Rolfs Ekmanis

VĀCU RAKSTNIECĪBAS IETEKME LATVIJĀ

 

Benedikts Kalnačs, sastādītājs un zinātniskais redaktors. Vācu literatūra un Latvija, 1890-1945. Rīgā: Zinātne, 2005. 880 lpp.

 

Pirms turpat 77 gadiem apgāds Grāmatu Draugs laikrakstā Jaunākās Ziņas (1929.16.XII) reklamē Tomasa Manna Budenbroku (Buddenbrooks, 1901) pirmizdevumu latviski (tulk. Zelma Krodere, Kārlis Štrāls, Lizete Skalbe) kā visbiezāko viensējuma romānu, kāds jebkad latvju valodā parādījies. Grāmatai ir ap 700 lappuses, un tā ir 6 cm bieza (..) Ar Budenbroki iznākšanu ir sasniegts rekords lētuma ziņā (..) tikai Ls. 2.50. Un piecas dienas vēlāk (21.XII) lasītājs uzzina, ka grāmatā ir 683 lappušu un tā sver 900 gramus. Salīdzinājumā Latvijas Universitātes literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) paspārnē izdotā Vācu literatūra un Latvija ir tikai 5,2 cm. bieza, toties pārspēj par 197 teksta un 32 nenumurētām vērtīga ilustratīvā materiāla lappusēm, lielāks ir arī tās formāts (17,8 x 24,7 cm), svars (1,52 kg) un krietni augstāka, protams, arī cena − Ls. 10,30. Apjoms un izmēri ir apmēram tādi kā Daugavas apgādā (Stokholmā, kopš 1994. gada Rīgā) izdotajiem Latvijas vēstures mamutsējumiem.

Faktiski aplūkojamā grāmata sastāv no vairākām patstāvīgām zinātniski fundamentālām monogrāfijām − ar 33 līdz 168 lappusēm katrā. Zīmīgi, ka Latvijas Rakstnieku savienība 2005. gada Literatūras gada balvu kritikas jomā piešķiŗ tikai vienam no iekļautajiem pētījumiem − filoloģijas doktores (1995) Māras Grudules „Vācbaltiešu literatūra un Latvija 1890-1939” (144 lpp.).

Grāmatu lasīs tie, kas vēlas paplašināt savus horizontus un kļūt garīgi nobriedušāki, bet, var droši pieņemt, ka visvairāk tā priecēs ģermānistiku studējošos un vācu (arī salīdzināmās) literatūras un kultūru saskarsmes vai mijiedarbības pasniedzējus augstākajās mācību iestādēs. Vācu literatūras popularizēšana jebkuŗā zemē, dabīgi, ir arī Vācijas valsts interesēs. Tādēļ arī grāmatas izdošanu, bez Latvijas Zinātnes padomes un Valsts kultūrkapitāla fonda, atbalstījusi Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecība Latvijā un Vācu akadēmiskās apmaiņas dienests (Deutscher Akademischer Austausch Dienst).

Tieši uz Latviju attiecas filoloģijas doktores (1997) Ingunas Daukstes-Silasproģes raksti par vācu literatūru latviešu periodikā un grāmatās no 1890. līdz 1944. gadam un viena nodaļa („Vācu un latviešu trimdas literatūra”, 138-150) rakstā par vācu prozas attīstību aplūkotajā laika posmā, kā arī minētais Māras Grudules apbalvotais pētījums. Vairāk nekā puse no grāmatas, neskaitot dažādu pielikumu un rādītāju 156 lappuses, veltīta gandrīz tikai vācu/austriešu rakstniecībai − LFMI vadītājs, grāmatas Ibsena zīmē (2000) autors, Dr. Benedikts Kalnačs, dod izsmeļošu pārskatu par „vācu literatūru un sabiedrību” un atsevišķi − par vācu drāmu; Daukste-Silasproģe − par prozu; filoloģijas doktore (2003) Zanda Gūtmane iztirzā apziņas krīzes izpausmi un modernisma vēstījuma elementus Franča Kafkas daiļradē, bet dadaisma, īpaši vācu, pētītājas dzejā, filoloģijas doktores (2006) Janas Vērdiņas kodolīgajam pārskatam par vācu dzeju seko trīs dzejnieku darbu analīze – simbolista-humānista Georges (Stefan George), dzejas un mūžības samēru meklētāja Rainera Marijas Rilkes un marksistiski ievirzītā „songu” un asfalta lirikas pārstāvja Bertolta Brechta.

