Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959
Velta Sniķere
Lietas
Kā gliemežu vāki atvērās Lietas Vārīgi bārās.
Kad gribēju
glāstīt -
Apveidi atlikušies. Pašas Spīd cita caur citu.
parīt
parīt gribētos salīt un pirmdien nokārtu galvu mīlētās balvu gribētos samīt
piektdien gribētos zvanīt jaunai ar mītni siltu kas vērtu drīzi uz paradīzi vārtus un karstu sārtu lietus trāpītam gribētu iedegt un teikt — esmu Toska
tad parīt atkal kā svētdienā gribētos salīt
Meitenei, kas uzkavējās manā pilsētā
Tik lēna un netīra mašīna mana, ka sivēniem lauku ceļmalā liekas, lūk, māte tur laikam nāk! Tie ierukšķas priecīgāk, šņukuri nosarkst priekā, un kaut viens būtu pabēdzis nostāk! Bet vai tiešām stūrēju postā? Gan ļaudis nicīgi šķobās, kad zem viņu mājokļu gobām man kādreiz apstāties nākas un kājām tālāk staigāt — bet nieki! šis stāsts būs maigāks, un te tas sākas.
Mēnešiem biju meklējis prieku, bet veikli tas slēpās aiz viltīgu acu plakstiem, tas vairījās manis tumšu pudeļu dziļākās dzelmēs, tas īsi pasmējās drūzmā vai sīks un sūrs kā skudra ielīda ielas akmeņu plaisā. Kāds brīnums, ja reiz man smaids bija aizmirsies mājās?
Svila karsta dūmaku diena, un mēs ar meiteni mašīnā braucām pa straujāko pilsētas ceļu. Bija apmēram izstāstīts viss, ko bez pūlēm var latviski pateikt, bet mēle tai lokana likās: braši kā vācu policists viņa izsauca ceļmalas zīmes un līdzīgi spāņu seņjorai vecai cienīgi slavēja pilsētas daiļākās celtnes. Tad reiz pēc klusuma brīža, smaidot ar acīm savā slepenā veidā, viņa teica: „Klausies mani, klausies — tagad mazs franču puisītis runās.” Un lūpas tai izliecās maigi kā baloža spārns, un tuvu pie vaiga viņa iesāka klusiņām dūdot. Man klausoties likās, ka mašīna pēkšņi baltu un pelēku baložu pilna, kas lidojot viegli ar spārngalu pieskaŗas pierei, ausij, plecam un dūdo, dūdo — Atvēru vēl vienu logu, lai vieglāk tie brīvībā tiktu, un patiesi es redzēju: izlaidās apmēram septiņi simti. Tie ārpusē knābjos paņēma zirnekļu tīklus no mašīnas jumta, paņēma tīklus no antennas gala, tīklus no radiatora spraugām, no spuldžu virsmas un tad iejūdzās mašīnai priekšā kā septiņsimt mazu, spārnotu zirgu, un tā uzreiz mēs cēlāmies gaisā. Ar vēso vēju mēs lidojām iekšā zilās mākoņu gravās, kur zibeņi tumsā lodā kā straujas dzeltenas čūskas, mēs peldējām baltos garaiņu mutuļos, kas glāstaini tiecās mūs apkampt pa logiem vai, dzimstot no spraugām vecajā grīdā, tinās ap kājām kā silti, pūkaini kaķi, mēs iebraucām lietus debesī dzestrā, kur dzidri ūdeņi skalojās rūtīs. Tur mirkli bailes man bija, ka laižamies pasaulei pāri tik augstu, pakārti rasainos zirnekļu tīklos, bet, baložiem dūšīgi kustinot spārnus, mēs atkal iebraucām gaismā, — un tur gaismā es beidzot satiku prieku. Kas tad man sāpēja vairs? Es tak atkal pa mākoņiem laidos! Tajā brīdī mums priekšā izvēlās dzeltenā saule, taisni ceļā, kur jābrauc. Savā jaunajā līksmē es divreiz piespiedu tauri, un saule smaidot palēca sāņus — „Ko taurē? Nav jau neviena,” mana meitene latviski teica, bet smaidīja tālāk ar acīm tai slepenā veidā. Patiesi, svila karsta dūmaku diena, un mēs abi mašīnā braucām pa straujāko pilsētas ceļu. Ne baložu vairs, nekā — bet es klusēdams viņai skūpstīju delnu, skūpstīju delnu priekā par to, cik maigi mazs franču puisītis runā.
Lezbiju atminoties
Motto: „Odi et amo, quare id faciam, nescio.” „Es nīstu un mīlu un, kālab tā daru, nezinu” Katulls.
Es
peklei radniecīgo tumsu Romā
Kā
viļņi katrā Vidusjūras jomā
Šai
mirklī daiļajā kā viņas seja,
Sen
aizgruvusi katakombu eja,
Ar
vārdiem „odi amoque”, un dzeja
|