Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRĀMATU

Ainārs Zelčs. 1940. Rīgā: Apgāds Zvaigzne, 2006. 200 lpp.

 

 

MĒS KAŖOSIM! — ULMANIS

Ainārs Zelčs kā „paralēlās vēstures" rakstnieku sevi pieteica 2001. gadā ar godalgoto romānu 1945RIGA.¹ Jaunais romāns 1940 turpina šo žanru - diemžēl tur arī radniecība beidzas. Šķiet, abas grāmatas nav vienas sāgas fragmenti, bet gan dzīvo atsevišķos alternatīvos universos - kaut tie radīti daļēji vienlaicīgi - autors norāda, ka 1940 sarakstīts laika posmā 1998-2005. Traucē arī stila un rakstības „knifi". Abos darbos tie ir citādi - liekas, rakstītājs vēl meklējas rokraksta.

1945RIGA ir dramatiski sirreāls stāsts, kur Hitlers ir pieveicis Staļinu un deportējis visus latviešus uz Maskavas apgabalu, un jauneklis Roberts Rīgā sargā čigānieti Mirkli no holokausta - un abi cer sagraut Lielvāciju ar hipnozes palīdzību. Arī spraiga mijiedarbe ar divām Rīgas vācu meičām un pāris gejiem. 1940 turpretim ir militāra fantāzija, kur galvenie spēlētāji ir ģenerāļi un ministri. Otrā līmeņa lomās darbojas arī daži kareivji - un pāris sieviešu viņu sapņos un domās. Par daiļprozu šeit nesapņot.

Sižets tomēr savdabīgi interesants. Priekšvārdā autors paskaidro, ka romāns ir viņa atbilde latviešu mūžīgajam jautājumam - vajadzēja vai nevajadzēja pretoties Staļina armijas iebrukumam? Romāns iesākas ar 1940.15.Vl kā vēsturisko izejas punktu un noslēdzas 1941.22.V - ar teikumu: Kaŗš turpinās ...

Liktenīgajā 15. jūnijā trijos no rīta krievu kaŗaspēks provokatīvi uzbrūk Latvijas robežsargiem Abrenes tuvumā. Notiek valdības ārkārtas sēde. Klāt pazīstamas vēsturiskas personas: Ulmanis, Berķis, Munters, citi ministri un ģenerāļi. Te vēstures vilciens izlec no sliedēm: „Mēs kaŗosim" - piepeši teica Ulmanis ...

Radiofons izziņo mobilizāciju un sešos vakarā krievu artilērijas granātas sāk sprāgt Daugavpilī. Lietuva jau padomju ultimātu pieņēmusi, pa tās ceļiem plūst okupantu armija, padodas arī Igaunija. Atsevišķi lietuviešu un igauņu pretošanās mēģinājumi paliek bez valstiskas koordinācijas. Latvija stāv viena. 20. jūnijā Ulmanis varonīgi apmeklē ierakumus, bet atceļā uz Rīgu prezidenta automobili ķer krievu bumba un vadonis mirst. Valsts vadību pārņem bruņoto spēku virspavēlnieks Berķis, izvirzot līdzšinējo sabiedrisko lietu ministru Bērziņu par ministru prezidentu. Neskatoties uz kaŗavīru varonību, seko sakāve pēc sakāves un padomju spēki no visām pusēm tuvojas galvaspilsētai. 30. jūnijā valdība armijai pavēl pāriet uz partizānu kaŗa paņēmieniem, un Berķis, Bērziņš, Munters un pārējie ministri zemūdenē „Spīdola" izbēg uz Angliju, kur tie uzsāk darbību kā Latvijas trimdas valdība. Rīgā okupanti nodibina leļļu valdību ar prof. Kirchenšteinu priekšgalā un noorganizē Saeimas vēlēšanas 14. un 15. augustā (mēnesi vēlāk nekā notika īstās viltus vēlēšanas). Sāk parādīties Zelča scenārija augļi: partizānu darbība un Londonas trimdas valdības radio raidījumi traucē okupantu labsajūtu un pašapziņu, un tie jūtas spiesti vēlēšanās tiešām pieļaut divus kandidātu sarakstus. Līdztekus „sarakstam Nr.1" balotējas arī Ķeniņa veidotais „demokratiskā centra" saraksts. Īstajā viltus vēlēšanu „kampaņā" 1940. gada jūlijā šāds saraksts tika gan sastādīts, bet pēdējā brīdī tā dalībniekus arestēja un balsošanā nonāca tikai okupantu sastādītais saraksts. Saraksts Nr.1 iegūst vairāk par divām trešdaļām Saeimas deputātu, bet ne pilno simtu, kā tas notika īstenībā. Saeima nobalso gan, ka Latvija kļūst Latvijas padomju sociālistiskā republika, bet neuzdrošinās tūlīt prasīt iestāšanos Padomju Savienībā. Demokrātiskā bloka deputāti panāk to, ka Saeima ātri iestieg procedurālos strīdos un tālāk netiek! Vismaz līdz grāmatas beigām, Latvija saglabā savu autonomiju. Krievs norūc - pārejas periods!, un turpina vajāt partizānus. Un tad - 1941. gada 22. maijā - Vācijas radio uzsauc: Latvieši, kaŗš turpinās! - un priekškars nokrīt.

