Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006
MŪSU VALSTSSIEVA VAŠINGTONĀ
2006.7.Vl Vaira Vīķe-Freiberga uzrunā ASV Kongresa kopīgo sesiju Kapitola zālē, Vašingtonā. Prezidente, kas ar savām zināšanām un intelektu cērt pušu jebkuru no kopumā viduvējiem (lai neteiktu vairāk) amerikāņu kongresa locekļiem, parāda sevi kā pasaules mēroga personību. 30 minūtēs viņa pieskaŗas ne tikai Latvijas un Austrumeiropas, bet arī visas pasaules svarīgākajām problēmām - no Irākas, Afganistānas, Kosovas, Bosnijas un Kaukāza reģiona līdz saturīgam un ilgtspējīgam Civilizāciju Dialogam, Irānas kodolprogrammai, Gruzijai, Ukrainai, Izraēlai, palestīniešu valstij, Kongo, Ruandai un Darfuras reģionam Sudānā, arī NATO, reformām ANO, mūsu planētas neatrisinātām ekoloģiskām problēmām, epidēmiju izplatībai u.c.
Attiecībā uz Krievijas Federāciju, labākas un pragmatiskākas attiecības starp Latviju un kaimiņvalsti austrumos izveidošoties tad, kad pēdējā beigs apvainot Latviju vēstures pārrakstīšanā un atzīs kailos faktus, t.i., kādā veidā Latvija (un pārējās Baltijas valstis) uz pusgadsimtu nokļuva nebrīvē zem Staļina tirānijas un totalitārā komunisma.
Veselas 14 reizes kongresmeņi ceļas kājās un sajūsmā sit plaukstas. Īpaši viņu sirdis aizkustina pēdējos gados reti, ja vispār, dzirdēti sirsnīgas draudzības un pateicības paudumi Savienotajām Valstīm - patiesam draugam un uzticamam sabiedrotam, ar ko Latvija un citas Centrāl- un Austrumeiropas valstis jūt īpašu draudzību un tuvības saites, pat: Prezidentu Bušu mēs ar nepacietību gaidām atkal šoruden (NATO galotņu sanāksmē Rīgā), kaut arī nepacietīgi gaidītais Džordžs W. Bušs šimbrīžam, maigi izsakoties, ir visnepopulārākais valsts līderis visā pasaulē un arī viņa vadītā valsts mūsdienās netiek vis uzskatīta par brīvības bāku, bet gan par pasaules visbīstamāko valsti, par ko, cita vidū, var uzskatāmi pārliecināties pazīstamā un respektablā PJU pētniecības institūta (PEW Research Institute) materiālos, piemēram, tā vadītāja Kohuta (Andrew Kohut) grāmatā America Against the World [New York Times Books, 2006. 262 lpp.; ar bijušās ASV Valsts sekretāres (ārlietu ministres) Olbraitas (Madeleine K. Albright) priekšvārdu], kam pamatā galvenokārt dažādas aptaujas 50 valstīs.
Mazliet pārsteidz prezidentes uzstāšanās šķietami visas Eiropas vārdā: [Eiropa] nav un nevar būt pretspēks Savienoto Valstu ietekmei. Tā ir un tai arī turpmāk jābūt tās sabiedrotai un partnerim. Faktiski Eiropas Savienība jau lielā mēra ir izveidojusies un, jācer, arī nākotnē turpinās vēl iespaidīgāk veidoties par pretspēku ASV hegemoniskajām tieksmēm [daudzu citu avotu vidū, skat., piem., Jeremy Rifkin. The European Dream: How Europe's Vision of the Future is Quietly Eclipsing the American Dream (Penguin, 2004). Fragments publicēts JG241(2005):18-22]. Turklāt, tieši Buša neokonu republikāniskā administrācija ir tā, kas nospļaujas krietni treknāk nekā iepriekšējās gan uz transatlantiskajām, gan arī jebkuŗām citām saitēm ar ārpasauli, un ar savu aroganci, patmīlību un unilateralismu ir radījusi jo dziļu plaisu starp „mēs" un „viņi", daudzi Savienotājās Valstīs teiks, starp „Dieva izredzētajiem" un „Nelabā apsēstajiem".
Tiesa, Savienotās Valstis, kopš II Pasaules kaŗa beigām, devušas mums zināmu morālu atbalstu ar regulāri atkārtotajām deklarācijām par Maskavas patvarīgās triju Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu, kam praktiski gan lielas nozīmes nav. Vispārējais stāvoklis paliek tāds pats līdz pat padomju impērijas sabrukumam. Absolūti nekas netiek veikts, lai aizsargātu Baltijas republikas no staļinistiskās un hruščoviskās kolonizācijas, nevienu vienīgu reizi nav atskanējuši „publiski un oficiāli" protesti pret krievu valodu kā oficiālo valodu PSRS nekrievu reģionos, nekad nav deklarēts, pat ne maigi, ka padomju varai no Baltijas valstīm būtu jāizvācas. Un, kad pienāk 1991. gada augusts, kad mums priekšā stāvēja valsts atjaunošana, nevis vienkārši no tukšas vietas, bet vispirms aizslaukot iepriekšējās sistēmas gruvešus, ASV nervozi mīņājas - atzīst Latvijas atjaunoto neatkarību tikai pēc tam, kad turpat 50 citas valstis jau to atzinušas.
