Ināra Bezmere

 

– pensionēta latviešu valodas un literatūras skolotāja. Stāsts guvis žūrijas atzinību un Klausītāju balvu prozas konkursā-lasījumos „Tukuma prozas fermentācija 2022”

 

Piektais cēliens

(Alīnei viņas 85. dzimšanas dienā)

 

Tā nu sanāk, ka dzīvoju savu Piekto cēlienu. Pēc līdzības ar klasisko dramaturģiju. Vai, piemēram, teātri. Piektais ir noslēdzošais. Skaidrs, ka pēc tā priekškars aizvērsies, gaismas nodzisīs, publika izklīdīs, un man, personīgi man veltītās puķes tiks iejūtīgi un gaumīgi izkārtotas četrstūrainā uzkalniņā. ,,Bai, bai! Paturēsim tevi mīļā piemiņā, omīt!”  Apmēram tā vienmēr izskan beigu cēliens, grozies, kā gribi.

Bet vēl es tepat, un tik daudz darāmā. Tik daudz, ka brīžiem galva sareibst un rokas atšļūk nespēkā. Bet spēku vajag un gudrību vajag, citādi galā netikt. Jāatraisa sen sapiņķējušies mezgli, jāsaliek punkti uz i, jāsavelk kopā sižeta līnijas un blakuslīnijas, jātiek skaidrībā ar personāžiem, arī dekorācijas, protams, jāpamaina.  Galvenais – intriga nedrīkst noplakt, jāuztur spriedze, kaut vai mērena interese, nekādu garlaicību! Tāpat jau uzmanību – savu un apkārtējo – arvien grūtāk noturēt, un brīžiem uzmācas jutoņa, ka viss ievilcies, apnicis, lieks un nevērtīgs. Un kāda vispār jēga?... Tad vēl laicīgā manta, ko rūsa un kodes jau iemaitājušas, pinas pa kājām un jaucas pa galvu, saceļot putekļus, bezcerību un neatbildamus jautājumus. Ak vai, šis Piektais cēliens! Beidzamais.

Kas nekaitēja Pirmajā? Pati daba ar tēva un mātes nejaušu vai jaušu piepalīdzību nolika tevi pašā centrā. Nav pat svarīgi – pilī vai būdiņā. Centrā. Kā izkūņojies no autiņiem, tā rāpies uz priekšu un augšu un gavilēji pasaulei pretī: ,,Te es esmu! Es esmu-u-ū!!!” Dzīvības spēks ir ielikts, tas kūsā un rūgst, un kāpj pāri malām neapturami, enerģiski, sajūsmīgi.

Tik ļoti gaidītais Otrais cēliens dzirksteļoja un liesmoja. Salūts, iluminācijas! Īstas un māk­slīgas ugunis, žilbinoši nieki, lētas dekorācijas un dārgi maksājušas atklāsmes. Velnišķa Mīla un Dievīgas Ciešanas (varbūt otrādi, kas vairs atceras...) – viss ar lielo burtu. Reibinošā un mazliet biedējošā sajūta: es pati savas dzīves režisore! (Nu labi, varbūt kaut kur ir Lielais Virsrežisors. Drošāk, ja ir. Paglābs, ja kas...) Tikai bez suflieriem, lūdzu! Es pati!

Varu un daru – tāds bija Trešā cēliena saturs un forma. Rūpes un darbi, raizes un kreņķi, nebeidzami pienākumi, mēreni panākumi, sasodīts, kur paliek ienākumi?! Bet vieglumu gribas, un bezrūpību, skaistus tērpus, balli ar šampanieti! Tiklīdz uzlido virs mākoņiem, tā drīz attopies smagi uz zemes. Mir­klis aizmiršanās, dīka diena spirgtā vējā zem gaiša saulessarga (tā pati nez sapņos vai īstenībā?), kad steigšus atpakaļ – pie aizaugušām vagām, putekļu aizvilktiem logiem, bērnu putrām un niķiem, katliem, netīrās veļas un rindām pēc pārtikas. Atroti piedurknes, tu esi stipra un gudra! Tu esi.

