Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

LABA IECERE, SLIKTS TULKOJUMS

Autoru kolektīvs, Personība un demokrātija. Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē. Rīgā, 2005. 112 lpp.

 

Šī īpatnējā un manuprāt itin noderīgā grāmata satur 19 autoru apcerējumus par 19 cilvēkiem, kuŗu atlasi izdarīja projekta „Personības Latvijas demokrātijā” Ekspertu padome. Cik varu saprast, šī pasākuma ideja pieder Nilam Muižniekam − vienam no padomes locekļiem. Viņš arī ir grāmatas pirmā priekšvārda autors, kur uzstājas kā cilvēktiesību eksperts. Kādu laiku LR ministrs, kuŗa pārziņā bija integrācijas jautājumi, latviešu sabiedrībā uztverts, kā mēdza teikt „padlatvalodā”, neviennozīmīgi. Viņam, kas uzaudzis ASV, pārmeta tādu kā kosmopolītisku noslieci un pārlieku iecietību iepretim pēc 1945. gada Latvijā ieceļojušo „krievvalodīgo” masai, kur diemžēl vēl šobaltdien nav izskausta homo soveticus mentalitāte un jaušama nevēlēšanās atzīt, ka Sebežu no Zilupes šķiŗ robeža un ka suverēnās Latvijas pamattauta ir latvieši.

Iespējams, ka Nils Muižnieks pilnībā neapzinās to demogrāfisko draudu, ko sevī nes diezgan prāvais šo migrantu īpatsvars, taču manuprāt slavējama ir viņa iecere un ierosme − iepazīstināt Latvijas skolu audzēkņus ar to cilvēku dzīves stāstiem, kuŗus viņaprāt var uzskatīt par sabiedrību vienojošām personībām, ar kuŗām varētu lepoties gan latviešu, gan citu tautu pārstāvji.

Šo personu − un personību − atlase, protams, nevar nebūt subjektīva, taču visus 19 apcerējumus vieno pārliecība, ka jaunatnes iepazīšanās ar šiem cilvēkiem veicinās demokrātijas un demokrātisma izpratni, pētot Latvijas 20. gs. vēsturi.

Zināmās lasītāju aprindās nepatiku izraisīs kritiska attieksme pret „15. maija režīmu” un Kārļa Ulmaņa darbību laika posmā no1934. līdz 1940. gadam, kas pavīd daudzos šī krājuma apcerējumos. Nu, ko te var teikt? Kārļa Ulmaņa nopelni Latvijas brīvības cīņu laikā ir neapšaubāmi. Taču, kaut arī viņa diktatūra bija, kā skan trāpīgais angliskais termins, benign, tas bija viņš, kas darīja galu parlamentārajai demokrātijai Latvijā, padzina Saeimu, likvidēja vārda un sapulču, preses un streiku brīvību, slēdza politiskās partijas un nepieļāva kritiku pat no patriotiski noskaņotu radošo darbinieku puses.

Labs ir − aplūkosim tos, kam veltīti šī krājuma apcerējumi.

Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste, Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, literāts, politiķis un diplomāts Miķelis Valters, kuŗš nebaidījās teikt dažu skarbu vārdu savam ilggadējam līdzgaitniekam Kārlim Ulmanim − tie patiešām ir vīri, kuŗu dzīves stāsti lieti der demokrātijas paraugstundai.

Rainis, protams, ir spilgtākais šai demokrātu zvaigznājā: izteikti latvisks un reizē Eiropietis ar lielo burtu, sociālās taisnības sludinātājs un reizē ultrakreisā dogmatisma pēlējs. Apcerējuma autors Egils Baldzēns pamatoti nožēlo, ka Latvijā tik maz zina Raini.

Tālāk nāk izcilie sociāldemokrāti − ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš ar dzīvesbiedri Klāru Kalniņu. Dzirdot pieminam šos vārdus, saviebsies dažs labs „nelokāmās stājas” adepts. Taču abas šīs personas apliecināja savu uzticību demokrātijas principiem un norobežojās no komunistiem. Viņu dēls Bruno Kalniņš, ar kuŗu iepazinos 1977. gadā, šajā krājumā nav ietverts, jo viņš 1940. gada vasarā loloja zināmas ilūzijas un padevās vilinājumam, kļūstot par likvidējamās Latvijas armijas „politisko uzraugu” − pretēji sava tēva padomam un brīdinājumam.

