Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

Ingrīda Jākobsone-Neidere

GRĀMATNIEKS JĀNIS ARVĪDS NEIDERS

 

Un lēni apklust sapņu dzirnas,
No asarām top valga acs.
Ko elso vijoļstīgas smalkās
Tas trakais kavalieru gads.

Reiz bija. Tā sākas pasakas, bet šī būs teika, jo patiešām, reiz bija grāmatu tirgotava, bibliotēka, gleznu izstāde-pārdošana un tie tālie cilvēki, kuŗi jau staigā aizmūžu ceļos. Varbūt daudziem cilvēkiem viss, ko atceros, liksies gaŗlaicīgs, bet tāda manā atmiņā bija dzīve, arī bohēmas maza daļa ar pārrunām, dziesmām un trakulībām, un tādu īpatnēju gaisotni, ka nevar paiet gaŗām draugam, paziņam vai tikai vienkārši cilvēkam neuzsmaidot, neuzrunājot. Pieveŗot acīm augšējos plakstus, kā savulaik dzejā teica Jānis Grots, redzu, atveŗas durvis līdz galam, ienāk vīri vaļējos mēteļos, atraisītām šallēm un mazliet „siltām galvām”., Dailītieši − Kārlis Pabriks, Ģirts Vilks, Luijs Šmits, Eduards Smiļģis. Sācies kārtējais ceļojums no Šīrona kroga, gaŗām Dailes teātrim un grāmatu veikalā Lāčplēša ielā 33 ciemos pie mana tēva. Runa īsa: Arvi, vai tev vēl viens ir pataupījies? Atrodas dzēriens, un aiz veikala, noliktavā skaļas runas, dziesmas. Bieži iegriežas dzīvoklī, Martas ielā 9 dz.18. Viesojās arī gleznotāji Jēkabs Strazdiņš, Vīndedzis, Jānis Brekte. Tie ir vakari ar īpatnēju gaisotni, jo Pabriks liels dziedātājs un bieži nav laika pat „runām” − jādzied. Smiļģis tik liels un varens, izvelk no bikšu aizmugurējās kabatas „pusbībeli” un citē pantus. Atkal strīdi un disputi. Tajā laikā es nezināju, ka tā ir Jaunā Derība. Notiek arī ārzemju filmu − angļu valodā − seansi. Lielākā istaba pilna cilvēku, aktieŗi, dzejnieki, rakstnieki un visur mans tēvs ar smaidu, anekdoti, joku. Laikam jau nenieka nebēdāja par to, ka ir kaŗa laiks, ka angļu filmas aizliegtas, bet bija tāda gaiša vēlēšanās satikties, aizmirst apkārtējos notikumus. Tādus es atceros savus pusaudzes gadus, bet šodien, pārdomājot sava tēva dzīvi, saprotu, ka par viņa, varbūt sīko veikumu, kāda rinda latviešu rakstniecības vēsturē būtu rakstāma.

Jānis Arvīds Neiders jaunībā

Jānis Arvīds Neiders, dzimis (1895.17.IX) Dikļos, modera (piena pārrauga) ģimenē. Ģimenē seši bērni. Māte agri mirst, bērni dodas darba gaitās, vienīgi Jānis mācās un beidz Priekuļu lauksaimniecības skolu. Skolā ļoti labas sekmes, teicams rokraksts, skolotāji iesaka mācīties tālāk, bet ģimenē rocība maza, nevar palīdzēt, un Jānis sāk strādāt par skrīvera palīgu Ropažu pagastā. Pasaules kaŗa laikā rakstvedis armijā. Vēlāk zīmētājs Zemkopības ministrijā, tikai vienmēr doma − mācīties un sākt studijas, jurisprudenci, bet materiālie apstākļi neatļauj, un turpina izglītību Tautas Universitātē. Dzīvē viena vienīga doma − grāmatas. Kā labāk tautu iepazīstināt ar rakstīto vārdu? Kur ņemt naudu, lai atvērtu grāmatu veikalu? Rodas cilvēks, kuŗš aizdod vajadzīgo summu, un Lāčplēša ielā 27, pagrabiņā, blakus Dailes teātrim atveŗ grāmatu veikalu, antikvariātu, bibliotēku. Kaut pats turpina darbu Zemkopības ministrijā, sirds darbs veikalā. Gar vienu sienu līdz griestiem grāmatas ar dzeltenu uzlīmi uz muguriņas latviešu valodā, ar tumši sarkanu − krievu valodā, gaiši zaļu − vācu valodā. Un blakus kāpnes, lai var nokļūt kaut līdz griestiem. Lasītāju netrūkst, jo par 10 santīmiem var izvēlēties sev vēlamo grāmatu un lasīt mājās veselu mēnesi. Daudz grāmatu pircēju, jo lietotas grāmatas lētākas, un arī tēvs meklē iespēju tās iegādāties pēc pircēju pieprasījuma.

