Jaunā Gaita nr. 27. 1960

 

 

AINA KRAUJIETE

 

 

 

 

Dzejnieks pie mūzām

 

 

Tīdemaņa gleznu klāstā, Ņujorkā, 30. aprīlī 1956. gadā.

 

Peld, pludo, svaidās krāsu orkānos

puķes pa vāzēm, sejas ar aprikožu apaļuma acīm, šķībām ūsām,
un visas meistara izdaudzinātas dēkas

iemūžotas par mūzām;

dažas pusgulu laiskas

kā gurdenas harēma sievas,

kuru acīs kā svecēs izdedzis draiskums,

citas kā paradīzes Ieva

īsi pirms grēka.

 

Viņu sejas un augumus zelta logātos

skatieniem apglāsta jauns dzejnieks, daiļu vārdu šķinējs —

smīnīgs kā stabulētājs fauns,

nerātnais mūzu pēdu dzinējs —

Linards Tauns.

 

 

 

 

 

Un es

 

 

Un es,

kas tā gribēju krāsām ziesties

kā Gogēns, kas puskailām sievietēm spiesties

ar milzu ziediem kā saulēm, miesām tumšām kā purva rāva

savos audeklos ļāva, cik mēģinos, tik — par ēnām bālāk.

Ko tālāk?

Vai lai vicinu nepagurusi

ar japāņu tušu

pār zīda ruļļiem iedzelteniem un sausiem

otu smalku kā zirnekļa kāja vēzieniem gausiem?

Varbūt pasākt ko neparastu —

Sezana kasti

ar ūdenskrāsām vāzt vaļā, vai caurumus sist

kā dažs ultrāmodernists,

gleznās kas visu, stieples, šņores, maisu ielāpus lipina,

jeb pa punktam pār kanvasu tipināt

tā kā
Serā?

 

Varēt gribētos visā, bet jāatzīstas — vislabāk patīk

dzīvi kā sapņus skatīt

spožās un sīkās

MOZAĪKĀS.

 

 

 

 

 

 

 

Jaunie              Reizēm tā liekas—

kā no pirts tīri, kā no tādas kā veclaiku klētiņas

ar krāsu podiem kā ķipjiem pilniem, ar paleti,

kāda meistaram katram, kas pārvalda otu,

jaunie dzejnieki mūsu

iznākuši,

nu rūsu

no jēdzieniem, vārdiem, jūtām atkasot,

visu pārkrāsot grasās,

pēc tēliem

krietni vien nodeldētiem

jaunus lai dotu —

Šodienai piemērotus.

 

Kā Lieldienu olas,

dāmu nagu laku krāsās nolakotas

vai vārītas sīpolu mizās, kur putraimu sauja ar dzīpariem lētiem

par rūnu rakstiem seniem un cēliem

musturī tiekas,

tēlus jaunus tie sola —

 

sola un rāda uz krāsām podos:

oranžām, zaļām,

violetām un rozā kā aveņu debesmannā,

abu Annusu

toņus zilganos arī

blakus oglei, sodrējiem, akvatintam

kā pēdējiem podu rindā,

tad, pārlaižot pāri

tām smaržas un smakas no dārziem, pilsētām, zivīm, gaļām —

gaļām žāvētām, sālītām, ceptām un sautētām latviešu godos,

un, paletes pienenēs nometuši

kā vapeņus liekus pa roku galam,

tie projām dodas

bez rūpēm vaigā —

 

dodas uz krogu, kur kā pirtiņā senā, tautiski uzmetot garu

ar tīru džinu, noberžas šķīsti, no visas tiesas

pērdamies spraigi

vārdiem kā tikko sasietām slotām maigām;

tad, uzlikuši sev Halovīnu

maskas ar priecīgā viepli, gudrā smīnu

kā rēgi bez miesas,

tie Mārtiņus dejo

un dzejo;

— Lai ceļam govi — govi, ne sievieti,

uz pjedestāla

par jaunu dievieti,

no bērnu dienām tā zemapziņā manās

un tur kā mūžīgā pļavā ganās —

govs, neaizsniedzami tālā.

 

Bet dzeja —

tā dzeja, kas augusi podos

kā cūkpupa savā vaļā,

govij pāri kā strūklaka svaiga un skaļa

projām uz debesīm dodas —

reizēm tā liekas.

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

 

LINARDS TAUNS

 

 

 

Vienas sievietes procesija


ROLANDS KAŅEPS Trīs plikņi eļļa

 

 

Viena sieviete iet.

 

Viņa iznāk no kafejnīcas

Un tagad dodas centra virzienā.

 

Viņas gaitā kaut kas tik ievērojams,

It kā viņa viena pati

Veidotu veselu procesiju vai parādi,

It kā viņa, ejot uz centru, neietu uz centru,

Bet ietu uz kādu sākumu vai galu.