Konspektīviem un vienlaikus ietilpīgiem laikmeta raksturojumiem − no 1890. gadiem, kad vācu literatūra kļūst par vienu no visaktīvākajām un estētiski visradikālākajām (Kalnačs) − seko ievērojamāko vācu autoru un nozīmīgāko (arī ne tik nozīmīgu) literāro virzienu aplūkojumi, sākot ar naturālismu jeb „radikālo reālismu”, pa retam atsaucoties uz iepriekšējo periodu − „pilsonisko reālismu”, kas Gerhartam Hauptmanim saistījies ar ganībās mierīgi gremojošu govi, kamēr samērā īslaicīgais naturālisms viņam asociējies ar Emīlu Zolā tumšās brillēs. Chronoloģiskā secībā pētījumu autori vairāk vai mazāk nosacīti piekabina dažādos žanros aktīvajiem vācu vārda meistariem dažādu -ismu birkas − simbolisma, impresionisma, jaunromantisma, ekspresionisma, imažinisma, misticisma, pozitīvisma un vēl citu, un ne tikai -ismu − arī dekadences („nervu mākslas”), jūgendstila, jaunās lietišķības (Neue Sachlichkeit), konstruktīvā reālisma, dzimtenes mākslas (Heimatkunst), vadoņa kulta u.c. Dažkārt šie termini tikai minēti (piem., unamisms, luminisms, formlirisms), citur sīkāk izklāstīti: ekspresionisms − iekšējās pasaules izteiksme, impresionisms − iespaids no ārpasaules, ekspresionisti veido pārdzīvoto, impresionisti tēlo redzēto; impresionisms ir iedziļināšanās objektā, ekspresionisms ir iedziļināšanās sevī. Ekspresionista pārdzīvojums esot tik intensīvs, ka pretstats starp „es” un „ne-es” vairs neeksistē. Impresionists uztveŗ būtībā vissmalkākās nianses un atēnas (Daukste-Silasproģe, 642). Novārtā nav atstātas parasti intensīvās estētiskās debates un domu apmaiņas ar nereti aktīvu politisko simpātiju un uzskatu apliecinājumiem − visvairāk Berlīnē, Minchenē un Vīnes intelektuāļu sabiedriskajos un vienlaikus radošajos forumos − kafejnīcās.

Šad tad lasītājs sastopas ar atkārtošanos, no kā šāda veida pētījumu kopojumā grūti izvairīties, piemēram, attiecībā uz Rilkes „es” formā veidoto romānu Maltes Laurida Briges piezīmes (Die Aufzeichnungen des Malte Laurids Brigge, 1910; latviski neliels fragments iespiests laikraksta Latvija Literāriskā pielikumā, 1910,22), kas tiek uzskatīts par būtisku pagriezienu 20. gs. romāna attīstībā, raksturots trīs pētījumos. Kalnačs Rilkes darbā saskata apziņas procesu subjektivizācijas attieksmi (14), Daukste-Silasproģe tur pamana tās iezīmes, kas galvenokārt raksturīgas 20. gs. romānam: fragmentāra forma, hronoloģiskas darbības trūkums, atkāpšanās no realitātes par labu atsevišķā apziņai (71), un arī Gūtmane gadsimta pirmajā desmitgadē radītās Briges piezīmes attiecina uz visu gadsimtu − romāns esot miglā tīts, atsevišķu gaismas mirkļu jeb emocionālu uzplaiksnījumu un intuitīvu nojausmu apmirdzēts, maldinājumu un virzienu meklējumu ceļš, kuŗš savā ziņā ir dēvējams arī par 20. gs. cilvēka via dolorosa jeb ciešanu ceļu (159).