Durvju tuvumā mākslinieku izstādīti darbi pārdošanai. Atceros māksliniekus, kuŗi nesa savus darbus pārdošanai, bet visspilgtākā atmiņā Irbītis. Ietek veikalā, tas jau gan Lāčplēša ielā 33, gleznotājs melnā ķitelī, pagaŗiem sapinkātiem matiem, basām kājām un priecīgi saņem naudiņu par pārdoto gleznu. Vieta taču nevar būt tukša un tūlīt atsēžas trotuāra malā, basās kājas uz ielas, atveŗ papes vākus, ar mazu nazīti uz bieza kartona gabaliņa sakasa krītiņu kaudzītes, un tad, parasti uz melna papīra, ar pirkstiem gan pa krītiņiem, gan pa papīru, un uzplaukst brīnums. Tur zaļi koki, ūdeņu mirdzums, saules mirga un mākonis. Stāvu blakus un apbrīnā vēroju, kā īsā laiciņā top pastelis, un dažreiz arī tūlīt pārdots. Gleznotājs priecājās par bērniem, kuŗi stāvēja un vēroja. Uzdāvināja kādu krītiņu, jo vecāki nedodot naudu. Tad paņēmis savus pelēkos vākus, aizdipināja pa ietvi. Tāda sīka baso kāju skaņa.

Tēvam rodas doma: vajadzētu izdot grāmatas, jo latviešu valodā vēl nav izdotas tik daudzas labas grāmatas. Un atkal atduŗas pret naudas trūkumu. Pirmā izdotā grāmatiņa Berlioza Migla. Maza necila grāmatiņa. Tomēr zināmi panākumi, un var jau atļauties Aksela Muntes darbu Grāmata par cilvēkiem un dzīvniekiem − pirmo reizi latviešu valodā, ātri tiek pārdota. Liela iecere no spāņu valodas tulkojamā Unamuno Māsa San Sulpija. Kas šo darbu veiks? Apņemas to darīt Konstantīns Raudive. Toreiz tas bija ļoti vienkārši. Grāmatu drukāja pa daļām, man, mazai meitenei, bija jāaiziet pie Raudives, jāpaņem iztulkoto daļu un jāaiznes uz tipogrāfiju. Tēvs tikai piezvanīja un pārbaudīja. Izdevniecības zīmi veidoja gleznotājs un grafiķis Sigismunds Vidbergs. Tēvu darbs neapmierināja, jo vēlme bija redzēt dzērvi, kuŗa vienmēr uz saviem spārniem nes ilgas pēc augšupejas, bet šo putnu tēvs uzskatīja par gulbi − mietpilsonības simbolu. Lai nu kā, zīme bija un tika vismaz vienā grāmatā iespiesta.

Tēvs atveŗ vairākus veikalus, arī Jelgavā, bet krievu okupācija visam pārvelk svītru. Izdevniecību likvidē, veikalā atļauj tirgoties, bet cieši skatās, lai ievērotu valsts cenzūras instrukcijas. Izdod gaŗus sarakstus, kuŗas grāmatas nav brīv tirgot, bet cilvēki nāk un kā izslāpuši meklē grāmatas, kuŗām iepriekš gājuši gaŗām. Šīs grāmatas stāv aizmugurējos plauktos un tiek pārdotas zināmiem pircējiem. Sākās kaŗš, un pēc vāciešu ienākšanas atkal var atvērt veikalu. Cilvēki daudz pērk labas, iesietas grāmatas. Grāmatsējējs Grinevičs veido greznus ādas sējumus. Atceros Zelta Ābeles izdotās Runča Mura piezīmes silti brūnā ādas sējumā ar gaišākām kaķa pēdiņām. Dzīvoklī arvien biežāk pulcējas radošie ļaudis. Spilgti atceros vasaras vakaru. Pavēls. Saule iegrimusi mākoņos, pār Rīgas jumtiem līst klusināta gaisma, ap veclaicīgu, mazu galdiņu sēž „dailītieši” un runā par tālo kanonādes dunoņu. Pabriks tā klusu dzied: Tas dziedāja, par viņu smējās, tas raudāja, par viņu smējās, kas gan par viņu nesmējās, jo tas bij muļķa āksts. Klusi atveŗu durvis un redzu valgumu vīru acīs. Manos bērna gados tas likās dīvaini, ka dziedot tik jauku dziesmu var raudāt, bet šodien, bez aizkustinājuma nevaru klausīties āksta dziesmu. Pabrika samtainā balss − pēkšņi durvis plaši vaļā, iebrāžas Smiļģis un rājas, ka visi „sadrūvējušies”. Tas vārds man palicis no Smiļģa. Viņš priecājas, ka teātrī spēlē Romeo un Džuljetu, un tieši šovakar esot bijusi brīnišķīga izrāde. Skumjās domas izgaist, kristāla glāzēs smaržo vīns un ieskanas kāda jautra dziesma. Bieži kopā ar tēvu gājām uz Zentas Mauriņas priekšlasījumiem Universitātes Aulā, uz literāriem rītiem Rotas zālē Blaumaņa ielā. Tagad redzu, kāda it kā neredzama audzināšana man tika dota.

