Liesmas sāk uzsisties, nav vairs tikai tāda sīka degšana. Skat, nu jau
uguns pieķērusies pagalei, tūlīt, tūlīt būs tā tīkamā liesmu plandīšanās un
augšup skriešana platajā kamīna atvērumā. Bet ko tu tupi kā nobijusies? Met
iekšā ugunī, lai sadeg! Tavas rokas tomēr vēl cieši satvērušas vairākas vecas
klades, vienai pat tāds koši sarkans vāks. Nez', kur to toreiz tādu dabūji?
Nav ko gudrot. Met iekšā! Bet tu domā: klade pabieza, visa lāgā nedegs. Labāk
tā lēnām, pa lapiņai. Aha, nu tu izrauj pirmo lapu un nez' kāpēc samudžini
pirms iemet ugunī. Liesmas tūlīt pieķeras klāt, un iznāk tāda kā koša bumba,
bet drīz jau sāk plivināties melnas plēksnes.
Kaut kas tevī iesmeldzas. Liekas, liesmas skārušas ne tikai papīru, bet
kaut ko vairāk. Saki vien - sirdi! Brīdi tu turi kladi rokā, skaties ugunī un
pašai it kā gar acīm virmo sen, sen aizgājušais laiks, reiz dzīvoti mirkļi.
Pēc brītiņa apjēdz, ka sadedzināji jau tikai pirmo lapu, un uz tās vairāk nekā
nebija kā tikai tavs vārds un gada skaitļi - no 1943 līdz 1949. Seši tava mūža
gadi, tava jaunība! Vai tiešām tas viss kādreiz bija un palicis šajos papīros?
Tupēt pie kamīna nav ērti. Tu ieej virtuvē un paņem mazo soliņu, kuru
lieto, lai tiktu pie skapīšu augšējiem plauktiem. Jā, kad uz tā sēž pretim
kamīnam, ir pavisam labi, gandrīz omulīgi. Tikai tās klades, tās vecās dienas
grāmatas kaut kā smagi gul klēpī. Vai pagātne spiež? Nu met, met ugunī! Lai
sadeg! Tu taču negribi, lai kāds kaut kad pēc tavas nāves lasa un varbūt
smejas, sak', ak vai, kā viņa rakstījusi! Par ko gan domāts, fantazēts un kā
mīlēts! Jā, kā gan?
Tu izrauj nākamo lapu un, pat nepaskatījusies uz datumiem, ielidini to
liesmās. Nākamo! Un nākamo! Kas rada to tīkamo rūkoņu? Vai rakstītie vārdi
mirdami kaut ko sauc, vai kamīnā nu dūc tavas bijušās dienas? Tu noskurinies,
jo par miršanu netīkas domāt, kaut gan tādēļ, ka par to esi domājusi, tu tagad
te pie kamīna sēdi un dedzini savas pagātnes liecinieces. Nevienam tās
nevajadzēs, neviens nelasīs! Un ja lasītu, ko gan cits saprastu no aprautajiem
teikumiem, no pieminēto cilvēku vārdiem vai iesaukām? Tu taču rakstīji pati
sev!
Lēnām, nez' ko vēl gudrodama, tu plēs vairākas lapas ārā uzreiz. Acis
pielīp datumiem. Četrdesmitie gadi, bēgļu gaitas, svešums, milzīgās ilgas pēc
mājām, un tad - pēckara laiks, skolas laiks! Cik tas viss tāls un tomēr vēl
tuvs! Pagājis vairāk nekā pusgadsimtenis, izaugušas pāris paaudzes, arī tavi
bērni un mazbērni. Ne tu interesējies par savas mātes vai vecāsmātes jaunību,
ne tavējie interesēsies par tavām pagātnes dienām. Varbūt tad, kad viņi būs
tādā vecumā, kā tu pati esi tagad, viņi gribēs kaut ko zināt, kā tad īsti
toreiz bija. Varbūt tad viņi šīs aprakstītās lapas pašķirstītu, meklēdami
tajās paši sevi. Vai pieminēts, kā viņi auga, ko darīja, kā un kur ģimene
dzīvoja? Bet neba daudz par to tu rakstīji!