Un arī Amerikas nesatricināmā un drosmīgā iestāšanās par brīvību un demokrātiju (..) Centrāl- un Austrumeiropas bijušajās gūstekņvalstīs daudz tālāk par skaļām runām un lozungiem netiek. Atcerēsimies Austrumvāciju 1953. gadā, Ungāriju 1956. un Čechoslovākiju 1968. gadā. Maskavas impērijas sabrukšanā pateicība pienākas ne tik daudz ASV prezidenta Ronalda Reigena aicinājumam: Mister Gorbachov, tear down the wall! (Gorbačova kungs, nojauciet taču to mūri!), bet gan Solidarnošč strādnieku un intelektuāļu kustībai Polijā, pāvestam Jānim Pāvilam II, Mihaila Gorbačova glastnostj-perestroikas (atklātības-pārbūves) metožu ieviešanas mēģinājumiem pēc Černobilas atomkatastrofas (1986), ekonomiskajām neveiksmēm un augošajai disidentu kustībai PSRS, īpaši arvien nopietnākai politiskai rūgšanai Maskavas impērijā iekļauto nekrievu tautu reģionos. Jau 80. gados viens no gaišākajiem un talantīgākajiem Padomju Savienības izpratējiem, plaši respektētais politologs, prezidenta Kārtera (Jimmy Carter) Nacionālās Drošības padomes vadītājs Dr. Bžežinskis (Zbigniew Brzezinski) kā viens no pavisam retajiem pareģo, ka PSRS pie sabrukuma novedīs „nacionālais jautājums" jeb Kremļa nespēja saturēt impērijas apkampienos nekrievu tautas. No mūsu pašu vidus līdzīgu viedokli pauž vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis.
Še der atcerēties, ka „dubultā vē" (W) Buša tēvam, arī Džordžam, un viņa administrācijai (1989-1993) nepavisam nav pa prātam Maskavas impērijas un vēlāk Slobodana Miloseviča Dienvidslāvijas sabrukšana. 1991.VII pašās beigās galotņu konferencē Maskavā un 1.VIII uzrunā Ukrainas Augstākajā Padomē, Kijevā, Bušs atkārtoti deklarē savu paļāvību un uzticību Gorbačovam un viņa Savienības līgumam, mudinādams arī ukraiņu parlamentāriešus iet kopsolī ar Padomju Savienību un tās līderi, vienlaikus pasvītrojot, ka „nacionālismu" ASV nekādā ziņā neatbalstīs, kas, protams, neatstāj visai labu iespaidu uz brīvību un neatkarību alkstošajām padomju impērijā iekļautajām nekrievu tautām, arī uz cīnītājiem par cilvēk- un nacionālajām tiesībām Baltijas republikās. Misters Bušs šeit ieradās zināmā mērā kā Savienības līguma vēstnesis un par viselementārākajiem politikas un ekonomikas jautājumiem viņš ar mums sarunājās kā kaut kur Āfrikā ar nēģeriem - tā izmet Ukrainas Ruh jeb Tautas Frontes vadītājs, dzejnieks Ivans Dračs (tulkots arī latviski). Līdzīgi izsakās vairākkārt represētais Vjačeslavs Čornovils, cīnītājs pret Ukrainas rusifikāciju. Dažus gadus vēlāk, nemieriem iesākoties Slovēnijā un īpaši Kroātijā (jeb Horvātijā), Buša Valsts sekretārs Beikers (James A. Baker III) norāda, ka Belgradai esot visas tiesības apspiest „nemierniekus" Zagrebā un citur Kroātijā ar bruņotu spēku (no manas pieredzes tā ir vienīgā reize, kad Radio Brīvā Eiropa spiesta uz savu roku cenzēt Vašingtonas augsta valdības pārstāvja teikto).
Sakarā ar prezidentes pateicību par durvju atvēršanu latviešu trimdiniekiem tā kā prasās paraudzīties mazliet atpakaļ ne tikai uz Baltijas valstu iztirgošanu Berlīnē un Maskavā (1939), bet arī pēcāk Teherānā (1943) un Jaltā (1945), bet to likt aiz auss augstajā tribīnē sēdošajiem Spīkera kungam, Viceprezidenta kungam, godājamiem Pārstāvju palātas locekļiem un godājamiem Senatoriem, protams, būtu vismaz politnekorekti. Un ne jau Savienotās Valstis bija vienīgās patvēruma devējas bēgļiem.
Ņemot vērā visu to, ko Buša administrācija ir savārījusi Tuvajos Austrumos un ne tikai, nez vai ir prāta darbs it kā lepoties ar turpat vai galvenās ASV sabiedrotās statusu, ar to, ka Latvijas dzīvā spēka ieguldījums miera uzturēšanas operācijās Irākā proporcionāli esot viens no lielākajiem, ņemot vērā valsts teritoriju un pieejamos finanšu resursus. Ja nekas cits, ar nožēlu jākonstatē, ka šāda valoda noteikti vājinās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izredzes tikt ievēlētai ANO Ģenerālsekretāres amatā.
R.E.
