Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

PILSĒTA II

 

 

Sidraba egles gaiši zilzaļā krāsā

un dūju oranžās acis

mani iekustina,

un es pārkāpju saplēstiem

un izbārstītiem stikliem

n e d o m ā d a m s.

Pilsētā domāšanas nevajaga,

vienīgais satiksmes

uzmanīšanu un

signālu ievērošanu.

Tā tomēr ir daļa no

manas dzīves,

ko es te aprakstu,

tā ir spēlēšana

skaņu plašu automātā

kopā ar

ogļu putekļiem un

sviedriem noklātu

melnstrādnieku.

Viņš, bezzemnieks, ir

mans patiesais brālis:

es atdodu savam darbam

nervus un sirdi,

tāpat kā viņš — spēku.

Saksoalts. Cietums.

Streiki. Kad es

streikoju, to neviens

nezina. Kā lai es izsaku

savu būtību, brīvības

mīlestību, pielūgsmi

mīlai, sievietēm,

alkoholam, pīpei,

altārim,

mans krusts ir svina,

nogulstas plaušās.

Es smejos, tas ir

lielpilsētnieka humors

industriālistam neizprotams:

slimības, māksla,

gleznas, krīti, krāsa —

zils, zaļš okers,

vanilīns, anilīns (jeb otrādi),

Strasburga,

ceļošana,

okeāns, skursteņslauķi,

kuŗi divriteņos ar mazām

kāpnītēm plecos brauc,

baltus zobus kā nēģeŗi

zibinādami, oranži,

firziķi, citronapelsīnu

atspirdzinošā sula,

minerālūdens,

bībele, radio, siers,

biezpiens, gaišzils —

atraugāšanās, siekalas,

vemšana, svaigs gaiss,

svaiga vēja pūsma no jūŗas, ča-čau-čo,

drebuļi, trīcēšana, šaubas —

šaubas par kaktusa ziedēšanu:

mūžīgais risks

uz atsperēm —

muša drebina spārnus,

mūzikā klausoties.

Jogurts ar cukuru ir

veselīgs un atspirdzinošs.

Dzīvības vienreizība

un neatkārtojamība!

1957. gada 4. jūlijā

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

Vēstules Andrejam Pablo Mierkalnam sacerētas 1958. gada dziesmu svētku laikā Ņujorkā, kad „elles ķēķī” pie Linarda Tauna un Gunāra Saliņa pret rīta pusi bandžo strinkšķinādams iesoļojis Olafs Stumbrs un ievadījis sendziesmu un jaundzejas varietē, kas pamīšus ar tautas svētkiem Harlemā turpinājies „elles ķēķī” vairākas diennaktis.

Red.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gunārs Saliņš

 

 

 

VĒSTULE

UZ

EKSOSFAIRU

 

 

Es rakstu Tev uz augstajām eksosfairām,

par kuŗām ne jausmas nebij ne Dantem, ne Baironam,

pat mūsu Rainis, kas pazina augstumu šaušalas,

ar pavieglo kalnu gaisu vēl mieloja plaušas.

Turpretī pie Tevis eksosfairā vairs skābekli

nejaudā sagrābt pat lielākie gaisa grābekļi.

Tādēļ, no apakšas Tevi vērodams, secinu:

Tu savai elpai pats savu skābekli tecini,

un — skaidrs — šai alķīmijā Tev prāts un saprāts

vis nepalīdz, bet tikai Tavs mīlas aparāts:

no brīzītēm Grīziņkalnā, no bērnības vides,

un brīzītēm tām, kas pūta uz Atlantides,

ar mīlas aparātu kās mīkstu kā liepziedu tēju

savām krūtīm eksosfairā dzīvības vēju.

Un atliek šī vēja, lai kosmā skanētu ērģeles

un koris — basīgi puiši un gavilētajās mērģeles —

un orķestris vēl ar pūtējiem, bungām un visu ko,

pavadot kantilēnu metafizisko.

Nav tur gravitācijas, kuŗu mums skolā mācīja —

dēj balerīnas Tavas ar bezsvara grāciju,

un pāri tām ausmas jaunas un rietus senus

met prožektori — Tavu acu varvīksnenes.

Mēs lejā te aplaudējam un saucam: „Bis!”

bet tajos augstumos laikam to nedzird vis,

jo citādi tiešām nesaprastu, kā noturies

un it nekad to pašu nerādi otrreiz.

Nē, skatuvi allaž milzīgi kontrasti pārzib:

pēc optācijas scēnas — burkānu dārzi . . .

Patiesi bij skaisti, kad pēkšņi starp zvaigžņu rakstiem

burkāni debesīs auga ar visiem lakstiem.

