JG redakcijai:

 

 

 

Uz priekšu vien
Kaut ar spieķīti
Un nevis lepnā karietē
Ierastajā riņķītī

Jauns vecuma neprāts: sākt dzejot. Piedošanu! Pielieku klāt 20 dolārus.

JG mūža līdzgājējs
Manfrēds Zīverts, Jamaica Plain, MA

[Kaut arī Zīverta kungs jau pirms gadiem ir iegādājies Mūža abonementu, nevienu gadu viņš nepalaiž gaŗām, neatsūtījis piedevām ziedojumu. Paldies par lojalitāti! − JG red.]

 

 

 

Manuprāt, JG243 ir svarīgākā atgādne par Vizmas [Belševicas] mūžu un veikumu. Kopā ar dažām Kultūras Foruma un Karoga apcerēm un atcerēm, tas mudina domāt par Vizmai veltītas grāmatas nepieciešamību tuvākajos gados. Lasot atkal bija jādomā par to, ka laika gaitā pētījumi parasti bagātinās, bet cilvēciskie vaibsti, rakstura dzīvīgums tverams laikus. Šķiet, JG tas kopumā izdevies. To attiecinu ne tikai uz Vizmu, bet arī uz vairākiem citiem materiāliem jaunākajos numuros, piemēram, par Aleksandru Pelēci, Anšlavu Eglīti (Ainas Siksnas recenzijā) u.c. Arī JG244 interesanta dzejas nodaļa, rosinošas diskusijas. Arī Irīna [Cigaļska] saka to pašu.

Imants Auziņš, Rīgā

 

 

 

Paldies par skaisto, dziļi aizkustinošo piemiņu Vizmai Belševicai − spīvajai, stiprajai spēka vārdu teicējai. Kad kāds līdzīgs brīnums notiks tagadējā jūklī?!

Dzidra Purmale, Leicester, UK

 

 

 

Visus šos gadus JG man ir kā gaismas stariņš, kas paplašina apvāršņus. Paldies!

Silvija Jones, Dublin, Eire

 

 

 

Ļoti pietrūkst apceres par mūzikas tematiem. Interesanti raksti „Dienasgrāmatā”.

Indulis Lācis, Brooklyn, NY

 

 

 

JG, kā allažiņ, ir gaidīta un tiek lasīta no vāka līdz vākam. Protams, man kā vecam auseklietim liekas, ka tas goda kronis jau ir jādod Astrīdai Straumanei-Ramrath par mūsu pašu Ausekliešu grāmatas apskatu JG242. Nu, JG243 jau nu gan viņa piemin arī to Eslingenas (lai gan tagad esot īstenībā jāsaka „Eslinga”, kas gan man izliekas pavisam aplam un galīgi šķērsām) skoliņu. Tādi atmiņu raksti iet pie sirds un ir tīkami. Interesanti bija lasīt par Imantu Tilleru un JG244 − Ulda Bērziņa darbus − priecīgi, optimistiski, valodbagātīgi. Labas dzejas Saliņam.

Ivars Antēns, Chicago, IL

 

 

 

Ar lielu prieku un ziņkārību gaidām katru JG numuru!

Ingrīda Viksna, Toronto

 

 

 

Žurnāls, kuŗu var pārlasīt pēc tam, kad ir jau izlasīts. Visas nodaļas interesantas, bet it sevišķi apraksti par māksliniekiem, dzejniekiem. Pievienoju samaksu par astoņiem numuriem.

Nora Balodis, Parma, OH

 

 

 

Jaunās Gaitas jaunie raksti jaunu dara lasītāju. Arī mani!

Daina Auns, Toronto

 

 

 

Attiecībā uz Jāņa Rokpeļņa teikto JG245:1 (...latviešvalodīgo paniskā bēgšana no dievzemītes drīz atstās tikai badainu skolotāju baru, kas pāris mēnešos nopelna vien tik, cik saņem mūsu pašu labākie, litstundās mācāmie dzejnieki par vairākos gados radītu grāmatu) jāsaka, ka latviešu dzejnieki jau gribētu dzīvot tāpat kā padomju laikos − no rīta ilgi gulēt, tad varbūt uzrakstīt kādu dzejoli, vakarā iet uz krogu, tur līdz pusnaktij sēdēt ar draugiem, tad atkal ilgi gulēt, kādreiz aizbraukt kaut kur uz „lasītāju tikšanos ar dzejnieku”, par ko saņem naudu no rakstnieku savienības utt. Kuŗš dzejnieks ASV var dzīvot tikai no rakstīšanas? Bet strādāt bibliotēkā vai skolā vai kur citur Latvijas dzejnieki uzskata zem sava goda. Un kuŗam dzejniekam tad būtu jāmaksā tikai par dzejošanu − vai tiem, kam iznākusi viena grāmata, divas, trīs? Kāds būtu kritērijs?

Am, ASV Rietumkrastā

 

 

 

Kā vienmēr, ļoti vērtīgs saturs! Paldies!

Ilga Grava, Shoreline, WA

 

 

 

Vēlreiz par Voltēram piedēvēto teicienu: Es nepievienojos nevienam tevis teiktam vārdam, bet es aizstāvēšu līdz nāvei tavu tiesību tos pateikt, kas kādreiz arī bij JG motto. Par to rakstīju savā bez virsraksta iespiestā rakstā JG244:38. Ir sen noskaidrots, ka Voltērs nav šī teiciena autors. To Voltēram pirmo reizi piedēvējusi Evelina Beatrīse Hola (Evelyn Beatrice Hall), īstā vārdā Stephen G. Tallentyre grāmatā The Friends of Voitaire (1907). Anita Liepiņa savā piezīmē JG245:54 raksta, ka pats Voltērs ļoti līdzīgi esot izsacījies savā 1770.6.II vēstulē garīdzniekam A.M. Le Riche. Diemžēl šajā vēstulē šāds teiciens nav rodams. Franču Wikipedia internetā minēts, ka reiz būtu jāizbeidz šī teiciena piedēvēšana Voltēram. Anita Liepiņa nobeidz savas piezīmes, aicinot atcerēties, ka Voltēra dzīves laikā Francijā vēl dedzināja pēdējos burvjus un raganas. Būtu arī jāatceras, lai cik nežēlīgas bij šādas prāvas, kādas toreiz bij tikai dažas, mūsu dienās, piedēvējot nepareizu pārliecību, slepkavo neskaitāmas reizes vairāk nevainīgu cilvēku nekā Voltēra laikā Francijā.

Jānis Krēsliņš, vecākais, Ņujorkā