Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

 

Ilmars Bastjānis Krasts

SKOLOTĀJA PIEZĪMES

Fragments no Ilmara Bastjāņa Krasta (1921-2004) līdz šim nepublicētās Pašvēstures 3. grāmatas. Pirmās divas laiž klajā "Likteņstāsti" Rīgā (1998 un 2001).

 

Latviešu skola Losandželosā bija nodibinājusies jau sen pirms manas ierašanās Dienvidkalifornijā. Kad 1973. gadā sāka darboties jaunuzceltais Latviešu centrs, nama otrā stāvā skolas rīcībā bija četras istabas un blakus lielās zāles skatuvei telpa bērnudārzam. Ja dažkārt vajadzēja vēl vietas kādai papildus klasei, studentu korporācijas ļāva izmantot savas sanākšanu istabas nama pagrabā.

Skolā mācījās bērni no bērndārznieku vecuma līdz trīspadsmit vai četrpadsmit gadiem. Viens otrs no skolas beidzējiem pēc laiciņa atgriezās tajā kā skolotāji vai skolotāju palīgi. Mana darbošanās skolā iesākās diezgan nejauši. Iegriezdamies namā pēc svētdienas dievkalpojuma, ievēroju, ka priekštelpā ap gaŗu galdu sapulcējušies skolas skolotāji ar skolas pārzini Danielu Agrumu galda galā. Agrums skaidroja, ka viņš no amata gribot atteikties sava vecuma dēļ. Ja nu vēl varētu dabūt kādu skolotāju klāt, kas slodzi mazliet atvieglinātu, vienu gadu viņš vēl varētu palikt. Minēdami vairākus iespējamus kandidātus, skolotāji paši tos atkal noraidīja dažādu iemeslu dēļ. Izrādījās, ka piesaistīt skolai jaunus darbiniekus allaž bijis grūti, jo neviens negribot upurēt savas svētdienas, kad skola darbojās no astoņiem vai deviņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. Nezinu tieši kādēļ, bet pieteicos nākt palīgā. Kaut arī man pašam pēcnācēju nebija, bērni man vienmēr ļoti patikuši. Taisnību sakot, gan tikai tādi, kas mazliet paaugušies un sāk vingrināt patstāvīgu domāšanu. Lielākā daļa no viņiem vēl neprata domāt vienu, teikt otru un darīt trešo. Protams, atklātībai dažkārt ir asas šķautnes, kas var ievainot vai aizvainot, bet tai piemīt arī nevainība un svaigums, ko vēlākos gados izdzēš piesardzība.

Latviešu skolā Losandželosā es nostrādāju kādus 13 gadus. Vienīgā iepriekšējā pieredze man mazliet sakrājās senos laikos Latvijā, kad, būdams pirmā gada filoloģijas fakultātes students, uzņēmos arī mājskolotāja amatu un mācīju divus turīgu vecāku paslinkos bērnus. Tas nebija viegls darbs. Pats puikas gados tiku vērojis, kā mana māte - latviešu valodas skolotāja vidusskolā - līdz vēlai naktij cīnījās ap audzēkņu domrakstiem un vispār skolas lietām veltīja gandrīz visu savu laiku. Tāpēc paskaidroju viņai, ka tad, kad uzaugšu liels, varbūt rakšu grāvjus vai skaldīšu akmeņus, bet nekad nebūšu skolotājs. Māte teica, lai es nespļaujot akā, no kuŗas pašam varot iznākt dzert. Mātei, protams, kā mātēm vienmēr, bija taisnība, un nu, kaut arī pavēlu manā dzīvē, atkal ķēros pie bērnu mācīšanas. Man uzticētajā septiņu, astoņu agru padsmitnieku klasītē ne visi bija čakli un apzinīgi, bet dumja vai neapķērīga neviena. Lielīšanās dēļ pieminēšu, ka viņi visi vēlāk beidza augstas skolas. Piemēram, no manas pirmās, sešu jauniešu klases, Jīna Janava ieguva daktera grādus medicīnā un filozofijā, Nīls Muižnieks - polītiskajās zinātnēs. Arī turpmākajos gados varēju vienmēr priecāties par manu skolnieku augsto inteliģences līmeni. Tas nenozīmē, ka latvieši vispār ir pārāki par citiem, bet apstāklis, ka vecākiem rūpēja bērnu latviskā izglītība, daudz laba liecināja par viņiem pašiem. Daudzi vecāki ar bērniem svētdienās uz latviešu skolu mēroja toreiz un mēro vēl tagad gaŗu un ilgu ceļu.