Māras Grudules darbs ir pirmais tik augstā zinātniskā līmenī izstrādāts pētījums latviešu valodā par visumā mazzināmu tematu − vācbaltiešu literatūru, kas, kā vēstī autore, (1) atspoguļo vācu rakstniecības tendences un tātad ir piederīga vācu literatūrai, bet vienlaikus tās autori ir Baltijas iedzīvotāji − tātad viņu literārais devums (2) atspoguļo nelielas kopienas literatūrai raksturīgas iezīmes. Ar interesantām atklāsmēm zinātniece nāk klajā par to aptuveni vienas trešdaļas vācbaltu literātu (no apmēram 150) darbību, kuŗi, Krievijā īstenotās rusifikācijas politikas dēļ pēc Aleksandra III nākšanas pie varas (1881), kopā ar ģimenēm atstāj Baltijas provinces un dodas galvenokārt uz vāciski runājošiem reģioniem. Minchenē ap 1900. gadu, piemēram, bijusi īsta izceļojušo vācbaltiešu rakstnieku kolonija − no Mantelsa (Fritz Mantel) līdz Eduardam Keizerlingam (Graf von Keyserling) un vēl vesela rinda citu pa vidu. Nav nekas būtiski jauns, ka kopumā pat vēl 20. gs. vācbaltieši nav vēlējušies pamanīt nekādu latviešu kultūras uzplaukumu (420). Bet bija arī izņēmumi. Bez tādu vācbaltiešu literatūras spīdekļu dzīves un darbu analīzēm kā Keizerlinga, Bergengrīna (Werner Bergengruen), Brinkenas (Getrud von den Brinken), autore daudz pakavējas pie tiem vācbaltu rakstniekiem, kuŗu nostāja pret latviešiem bijusi pozitīva − pie Panteniusa (Theodor Hermann Pantenius), kuŗš latvietī-zemniekā saskata veselīgās tautas tuvību dabas pasaulei un arī tautas kultūras nesēja funkciju (466); latviešu kultūras popularizētāja vācu valodā, Rūdolfa Blaumaņa drauga Andrejanova (Victor von Andrejanoff); Baltijas triloģijas (Baltische Trilogie) autora Fēgezaka (Siegfried von Vegesack); mūsu dzejas vāciskotājas Ekartes-Skalbergas (Elfriede Eckardt-Skalberg) u.c. Jāuzteic Grudules precīzais laikmeta raksturojums Saeimas laikā, kad, neraugoties uz vācbaltiešiem, maigi izsakoties, nelabvēlīgo agrārlikumu un zemes reformu, viņiem pastāvēja astoņas politiskās partijas, visās četrās Saeimās darbojās pieci seši vācbaltiešu delegāti, ieņem arī ministra (tieslietu) un viceministru amatus, un Valsts prezidents Gustavs Zemgals pat uzaicina Latvijas Satversmes līdzautoru un deputātu visās Saeimās Paulu Šīmanu (Schiemann) sastādīt Latvijas valdību. Tajā pat laikā visās dzīves jomās, arī literatūrā, neizzūd vācbaltiešu pretestība un nacionālisms − līdz pat 1939.28.IX, kad tiek parakstīts dokuments starp Hitlera Vāciju un Staļina Padomju Savienību par vācu izceļošanu. Trīs ceturtdaļas no vācbaltiešiem kļūst par pirmajiem Molotova-Ribentropa Pakta upuriem.