Jau Ceturtais cēliens? Vai arvien vēl Trešais? Starpbrīža taču nebija! Nu vienalga -  beidzot te ir un būs kārtība. Tu esi pieredzējusi un zinoša, un nekļūdīga. Tu režisē savu dzīvi. Tu spēj analizēt, izskaidrot, salikt pa plauktiņiem, tev ir pārdomāta sistēma. Lūk, ārējie konflikti un iekšējie. Re, epizodiskās personas un galvenie varoņi. Šito liekam centrā, tos izkārtojam otrajā plānā, visi citi lai paliek fonā. Izbalojušās drapērijas – prom! Ļodzīgos podestus – ārā! Suflierus nevajag, paldies, iztiksim! Skaņu klusinām, gaismu pastiprinām, pie rekvizītiem jāatceras brilles, tām jābūt vietā, obligāti! Paspilgtinām grimu, iezīmējam akcentus. Ei, kāpēc te maisās sveši dalībnieki? Un vēl tiecas nomākt galvenos personāžus, ieņemt pat viņu vietu?! Manu vietu? Vai tavu? Pag, kurš te vispār galvenais? Un, sasodīts, kādā žanrā kuļas šis sviests? Es, protams,  negribu vienmuļu ķēķa lugu, ne arī banālu tingel-tangeli, es vēlos... ko īsti? Gribu, teiksim, opereti, nu kaut vai drāmu, kaut vai ar nelieliem traģēdijas un komēdijas elementiem. Un ar laimīgām beigām, protams, ar furoru! Ar dzirkstošu prieka eliksīru garkājainās glāzēs! Bet kas mums te sanāk? Velk uz absurdu, uz pilnīgu ku-kū.

Lielais Virsrežisors smalkjūtīgi nerādās un nejaucas. (Ja nu tas ir Viņš, kas dod mājienu, vieglu likteņa piesitienu: pa-ba-ba-bā!... Nē, muļķības, parasta kardiogramma, pavisam sīkas novirzes, neņemšu galvā.) Svarīgi, ka es visu pārraugu un kontrolēju, jā, es to daru. Atkārtoju: Es.

... te nu Es, un te mans Piektais cēliens. Vai gaidīts? Jā, beidzot miers no trakā skrējiena, no auļiem, no dzīves karuseļa, no darbu konveijera, no trauksmes, ka nepagūšu, netikšu galā, ka beigsies kā Džeinas Fondas varonei senajā filmā par nodzītajiem zirgiem. Nu vienreiz ir kārotā brīve un saldā jutoņa: daru, ko gribu. Laika daudz, ieceru milzums: iet, braukt, ceļot, apciemot, rīkot, svinēt, atjaunot senās draudzības, piepildīt ilgi lolotās vēlmes un iegribas.  Dzīvošu ar pilnu jaudu un baudu! Dzīvošu vienīgi sev, kā nekad agrāk. O, galva iet riņķī no iespēju iespējām, no karuseļu lokiem...

...vai dieniņ, sareiba. Vai tas būtu asinsspiediens? Pārāk augsts? Varbūt sirds?... Pasēdēšu, padomāšu, tā mierīgi, prātīgi, elpojot. Jā, kur tad es paliku? Par tām vēlmēm, tām iecerēm, tām daudzajām, jā. Suflieri katru dienu pa radio par resursiem atgādina, ka jātaupa. Vai man to daudz? Ne visai. Precīzāk – ir maz un kļūst vēl mazāk, sarūk acu priekšā. Ne tikai nauda, viss neuzkrītoši dilst, irst, plok, zūd un gaist. Ja zinātu, cik tās mantības atlicis, vismaz laika vienībās, vismaz aptuveni... Citādi var iznākt kā toreiz, kad mums pietrūka nieka 27 rubļu. Kamēr skrējām, sarunājām, dabūjām, lielā laime aizgāja gar degunu, tika citiem. Atceros – māte vēlāk teica: saprašanas jums trūkst, ne naudas. Viņa laikam domāja gudrību. Tā jau arī skaitās resurss. Vai tagad pietiks? Liela dūša un iedomas – to man bijis atliku likām, bet pārējais kā kuro reizi. Ja tiešām zinātu, cik ilgam laikam, būtu vērts pietaupīt, vismaz veselību sargāt. A varbūt tieši otrādi – izšaut atlikušo pulveri ar blīkšķi, ar salūtu, lai tad, fanfarām skanot... Taču nekārojas salūtu, negribas troksni un raķetes. Šopavasar vai ik dienas atminos, kā vecaistēvs toreiz ierāva mani kartupeļu pagrabā, kad sāka rībēt un uguņot un virs ganībām kauca lidmašīnas. Četrdesmit ceturtā gada vasarā tas bija, jā. Un ko ieraudzījām, kad viss apklusa un iznācām no tā pagraba, negribu i atcerēties, bet domas pašas pieslēdzas, mana pults laikam tā iekārtota. Televizora pulti reti paņemu. Tur jau tāpat – kā ieslēdz, tā gruveši un raķetes.      

