MANA ZAĻĀ

SĒLIJA

Mana zaļā Sēlija, nu jau esi pārāk zaļa...

Kā tur bija, nebija, − skaļa izaugusi vaļa,

bet cik klusa tu!

Kaut skaļa

nebiji no sākta gala −

Gadsimts tevi nesamala.

Vai nu tieci malta miltos?

Tad es pēdējoreiz viltos:

garas gaitas jēga zustu.

Ja tu klustu.

Mana zaļā Sēlija, mana pēdējā un pirmā,

brikšņos, zālēs, latvāņos

tu man liecies zaļi sirma...

Kad šurp līksme atjāņos?

Kari neveica, ne briesmas.

Kad te biežāk tavas dziesmas,

bērnu balsis ārēs raidīs?

Kad te biežāk ļaudis smaidīs?

Lietus lija, nelija − zaļas bangas pretī izkāpj

Par daudz dabas − nedabiska

pārāk klusā Sēlija,

pārāk zaļā Sēlija − −

2001

DIMDI, RĪGA!
 

Mūsu Rīgai −

astoņsimtgadē

Dimdi, Rīga!

Uz mūžības svariem

savus līvus un latviešus sver!

Pāri krustnešu kauliem un kariem

zvanu dimdā mums debesis ver!

Pāri mestriem un karaļiem, cariem

brīves atraktā avotā dzer!

Kur no pagrabiem saviem līdz dzegām

bišu stropam tu līdzīga dūc,

visiem bulvāriem, ielām un tekām

jaunu gaismu un saskaņu lūdz!

Pāri Ostlandēm, čekām un čekām

pacel to, kas ir sargāts un gūts!

Dimdi, Rīga!

Kas top un vēl netop,

zvanu dundā lai debesīs kāpj!

Lai par likteni, rūgto un reto,

tev tik dziļi kā cilvēkiem sāp!

Pāri Štuthofām, Kolimām, geto

esi tā, ko neviens nespēs krāpt!

Zvanu dima

pār topošām mīļām

un pār esošām pāri lai dim!

Piedod, Rīga, ja dažureiz vīlām, −

mēs vairs neļausim tā kā līdz šim

sevi pārvērst par laikmetu ķīlām,

tu mums rādi,

kā atdzimt un dzimt.

Dimdi, Rīga,

jo nenorims dimda,

pat ja pustukšu korpusu daudz,

pat ja priecīgi daži no simta,

daudzus trūkums kā izsenis žņaudz.

Tu nevienu vairs nedzīsi trimdā.

Dimdi, Rīga!

Un ziedi, un audz!

Dima, dimda

pār bulvāru loku

un pār nomaļu graustiem lai plūst!

Svētī ubaga izstiepto roku,

daudzu tautu un valodu mūs.

Lai uz pasauli plašāk ver logu

svētku dienas un gadi, kas būs!

2001

MAZA BALĀDE

PAR DVĒSELES

ATBILDI

Manas veiksmes divritenim

nagla pārdūra riepu;

rietenis gandrīz uz mājas

uzgāza veco liepu;

diendienu kā stiebru skudra

stiepu, stiepu un stiepu − −

Laiks aiz pakalna irgājās:

− Nu vaigus piepūt!

E-he-hē!

Kā tev veicies:

jo vecāks − jo vairāk steidzies.

Kurp? − Nebūtnē iebūt?

Bet dvēsele atbildēja:

− Iepūt!

2004

PURVCIEMĀ CEĻ

BAZNĪCU

Es nemeklēju dzīvi saldu,

bet garīgu. Kurš gan ir pret?

Starp baznīcu un Makdonaldu

nu ceļš ik rītu mani ved.

Jau šķita: bērnus kristīs bankā

un lielveikalos iesvētīs,

uz viņsauli no benzīntanka −

ja nāks tāds brīdis − aizvadīs,

it kā mēs autorati būtu...

Tā nenotiks! Tiek Dievnams celts.

Mums grēku tiešām netrūkst, jūtu.

Un pūliņš, cerams, nebūs velts.

Starp baznīcu un Makdonaldu

man, kārdinātam, turpmāk iet.

Pār manu cerību un maldu

jau nedzirdami zvani dzied.

2003

Kā pasakās. Sirds ticēt atsakās −

viss ačgārni kā senās pasakās:

ne karaļpils − bet būda gumstoša,

ne princese − bet sieva skumstoša,

ne mielasts − bet gandrīz vai drupatas,

ne gaļas podi − kauli, asakas,

ne medalus − bet vecas saskalas,

ne spožas bruņas − košas lupatas!

Viss ačgārni.