Pašā sākumā kārtīgi izstudēju Amerikas Latviešu apvienības (ALA) latviešu valodas mācības programmas, un tās mani neapmierināja. Mācību vielas dziļumu un plašumu nevarēja saskaņot ar pāris valodai veltītajām stundām nedēļā. Gramatikā bija jāmēģina atlasīt pats svarīgākais. Šis priekšmets pamatizglītības līmenī šķita visai gaŗlaicīgs. Daudzas lietas vienkārši "jāiekaļ," tās bieži atkārtojot. Programmas prasības man likās atvasinātas no vecajām Latvijas skolu programmām, bet te nebija vairs Latvija, nebija nepārtrauktu ikdienas mācību latviešu valodā un nebija Latvijā dzimušu un augušu bērnu. Paldies Dievam, mani pirmie audzēkņi visi runāja latviski labi, bet visumā viņu vārdu krājums bija nabadzīgs. Trūcīga šķita arī zināmu skaņu (piemēram "t") izruna un teikumu veidošanas prasme.

Līdztekus locījumu vingrinājumiem liku bērniem lasīt ALA programmā ieteiktos tekstus no latviešu literatūras un izrakstīt un iegaumēt vārdus, kas bija vēl nepazīstami, bet drīz vien nomanīju, ka jāmācās klāt gandrīz katrs otrais vārds, reizēm vai visi vārdi teikumā. Šis nu bija tas pats "vokābuļu" kalšanas veids, kas man savā laikā pašam tik briesmīgi nepatika, mācoties citas valodas. Gudroju, kā padarīt mācīšanos saistošāku intereses kāpināšanai. Sāku izmantot dažnedažādus "trikus." Bieži meklējām vārdus, kuŗus var lasīt ar nozīmi arī no otra gala. Viens tāds vārds ir SPORTS, ko visi pazina, bet STROPS bija jau jāizskaidro, tomēr arī ačgārno nozīmi mani skolnieki atcerējās bez lielas piepūles. Ja pārāk neskatījās uz garum- vai mīkstumzīmēm, tad vārdiņu salasījās diezgan daudz. LEC-CEĻ, SKOPS-SPOKS, LEMS-SMEĻ utt. Ir arī latviešu vārdi, kuŗus var burtot atpakaļ angliski - STOP-POTS, RATS-STAR u.c. Lai gramatikas samocītos bērnus mazliet uzjautrinātu, ļāvu viņiem sarakstīt arī viscaur angliskus turp- un atpakaļ vārdus, pats dodams viņiem jauku piemēru ar MOORPARK. Kas par to, ja pēdējais burts apgrieztā vārdā ir atšķirīgs. Skaņa paliek tā pati. Vēl viena spēle, pat sacensība, izraisījās sakarā ar automobiļu numuriem. Kalifornijā tie sākās ar vienu ciparu, tad trim burtiem un vēl trim cipariem. Mūsu toreizējai ģimenes mašīnai tika piešķirts numurs ar trīsburtu kombināciju SLM. Pirmais vārds, kas man iekrita prātā ar minētajiem burtiem secības kārtībā, bija SLIMS. Dīvaini - kad šos burtus uzrakstīju klasē uz tāfeles, arī mani audzēkņi tūdaļ atcerējās SLIMS kā pirmo iespēju. Salikām galvas kopā un vēl radās SALMS, SALĪMĒT, SLĪMESTS, SOLĪJUMS un vēl daudz citu. Uzrakstījām uz tāfeles vēl kādas trīs vai četras trīsburtu kombinācijas. Mājasdarbs bija atrast pēc iespējas daudz latviešu vārdu, atkal ar attiecīgajiem burtiem dotajā secībā. Nevis tikai atļāvu, bet ieteicu šim nolūkam lietot latviešu-angļu vārdnīcu. Vienīgais klātpiekārtais noteikums bija tas, ka sacensības dalībniekam jāzina, ko katrs uzrakstītais vārds nozīmē un jāprot to ievietot sakarīgā teikumā. Biju tiešām pārsteigts, kad nākošajā reizē mani skolnieki bija pierakstījuši veselas lappuses ar jaunatrastiem vārdiem. Vēlāk viens otrs no viņiem apgalvoja, ka, gaŗus ceļus kopā ar vecākiem braukdami, viņi ar tiem sacentušies, lasīdami citu automobiļu numurus un atrodot latviešu vārdus ar ievērotajām trīsburtu kombinācijām.

Šis paņēmiens un daži citi, tikpat viltīgi, manu skolnieku vārdu krājumu palielināja patiesi manāmi.