Neapšaubāmi, patiesi demokrāti bija arī baltais bīskaps ar rudzupuķi Jāzeps Rancāns, Latgales interešu aizstāvis Saeimā, un divi izcili cittautieši − liberālo vācbaltu runasvīrs Pauls Šīmans (Schiemann) un žīdu reliģisko cionistu līderis Mordechajs Nuroks, kuŗi gan Saeimā, gan ārzemēs apliecināja lojalitāti Latvijai.

Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Jāņa Čakstes dēls Konstantins Čakste tikai pēdējos gados tiek pienācīgi novērtēts kā pretestības kustības iedvesmotājs, kuŗam derdzās gan Staļina, gan Hitlera „jaunā kārtība”.

Labi, ka grāmatā vietu atradis arī sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis, kuŗš II Pasaules kaŗa gados nenogurstoši atgādināja Rietumvalstu varasvīriem, ka Latvijas Republika juridiski nav beigusi pastāvēt.

Nacistu vajāto žīdu glābējam Žanim Lipkem šajā grāmatā arī ierādīta vieta, jo, kā atzīmē Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs, viņa personība kalpo par izcilu humānisma un tolerances paraugu mūsdienu Latvijas sabiedrībā.

Man šķiet, ka Saeimas deputāts Melentijs Kalistratovs un vecticībnieku tradīciju pētnieks Ivans Zavoloko iekļauti šajā krājumā tikai tādēļ, lai netiktu aizmirsti arī tie, kas pārstāv Latvijā izsenis dzīvojošos krievus.

Varu tikai apsveikt, ka šajā grāmatā pienācīgi novērtēti Zenta Mauriņa, Gunārs Astra, Ita Kozakeviča, Knuts Skujenieks un lieliskais baltvācu tiesībnieks Dītrichs Andrejs Lēbers, kuŗu iepazīt un cienīt man bija tas gods.

Izņemot Knutu Skujenieku, krājumā nefigurē neviens no dzīvajiem. Ja man būtu teikšana, es tajā ietvertu Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, ar kuŗu iepazinos nu jau tālajā 1981. gadā Kanadā un par kuŗu gadu tūkstošu mijā rakstīju avīzē Laiks: 20. gadsimts Latvijai sākās ar Raini, 21. gadsimts − ar Jums.

Un tagad − par „darvas karoti”, kas sabojāja „medus mucu”, kā mēdz teikt krievi. Aplūkojamās grāmatas tulkojums krievu valodā (iznāk 2006. gada janvārī) ir nožēlojams, nemākulīgs, vārdu sakot − īsts brāķis. Tulkotāja ir Ilze Šēnberga. No kurienes tāda radusies − nevaru un negribu saprast. Rezultāts ir satriecošs un kaitē Latvijas tēlam. Tulkojot apcerējumus, burtiski un verdziski saglabāta latviskā teikuma uzbūve, lieliskas metaforas padarītas par kroplīgām, gandrīz vai anekdotiskām vārdu kopām − par ļaunu prieku „krievvalodīgajiem” Latvijas apmelotājiem. Rīgas avīzes Čas galvenā redaktore Ksenija Zagorovska veltījusi šim tulkojumam ņirdzīgu komentāru, noslēdzot to ar prasību − piešķirt krievu valodai otrās oficiālās valodas statusu Latvijā.

Šī nekaunīgā prasība izskanēja to vainas dēļ, kas šo kroplo, var teikt, kaitniecisko tulkojumu akceptēja.

Piedaloties Okupācijas muzeja fonda padomes sēdēs, man jau vairākkārt nācies paust nožēlu par šī muzeja izdoto populāro brošūru gaužām slikto tulkojumu krievu valodā. Vai Latvijā vairs nevar atrast cilvēkus, kas vienādi labi prot gan Jāņa Raiņa, gan Ļeva Tolstoja valodu?

 

Franks Gordons