Ildze Kronta

LAIKAZĪMJU RAKSTI

 

Pēc Gundegas Repšes grāmatas Brālis. Ojārs Vācietis (Rīga: Pētergailis, 2005. 362 lpp.) iznākšanas, jautāta par tās žanru, Gundega Repše atbildēja, ka viņasprāt biogrāfiskās literatūras žanru un stilistiku nosaka aplūkojamā personība. Vienīgais veids, kā atvedināt dzejnieku dzīvu sabiedrībā (un to man, no tiesas, gribējās) šķita vēstules, personiska tuvināšanās, kas atbilst paša dzejnieka komunikācijai ar pasauli. Viņa fenomens jau tas arī bija, ka viņš uzrunāja katru cilvēku personiski, atsevišķi. Biogrāfija epistulārā formā? Lai tā būtu. (Kultūras Forums, 2005.11.-25.XI).

Biogrāfiskais žanrs Gundegai Repšei nav svešs − viņa, mākslas zinātniece pēc izglītības, ir portretējusi māksliniekus, meklējot katrai personībai savu pieskāriena veidu, un lasītāju guvums ir viņas grāmatas Pieskārieni. Kurts Fridrihsons (1998), Tuvplāni. Džemma Skulme (2000), Sieviete miglā. Līga Purmale (2001).

Brāļa ievadrindās Repše raksta: Neesmu bijusi ar Ojāru Vācieti personiski pazīstama, esmu vien aizgūtnēm kopš 1974. gada lasījusi viņa dzeju. (..) Lieki piebilst, ka nepūlos iestīvēties literatūrzinātnieku ūzās un kleitās, kas man nav šūtas. Man vienmēr pieticis ar to brāli, ko atradu Vācieša dzejā. Klāt nākuši vien laikabiedru ekslibri un Latvijas atkalatgūtās brīvības pretrunīgais, dramatiskais fons.

Dzejnieka biogrāfija epistulārā formā tad arī ir Brālis − Gundegas Repšes vēstules Ojāram Vācietim un „laikabiedru ekslibri” − Edvīna Raupa, Imanta Ziedoņa, Dainas Avotiņas, Knuta Skujenieka, Imanta Auziņa stāstījumi. Māsa apzinās, cik dziļi vēstures nosacīts ir Vācieša gājums (lai saprastu Tevi, ir jāiztulko viss Tavs laiks − šī frāze tiek citēta ne vienā vien atsauksmē), vēstulēs bagātīgi ienāk aizgājušo gadu literārās (politiskās) dzīves liecības. Vēstulēs − sarunās Gundega Repše izstaigā dzejnieka dzīvi, un dažlabu vēstuli radījis kāds fakts, kas prasīt prasījis pēc Gundegas Repšes komentāra. Piemēram, vēsturnieka Aivara Strangas izteikumi par pēckaŗa Latviju ar secinājumu: Tas pats Ojārs Vācietis nevarētu tāds būt normālā sabiedrībā − ar pliku dibenu par tautas dzejnieku, piedodiet. Vai teikumi Gunāra Priedes grāmatā Mans 1984. gads − par Ojāra Vācieša draugu uzskatītā dramaturga patiesās attieksmes izpausme viņa dienasgrāmatā.

Brāļa dramaturģiju nosaka tie jautājumi, uz kuŗiem atbildes Gundega Repše meklē Vācietī, laikā, sevī, meklē izvēlētajā vēstuļu formā, personiskā intonācijā. Šādas vēstules jau nemaz nevar spilgti neraksturot pašu rakstītāju − ne velti vieni grāmatas vērtētāji par ieguvumu uzskata tieši Gundegas Repšes skatījumu, citam turpretī liekas, ka Gundega Repše daudz raksta par sevi un maz par Ojāru Vācieti, ka autores attieksme traucē. Viens Brālī redz neiespējamās misijas piepildījumu − uzrakstītu grāmatu par Ojāru Vācieti, cits − vārdu mudžekli, kuŗā nespēj atrast racionālu kodolu, vēl cits cerējis uz diža mākslinieka un varas komplicētu attiecību izpētes spožu atklāsmi, bet saņēmis vien gaužas: ak, brāl, kur esi tu...

Aptveŗot šķietami neaptveŗamo − Vācieša personību, dzeju, laiku, Gundegas Repšes vēstules ir blīvas, domu aizmetņiem piepildītas, un nedaudzās rindās tām var tikai pieskarties. Šādā pieskārienā man būtiski liekas uzsvērt Gundegas Repšes liecinājumu nozīmi.

