenās redakcijas rakstītāji ar katru gadu kļuva vājāki. Viņu saprašana par Austrumeiropas jautājumiem bija minimāla, apskatu kompozīcija neskaidra un pavirša. Tādēļ bieži izmantojām laikrakstu The Washington Post vai The New York Times pieredzējušo līdzstrādnieku ziņojumus un analīzes, aizvien nobrīnīdamies par to, cik skaidri un saturīgi iespējams pasniegt to pašu materiālu, ko mūsējie bija saduļķojuši un atšķaidījuši. Kārtēji gan izmantojām AB redakcijas gatavotos amerikāņu preses apskatus, kuŗos jau bija gatavi citāti no daždažādiem laikrakstiem.

Varējām raidīt arī latviskos tematus pēc patikas, gan par Amerikas latviešu rosmēm, gan kulturāliem, gan vēsturiskiem notikumiem. Piemēram, ja gribējām aizraidīt gabaliņu par Oskaru Kalpaku, vai Latvijas himnu, tad vajadzēja tikai izdomāt aktuālu nosaukumu, ko ierakstīt atskaites lapās. Kārtējās programmu izvērtēšanas apspriedēs vērtētāji tikpat kā nekad nepiesējās mūsu raidījumu saturam, bet pastāvīgi skubināja uz vieglāku, atraisītāku, „amerikāniskāku” raidīšanas stilu. Un, ja 80. gados AB vēl pieaicināja lietpratējus no ārpuses izvērtēt mūsu latviešu valodu, tad vēlākos gados arī to vairs nedarīja. Mūs lika mierā.

Manā darbošanās laikā vispār radās iespaids, ka mēs ar AB augstāko priekšniecību sadzīvojam labi. Mēs centāmies kungus netraucēt un viņi netraucēja mūs. Kungus mēdzām iedalīt sekojošās kategorijās: gudrs un aktīvs, dumjš un aktīvs, gudrs un neaktīvs, dumjš un neaktīvs. No mūsu viedokļa raugoties, vislabākais bija gudrs un neaktīvs, vissliktākais − dumjš un aktīvs. Mūsu tiešāko saskari ar kungiem veidoja Eiropas divīzijas priekšnieks, kuŗa birojs atradās turpat mūsu gaitenī. No šiem priekšniekiem, ko ik pa dažiem gadiem nomainīja, neviens neietilpa pēdējā kategorijā; vairums mierīgi dzīvoja pa saviem birojiem, mūs apmeklēdami vienīgi gadskārtējās 18. novembŗa viesībās, uz kuŗām ielūdzām arī lietuviešu un igauņu nodaļas darbiniekus un kur ilgus gadus apsveicēju tradicionālais tosts bija: Next year in Riga!

90. gadu otrā pusē aizvien vairāk sāku izjust pagurumu − laikam tā dēvēto burnout. Daļēji to veicināja apziņa, ka ne Latvijai, ne Amerikai vairs neesam īsti vajadzīgi; daļēji − apziņa, ka paši vairs neesam tik sprigani, kā vajadzētu būt. Kā lai sajūsminās par raidījumu, kas klausītājus sasniedz 20 minūtes pirms pusnakts un kuŗa gaŗums sarucis uz desmit minūtēm? Tas lika domāt, ka esam likvidācijas stadijā. Mani stipri nomāca arī fakts, ka mēs tik maz atspoguļojam Latvijas politiskos notikumus. Likās, esam pārāk tālu un pārāk atšķirti no Latvijas ikdienas. Amerikas Balsij tikai retu reizi bija korespondents Baltijas valstīs. Lielākoties bija jāpaļaujas uz vispārinātu informāciju, ko sniedza kāds korespondents Maskavā vai citur Austrumeiropā, pie tam būdams vāji informēts par Baltijas valstīm. Reizēm vienīgais, ko mūsu iestāde uzskatīja par ziņošanas vērtu, bija lielā kaimiņa sūdzības par cilvēka tiesību pārkāpumiem Baltijā. Aizvien grūtāk nācās sev iestāstīt, ka mūsu galvenais uzdevums taču nav ziņot par Latviju, bet gan paust Amerikas nostāju un vērtības.

Tuvojoties gadusimtu mijai un raidījumiem sašaurinoties, piedzīvojām vairākas satraucošas darbinieku atlaišanas, no kuŗām vissmagākā notika 2000. gada jūlijā. Atlaida turpat 60 cilvēku, galvenokārt no Eiropas nodaļām, katrā Austrumeiropas redakcijā atstājot divus vai trīs darbiniekus. Tiem radīja jaunu kopīgu nodaļu, kuŗas nosaukumā ietilpa modīgais saliktenis multimedia. Jaunajam formējumam iekārtoja plašu, moderni atvērtu telpu ar jauniem datoriem un citiem aparātiem gan tekstu, gan mūzikas apstrādei. Telpas vidū uz apaļa paaugstinājuma atradās televīzijas interviju centrs, ko AB kungi bieži rādīja viesiem kā savas iestādes modernizācijas simbolu. Sākām bažīties, vai arī mums drīz būs jāstājas televīzijas kameru priekšā? Viss bija jauns, jauna koncepcija, jaunas telpas, jauni aparāti − tikai mēs paši jutāmies tādi kā apbružāti.

Latviešu grupiņā bijām palikuši tikai trīs: Knuts Ozols, Pēteris Aizupītis un es. Mācījāmies lietot jaunos aparātus, rediģēt mūzikas ierakstus datorā, turpat atrast ierunātos citātus vai korespondentu ziņojumus un veidot „mājas lapu.” Tikmēr mūsu raidījumi, manuprāt, kļuva aizvien vienveidīgāki. Bijām mēreni paguruši, vienkārši novecojuši, jo visi trīs bijām vai nu pāri 60, vai šī sliekšņa tuvumā. Radio darbs var cilvēku nokausēt; radio ir kā mūžam nepiebarojams rīma, kam katru dienu jāgrūž rīklē jauna, interesanta barība. Trīs minūšu gaŗa „gabaliņa” sagatavošana, kaut vai tikai tulkojot, var prasīt vairāku stundu intensīva darba. Ja jāmeklē ierunāti citāti vai mūzika, vai jārada kas oriģināls, tad vēl ilgāk.

2001. gadā es savai radio karjerai pieliku punktu. Ne mirkli nenožēloju AB pavadītos gadus. Kopumā tie bija spraigi, interesanti, vērtīgi, izglītojoši un daudzreiz gluži pacilājoši. Kaut arī manā laikā Amerikas Balss latviešu raidījumiem vairs nebija tik izšķiroša nozīme kā Aukstā kaŗa tumšākajos gados, man šķiet, šie raidījumi veidoja ļoti nepieciešamu saikni starp Ameriku un Latviju, kā arī starp latviešu tautu tuvumā un tālumā. Esmu gandarīts, ka varēju šajā pasākumā dot kādu mazumiņu no savas puses.

Pirms stāšanās Amerikas Balss rindās Vilnis Baumanis, būdams franču valodas un literatūras maģistrs, strādā par franču valodas skolotāju. Citi biogrāfiski fakti atrodami viņa atmiņās par AB.