Grāmatu noslēdz Daukstes-Silasproģes plašais pētījums par vācu literatūru latviešu periodikā un grāmatās − ar bagātīgiem, autores vairāk vai mazāk apkomentētiem materiāliem piepildītas 168 lappuses, sākot, protams, ar Raini, kuŗš ne tikai domājis par tulkotās rakstniecības klātbūtnes nepieciešamību latviešu literatūras attīstībā, bet arī pats (dažbrīd ar Aspazijas palīdzību) ķēries pie šī darba īstenošanas, visvairāk tulkodams tieši vācu dzejdarus un dramaturgus − Gēti, Šilleru, Lesingu, Heini, Bichneru, Hauptmani u.c. Rainis, ļoti nopietni ticēdams sev, jūtas gandarīts, ka savu daudzo tulkojumu dēļ (arī no citām valodām) mūsu tautas sāk sabiedriski atmosties un piedalīties pie civilizētās pasaules, pie Eiropas dzīves (562). Kā norāda autore, izplatītas bijušas arī bažas, ka tulkotā literatūra noplicināšot lasītāju gaumi, jo krietnu daļu tulkojumu, līdzīgi kā tas ir mūsdienās, laiž klajā nevis literārās vērtības, bet peļņas dēļ. Vija Plūdoņa uzskatā literatūrā nedrīkst apvilkt sevim apkārt ķīniešu mūri. No ārzemēm ieplūst daudz krietnu, dižu ideju. Bet literatūra, kas cildina tikai tulkojumus, ir bleķīga. Mums vajag radīt pašiem ko jaunu, grandiozu (581). Daukstei-Silasproģei nepamanīts nav palicis fakts, ka pasaules klasiskā literatūra ieplūst latviešu rakstniecības apritē vienlaikus ar jaunas estētikas meklējumiem − Gētes traģēdijas Fausts (Faust, 1808) Raiņa tulkojumam (1898) desmit gadus vēlāk līdzās nostājas Plūdoņa tulkotais Frīdricha Ničes programmatiskais darbs Tā runāja Zaratustra (Also sprach Zarathustra, 1883) − jaunās paaudzes „dzīves grāmata”, spēka avots jaunajiem autoriem, kuŗi kārojuši parakstīt zem sava vārda „pārcilvēks”, dzīvot pāri pār visu, kas tiek atzīts par labu un ļaunu, dzīvot dzīvi pēc savas gribas, savām spējām... (569). Problēmu un pārdomu raksti par laikmetīgākiem vācu literāriem darbiem sāk parādīties vēlāk, tikai Latvijas Pirmās republikas laikā.

Bagātīgā materiāla dēļ var atrast, kaut arī ne bieži, pārāk aprautas vārdkopas, piemēram: 20. un 30. gadu latviešu rakstniecībā būtisku vietu ieņem romāns, šis žanrs dominē arī Veimāras Republikas laika rakstniecībā (637). Pieskaŗoties tā sauktajiem „sieviešu romāniem”, Daukste-Silasproģe vēstī, ka vācu rakstnieču Eiženijas Marlitas, Vilhelmīnes Heimburgas un Natālijas Ešstrūtes darbu sakarā nereti minētas Aīda Niedra (romāns Cilvēks ar zelta acīm, 1928), Ivande Kaija (Jūgā, 1919; Sfinksa, 1921), Austra Ozoliņa-Krauze (romāns Virpuļu durvīs, 1928) un citi (637). Sīkāki problēmu risinājumi, kompozīcijas un māksliniecisko paņēmienu iztirzājumi, protams, izvērstu grāmatu svara ziņā vēl smagāku un par vismaz pāris centimetriem biezāku. Bet vairāk varbūt arī nemaz nevajag, lai topošajam magister elegantiarum rastos iedvesma meklēt (ak, šausmas!) faustiskās dvēseles archetipus, teiksim, Heimburgas romānā Sudmalnieku Līziņa (Lumpenmüllers Lieschen, 1879) un Ivandes Kaijas Sfinksā.