Grāmata iznākusi sērijā „Latvijas laikazīmes,” un laikazīmes ir viņi abi − Vācietis un Repše, kas pusaudzes vecumā izlasījusi dzejnieka krājumu Visāda garuma stundas (1974) un pēc tam kāri tvērusi viņa dzejas vārdus. Brālis ir liecinājums par laiku, aizvadītā gadsimta 60., 70. un 80. gadiem, kad dzejas vārdi bija spēcīgs garīgās enerģijas lauks, kas gāja pāri pierastām literatūras, estētikas robežām (nonākt tagad līdz katra paša lomas izvērtei tajā laikā, līdz tautas pašvērtējumam nav viegli − it kā nebūtu gribas, spēka, nepieciešamības...). Par 70. un 80. gadiem Gundegai Repšei ir viņas pašas dzīves pieredze, un tomēr par darbu pie grāmatas viņa teic: Mani satrieca, ka rakstītā vārda iespaids ir bijis tik liels. Kā tāda bērnības trauma. Pie tā, kādi esam, vainīgi ir Vācietis, Belševica, Ziedonis, Peters u.c. (Diena, 2003.15.XI). Brālī uz latviešu dzejas fenomenu skatās cilvēks, kuŗa dzīves pieredze pati ir šī fenomena apliecinājums, tā ir šīs grāmatas „pievienotā vērtība” (mūsdienīgi runājot).

Atzīdama, kāda nozīme viņas garīgajā pasaulē bijusi Vācieša dzejai un to, ka Vācietis viņai sācies ar Visāda garuma stundām, savā dzejnieka kardiogrammas interpretācijā Gundega Repše grib saprast arī Vācieša ceļa sākumu, to ceļu, ko noiet kalpu zēns, viens no retajiem Gaujienas vidusskolas pēckaŗa gadu komjauniešiem − ...kalps, kalps, kalps, kalps, ar retiem izrāvieniem kā kukuržņiem − saimnieks vai saimnieka brālis, graudnieks. (..) Naids Tevī bija iesēts pa visu apvārsni. Vēl pirms pareizās ideoloģijas obligātuma un visuresības. Vācieša pirmais dzejoļu krājums Tālu ceļu vējš (1956), ko literatūrvēsturnieki ir minējuši un min kā vienu no jauna posma aizsācējiem pēckaŗa Latvijas dzejā un ko jauni cilvēki tābrīža rakstniecības situācijā uztvēra tik atsaucīgi, Gundegai Repšei, protams, atgādina naivu un smieklīgu deklarāciju krājumu, psiholoģiski neindividualizētu oficiālo propagandu. Par stāstu Tās dienas acīm (1959) domādama, Repše raksta: Un es nezinu, ko sev atbildēt, kad jautāju, no kuŗa brīža cilvēks nes atbildību par saviem vārdiem. Knuts Skujenieks, 50. gadus atceroties, atzīst, ka viņa gulbja dziesma staļinismam bija Staļiniska iesaukuma organizēšana. Un Gundega Repše reizē vaicā un atbild: kas bija Tava gulbja dziesma, Ojār? Šķiet, ka notis šai dziesmai krājās lēni. Nocitējusi Kārļa Krauliņa un citu izteikumus par Vācieša krājumu Melnās ogas (1971), Repše iesaucas: ... tā taču vienkārši nevar būt. Tas ir farss. Murguloģija! Nekā. Visīstākā realitāte un dzejas elpošanai atvēlētā maldīgo debesu daļa konservu bundžā... Tāda ir vēsture, laiks, kad dzejnieki viņiem atvēlēto brīvības telpu spēja tā piepildīt, ka tas kļuva eksistenciāli būtiski daudziem cilvēkiem. Jā, Imants Ziedonis par to gadu Vācieša dzeju tagad saka − sačakarēta, un jādomā, ka viņam arī ir taisnība. Bet vēl lielāka taisnība man šķiet Gundegas Repšes vārdos, ka dzeja palīdzēja izturēt farsu. Nedzīvot farsā, bet savā iekšējā pasaulē. Ar Tavu palīdzību. Ja tas ir maz, tad es nezinu, kas ir daudz.

