Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006
PAREIZS, BET NEPILNĪGS IESKATS
Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda. History of Latvia. The 20th Century (rev. ed., Paul Goble, ed.). Rīga: Jumava, 2006. 560 lpp. ISBN: 9984-38-038-6.
Vispirms jāuzsveŗ, ka visi mums svarīgie jautājumi šajā kopdarbā, kas iznācis jaunā izdevumā, vēl nav atbildēti. Tas vēl ir nepilnīgs un piedevām labojamas vēl ir visai nepatīkamās kļūdas. To lasot, uzmanīgi jāieskatās arī citos avotos, ieskaitot rakstus, kas laika gaitā ir publicēti Journal of Baltic Studies lappusēs.
Tajā pat laikā jāsaka, ka kopumā sniegts līdzsvarots un pareizs ieskats Latvijas nesenajā pagātnē − ar jau zināmu, gan arī jaunu, neiepazītu informāciju. Bet šo pētījumu kvalitāte neaizsniedz savā laikā izdotos, daudz pilnīgākos apgāda „Daugava” monumentālos Latvijas vēstures sērijas sējumus. Jaunākie pētījumi daudz vēsta par abu okupāciju laiku, ko agrāk aplūkoja nepilnīgi informētie latviešu trimdinieki Rietumos un dezinformētie padomju propagandisti. Vislielākie ieguvēji būs tie, kas vēl maz pazīst Latvijas vēsturi. Es pats savu eksemplāru nododu tālāk mazdēlam Robertam Ķeniņam, kuŗš par Latviju visvairāk uzzinās angļu valodā.
Augsti jānovērtē kritiskie apskati par laika posmu pēc 1934. gada apvērsuma, par attiecībām ar mazākumtautībām, par žīdu iznīcināšanu un citiem okupācijas laiku notikumiem. Atsevišķas nodaļas veltītas saimnieciskai dzīvei un tās attīstībai, izglītībai, kultūrai un minoritāšu politikai. Tas, protams, atļauj iedziļināties atsevišķos jautājumos, bet vienlaikus rada nevajadzīgu atkārtošanos. Redaktori nav arī spējuši novērst dažādas techniskas iedabas kļūmes. Klibo nevienveidīgā administratīvā terminoloģija, radot neskaidrību par to, kas domāts ar apgabaliem, reģioniem, novadiem, rajoniem un pagastiem. Tekstu papildina daži, gan ne vienmēr interesantākie un piemērotākie, attēli. Pārsteidz statistikas tabulu un citas grafiskās informācijas trūkums, toties slavējams ir tulkotāju rūpīgais darbs. Lasītājus droši vien maz traucēs tādi jaunvārdi kā Air Force Assistants, ar ko domāti zenitartilērijas izpalīgos mobilizētie kaŗazēni. Nepatīkamas kļūdas visvairāk atrodamas Antonija Zundas sacerētajā V nodaļā, īpaši neveiklās, nevīžīgās un nevajadzīgās transliterācijas no vācu uz krievu un tālāk uz latviešu un angļu valodu. Tā nu iznāk lasīt ne tikai par pulkvežiem un ģenerāļiem, bet arī sastapties ar tādiem vārdiem kā Grupenfuhrer, Oberfuhrer, Brigadenfuhrer Strekenbah, Abwher un pat Reichsministerium die besetzten Ostgebieten... Arī ar vienu un to pašu personu, kam divējāda identitāte, piemēram, Martinu Vagulanu un Mārtiņu Vagulānu. Tas kaitē visa darba reputācijai, īpaši ja autoru secinājumi nav pienācīgi dokumentēti. Nav arī skaidrs, ko īsti darījuši latviešu policijas bataljoni ārpus Latvijas robežām.