Romāna vadmotīvs ir, ka Latvija 1940. gadā bija tikpat spēcīga kā Somija 1939. gadā un ka bruņota pretošanās varbūt varēja pasargāt tai lielāku autonomiju, un novērst tās armijas iznīcināšanu un karavīru iepludināšanu padomju armijā. Zelčs attēlo ģenerāli Berķi kā noskaņotu par bruņotu pretošanos, bet ārlietu ministru Munteru pretējos uzskatos. Interesanti, ka nesen iznākušā Berķa biogrāfijā atklājas gluži pretēji šo divu vīru uzskati. 1939. gada rudenī, kad krievi pieprasīja bāzes Baltijā, ģenerāļi Balodis un Berķis² bija atzinuši, ka Latvija nav spējīga pretoties, jo - Armijai nebija pietiekami ieroču. Ulmanis gribējis mobilizēt armiju, tomēr abi ģenerāļi viņu pārliecināja to nedarīt, bet pieņemt Maskavas prasības pēc bāzēm un pilnvarot Munteru parakstīt līgumu. Berķa dienasgrāmatā izdarītās piezīmes liecina, ka Munters bijis prezidenta pusē pret kaŗavīriem. Tomēr Ulmanis padevās.³

Sākoties karam Baltijas telpā (Vācija pret Poliju un Krievija pret Poliju un tad Somiju), Latvija ieročus iegūt vairs nevarēja un neviena valsts palīdzību nepiedāvāja. 1940. gada jūnijā Latvija nevarēja būt stiprāka nekā iepriekšējā rudenī. Nav arī loģiski pieņemt, ka Berķa un Muntera viedokļi būtu starplaikā diametrāli izmainījušies.

Vai Aināra Zelča militārie aprēķini ir vairāk pamatoti nekā Baloža un Berķa vērtējums 1939. gadā? Atstāšu šo jautājumu neiztirzātu. Bet - kā būtu, ja mēģinātu grozīt vēsturi agrāk?! Ja ne pirms Molotova-Ribentropa Pakta⁴, tad varbūt 1939. gada septembrī. Ulmanis varēja atlaist Balodi un Munteru (kuŗus igauņi necieta), un ar Berķa palīdzību saliedēt savienību ar Lietuvu, Igauniju un Somiju. Polijas tad diemžēl vairs nebija, bet nu tā arī vairs nekavēja draudzēšanos ar Lietuvu.⁵ Un Berķis bija labi ieredzēts Somijā un Igaunijā.⁶ Tad varbūt nenotiktu tas, ka Somijas ārlietu ministram nebija laika pieņemt Igaunijas sūtni, kad tas meklēja palīdzību pret krievu prasībām pēc bazēm.⁷ Pēc tam bija par vēlu bruņoties, par vēlu meklēt sabiedrotos, par vēlu veidot Baltijas antanti - Baltijas laime bija izlieta.