 

Tā ir lēta kafejnīca.

Viņa atrodas starp Daiera un 12. avēniju,

Un pat šeit, ostas rajonā, šai dzertuvei nav laba slava.

Viņa ir pērkama, bet nav ikdienišķa sieviete,

Jo šis laiks grīļojas viņas soļos.

Es brīnos, kā var noturēties

Gar sienām,

Gar vakardienas spoguļiem,

Gar steķiem,

Gar mūļu tirgotājiem,

Gar bezillūzijām,

Ja šis laiks grīļojas soļos?

Viņa šļupstošā balsī uzrunā holandiski

skrejošus jūrniekus no Andrea Moria,

Kas nogāja dibenā

Priekš divpadsmit gadiem.

 

Es piegāju viņai klāt.

Dīvaini —

Viņa stāv manā priekšā Pestīšanas

armijas leitnanta uniformā.

Viņas askētiski stērķelētā aube

Izslejas kā tornis

Virs viņas sejas gotiskajām smailēm,

Pa kuŗām viņa grib ietiekties debesīs

Pirms nāves.

Viņa ir vecmeita.

Viņa vāc ziedojumus misionei pie

paklīdušiem jūrniekiem no Andrea Moria.

Rokā viņa tur 15. gadsimta šķīstības jostu.

„Hallelūjā!” viņa teica.

„Hallelūjā!” es teicu.

Un viņas debesu valstības kareivja figūra

Plivinājās virs skatlogiem

Kā Dieva rokas piesists plakāts par

Armagedonas iestāšanos.

 

Es vēlreiz paskatījos sievietē.

Uz krūtīm virs plāna katūna viņa valkā

mātes rokas pārmestu krustu.

Viņa ir mājīga kā nabaga ļaužu dzīvoklis.

Viņa ir Skrejošā Holandieša brūte.

Viņa tikko saderinājusies ar jaunu matrozi

no Andrea Moria.

Viņa taču pavisam jauna meitene,

Jo viņai ir virs sarkanu dakstiņu jumtiem

staigājošu lillā balonu gaita.

Vēl šorīt

Es viņu sastapu kāpnēs pēc misas

Un rokā viņai bija vecmāmiņas dvēselei

aizdedzināma svece.

Ā,

Viņa bija tulpe.

Vai viņa iesāka ziedēt uz pakāpieniem?

Nē, viņa iesāka skriet šausmās,

It kā labāk ļaujot, lai vējš

To nolauž,

Nevis lai svešās kāpnēs izsmaržotu

Tulpe ar sveci rokās.

 

 

 

 

 

 

Van Goga Kartupeļu ēdēji

 

 

Ar stipriem kliedzieniem mēs ejam,

Mēs esam

Auto taures uz lielceļiem, kuŗos mēs

bēgam paši no sevis,

Saksofōni starp saksofōniem,

Zīdaiņi pēc vilku mātes piena.

 

Uz mums pašiem kliedz klusums.

Ne kafejnīcas dūmaka, kurā nevar

atšķirt sejas,

Ne bula diena, kuŗā pat drebošo gaisu

var redzēt,

Nodod mums ne skaidrību, ne miglājus,

Tie ir itin viens

Dullinošs sitiens

Pa mūsu pierēm.

 

Klusumā ar zagļa nakti izskatu ienāk

Nozaudēta viena dzīve un zaudētas miljons

dzīvības,

Vārdi, kas nekļuva par skūpstiem,

Neapdvēseļotas dvēseles,

Nežēlīgs gadsimts, Kristus pa otrreiz,

Soļu dunēšana, bēgot pār vidū pušu

pārlauztiem tiltiem.

 

Tālab mēs atkailinām savas naktis no klusuma,

Tukšās istabās piepeši klūpot

Saplēstos plīvuŗos.

Mēs pārkāpjam šo slieksni klūpot.

 

 

Uz mums nāk krāsas,

Augļu un ielas krāsas.

Mēs gaidījām svēti virpuļojošu procesiju

pār mūsu audekliem,

Pasaulīgi raibos tērpos Svētās Sirds

konventa māsas,

Bet tas ir uzbrukums,

Slēgtu ierindu gājiens pret mums

Ar augļu un ielu asinīs pilošiem durkļiem.

Sakiet, kur iemērkt mums mūsu otas,

jūs streļķi?

      Jūsu viepļu atspīdumos vīna peļķē.

 

Mēs ejam

Ar majoretēm

Ar minaretiem,

Ar stipriem kliedzieniem pēc vilku

mātes piena.