Īpašu atzinības vilni izraisa Ingunas Daukstes−Silasproģes saturīgā, vēsturiski precīzā un tēlaini paspilgtinātā nodaļa „Vācu un latviešu trimdas literatūra” (138-150). Laika posmā no Hitlera nākšanas pie varas (1933) līdz Vācijas sakāvei Vācijā notiek aptuveni tas pats, kas padomju varas laikā Latvijā − grāmatu iznīcināšana, aizliegto grāmatu saraksti, kultūras cilvēku izstumšana no publiskās dzīves, fiziskās izrēķināšanās draudi un nolemtība nāvei. Kamēr vācu trimdas literatūra beidzas īsi pēc II Pasaules kaŗa, latviešiem tā sākas 1944. gada otrā pusē un 1945. gada pirmajos mēnešos, kad tūkstošiem latviešu, to skaitā daudz inteliģences, dodas bēgļu gaitās. Par dažādiem vairāk nekā pusgadsimtu ilgstošās latviešu Rietumu trimdas literatūras aspektiem autore devusi nozīmīgu ieguldījumu vairākos zinīgos rakstos periodiskos izdevumos un īpaši grāmatā Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā 1944-1950 (Zinātne, 2002. 424 lpp.). Lai izceļotu, raksta Daukste-Silasproģe, gan latvieši, gan vācieši piedzīvoja daudzus pazemojumus − pārbaudes, dokumentu kārtošanu un neziņu. Un šīs noskaņas rada atbalsi literārajos darbos. Apkrāvušies kastēm, numuriem uz krūtīm, dokumentiem rokās, pārpildītos vilcienos un kuģos, skumju pilnām acīm kā latvieši, tā vācieši (katrs savā laikā, bet līdzīgos apstākļos) atstāja Eiropu. Vācieši bija apdraudēti, bet latviešu bēgļi kaŗa izpostītajai Eiropai lielākoties nebija vajadzīgi, kamēr citās zemēs trūka lēta darbaspēka. Vācieši sev līdzi aizveda ilūzijas par kultūras Eiropu, bet latviešu acis skatīja jau sagrauto Eiropu. Latvieši negribīgi atstāja Eiropu, jo tādejādi aizvien vairāk attālinājās no mājām, no Latvijas, savukārt vāciešiem Eiropas zaudējums nozīmēja kultūras un garīgo vērtību zaudējumu; viņi bija arī visai skeptiski noskaņoti pret Ameriku − kā zemi bez dziļas kultūras un izpratnes par vērtībām, vairāk to asociējot ar ļaudīm, kuŗi materiālo labklājību vērtē augstāk par labu grāmatu, teātŗa izrādi vai gleznu (142). Tāpat domāja arī intelektuāli un estētiski ievirzītie latvieši. Pēc nonākšanas Ziemeļamerikā Velta Toma raksta Vācijā palikušajam Jānim Jaunsudrabiņam: Man būtu jāsaka, ja Vāczemē bijos nomirt, te bīstos dzīvot. (..) Tur bija vismaz veca zeme, paražas, tikumi un netikumi. Te viss kā bez gara, garšas un sāta, bez pagātnes. Vai! Kur esmu ieskrējusi! (143). Vienlaikus uz daudziem latviešu kultūras cilvēkiem, īpaši radošās inteliģences pārstāvjiem, var attiecināt arī vācu rakstnieka Klausa Manna autobiogrāfijā teikto: Tāda tipa cilvēki kā es, kosmopolīti pēc instinktiem un nepieciešamības, universālās civilizācijas garīgie vidutāji, priekšgājēji un ceļa bruģētāji var atrasties visur mājās, vai arī nekur. (..) Veco dzimteni tu vairs neatradīsi, bet arī jauna tev nav piešķirta. Pasaule ir tava dzimtene: citas tev nebūs (147-148). Citu vidū par to liecina tādi dižgari kā trimdā (Kalifornijā) mirušais Nobela Prēmijas literatūrā laureāts Milošs (Czeslaw Milosz) un daļēji arī mūsu pašu Rainis, kuŗš pat pēc „tikai” 15 gadiem trimdā (nevis emigrācijā) veco dzimteni Latvijā neesot tā pa īstam atradis.

