Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

Maija Eiziņa Eiere (Maya Eizin Öijer). Vēstule no vecmāmiņas (Brev Från Farmor). 2005. Foto uz audekla, 105 x 170 cm.

Māksliniece Eiziņa (Zviedrijā pazīstama kā Maya Eizin Öijer) piedzimst neilgu laiku pēc vecāku izbēgšanas no Kurzemes II Pasaules kaŗa beigu posmā. Abi, būdami fotogrāfi, drīz vien atveŗ foto veikalu, kur mazā Maija, dažādu foto attēlu ielenkta un klausīdamās vecāku sarunās par dažādiem foto mākslas jautājumiem, pavada laiku zīmējot un krāsojot. Primārai un sekundārai izglītībai seko studijas Stokholmas Karaliskajā mākslas akadēmijā (1967-1972). Tas ir laiks, kad notiek asas diskusijas (visvairāk sakarā ar Vjetnamas kaŗu), studentu nemieri un viņu prasība izvest radikālas reformas universitātēs, strādnieku streiki, etc. Populārs ir sauklis Nost ar glezniecību! Lai dzīvo plakāts! Lai gan mākslas pasaulē pazīstami kļūst tādi termini kā pop art, minimal art, concept art u.c., Maija neizrāda tieksmi savā mākslā pievērsties politiskiem tematiem. 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā viņa vairākus gadus dzīvo Japānā, kur vecvecās kultūras tradicijas savienojušās ar vismodernāko šodienu, un mācās kokgriezuma techniku un tušas glezniecību. Drīz vien savā akrila gleznu sērijā Pleasure and Pain (Bauda un sāpes, 1982) un tajā pašā gadā ciklā Country of Love (Mīlestības zeme − akrila gleznojumi līdzās grafiskai technikai) viņa demonstrē spēju apvienot tūkstošgadīgo kaligrāfiju ar popkultūras un pat pornogrāfiskiem momentiem. Pēc ilgākas uzturēšanās Ņujorkā un Diseldorfā (Düsseldorf) seko sērija Continence (Savaldība, 1988) − montāžas, kas sastāv gan no fotogrāfiskām, gan arī gleznotām daļām. Bieži pagātne nostatīta pretī tagadnei, maigi viļņojošs zīds kontrastēts ar ģeometriskām formām. Un šie nav vienīgie pretstati. Speciālu interesi izraisa šajā JG numurā reproducētā kolāža, kas sastāv no vecām ģimenes fotogrāfijām − Maija kā maza meitenīte, viņas vecmāmiņa, PSRS pastmarkas un liels melns lācis − it kā liecība, kādēļ viņas vecākiem bija jādodas pāri Baltijas jūŗai. Īpaši saistoši ir Maijas sapņu jeb psicholoģisko procesu motīvi, kam varētu likt kopēju nosaukumu Atmiņu mežs. Arī šajā ciklā, tāpat kā iepriekš minētajā, dažādi motīvi iedalīti kvadrātos − gan gleznojumi vai to reprodukcijas, gan datorā apstrādātas fotogrāfijas. Redzami tumši, mežonīgi meži, ūdeņi, kāds zaķis, vilks vai briedis, maza meitiņa, kas skatās kaut kur tālumā, vai arī jauna sieviete, jādomā, mākslinieces māte. Nereti rādās dažādas mistiskas, miglā tītas vīzijas. Kāds zviedru filozofs nosaucis Maijas liela formāta gleznas par hipnagogām, t.i., kaut ko tādu, ko cilvēki mēdz redzēt vai nojaust īsi pirms iemigšanās. Īpaši pēdējos 20 gados Maija spēj lepoties ar ļoti pozitīvu atzinību savai mākslai. Pērngad viņas plašā ceļojošā solo izstāde izrādīta piecu Zviedrijas pilsētu muzejos − Udevalā, Linčepingā, Erebrū, Umeo, Upsalā. Viņas darbi bijuši izstādīti, var teikt, visā pasaulē − no Beidžingas līdz Ņujorkai, arī Rīgas Aizjūras mākslas muzejā (1992). Un turpat desmit zviedru muzejos Maijas darbi iekļauti pastāvīgās kolekcijās. Apmēram gadu viņa ir mākslas profesore Stokholmas Mākslas akadēmijā (1994-1995). Maija Eiziņa ir precējusies ar zviedru dzejnieku Bruno K. Öijer, kuŗš aprakstījis savā dzejā Maijas gleznoto Atmiņu mežu.

 

Diana Krūmiņa Engstedt

 

 

Mākslas zinātniece Diana Krūmiņa Engstedt pērngad pazīstamajā Stokholmas galerijā Gröna Paletten (Zaļā palete) iekārto izstādi Broar och rötter (Tilti un saknes, 30.IV-19.V), kur citu mākslinieku vidū iekļauti arī Maijas Eiziņas Eieres darbi.