Pēkšņi Brabantē izbeidzas gājiens —

Mūs apsēdina

Pie Van Goga Kartupeļu ēdēju galda.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 


JĀNIS STRODS Velta Sniķere eļļa

Velta Sniķere

 

 

 

NEPIETIEK

 

 

Nepietiek ziluma debesis,

Nepietiek zaļuma zālē;

Dziļuma klusajos vārdos,

Skaļuma pērkona dārdos.

 

Nepietiek drosmes atvērties

Naktij. Nepietiek drosmes.

 

 

 

***

 

 

Nekavējies,

Līdz nobrūk pēda aiz pēdas,

Pirms soli liec;

 

Krāšnuma ziedus

Gar malu

Sveicini. Neaiztiec.

 

 

 

 

 

 

* * *

 

 

Es atgriezīšos, es pārnākšu,

Tu teici,

Jo bez tevis nav ūdenim garšas, ne mutei.

 

Jo bez tevis nav Dievs
Nav bez tevis
Spēku man devis.

 

Tik stiprs un nemaldīgs un vētrainiem smiekliem,
Tu, kas citāds nekad neesi bijis,

Tā teici.

 

Aiz apvāršņa bāluma, aiz saules pamales sārtas

Tālu tev jānāk, tālu, es iziešu pretī.

 

 

 

 

* * *

 

 

Pāriet dzīve kā elsas,
Nokopjas galds.

                                        

Pēdējās druskas dali.

Vizošie putni jau laipni

Stātās atvērtā delnā

Dāvanu saņemt.

 

 

 

 

* * *

 

 

Vai gan no dzīves

Kas ceļas,

Vai iznīkst no nāves;

Dziesma aizstiepjas pāri

Klajumu klajumiem.

 

Tek no stelles stellē,

Pārtek pavediens,

Tek no dzīves dzīvē.

 

Pasaules saklaigājas,

Saules pa debesīm staigā.

Arī es

Atradīšos.

 

 

 

 

 

 

DEJOTĀJS

 

 

Dejo Dieva slavai,

Patikšanai savai

Dejotājs.

 

Reiz krēslainā un klusā novakarē

Tu pēkšņi cēlies, izliecies kā loks

Un pats kā bulta prom no sevis rāvies
Pa gaisiem sudrabainās dzirkstīs bārstīdamies.

Mēs redzējām šī mirkļa gaišo sprīdi pret

mūžību ar ripu ripām ejam.

 

Spogulis biji vispirms,
Atspoguļodams starus,

Kas kūļiem un aumaļām

Sakrita tevī kā spietā.

 

Bet tad

Gaisma, kas biji bijis,

Tapa kā tumsa,

Kad nepalika no tevis

Nekā.

Jo caur tevi, kas biji vērties caurspīdībā,

Ienāca saprašanā

Mirdzēšana.

 

Un mēs arī bijām tapuši logi,

Pa kuriem nākdamas sudraba ugunis

Griezās virpuļos ap tavu nostāšanos.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

BIJ KĀDREIZ

 

 

Veltīts kādai tā laika sešpadsmitgadnieces fotogrāfijai.

 

 

Vakarā aukstā, kā loga stikls,

Sēdēju sildīdams sevi,

Ar saspiestu vīnogu ilgām,

Plūktām dienvidu tveicē.

Atmiņu klibie soļi

Nelūgti mēroja

Pagātnes ielu.

 

 

... Bij kādreiz romantika,

Pie drupu stūra piecotnē,

Kā narkotiķiem slepus,

No vienas cigaretes baudu rast

Un gudri pārrunāt,

Ko kādreiz darīsim, kad

Algebra vairs nebūs lāsts

Un biežāk varēs pasēdēt

Bez grēcinieku bailēm

Pie vecā doma pagrabā,

No kausa alu sūcot

Un nikni strīdoties

Par domām svarīgām

Un lielām.

 

 

... Bij kādreiz romantika

Nakts melnā klusumā

Pa ielām vecajām,

Tik diviem Četrotnē

Ar savām ēnām klīst,

Pat sniegu nejūtot

Pār vīna kalniem dzīto;

Par skūpstu domājot,

Zem kailiem kastaņkokiem mīto

Un pirmo mīlu

Abu plaukstās sasildot,

Kas bikli savītas

Man jakas kabatā

No dzīves skumjām slēpās.

 

 

Bij kādreiz romantika,

Aiz naktīm negulētām,

Aiz lūpām neskūpstītām,

Aiz glāzēm nedzertām,

Aiz domām neviltām,

Bij kādreiz jaunība.

 

 

Vakarā aukstā ka loga stikls

Lēnām sasildu sevī,

Jaunības sapņu kvēle

Un atmiņu klibie soļi

Svētīti mēroja

Pagātnes ielu.

 

 

 

 

Balle

 

 

Balle.

Augstākais cīņas sasniegums.

Pie durvīm, tautiskā šķīvī krājas

Sudraba graši un tukšas frāzes.