Neliels precizējums Daukstes-Silasproģes rindkopai par latviešu rakstnieku-domubiedru grupējumiem − kamēr Ņujorkā bijis „Elles ķēķis” ar Gunaru Saliņu un Linardu Taunu centrā, Amerikas vidienē jaunāko paaudžu literāti grupējušies ap Jauno Gaitu. To varbūt var teikt par žurnāla pirmajiem diviem gadiem, un arī tikai nosacīti, jo labāko līdzstrādnieku vidū gandrīz no paša sākuma bija Kalifornijā mītošie Olafs Stumbrs un Jānis Klīdzējs, kā arī spēcīga grupa Zviedrijā nonākušo latviešu (Andrejs Irbe, Richards Rīdzinieks, Dzintars Sodums, Uldis Ģērmanis), bet piecu sešu gadu laikā gandrīz visi tā dēvētie „ķēķinieki” kļūst arī par „jaungaitniekiem” − bez Saliņa un Tauna, arī Baiba Bičole, Jānis Krēsliņš, Roberts Mūks, Rita Gāle, Aina Kraujiete, Mudīte Austriņa.

Labi iedziļinājusies latviešu Rietumu trimdas būtībā, autore konsekventi lieto vārdus „bēgļi” un „trimdinieki”, nevis „emigranti”, pretēji daudziem mazāk informētiem slejistiem. Diemžēl pat jaunās, eleganti nostrādātās Latvijas Enciklopēdijas līdz šim klajā laistajos pirmos trīs sējumos „bēgļu” vai „trimdinieku” nav, ir tikai savu zemi šķietami jautrprātīgi pametuši „emigranti”.

Plašajā izklāstītajā materiālā orientēties palīdz daudzie vērtīgie pielikumi, kas aizņem grāmatas mazliet vairāk nekā sesto daļu − nozīmīgākie vācu literatūras dati, literatūrkritisku darbu izlase, bibliogrāfiska informācija par vācu literāriem darbiem Latvijā − gan grāmatās, gan periodikā, gan arī uz teātŗu skatuvēm. Kopsavilkumā vācu valodā nav minēts Benedikta Kalnača raksturojums par vācu literatūru un sabiedrību, kā arī Janas Vērdiņas savdabīgais vācu dzejas apskats. Zināšanas labad, šķiet, par ļaunu nebūtu bijis vismaz norādīt uz teātŗa zinātnieka Dr. Alfrēda Straumaņa plašo (705 lpp.) ASV izdoto darbu Baltic Drāma: A Handbook and Bibliography (1981). Un, bez personu rādītāja, noderētu arī tematiskais rādītājs, lai interesents bez liekas šķirstīšanas spētu atrast informāciju, teiksim, par apziņas plūsmu, vitālismu, Baltijas Vēstnesi, modernismu, naturālismu, ekspresionismu, Bībeli, Faustu, Vīni, Piekto gadu, Pirmo pasaules kaŗu, Maskavas metro, mitoloģiju un tā tālāk un tā joprojām. Mākslinieciski ne visai izdevušos vākus rotā attēls no Kestnera (Erich Kästner) Emīla un Berlīnes zēnu (Emil und die Detektive) skatuviskā varianta Rīgas Strādnieku teātrī (1931) un lugas Nogrimušais zvans (Die versunkene Glocke) pirmās lappuses reprodukcija: Nogrimuschais swans. Wahzu teiku drama no Gerhardta Hauptmana. Tulkojuschi Aspasija un Rainis.