Ja uz šādiem tautas un cilvēka garīgās dzīvības svariem tiek svērta dzeja, tās sūtība kādā nebaltā vēstures nogrieznī, tad Gundega Repše var teikt arī (šobrīd ļoti nepopulārus) vārdus: Domāju, ka rakstniekam klusēt okupācijas laikā nebija vis varonība, bet vieglākā izvēle. (Te gan būtu jāpiebilst − ja tā patiešām bija izvēle, nevis nolemtība aizslēgtu vārtu priekšā). Vien saltas rokas apskauj iedomu vīzijas, kas notiktu, ja rakstnieki un mākslinieki visi kā viens būtu izvēlējušies klusēšanu piecdesmit gadu garumā. Kas būtu noticis ar latviešu valodu un tautas apziņu?

Ideoloģiski pretešķību spelte tagad no vienas puses it kā pierimusi (okupācijas laika augsts partijnieks, šodienas politiķis, bauda dvēselisku komfortu), no otras puses, situācijas atkal un atkal liecina, ka zemdegās daudz kas gruzd dzīvs un sāpīgs, izlīdzinājumu nerodot. Eduarda Berklava ceļu no 30. gadu komjaunieša, 50. gadu partijas funkcionāra līdz Latvijas nacionālās neatkarības kustības vadītājam un nacionālā gara uzturētājam, sabiedriskā doma kopumā, liekas, ir atzinusi par dramatisku cilvēka meklējumu ceļu, godīgu un patiesu. Ne tik vienkārši ar Vācieti, kuŗš nav tikai neapšaubāmi izcils dzejnieks un vairāk vai mazāk pie atbildības saucams padomju totalitārisma laikabiedrs − (I.K.), bet arī viens no mūsu kultūras mītiem (tā raksta Ilva Skulte Kultūras Forumā, 2005.11.-25.XI). Plašsaziņas līdzekļos Vācietis „pie atbildības arī tiek saukts.” Var gadīties, ka caur vienu lielu personību grib šķīstīties vesels laikmets − tādu skaidrojumu piedāvā Gundega Repše (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2003.13.XI). Līdzīgi domā Arno Jundze: Vācietis kā indulgence sūtīts, lai laikabiedriem šķistu, ka viņu grēki ir izpirkti (Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 2005.19.XI). Kā nokārtot attiecības ar vēsturi − vieglas atbildes nav...

Vēstules brālim raksta māsa, kas ar brāļa dzeju ir dzīvojusi, kam tā palīdzējusi elpot. Tā ir tāda emocionāla un intelektuāla pieredze, kas laikam gan grūti saprotama cilvēkiem tālumā ar pavisam citu dzīves pieredzi, un, kā jaušams, tikpat grūti saprotama citas paaudzes cilvēkiem tepat tuvumā. (Ne jau Vācieša komjaunietiskās vai komunistiskās pārliecības dēļ tāds bija viņa dzejas spēks). Gundegas Repšes, gribas teikt, autentiskie liecinājumi iezīmē to dzejas vārdu enerģijas lauku, kas gan latviešu dzejas vēsturē, gan tautas dzīvē tāds visticamāk tā arī paliks kā vienreizēja, neatkārtojama parādība.

Bet māsa jau neraksta tikai par bijušo. Uz jautājumu, kuŗi ir tie avoti, bez kuŗiem nebūtu šis darbs, Gundega Repše atbild: Ojārs Vācietis, es un šis laiks (..) Šis laiks ir šodiena. Un tā ir grāmatas autores „nelaime” − mērīt šo laiku ar Vācieša augsto cilvēkmīlestības, humānisma, patiesuma mēru. Ne velti Aivara Eipura pārdomu nosaukums ir „Neērtie brālis un māsa” (Kultūras Forums, 2005.11.-25.XI). (Māsa ir neērta viscaur un visiem, arī brālis nav nekāds mīļais. (..) Gundega savās slejās laikrakstā „Diena” un portālā <www.apollo.lv> ir Ojāra cienīga māsa, un es, atšķirībā no daudziem, viņu saprotu.) Viņa nebaidās būt viņa pati, nešūpojoties līdzi vispārējās relativitātes viļņiem, neļaujoties ne vecai, ne jaunai konjunktūrai, bet saglabājot uzticību pamatvērtību neapstrīdamībai, dzīvības pašvērtības un humānisma kā augstākās idejas neapstrīdamībai. Vai tas ir daudz vai maz?

 

Post scriptum. Bagāti ilustrētajai un iecerē interesantajai apgāda „Pētergailis” sērijai „Latvijas laikazīmes” (iznākušas grāmatas par diriģentu Leonīdu Vīgneru, architektu Gunāru Birkertu, dzejnieci un dramaturģi Māru Zālīti) piemīt kāda dīvainība − grāmatu beigās ievietotajos personu rādītājos (arī Brālī) lappuses netiek uzrādītas. Kāda tad ir to jēga?