Andrejs Irbe

DZEJOLIS PAR LĪĶA VIETU UN SĪKU TĒRCĪTI

Cilvēkiem Latvijas Radio

Notiek, ka slepkava pamet līķi eglīšu smalcē.
Kriminālpolicija atrod. Avīzes raksta.
Visi zina, kur līķa vieta − met līkumu
apkārt, kaut mirušie augšā neceļas.

Bet ja nu? gēniski pulsē zemapziņā.

1991. g. 20. augusta rītā − brūce japāņu
transistoruztvērēja skālā, melna bedre,
kuŗā paslēpts noslepkavotais. Slepkavas
ir zināmi, bet aiz nosacītības vairos
brūcei pieskarties: − Varbūt arī es
esmu vainīgs?

Līķa vietas šifrs uz skalas: 576 kHz.
Uz to pusi neskatos; izliekos, ka
man tur nekādas daļas. Ir arī sēņu laiks.

Bet pirksti meklē, slīd, taustās tumsā,
uztausta klusītiņu tautasdziesmu. Kāds
runā arī, bet vārdus nevar saprast.
Tautasdziesma pasaka visu, nemelo.

Iztēlē redzes glezna: Sīciņa tērcīte sūcas
no purva; tad atkal gar kupenu martā,
sīciņa. Pie tās turos: Tur spītīgi
plaiksnī tautasdziesma.

Ir ne tikai nakts vien. Ir cerība.
Būs ticība!

Paldies, paldies,
sīciņo tērcīt gaisos − 1350 kHz!

Zviedrijā, 1991. gada 20.-21. augustā