Nu re, pasēdēju un atpūtos, karuseļi norima, dzirksteles acu priekšā izsīka, troksnis izbeidzās. Galva skaidra, viss kārtībā. Vājums droši vien no atmiņām uznāca. Taisnība suflieriem, ka jādzīvo šeit un tagad. Es piekrītu un māju ar galvu, bet zinu, ka visi aizgājušie gadu desmiti, gandrīz pieci nodzīvotie cēlieni ir no manis neatdalāmi, visu laiku šeit un tagad. Suflieris jau saka to, kas viņam priekšā uzrakstīts.

Ko Viņš – Virsrežisors? Ne diktē, ne suflē. Vai būtu novērsies? Viņš vienkārši ir. Vai citādi tu šeit gozētos savā beigu cēlienā dzīva, mierīga un sargāta. Vēl vairāk – Viņš paļaujas uz tevi. Tu tiksi galā. Varbūt.

Bet trauksme, uz laiku atkāpusies, luncinās apkārt nemanāma un maskējusies. Uzglūn no negaidītām vietām un nesaprotamos veidos. Visbiežāk neatbildamu jautājumu formā. Parādās visādi riski. (Kas tie tādi? Ā – kas neriskē, tas nevinnē? Bet tas teiciens bija sen, tagad riskam cits svars un simti veidu.) Risks aizjozt nezin kur, un risks neglābjami atpalikt. Pārspīlējumu, ārišķību un izrādīšanās risks, sak, beidzot atļaušos! Pieticības un samierināšanās risks: ko nu es... ko nu vairs.. manos gados... Risks iekāpt un palikt maršrutā: veikals – aptieka – seriāls; veikals – aptieka – seriāls. Un kustēties pa to vien, pa to vien, pa to vien..., kamēr pults izslēgsies. Jā,  Piektais cēliens tomēr prasa baigo meistarību. Baigo.

Mana skatuve paliek arvien... tukšāka? Nē, vienkārši nomainās personāži un pārējais. Tās priecīgās meitenes pašā vidū, tās ar saplēstajām biksēm, viņas taču... Cik pazīstamas pozas! Reiz dzirdēti teksti! Tik aizrautīgi smiekli! Bet tie ieplēstie džinsi!? Jāsaka taču, lai nekavējoties... Kā, lūdzu? Jūs tik klusi runājat, varu palūgt vēlreiz? Ak moderni... paldies, paldies! Nu re, arī suflieris noder, ja protas īstajā brīdī.

Tā ir, jaunas lugas un modīgas dekorācijas. Pavisam citi galvenie varoņi, nedzirdēta mūzika, svešāda izteiksme. Mana vieta te, uz zemā podesta. Nē, nē, centrā negribu, pārāk spilgtās gaismās var apjukt. Esmu kopā ar jums, tikai drusku no malas, kā tagad saka - attālināti. Un kas zin, kas zin – varbūt pārsteigšu jūs ar kādu negaidītu numuru. Viss pulveris taču nav izšauts, reiz liktais ieraugs turas dzīvs un manā glāzē šampanietis dzirkstī tikpat reibinoši kā jūsējās tur priekšplānā. Kas zin... Intriga, kā jau teikts, jāuztur līdz galam!