Ziņkārības pēc tu ieskaties vairākās vietās, pašķirsti lapas. Nekur nav par
ēšanu, veļas mazgāšanu, istabu tīrīšanu, kaut gan tas viss tika darīts. Bēgļu
nometņu laikos izsalkums ik dienas bija manāms visā augumā. Kā toreiz gribējās
ēst! Nez', vai tomēr nerakstīji par to, kā jūs, trīs meitenes, tikko ieradušās
nometnē, vāciešu ģimenes dārziņā gājāt kāli zagt? Toreiz tā muļķīgi iznāca:
ieradāties sestdienas pēcpusdienā, kad nedēļas nogales pārtikas devas jau bija
izdalītas, un jūs jau otru dienu palikāt pilnīgi bez neviena kumosa! Jā, un
kad to kāli izrāvāt un tādu pat smilšainu steigšus paslēpāt zem priekšauta,
netikāt tam klāt. Bez naža apaļā, cietā kālī iekost nevar! Taču kaut kur
beigās nazi sadabūjāt un kaut kā to kāli jūs apēdāt.
Nu tu šķirsti un meklē, vai par to kas rakstīts, bet atrod, ka trešdienās
jāiztiek tikai ar bļodiņu šķidrās zupas. Maizes nav, sviesta un marmelādes
piciņas tad nestas vācietei par klavierstundām. Nevajadzīga badošanās! Tagad -
tu vari ēst, ko vien kāro, bet - nekā vairs nekārojas.
Un tad tie atsevišķie draugu vārdi! „Pastaigājos ar Jāni. Satiku Klāvu.
Roberts seko kā ēna. Skolā ballīte." Vai kāds, to izlasīdams, zinās, kas tad
notika, vai arī kā tevī viss līksmoja, kad dejoji ar Klāvu? Kā tev sirds
sadrebēja no viņa roku pieskāriena, vai tad, kad atvadoties viņš noglāstīja
tev vaigu? Kas citiem no tā tiktu, ja arī viņi zinātu, ka biji līdz ausīm
ieķērusies pēdējās klases puisī, bet Roberts savukārt tevī?
Aha, un kas te tālāk rakstīts? Jā, jā, viss tas saviļņojums, ilgas un
asaras, vilšanās, sirdssāpes un līksme. Vai tiešām tā bija, jeb tikai tā tu
rakstīji? Toreiz taču jums, vidusskolas meitenēm, par mīlestību bija tik
romantisks priekšstats, kas veidojās no dzejām, romāniem, cik nu toreiz bijāt
lasījušas, un no pašu iztēles. Īstenība droši vien bija pavisam citādāka.
Liesmas noplakušas. Vēl šaudās ap melno pagali. Laikam vajadzētu piemest
klāt vēl kādu, bet te istabā vairāk nav. Jāiet pakaļ uz garāžu, un ārā līņā.
Brīdi tu vilcinies, tomēr piecelies, pamet klades turpat uz grīdas un paveries
ārā pa logu. Sīks lietutiņš. Atskaties atpakaļ uz kamīnu, uz kvēlošo pagali un
melnajām papīra plēksnēm, kas brīžam pasitas uz augšu un atkal nokrīt, iekrīt
tieši pelnos. Tā ir. Kad kaut kas izdeg, tad paliek tikai pelni. Vai gandrīz
visi dzejnieki neraksta tā - par izdegšanu un pelniem? Bet kādēļ, grēkus
nožēlodami, citi kaisa pelnus uz galvas? Tos vajadzētu nest saujā un skatīties
uz tiem, lai iespiežas dziļi, dziļi apziņā, ka viss izdeg, un beigās - paliek
tikai pelni!
Tu nopūties, kā nez' pēc kāda smagā darba, un tomēr ej uz garāžu un paņem
pāris malkas pagales. Vairāk jau nevajadzēs. Tās ir no tava skaistā ozola
lielā zara, kas vētrā nolūza. Paraudams līdz vēl arī tīri varenu kļavas zaru.
Nu tie sazāģēti un sacirsti vairs nav zari, bet pagales, malka, nolemti
pilnīgākai iznīcībai - pārtapšanai līdz pelniem. Liesmas jau ir tikai process.
Bet padomā - no sīkas zīlītes gadu desmitiem veidojās tas lielais koks. Zars
tiecās pret sauli, pret debesīm. Bet tu viņu pārvērtīsi pelnos kopā ar savu
pagātni, kad arī tu it kā tiecies pēc debesīm pēc neaizsniedzamā.