 

Juris Šlesers

 

Paralēli ārsta darbam Dr. Jura Šlesera interešu lokā ir vēsture. Precējies ar dzejnieci Maiju Meirāni. Dzīvo un strādā Bostonā.

 

Vēres

1 Rīgā: Karogs, 2001.

2 Ģen. Jānis Balodis toreiz bija kaŗa ministrs, ģen. Krišjānis Berķis bija armijas komandieris. Pēc tam, kad 1940. g. aprīlī Ulmanis atlaida Balodi, Berķis ieņēma abus amatus.

3 Juka Rislaki (Jukka Rislakki). Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena. Rīgā: Jumava, 2004:181-183. Tulk. no somu valodas.

4 1939. g. 23. augustā.

5 Visu neatkarības laiku pastāvēja kaŗa stāvoklis starp Lietuvu un Poliju Viļņas dēļ, kas bija Lietuvas vēsturiskā galvaspilsēta, bet ko Polija bija pievienojusi sev. 1939.1.IX. Vācija iebruka Polijā, un septembŗa beigās Vācija un Padomju Savienība sadalīja to savā starpā. Viļņas apgabals nonāca padomju varā.

6 Berķis sadarbībā ar igauņiem piedalījās Cēsu kaujā (1919), un bija precējies ar somieti, dzīvojis Somijā un pārvaldīja somu valodu.

7 Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolītika ll. Stokholmā: Daugava. 1984:307.

 

 

 

 

VĒSTURES DAUDZSKAITLĪBA

Nodarboties ar vēstures pārstrādāšanu ir daudzu kārdinājums, un Ainārs Zelčs to ir darījis vairāk nekā vienreiz. Šoreiz viņa izvēlētais laiks ir visai pievilcīgs moments − vai Prezidentam Kārlim Ulmanim būtu vajadzējis pretoties Padomju Savienības iebrukšanai Latvijā? Somijas atteikšanās padoties lielvarai ir vienmēr mudinājusi uz debatēm par somu-krievu konflikta ieguvumiem un zaudējumiem, arī par cik šis konflikts varētu būt piemērs citās vietās un laikos. Debates par gala iznākumu nekad nav un droši vien netiks īsteni apklusinātas, jo vēsture ik pa laikam atklāj līdzīgas situācijas, kas izaicina kā vēsturniekus, tā radošos rakstniekus un rakstītājus pievienot savus atzinumus. Zelča publicēto darbu vezumā jau ir 1945RĪGA, romāns ar pieņēmumu, ka Hitlers ir II Pasaules kaŗa uzvarētājs.

Romānā 1940 autors iesaistās dažādās lomās, gan kā objektīvs militārās stratēģijas izpratējs, gan kā savu varoņu sirdsbalss vai viņu domu pazinējs. Stāstījums iesākas 1940.15.VI un noslēdzas − 1941.22.V, maķenīt pārkāpjot virsrakstā solīto. Sākumā visai lietišķi piesauktas vēsturiskas personas un tām pierakstītas lomas, kādas vēsturnieki tiem nav piešķīruši. Stāstījums balstās uz militārās taktikas tā laika faktoriem un uz autora iztēles par kaŗadarbību. Neliekas, ka autors, vismaz stāstījuma sākumā, būtu ļāvis pārlieku vaļu savai fantāzijai, spriedumiem un aizspriedumiem. Vēsturnieki un militāro zinātņu zinīgie jau droši vien atrastu daudzu faktu nepiedienību, kas citiem mirstīgiem varētu izlikties ticami. Darbs apzīmēts par romānu, ko Andrē Žids, kam bija laime un lāsts iepazīties, citu eksperimentu vidū, ar t.s. „jauno romānu,” definēja kā zināma gaŗuma prozas darbu. Tas, protams, neko nepasaka par šo žanru un vienlaikus pasaka gandrīz visu kas par to sakāms.