Un pulcējāmies visi ar spīdošiem

Pieticības vainagiem galvās.

Savu tukšumu piepildījām ar

Franču liķieriem

Visdārgākiem.

Savu vienaldzību apsedzām ar

Jaunākām modēm

Visgreznākām.

Savus mirstošos brāļus pārkliedzām ar

Džeza orķestriem

Visskaļākiem.

Un dejojām visi akluma valsi

Svešiem zelta dieviem.

Stūrī, pie galda, vecs kaŗa kalps

Dungoja sen aizmirstu

Cīņas dziesmu.

Un viņa draugs

Noreibis snauda

Kā mūsu dvēseles.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

R. MŪKS

 

 

 

 

DZEJOŠANAS NETIKUMS

 

 

Šovakar

Varētu jau arī nedzejot,

Bet lasīt rakstos,

Kas stāsta,

Kā pareizi dzīvot

Un cikos iet gulēt,

Lai nenokavētu augšāmcelšanos.

Bet ir grūti — ticiet man —

Apmainīt aizsvilšanos

Par vilcienu svilpēm

Ar taurēm, kas vēstī

Pēdējās dienas aurus.

Ir grūti, mans Kungs, būt nēģerim,

Kā dziesma dēstī

Un kveldina dimantus

Tavās ubaga skrandās

Taisni tad,

Kad visa Ņujorka plandās

Manās dzīslās

Kā miljons mīļāko — neredzēto, neapjausto —

Kā Tavas pasaules pareizā seja,

Kungs! it kā Tu pats —

Ar seju ne pret mani.

 

 

 

 

LIEKS JAUTĀJUMS

 

 

Tev pietiktu šarma,

Lai manas domas pārvērstu pāžos,

Kas Lapzemes kāvus

Atnes pie tava sliekšņa

Un debesu devītā stāvā

Dod zīmi ķerubiem

Klusēt,

Kad vakaros mājup ejot

Tu smaidi un klusē.

 

 

Bet dienas ir ātras,

Mums iedotais laiks — vēl ātrāks,

Tad — kāpēc tu esi tāda,

It kā mūžībai nebūtu laika

Arī tevi pārvērst

No manu domu dārgākā stāda

Par Neko ar nāves pļauku vaigā?

 

 

Kāpēc tu esi tāda,

It kā no akmens varētu piedzimt puķe un bērns

Arī tad, ja pat akmeņi vairs nerunātu,

Un pavasar's pērns

Būtu bijis pēdējais

Šīs zemes dullajos joņos?

 

 

 

 

 

 

NENOBEIDZAMS DZEJOLIS

 

 

Vasaras raibumi tavā sejā

Man tovakar likās kā miriadas zvaigžņu pie debesīm,

Un es noliecos pār tavu seju

It kā zvaigžņu tulks,

It kā tālbraucējs kapteinis, kuŗa kuģis,

Zaudējis kursu,

Maldās pa debesu āri.

Bet tavās lūpās bija tāds saldums,

Tāda padošanās manu maldu kārei,

Ka pēkšņi sajutu: osta ir klāt.

Tad arī tu pārstāji mani kārdināt

Un, pārsedzot pūderi zvaigznītēm bikli,

Runājies ar mani mīļi un tikli

Kādas divi stundas:

Par Ilūksti un Sakstagalu

Un kuģiem, kas iet uz mēnesi

Tikai ar atomu spēku,

Par zvaigznēm, kur drīzi nokļūsim

Bez pieturām meiteņu sejās,

Par laiku un Alfrēdu Bērziņu

Un tamlīdzīgi.

 

 

 

 

 

DIEVMĀTES DEBESĪS UZŅEMŠANAS DIENĀ

 

 

Kā gan Jūs tikāt debesīs

Ar miesu un dvēseli —

Tik augstu, tik tālu?

Vai Jūsu brūnās acis un mati

Jau toreiz Nācaretē

Nebija debesu iejaukšanās

Mūsu planētas aplamā gaitā

Kopš Ievas laika?

 

Vai miljonu sievu un meitu skaitā

Jau toreiz Jūs nebijāt Pirmā Dāma,

Kuŗas klēpis un gaita

Nesa Aizlaika noliekšanos

Pāri laikam un renstelēm,

Kas mūsos pulsē

It kā bezlaicība, it kā svētuma dzelti murgi,

It kā elle, kurā ienāk ar cerībām?

 

Bet nu tas viss ir cauri.

Jūs esat debesīs ar miesu un dvēseli;

Un ik reizes, kad mūsu dvēseles auro,

Mēs atceramies Jūsu kurpju nospiedumus Nācaretes smiltīs,

Un mums gribas celties no renstelēm

Un būt pētniekiem —

Ticīgiem Jūsu Dēla pētniekiem.

 

 

Jaunā Gaita