Tu apsēdies atkal uz soliņa un sabiksti kamīnā ogles, uzmet vēl dažas
izplēstās lapas un gandrīz ar atvieglinājuma nopūtu skaties - nu jau līdz
vākam! Prātīgi ieliec bijušo ozola zara gabalu, vēl pabiksti un tad sēdi un
skaties. Pārējās klades gul blakām uz grīdas. Lai sadeg tie vāki, lai sadeg
visi četrdesmitie gadi!
Uzreiz ozola pagale neaizdegas, tā it kā spītē, kā kaitina liesmas. Tu
pabiksti vēl un paņem nākošo kladi. Neskatīdamās uz datumiem, izrauj dažas
lapas un iemet kamīnā. Jā, jā, lai deg! Tomēr, kā meklējot kaut ko, pašķirsti.
Un patiešām starp lapām atrodas - sakaltis, nospiests ievas ziedu ķekars. No
kura laika, no kuras vietas, kāpēc? Tās ir piezīmes no piecdesmitajiem gadiem.
Tu pieliec seno ziedu pie deguna. Vai tas var būt - tas smaržo! Patiešām
viegli rūgtena smarža vēl samanāma. Tajos gados vairs nebiji skolniece, tev
jau bija vīrs, bērni un citi pienākumi, kāpēc šis ievas zieds? Tu neatceries.
Žēl ! Kaut kas no tavas pagātnes izkūpējis! Bet lūk, tālāk starp papīra lapām
vēl tīri dzeltena kļavas lapa! Vai tāpat tikai skaistumam turēta? Kas lai to
vairs atceras. Tad, kad ģimene bija kopjama, bērni audzināmi, tad taču nebija
laika klaiņot pa rudenīgām ielām, kur miklās lapas lika domāt par birušām
dvēselēm.
Aha, atkal pazib vārds - Roberts! Tu atceries gan, ka viņš kaut kad
uzklīda, pieaudzis, daudz izskatīgāks nekā skolas laikā, bet tev tomēr
vienaldzīgs. Vienīgi tuvs kā skolas biedrs. Daudz vairāk šais gados tu domāji
par Klāvu, kaut sev allaž atgādināji, ka par viņu nevajag domāt. Kāpēc gan ne?
Toreiz - piecdesmitajos, kad tu precējies, tad gan nevajadzēja! Tomēr atkal un
atkal par viņu tu domāji un atcerējies to žēlumu, ar kādu no viņa atvadījies
toreiz, kad tev vajadzēja aizbraukt. Vai toreiz nojautāt, ka tā varētu būt
šķiršanās uz visiem laikiem? Viņam jau arī bija skumjas acīs, tādas, kas
kautrīgi glāsta, varbūt pat mīl, bet baidās, it kā vēl to nedrīkstētu. Jūs
taču bijāt tik jauni!
Un tagad? „Ardievu Robert, ardievu Klāv!" Tu nočuksti un iemet vairākas
lapas kamīnā, kur liesmas steidzīgi iznīcina meitenes jūsmu par kādu skolas
zēnu!
Bet - vai nenoklaudzēja ārdurvis? Kā tad, atskan sauciens:
- Mamm, es atnācu! -
Tava meita negaidīti ieradusies. Pametusi priekšnamā tikai kurpes, viņa nāk
tieši iekšā un līdz ar viņu svaigums, sparīgums. Nav jau vairs arī viņa nekāda
jauniņā, tomēr liekas, no viņas seja, no straujajām kustībām staro jaunība!
- Ko tu dari? Kāpēc tu kurini kamīnu? Vēl jau nav tik
auksts? -
Tu pasmejies, jo viņa taču redz zemē pamestās klades un
izrautās lapas tev rokās.
- Dedzinu vecus papīrus. - Tu mierīgi atsaki, bet no soliņa
vēl nepiecelies.
- Kāpēc tu dedzini? Visus papīrus vajaga nodot
pārstrādāšanai! -
Tā? Tu neveikli pasmīni un rausies no soliņa augšā. Meita, mēteli
nenovilkusi, ātri nočivina:
- Iznāca braukt te tuvumā, un iedomājos, vai tev nevajaga kaut ko atvest?