Lūk, šajā sakarā tad Tev šo vēstuli laižu:

jel, lūdzams, pasaki Tu mums skaidri un gaiši,

kuŗais spīdeklis zvaigzne un kuŗais nu burkāns,

lai, kad mūs augšā paraus radioaktīvs orkāns,

mēs varētu burkānu grauzt tur un saldi skābos

kāda cita puikas debesīs iesviestos ābolus.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Olafs Stumbrs

 

 

 

VĒSTULE

A. P. MIERKALNAM

 

 

Šalc Tu, bi-ir-sta-li-i-i-ņa,

Sūcot zelteŗa novadējumus,

sapņoju dumpīgs par skābo krējumu;

apglāstot kādreiz uzdomātus gurnus,

domās noskūpstu zirga Krišjāna mitro, vēsmīgo purnu.

Šalc Tu, bi-ir-sta-

Vai esi dzirdējis? Emīls Dārziņš

nupat Aizsaulē iecelts par Rīta (alias Vakara) Zvaigznes pārzini.

Viņa rokās tagad esot rietēšana un aušana,

mirdzēšanas stiprums un ilgšana,

kā arī tās raidīto kosmisko staru precīza laušana,

mākoņu plīvuru žaušana

un projām vilkšana.

Un tās ir jaunākās baumas

ak tā! nāras (tās slapjās laumas)!

Tām vaicāju par Atlantidu,

kad reiz tikāmies bargos klinšainos krastos,

bet viņas runāja tikai par jūŗas kalnaino grīdu,

un aļģu karogiem,

kas tumšzaļi plīvojot kādreiz

dzērumā mirušu kuģu mastos.

Tad viņas mani sauca pāri melnajiem viļņiem tām sekot,

it kā uz nārstu,

bet es tās sūtīju bekot

(vai vēžot, vai ko nu tur jūŗā var darīt),

jo ko Tu zini!

tādas svešas puszivis,

ka nav pēcāk pašam jāiet uz ārstu.

Ak Pablo, ak Andrej!

daudziem puritāņiem Tu mieru esi gandējis,

toreiz, kad pret mirdzošo rītu

uz mirkli Tu pacēli Atlantidu.

Inženieŗi, veterinārsti,

mežkopji, apstāvētāji, stārasti

un citi mācīti ļaudis

ar baudu

arī manā vaigā kādreiz cirtuši negantas cenzūras,

un esmu staigājis guris un asiņains kā pēc menzūras,

bet vai tāpēc lai esmu drūms?

Joprojām

dzīve ir milzīgs, mirdzošs jasmīnu krūms.

Tas nekas, ka reiz kādā personiskā salnā

tam jāiet bojā.

Kamēr vari vēl dzeltenmelnsvītrainus tīģerus medīt lauvmutīšu taciņās,

kamēr spēj vēl ganību zāli saost meiteņu vilnas jaciņās,

kamēr alksti vēl sauli laizīt ar mēli kā dzirkstošu dzeltenu kompeti,

kamēr proti vēl liliju nolauzt un spēlēt kā sidraba trompeti,

esi drošs! Tu vēl dzīvo

īstāks nekā vējš, kas vanaga spārnos plīvo,

īstāks nekā smiltis, kas auklē piramidas,

īstāks nekā kafijas peļķe pie brokastu galda uz grīdas,

TU VĒL DZĪVO!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Linards Tauns

 

 

 

TAVU

RAMPU

GAISMĀ

 

 

Pablo,

Tavas izrādes esam mīlējuši vienā gabalā,

Noskatoties, kā tu, atklājis no jauna Atlantīdu,

Uzved tur ar saliniecēm Tradirīdi.

 

Ja vēl joprojām tik liels ir Tavs maigums,

Ka nenomāc jauno kontinentu atrašanas baigums,

Tad atbrauc viesizrādēs uz šiem krastiem:

Pie Elles ķēķa uz Hudzonas mēs Tev uzcelsim skatuvi uz mastiem,

Un paši viegli kā birzīm rotātā Gaiziņā uz luģēm

Brauksim uz Tavu premjeru ar kuģiem,

Līdz vedot Tev dāvanai par laimes cūciņu - veprīti

Vienu Āgenskalna šleperīti.

 

Sievas, uz maigumu čaklas,

Aizmirsīs skūpstus uz kakla

Un skries skatīties Tavu spektakli.

Viens Tavas izrādes mirklis pārvērtīsies par citrona šķēlīti.

Un nāks meitenes un glāstīs to ar mēlīti.

Nāks viņas veidolos engriskos un briģeliskos,

Nāks no Ņudžersijas, Riversaida, Briģes, Frisko,

Miesīga petzante, ko sev par modeli labprāt paņemtu Pēteris

Vecākais, līdzēs Tev aizmirst sievu no ētera.

Tiks viņām mirkļa citrons, bet Tev tās dos smaržīgiem kunčiem

Oranžumu, kas dejā griežoties līgo ar brunčiem.

 

Un Tavu rampu gaisma kuģu ceļus vīs,

Kad „visas bākas lēnām izdzisīs”.

 

(No „Mūžīgā mākoņa”)