Bet apkārt − pasakas!

Diemžēl neko te neatrisina

tie sienāži, kas pļavā sisina,

un arī grieze, čakli griezdama,

griež sāpīgāk, pat nenoviezdama,

cik skaistumā šai šūpojušies mēs

visaugstākajās dzīves šūpotnēs.

Bet citādi −

kā vecās pasakās.

Vien ačgārni. Sirds ticēt atsakās,

ka saulē pļautais lietos aizlijis,

ka mutēm? −

dvēselēm jau garām aizlijis!

2005

GANDRĪZ

BALĀDE

LEONAM

BRIEDIM

Dzintarzemītē ne tikai dzintaru alu sūc

spelgonī, vētrās, zemestrīcēs un svelonī.

Dzintarzemītē augošs procents jau zina un jūt,

kas ir Leons

un ko dara Leons.

Un, protams, vēl citi. Jo dižākā klētī tiek krāts.

Kaut taisnīgi atzīst:

šajā zemē ne gleznot, ne dancot, ne dziedāt nelon,

vien gadi pazūd kā govis, kā meži, kā godaprāts...

Bet kā tad Leons?

Un ir taču Leons!

Re, ko var pagūt! Re, ko var paveikt, ja iet

un savu dienu − ne citiem, ne sev − nesamelo:

caur vienu sirdi pats, Latvija un vēl puspasaule dzied.

Dāmas un kungi −

lūk, kas ir Leons!

Viņu nespēj sprostot ne rūsains, ne gluži jauns krāts.

Un ir gluži vienalga −

vai nakts ir kvēpeklis, lustra vai neons:

brīnumvalstības radot, kad daudzi jau krāc,

šajā zemītē, šajā pilsētā

mīt mūsu Leons.

Aidā! − Darītājam pretī panāk pat kalns un sauc.

Pensijā klimst slavas dziesmas.

Aizrijas, kurš būtu pēlis.

Un es vēlu ar savu pussēlisko mēli

tik to vienu:

— Lai Leonu Latvijai daudz,

pat ja dažs no viņiem diemžēl nav sēlis!...

2004/2005

DIEVIŅA

DARBARĪKS

Saldama, salkdama,

saskaņas alkdama,

kas esi, dvēsele?

− Dieviņa ķesele!

Simts velnu kārotā,

raganu varotā,

bet − kupli zarotā,

bet − staros starotā − −

Neba lai prasītu

spožāku grasīti,

te mani salīga

Dieviņam palīgā.

Viņš lielos siekus tur.

Viens pats Viņš piekustu:

vai laikā pagūtu,

gatavu dabūtu,

kur vēl kas jārada, −

nevar uz parāda.

Pat sveiki, veseli

bijāsim dvēseli!

Vai gan mēs barbari?

Mūžīgā dvēsele −

Dieviņa darbarīks,

Dieviņa ķesele!

2005

Ar savu zemi priecājos,

ar savu zemi skumu.

Un to, dārgie biedri un kungi,

nesauc par zemiskumu...

Jo tikai kopīgas bēdas

un tuvi prieki

atstāj mūžībā tautas pēdas.

Tā kļūstam mēs

tuvinieki

2005/2006.

Par Imanta Auziņa literāro devumu skat JG243(2005):15. Šeit ievietotie dzejoļi ir pirmpublicējums. JG lasītāji pirmoreiz iepazīstas ar Auziņa dzejoļiem, skaitā četriem, Astrīdes Ivaskas sagatavotajā 14 toreiz okupētās Latvijas dzejnieku darbu izlasē JG67(1968). Apmēram gadu vēlāk raksta „Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā” 1. daļā JG74(1969) vairākās rindkopās pieminēti un daļēji citēti dzejoļi „Rītausmā,” „Visaugstākais,” „Pļi! 1905,” „Pirmais tanks” un „Ugunsvēji” no krājuma Skumjais optimisms. Režīma pārstāvji, piem., Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas sekretārs Jurijs Rubenis tūdaļ saskata dzejoļos neskaidru idejisku koncepciju. Toreiz LVU docente Milda Losberga savukārt pamāca dzejnieku, ka Krievijas cara Pētera Lielā un viņa ģenerālfeldmāršala Šeremetjeva (kurš ziņo savam pavēlniekam 1705. gadā, ka no Pliskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts, visas pilis ir sagrautas. Nekas nav atlicis...) karadarbība nesusi Latvijai ne tikai „ugunsvējus,” bet tās rezultāti nodrošinājuši latviešu un krievu tautu tālāko vēsturisko tuvību un ilgstošu mieru. Rubenis un Losberga nebija vienīgie. (re)