Nebiju iepriekš plānojusi uz šo pusi doties, tāpēc nepiezvanīju. Nu padomā,
vai nevajaga kaut ko? -
- Nē, paldies. Man viss ir mājās. Vakar aizgāju tepat līdz stūra
veikaliņam. Tik tālu vēl varu tikt pati saviem spēkiem. Novelc mēteli! Es
uztaisīšu tēju. -
Laikam tava balss ir skumja, un meita brīdi tevi tā pamatīgi nopēta. Tad
tomēr priecīgā balsī atsaka:
- Nē, nē. Man daudz darāmā. Ja tev nekā nevajag, tad es labāk braucu. Vēlāk
sola spēcīgāku lietu. -
Jūs abas pagriežaties uz loga pusi. Pelēka diena, pelēkas debesis, arī
istabā ir pelēcīgums. Tu pasmaidi: līst spēcīgāk. Tad aizskalos, aizmazgās
gružus, noskalos visu tīru. Sadegs, izdegs, aizskalos! Bet dzīve ritēs tālāk
ar citiem gružiem, citām sirdssāpēm un citiem pelniem.
- Kas tās par burtnīcām? - Tava meita vienu paceļ un sāk šķirstīt. Ko gan
viņa no sīkā rokraksta spēj saprast? Lai jau skatās!
- Vai tā ir dienas grāmata? Grūti salasīt. -
Viņa negaida atbildi, jo saprot pati. Bet tad pieliecas un paceļ tos vākus,
kuŗos tu esi likusi pēdējos gados ar rakstāmmašīnu rakstītās lapas. Tu mierīgi
ļauj, lai skatās. Laikam viņa lasa kādā no astoņdesmitajiem gadiem. Tu stāvi
pie loga, meita pie kamīna ar vienu aprakstītu lapu rokā. Brīdi jūs abas
klusējat. Tu veries pelēcīgajā dienā, viņa baltajā lapā.
- Mamm, te ir par bērēm, par tēti. Nemet projām, atstāj! -
- Vai tad tu kādreiz to lasīsi? -
Klusums. Tu esi pienākusi tuvāk, un jūs abas skatāties kamīnā, kur liesmās
vēl drebinās cita laika piezīmju plēksnes.
- Atstāj tās ar rakstāmmašīnu rakstītās lapas. Varbūt
kādreiz tomēr -
Viņa strauji pagriežas, un tu redzi asaras meitas acīs.
Īstas, ne uz papīra rakstītās.
- Man jāsteidzas! - Viņa nomurmina un pamet lapu uz grīdas, apgriežas un ir
jau priekšnamā, velk kurpes, uzspiež tev ātru buču uz vaiga un izspurdz ārā,
kur sīks lietutiņš vēl aizvien smidzina. Tu mirkli pastāvi atvērtajās durvīs
un noskaties viņai pakaļ, tad lēni aizej uz garāžu, paņem dažas pagales un nes
tās iekšā. Vēl jau šis tas ir dedzināms!
Kad tu sēdi atkal pie kamīna un met liesmās lapu pēc lapas, ausīs skan
meitas vārdi - nodod pārstrādāšanai. Pārstrādāt tavu pagātni? Kā? Protams, šīs
aprakstītās lapas var samalt kopā ar nez' kādiem veciem papīriem. Un tad -
izgatavotajam produktam uzspiedīs zīmi, tā kā dažkārt uz servjetēm: gatavotas
no pārstrādātā materiāla! Iedomājies tikai: kādā ātrā ēstuves vietā būs tādas
servjetes - no tavām dienas grāmatām, no tavas pagātnes. Kāds ar to noslaucīs
taukainu muti vai nopilējušu mērci uz galda, samurkās un aizmetīs atkritumos
varbūt tieši to mirkli, kad tu papīram biji stāstījusi sapņus par dzīvi, par
nākotni, kas taču jaunības laikā visciešāk saistījās ar mīlestību. Nē, tavu
pagātni, tavus vārdus lai uguns paņem!
Nu tu sparīgi, gandrīz dusmīgi rauj ārā lapas, iemet kamīnā tukšos vākus un
visu pēdējo kladi. Bet liesmas nemaz tik gribīgi to neņem, tās it kā laizās
gar gludo, sarkano vāku, uzzib gar stūrīti, tad it kā atkāpjas, nomierinās un
šaujas atkal virsū!
Deg, tu redzi - tava pagātne deg un sadeg. Sadeg īstās liesmās. Nē, nē!
Pagātne nemaz nevar sadegt, jo tā jau ir tevī, ne papīros!