Dažkārt liku "saviem bērniem" atrast sākumu vārdiem, kas beidzās ar šķietami neparastām vai dīvainām burtu grupām, piemēram STS, ZTS, SKS, KSTS, RKSTS, RGZDS, Tāpat viņiem bija jāsameklē darbības vārdi, kas beidzas ar LT, RT, PT, GT, KT, MT vai ZT. Joka pēc solīju maksāt 10 dolāru par katru sameklētu latviešu vārdu, kas beidzas ar NT. Varēju to darīt droši, jo latviešu valodā neviens vārds ar šo it kā vieglo un dabīgo līdzskaņu savienojumu nebeidzas, taču viltīgi pasolītā pelņa lika maniem audzēkņiem ilgi rakāties pa vārdnīcu, un tas, savukārt, sagādāja prieku man.

Maza piezīme: es šajā rindkopā aiz pieraduma esmu teicis: darbības vārds. Laikam vajadzēja teikt verbs, jo norisenis man galīgi nav pa gaumei. Vēl nepieņemamāks vārds man šķiet īpašības vārds atvietotājs kādenis, jo tas pārāk atgādina ādeni, kā, cik atcerējos, Latvijā sauc galīgi nodzītu zirgu.

Mēs vingrinājāmies arī tulkošanā abos virzienos - angļu-latviešu un latviešu-angļu. Skolniekus pārsteidza mans apgalvojums, ka ikviens angļu teksta paragrāfs latviski iznāks īsāks, un viņi ilgi un sirsnīgi rāvās ap tulkošanu, lai pierādītu, ka man nav taisnība. Arī šī nodarbība nesa klāt lielas piedevas latviešu vārdu krājumam. Papildus palielinājās veiksme teikumu veidošanā. Mēs gan netulkojām ne amerikāņu, ne latviešu klasiķus, bet tulkojamo vielu ņēmām no Ņujorkā izdotā laikraksta Laiks un Losandželosas Times. Laikmetīgā viela jauniešiem bija gandrīz vienmēr saprotama, un tās saturu viņi izvēlējās pieskaņotu savām interesēm. Bieži vien tas bija sports. Tā kā amerikāņu sporta ziņojumi ir žargona un speciālu izteicienu piebārstīti, mums bija lieli prieki mēģināt latviski pārtulkoto tekstu "piepiparot" tikpat pamatīgi.

Savi grūtumi bija arī ar latviešu literatūras mācīšanu. Es ļoti labi apjaudu, ka būtu labi iedot skolniekiem kādu izpratni vismaz par mūsu klasiķiem - Blaumani, Poruku, Raini, Aspaziju, Brigaderi, bet tos no mūsu skolas audzēkņiem atšķīra milzīga laika un apstākļu plaisa. Man pašam viens no vismīļākajiem rakstniekiem ir Blaumanis, bet viņa darbi saistās ar lauku dzīvi, turklāt vēl tādu, kāda tā bija pirms simts gadiem. No maniem audzēkņiem viens otrs savā mūžā nebija pat dzīvu govi redzējis, un gandrīz visiem trūka pat visniecīgākās izpratnes arī par šīsdienas Amerikas farmeru dzīvi. Blaumanis un citi lielie mūsu tālākās pagātnes rakstnieki viņiem likās nesaprotami un gaŗlaicīgi. Pamezdams pie malas šķietami dabīgi izveidotās mācību programmas prasības, mēģināju rakties pa latviešu jaunāko laiku literatūru un atrast kaut ko tādu, kas saistītu jauniešu interesi. Anšlavam Eglītim, piemēram, ir daudzi stāsti, kas ir ne tikai interesanti, bet arī bērniem labi saprotami.

Tajos ir bagāta valoda un daudz sirsnīga humora, kas nes klāt jaunus, šad tad "āķīgus" vārdus. Lasījām novelē "Jaunā Fiūme" to daļu, kuŗā Eglītis atstāsta pārliecīgi norūpētās mātes mēģinājumus ārstēt savu it kā slimo dēlu. Lasījām aizraujošo "Ziemeļu sienu" par kalnos kāpšanu. Amizanta bērniem šķita "Izsalkuša zēna pavārgrāmata," lai gan man bija viņiem jāizskaidro latviešu bēgļu skaudri nabadzīgā dzīve Vācijas pirmajā pēckara laikā. Šo to labi mūsu klasē lietojamu varēja pasmelties arī no okupētajā Latvijā radītās literatūras. Atceros, ka tad, kad lasījām izvilkumus no Alberta Bela romāna Būris, mani skolnieki negribēja lasīšanu pārtraukt pat pusdienu starpbrīdī. Citiem vārdiem, kad literatūras viela bija saturā saistoša un kārdinoša, mācīšanās nekādas grūtības neradīja. Es savukārt mācījos, ka skolotājam jābūt savā pieejā ļoti elastīgam. Piemērojoties šīsdienas bērnu pieredzei un psīcholoģijai, nav jābaidās eksperimentēt ar jauniem paņēmieniem.