Pievēršoties pozitīvajiem aspektiem grāmatas astoņās daļās, kas seko īsam pārskatam par Latvijas vēsturi, silti ieteicu interesentiem Ilgvara Butuļa sacerētās nodaļas (I un II). Jauns un saistoši uzrakstīts ir ieskats Latvijas saimnieciskā un politiskā attīstībā pirms I Pasaules kaŗa. Vērojumus par Latvijas neatkarības laiku pirms II Pasaules kaŗa sniedz Inesis Feldmanis un Aivars Stranga (III daļā). Kritiski jaunā gaismā apskatīts Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks, kad valsts vara Latvijā bijusi vairāk koncentrēta nekā jebkur citur Rietumeiropā. Vērtīgs ir arī Feldmaņa līdzsvarotais pārskats par mazākumtautībām. Strangas devums par priekškaŗa sociālo un saimniecisko attīstību labi saskaņots ar Feldmaņa pētījumu. Jāpiebilst, ka tieši tas bija laiks, kad latviešos nostiprinājās pārliecība par savām spējām un savu vērtību citu tautu saimē.
IV daļā, kas veltīta Latvijas valsts iznīcināšanai „baigajā gadā” (1940-1941), Stranga noraida padomju apgalvojumus par kaut kādu revolūciju Latvijā 1940. gadā un sagatavo lasītāju pārdomām par sekojošo vācu okupācijas laiku (1941-1945). Antonijs Zunda pareizi izgaismo padomju mītoloģiju par pretestības kustību vācu laikā (V daļā). Manuprāt, zināšanas par Latviju un vācu okupācijas laiku lasītājam ieteicams papildināt ar dažiem citiem publicētiem darbiem angļu valodā, piemēram, pulkveža Artūra Silgaiļa latviešu leģiona vēsturi, kā arī mana agrākā kolēģa Brauninga (Chris Browning) un profesora Andrieva Ezergaiļa pētījumiem par holokaustu. Arī Dainas Bleieres uzrakstītajām nodaļām (VI un VII) jāpieiet ar kritisku vērtējumu. Samērā jauni ir viņas ieskati par Latviju laikā pēc 1960. gada, kad samazinājās jau tā niecīgā nacionālkomunistu ietekme.
Bleiere visumā pareizi raksturo padomju okupāciju, masveidīgo teroru, komunistu diktatūras visaptverošo lomu un totālo Latvijas integrāciju Padomju Savienībā. Kā zināms, pēc agrārreformas un muižu sadalīšanas jaunsaimniekiem Latvijas neatkarības pirmajos gados sociālistu iespaids latviešu sabiedriskajā domā samazinājās, un aktīvu komunistu Latvijā bija ļoti, ļoti maz. Tādēļ mani pārsteidz Bleieres viedoklis, ka varas nokļūšanai komunistu rokās it kā bijis sakars ar trūcīgo iedzīvotāju neapmierinātību, ar sociālas dabas kontrastiem un nevienlīdzību. Cik atceros, ne tik daudz lielāku vienlīdzību, bet labākas iespējas veidot savu nākotni vēlējās pat padomju laika tā sauktie desmithektārnieki. Taču Bleiere man neviļus liek jautāt par šodienai un Latvijas nākotnei tik svarīgo latviešu uzskatu un vērtību maiņu tieši padomju okupācijas laikā. Ir svarīgi uzzināt, kas palicis, kas zaudēts un kas tiek atgūts no modernai sabiedrībai noderīgām vērtībām. Jauna un vajadzīga, bet varbūt mazliet sasteigta, ir Bleieres VII nodaļa − par Latvijas neatkarības atjaunošanu, par jaunām starptautiskām attiecībām un par jaunas Latvijas izaugsmi pēdējos gados. Mani gan nemaz nepārliecina doma, ka Latvijas saimnieciskajā dzīvē dominē krievi.
Grāmatu noslēdz vajadzīgs un labs kopskats par Latvijas jaunāko vēsturi no mūsdienu perspektīvas. To papildina vairāki vēsturiski nozīmīgi dokumenti, ieskaitot Latvijas-Krievijas Miera līgumu (1920), papildinājumus t.s. Ribentropa-Molotova Paktam (1939), neatkarības deklarāciju (1990.4.V) un Jeļcina parakstīto Latvijas neatkarības atzīšanu no Krievijas puses (1991).
Gaidīsim Latvijas 20. gs. vēstures jaunu un uzlabotu izdevumu angļu valodā.
Gundars Ķeniņš Kings
Dr. Ķeniņš Kings ir emeritēts ekonomikas profesors un dekāns (Pacific Lutheran University). Dzīvo Kalifornijā un katru gadu daudz laika pavada arī Latvijā.