Pēc kaŗa grāmatveikalā tirgoties vairs neatļauj. Tēvs strādā par grāmatu iepircēju antikvariātā, bet kāds uzzinājis, ka bijis grāmatu tirgotājs, to dara zināmu „iestādēm” un darbs jāatstāj. Laikam jau kāda modra balss pačukstēja, kāda redzoša acs novēroja un 1948. gada 22. jūnija naktī dzīvoklī kratīšana. Čekisti apstulbst. Visās trīsistabu sienās grāmatu plaukti. Kā tos pārlūkot? Kā tos izskatīt? Un kur ir aizliegtā literatūra? Rodas „ģeniāla” doma, gāzīs uz grīdas un tad jau būs redzams. Atrod arī daudz skaista Līgatnes papīra, rakstāmmašīnu. Tūlīt no rīta piebrauc zirga pajūgs, lai visu, ko uzskata par derīgu, aizvestu, nesastādot pat aktu. Par grāmatām, gleznām, skulptūrām vienkāršs rēķins − skaits, un tās vairs nepieder tēvam. Pārkāpums liels −starp 8 000 grāmatām, pēc septiņu dienu „mīņāšanās” pa grāmatām, konstatē, ka astoņas ir aizliegtas un 14 nevēlamas. Izmeklētājs liek tēvam nākt līdzi uz „stūŗa māju”, lai parakstītu protokolu. Kopā ar tēvu iet pa Lāčplēša ielu. Brīvības ielas krustojumā paprasa, lai tēvs ieiet veikalā un nopērk papirosus. Tēvs to arī izdara. Tad izmeklētājs saka: Kāds tu esi naivs, veikalam taču ir arī otras durvis un protokols nav sastādīts. Ko nāci atpakaļ? Jā, tik naivs un pārliecināts par savu nevainību bija mans tēvs. Pēc diviem mēnešiem augstākā tiesa piespriež astoņus gadus apcietinājumā un piecus gadus zaudētas tiesības. Prokurors prasīja astoņus gadus, bet tiesnesis latvietis vēl „piemeta” piecus, tas tā − latvietis latvietim, par biedinājumu, nav jau žēl. Dzīve nometnē Vosturallagā, kā saka, no zvana līdz zvanam. Atgriezies Latvijā par šo periodu negribēja runāt, jo devis parakstu par klusēšanu. Vienīgi stāstīja, ka bijis nometnē kopā ar zīlnieku Finku un 1953. gada pavasarī viņš licis aizbarikādēt durvis un logus, paskaidrodams, ja divas dienas noturēsimies, dzimteni redzēsim. Naktī pie vārtiem piebraukuši tanki, gribējuši visus iznīcināt, bet, redzot vienoto pretestību, nekas nav noticis. Tad arī uzzinājuši par Staļina nāvi. Finks teicis, ka zvaigznes latviešiem ir labvēlīgas. Arī apstākļi nometnē mazliet uzlabojušies, un 1956. gadā tēvs atgriezās Latvijā. Rīgā savā dzīvoklī nevarēja atgriezties, jo drīkstēja dzīvot ne tuvāk kā 100 km no Rīgas. Dzīvoja nepierakstīts, baiļodamies Ikšķilē, un gaidīja piecus gadus, lai varētu to oficiāli nokārtot. Un tomēr, nekas jau cilvēka raksturā nemainās. „Dalbiņos” pulcējās jaunieši, biežs viesis gleznotājs Kasparsons, un Jāņos līgošana līdz rīta gaismai. Naktis un agras rīta stundas aforismu rakstīšanai. Manā rīcībā septiņas klades ar sīkā rokrakstā dažādiem tematiem veltītām domām. Lasu un esmu pārsteigta par to milzu darbu, domām, prātu, kas ieliktas koncentrētos teikumos.

Pārdomās un sarunās ar saviem dēliem arvien neatlaidīgāka doma, kaut vienu reizi pastāstīt par nepraktisko, bet gaišo grāmatnieku − manu tēvu. Nokļūstot Kapri, gan man, gan dēlam Harijam sajūta, tepat, tepat ir tēvs, vectēvs, kuŗš vienmēr mudināja mācīties, skatīt pasauli un priecāties par katru dzīves dienu.

Jānis Arvīds Neiders 1971. gadā.