Romānā figurē gan vēsturē pieminētas, gan autora iedomātas personas, taču vienmēr ticamības robežās. Zelčs visai ticami pieraksta Ulmanim viņa leģendāro patriotismu un pabieži piedēvēto naivitāti pasaules diplomātijā un politikā. Militāro akciju vada ģenerālis Berķis, staltajam un elegantam ģenerālim Hartmanim piedaloties plānošanā. Ārlietu ministram Munteram iedalīta tāda kā viltībnieka loma. Viņš nepadodas patriotisma vientiesībām un lietišķāk izprot internacionālo cinismu un diplomātiskās divkosības. Pakļaujoties saviem patriotiskajiem impulsiem būt kopā ar tautu un neievērojot savu padomdevēju iebildumus, prezidents, adjutanta Lūkina un sekretāra Ruduma pavadīts, dodas uz fronti satikties ar ierindas kaŗavīriem. Uz Aiviekstes šosejas krievu iznīcinātāju uzbrukumā Ulmanis tiek nogalināts kopā ar saviem pavadoņiem. Necienīgi savam amatam, viņš atteicies pieliekties un tādā veidā apstiprinājis tā laika visai populāro saukli: Labāk kājās stāvot mirt, nekā uz ceļiem dzīvot.

Bez likteņlēmējiem varas augšgalos, autors visai saistoši izseko divu ierindas kareivju gaitām: liepājnieka Rudolfa un latgalieša Kazimira. Pirmais ir paskolots, racionāls, jau padienējis patriots. Kazimirs, vēl jaunkareivis, vadās no citādas dzīves pieredzes un gudrības. Pa laikam Rudolfs atzīst, ka viņam padotais Kazimirs atradīs pareizās atbildes neparastajos notikumos. Liepājnieks ir nesen precējies jauns tēvs, kam domas par sievu un bērnu neļauj pārlieku aizrauties ar kaŗa taisīšanu. Latgalietis Kazimirs turpretim uzticas saviem instinktiem un seko savas katoļu ticības priekšrakstiem. Šie divi tipi, pretstatīgi un vienlaikus saderīgi, liek domāt par Servanatesa tēliem − bruņinieku Donu Kichotu un viņa bruņnesi Sančo Panzu. Latviešu pāris ir kariķēts un patētisks. Ģenerāļu un diplomātu vidū ir klauni, kā arī patiesi un inteliģenti patrioti. Iebrucēju rindās iezīmējas daudz stereotipisku krievu, leģendāri ar savu aprobežotību un brutalitāti, ar smadzenēs iemazgātu pārliecību, ka atpalikušajai Latvijai viņi nes kultūru un taisnību.

Autora iztēlē Latvijas neatkarības pazaudēšana neparādās kā vēsturiska neizbēgamība. Kā katrā īstenā traģēdijā, skatītājam (un lasītājam) vienmēr paliks tā nojauta, ka varbūt vēsturei būtu cits stāstījums, ja latviešu vadītājiem būtu bijusi apjomīgāka stāvokļa izpratne, kāda, protams, ir autoram, kas valda pār savu pasauli. Zelča stāstījumā Latvijas likteni izšķīra valsts pamestība pasaules diplomātijā. Ne skandināvi, ne Rietumu sabiedrotie ir gatavi ielaisties diplomātiskās avantūrās, lai glābtu ein Fleck auf der Karte Eiropa. Vācija varbūt būtu varējusi, ja tai nebūtu „citi kaķi peŗami” − kā saka franču paruna. Bruņotā konflikta sākšanā visai sāpīgi atklāta valsts nesagatavotība kaŗadarbībai. Nepietiekamā daudzumā un nepareizi iepirkti ieroči un munīcija modernāka kaŗa vajadzībām. Franču kritiķis Rolāns Bārts reiz teica, ka kritiķa uzdevums ir parādīt, no kāda daudzskaitļa darbs sastāv. Ar to viņš, liekas, domāja, ka iespējas izvērtēt ir daudzas. Šādam pieņēmumam, protams, pretosies daudzi vēsturnieki, kā arī to nepieņems literatūras pētnieki. Daudzviet Zelča spriedumi par 1940. gadu ir derīgi vēl šodien, bet visvairāk varbūt atgādinājums, ka kaŗš un cita veida varmācības ne vienmēr radīs jaunus, labākus laikus. Tas jau gan nez’ vai kādreiz tiks sadzirdēts, bet neklausīties to gan nevajadzētu.

 

Juris Silenieks