Klasē mēs bieži latviešu valodā pārrunājām jaunākās ziņas no Latvijas, Amerikas vai pat visas pasaules. Mani audzēkņi jau bija tajā vecumā, kad ātri attīstās loģiskas domāšanas un spriešanas spējas. Dažkārt mums iznāca cīkstīšanās, kad es pārstāvēju konservatīvus uzskatus, atšķirībā no skolnieku šķietami pārāk liberālās domāšanas. Viena tāda stīvēšanās mums iznāca, runājot par jauno cilvēku ģērbšanās veidu. Atzīšos, ka man briesmīgi nepatika, ka daudzi bērni skolā ieradās, izskatīdamies kā noplīsuši ganiņi, saņurkātiem krekliem, ceļgalos caurām biksēm, kaut arī neviens nenāca no trūcīgas ģimenes. Argumentēju ar vienu no saviem puišiem, ka bērni, no uniformām vairīdamies, tomēr paši sev uzspiež uniformas, ja arī tās veidojas no vecām, saplīsušām drēbēm. Tev, Jānīti, es vienam, citādi visnotaļ jaukam zēnam sacīju, laikam būtu bail ierasties skolā ar tikpat kārtīgu apģērbu kā skolotājam. Jānītis pabolīja acis un atteica: Jums būtu vēl lielākas bailes parādīties te ar caurām biksēm. Taisnība. Tā nu es mācījos arī no saviem skolniekiem, un viens otrs gadījums, kad nācās saskarties ar viņu pretestību, vēl labi palicis atmiņā. Vienā tādā gluži klasiskā reizē kāds protesta gara pildīts puišelis nostājās man priekšā un, rokas aiz muguras salicis, prasīja: Kāpēc tu, Bastjāņa kungs, maitā manas svētdienas un pats savas arī? Nevarēju īsti dusmoties, jo viņš jau juta līdz arī man. Šajā vietā lēkšu gadu tecējumā krietni uz priekšu, jo stāstāmais labi iekļaujas tepat. 1989. gadā mani aicināja uz "Kursas" latviešu vasaras vidusskolu [Vašingtonas pavalstī] ieņemt trūkstoša Latvijas vēstures skolotāja vietu. Gan aprādīju, ka neesmu vēsturnieks un nekad neesmu šo priekšmetu mācījis, taču vajadzība bija tik spiedīga, ka piekāpos. Jau pie laika atcerējos, ka arī vēsture, līdzīgi literatūras mācībām, var izliekties tāla, nesaprotama un gaŗlaicīga, īpaši ja skolas mācību ilgums nav pietiekams vielas kārtīgai izskaidrošanai. Jau Losandželosas skolā - tāpat no malas klausoties - man bija licies, ka vienīgais, ko bērni no latviešu vēstures kaut cik labi saprot, ir klaušu laiki, jo skolas dienas viņiem likās diezgan radnieciskas verdzībai.

Domādams turp un atpakaļ, pēdīgi nolēmu, ka mācīšu Latvijas vēsturi ačgārni - sākot ar tagadnes jaunākajiem notikumiem, par kuŗiem jaunajai paaudzei ir lielāka jēga. Tad skaidrošu, kādi apstākļi pie tiem veduši un kāpēc. Trijās nedēļās, kas bija manā rīcība, biju paredzējis aiziet atpakaļ līdz Latvijas pirmās neatkarības laikam un izgaismot arī to - krasajā atšķiŗībā no sekojošiem krievu / vācu / krievu okupācijas gadiem. Vai nu man bija gadījušies patiešām izcili skolnieki, vai arī izvēlētā pieeja bija pareiza - jaunieši ne tikai labprātīgi nāca uz stundām un ļoti uzmanīgi klausījās, bet arī dzīvi piedalījās ar jautājumiem un spriedumiem. Rakstiskajos pārbaudījumos pierādījās, ka viss klasē dzirdētais un pārrunātais skolniekiem palicis dzīvā atmiņā.

"Knifi," "triki" un viltīgas metodes, ko es kā skolotājs esmu lietojis, protams, mazina tikai dažas no mācīšanas grūtībām. Skolotājam joprojām vajadzīga savaldība, pacietība, izturība un izdoma. Un joprojām viņam pašam sevi jāupurē. Latviešu emigrācijas skolas ir nepieciešamas galvenā kārtā dzīvās, runātās latviešu valodas turpināšanai. Bez valodas nav tautas. Bez tautas nav valsts.