Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

 

 

 

Velta Sniķere

 

 

 

Lietas

 

Kā gliemežu vāki atvērās

Lietas

Vārīgi bārās.

 

Kad gribēju glāstīt -
Kā stiklā
Izlietas tapa.

 

Apveidi atlikušies.

Pašas

Spīd cita caur citu.

 

 

 

 


 

 

 

 

Ed. Silkalns

 

 

parīt

 

        parīt

        gribētos salīt

un pirmdien nokārtu

galvu

mīlētās balvu

gribētos samīt

 

piektdien gribētos

zvanīt

jaunai ar mītni

siltu

kas vērtu

drīzi

uz paradīzi

vārtus

un karstu sārtu

lietus trāpītam

gribētu iedegt

un teikt — esmu Toska

 

tad parīt

atkal kā svētdienā

gribētos salīt

 

 

 

 

 


 

 

 

Olafs Stumbrs

 

 

 

Meitenei,

kas uzkavējās

manā pilsētā

 

 

Tik lēna un netīra mašīna mana,

ka sivēniem lauku ceļmalā liekas,

lūk, māte tur laikam nāk!

Tie ierukšķas priecīgāk,

šņukuri nosarkst priekā,

un kaut viens būtu pabēdzis nostāk!

Bet vai tiešām stūrēju postā?

Gan ļaudis nicīgi šķobās,

kad zem viņu mājokļu gobām

man kādreiz apstāties nākas un

kājām tālāk staigāt —

bet nieki! šis stāsts būs maigāks,

un te tas sākas.

 

Mēnešiem biju meklējis prieku,

bet veikli tas slēpās aiz viltīgu acu plakstiem,

tas vairījās manis tumšu pudeļu dziļākās dzelmēs,

tas īsi pasmējās drūzmā vai sīks un sūrs kā

skudra ielīda ielas akmeņu plaisā.

Kāds brīnums, ja reiz man smaids bija aizmirsies mājās?

 

Svila karsta dūmaku diena, un mēs ar meiteni

mašīnā braucām pa straujāko pilsētas ceļu.

Bija apmēram izstāstīts viss, ko bez pūlēm var latviski

pateikt, bet mēle tai lokana likās:

braši kā vācu policists viņa izsauca ceļmalas

zīmes un līdzīgi spāņu seņjorai vecai cienīgi

slavēja pilsētas daiļākās celtnes.

Tad reiz pēc klusuma brīža, smaidot ar acīm

savā slepenā veidā, viņa teica:

„Klausies mani, klausies — tagad mazs franču

puisītis runās.”

Un lūpas tai izliecās maigi kā baloža

spārns, un tuvu pie vaiga viņa iesāka klusiņām

dūdot.

Man klausoties likās, ka mašīna pēkšņi baltu un

pelēku baložu pilna, kas lidojot viegli ar

spārngalu pieskaŗas pierei, ausij, plecam un

dūdo, dūdo —

Atvēru vēl vienu logu, lai vieglāk tie brīvībā tiktu,

un patiesi es redzēju: izlaidās apmēram

septiņi simti.

Tie ārpusē knābjos paņēma zirnekļu tīklus no

mašīnas jumta, paņēma tīklus no antennas

gala, tīklus no radiatora spraugām, no spuldžu

virsmas un tad

iejūdzās mašīnai priekšā kā septiņsimt mazu,

spārnotu zirgu, un tā uzreiz mēs cēlāmies

gaisā.

Ar vēso vēju mēs lidojām iekšā zilās mākoņu

gravās, kur zibeņi tumsā lodā kā straujas

dzeltenas čūskas,

mēs peldējām baltos garaiņu mutuļos, kas

glāstaini tiecās mūs apkampt pa logiem

vai, dzimstot no spraugām vecajā grīdā,

tinās ap kājām kā silti, pūkaini kaķi,

mēs iebraucām lietus debesī dzestrā, kur dzidri

ūdeņi skalojās rūtīs.

Tur mirkli bailes man bija, ka laižamies

pasaulei pāri tik augstu, pakārti rasainos

zirnekļu tīklos, bet, baložiem dūšīgi

kustinot spārnus, mēs atkal

iebraucām gaismā, — un tur gaismā es

beidzot satiku prieku.

Kas tad man sāpēja vairs? Es tak atkal pa

mākoņiem laidos!

Tajā brīdī mums priekšā izvēlās dzeltenā

saule, taisni ceļā, kur jābrauc.

Savā jaunajā līksmē es divreiz piespiedu tauri,

un saule smaidot palēca sāņus —

„Ko taurē? Nav jau neviena,” mana meitene

latviski teica, bet smaidīja tālāk ar

acīm tai slepenā veidā.

Patiesi, svila karsta dūmaku diena, un mēs abi

mašīnā braucām pa straujāko pilsētas

ceļu. Ne baložu vairs, nekā — bet es klusēdams

viņai skūpstīju delnu,

skūpstīju delnu priekā par to, cik maigi

mazs franču puisītis runā.

 

 

 

 


 

 

 

 

Eduards Silkalns

 

 

 

Lezbiju atminoties

 

Motto: „Odi et amo, quare id faciam, nescio.”

          „Es nīstu un mīlu un, kālab tā daru, nezinu”

                                                                  Katulls.

 

 

Es peklei radniecīgo tumsu Romā
Kā augļotāju tonakt lēti krāpu,
Kad ugunskura oglēs gaišu lāpu
Kā sauli iededzu un līksmā omā

 

Kā viļņi katrā Vidusjūras jomā
Pār klintīm vietām stalti, citur rāpu
Pret katakombām pacietīgi kāpu,
Jo to, kur Lezbija un ko tā domā

 

Šai mirklī daiļajā kā viņas seja,
Vēl mīlas baudas ilgās nenojautu.

 

Sen aizgruvusi katakombu eja,
Bet ilgi esmu uzrunājis tautu

 

Ar vārdiem „odi amoque”, un dzeja
Ir vairāk kas par stāvu neapskautu.

 

 

 

 

Jaunā Gaita