Izreaģēt agresiju un aizburt karu

 

Gundega Repše. Ekstāzes un metastāzes. Dzejas krājums. Rīga: Dienas Grāmata, 2022., 54 lpp.

 

 

„Klusajā sestdienā

karš zavēja ar ziemeļu vēju. Viņa sēdēja

Eiropas caurvējā, krāsoja olas.” (44. lpp.)

 

Buramvārdi! – tā bija pirmā doma, kad izdzirdēju Gundegu Repši lasām dzejoļus no tobrīd vēl neizdotās grāmatas Ekstāzes un metastāzes. Saņēmusi plāno grāmatiņu, sapratu, ka šādas dzejas īstais pastāvēšanas formāts laikam arī ir autores lasījums. Man pašai lasīt bija (ir) grūti, jo…

… ir saprotams, kas licis uzvirmot tik dziļu sāpju un agresijas piepildītām rindām. Vai saucam, vai nesaucam vārdā – tas ir karš Ukrainā. Šķita, ka vienu dienu tas beigsies, un tad es mierīgi varēšu izlasīt. Taču nebeidzas!

… ekstāze (un kur nu vēl daudzas!) ir stāvoklis, kura alkstam un kuru tomēr ilgi nespējam iz(uz)turēt. Uzplaiksnījumi var apgaismot, taču var arī apdedzināt.

… teksti kā buramvārdi ir eksistenciāli un esenciāli īsceļi, kuros lasītājam no malas ne vienmēr atklājas tā skaidrības pilnā aina, kuru sasirgušais vai viņa palīgs meklē. Un ja sirdzējs ir visa pasaule? Ja metastāzes cauraudušas to visu?

 

„Ekstāžu un metastāžu” pasaule ir tieša, draudīga, reālistiska un mītiska. Te valoda piesauc un skandē, iepļaukā, vibrē un plosa no nepielūdzamās konstatācijas „Eiropā ir sācies karš” (5. lpp.) un pazīstamā, pārfrāzētā aicinājuma „Neguļam, karojam!” (7. lpp.) līdz lāstiem „Tu ēdīsi savu vecāku ausis un ģenitālijas” (42. lpp.) un „Tu izgaisīsi kā Visuma bezds, kļūda, paviršība” (34. lpp.). Un vai pasaulē, kurā „Caurvējš būs mūžīgs. / Lai ko tu sāktu” (45. lpp.), vēl trīsuļo cerība, „kā saka karavīrs – / ja vien iziesi dūmaku, spēsi pasaukt palīgu – / Tu salīgsi savas dzīves saulainās dienas” (52. lpp.)? Kādas tās būs, ja „vēsture atkal vems dzeltenu žulti” (44. lpp.)?

No zemdegām ir atsaukti biedri un brāļi (6. lpp.), krievs, žīds, vāciets un latviets (11. lpp.), latviešu vīri, māsiņa rakstītāja un brālis (13. lpp.), milzis (16. lpp.) un citi; māsas, kuras satikušās uz Brīvības ielas, – viena pēc Sibīrijas un otra pēc dzīves ar kolhoza brigadieri (40. lpp.); māte, kura „neredzēja karu. / No Latvijas viņu izveda ar varu un rokassomu” (43. lpp.); dzejas es dzied Padomju Dzimtenei (16. lpp.); te savijas viņu lūgšanas, tosti un kaladū, te starp citām krāsām uzšvirkst asi pāri: balts un sarkans (17., 40. lpp.), melns un balts (48. lpp.). Te „mīts ir īstenība. / Piedziedājums – triviāls sirds puksts. / Tas apstāsies, kad mītam iepatiksies” (36. lpp.), un skaidrs, ka tādā pasaulē visšausmīgākās šausmas ir jau piedzīvotas un pirmreizīgi griežas tikai šodienas cilvēka dzīvē, kur nu pieredzam gan tumsas kropli (24. lpp.), gan sātana žokli (25. lpp.). Tumsības laikmetā „dienās esmu gaisma, / Kas iededz domas par tevi” (28. lpp.), jo viss cits ir atņemts. Izdzisis. Piepildīts.

Pretstata spēku iegūst folklorā ierastie deminutīvi, kas nu ierakstās cieši līdzās iznīcības simboliem un ainām: „Meitenīte sirdspuķīte / Nogriezta līdz saknītei” (15. lpp.); „Zobens cirta avotiņā” (26. lpp.); „Dieviņš sievas dvēseli vējiņā vēdināja” (38. lpp.). Ambivalents ir piesauktais nāves tēls: gan mīluls (7. lpp.) – nāve, kas pazīstama, pieredzēta, atbrīvojoša, tautas ceļos piedzīvota, gan tā, kas „atsprākleniski lauzīs sprandu”(44. lpp.).

Centrālais vājprātīgā kara un tā apoloģētu zvērisko noziegumu piesaukums un nolādējums izvirst dzejolī „Tu, kurš uzspridzini aizmigušus bērnus” (33.-35. lpp.).

Atsevišķos dzejoļos lasītājs var izdzīvot romāna vērtu kāda cilvēka, ģimenes dzīvi, tautas pasaku un ticējumu motīvus, piemēram, dzejolī „Viņi stāvēja zvejas laivās” (49. lpp.), kur atklājas gan priekšmetiska konkrētība, gan filozofisks vispārinājums. Gundegas Repšes apokaliptiskajās ainās dzejas metaforisko ietilpību padziļina it kā tīšs ikdienišķums: vainagā savijušās dzeloņdrātis (15. lpp.), „gultas pārnagloja par bēru galdu”(10. lpp.), dzīve „maltas vēstures mērcē”(8. lpp.) un pareģojums „tu nekad nespēsi pieēsties līdz sātam – tas būs tavu tuvāko faršs” (42. lpp.).

Papildu dramatismu, tempu, ritmu virknei dzejoļu piešķir darbības vārdu rindas, sablīvējumi, atkārtojumi, nereti pavēles izteiksmē: „Rindās stāt! / Mūžību saukt! / Saukt!” (6. lpp.);„Atjēdz. / Atslēdz. / Saslēdz. / Tad – mauc!!!”(13. lpp.);„pārtapu puķītē, / iesējos, riesos, / pa laikam pilēju, lāsoju, noasiņoju. / Izdzīvoju. / Uzziedēju” (24. lpp.); „Paklusēt, novērot. / Neteikt vārdu, sadzīvot. / Lielāko nīst, bet paciest. / Uzriest lūpu smaidā” (37. lpp.); „Pārvilkās, aizvilkās, savilkās, sacietās, līdz pacietās uz dzīvi. / Dzīvot. Dzīvāt. / Dzīvāt. Dzīvot”(40. lpp.).

Lasot šo dzeju, ir jādomā par saknēm: ideju, domu, tautas, dzimtas, ģimenes, cilvēka, koku un augu saknēm. Par mājām, sētām, kurās akas svirnim un riķu jeb zedeņu žogam būtu jākalpo saimes dzīvei, ne jātiek salīdzinātiem ar izlauztajām Mariupoles sieviešu potītēm. Par mājām, kuru dūmeņi mēmi. Līdzīgi papildu nozīmes ieguvis sāls tēls (12., 23. lpp.), ēdiens, trauki – lietas, kurām ikdienā neveltām uzmanību, kuras mierlaika dzīvē neuzskatām ne par ko sevišķu. Īpaši minami augi un koki, kuru tēli caurvij visu grāmatu, padarot to īpatnēji latviski sakņotu un vienlaikus pretstatot cilvēciskajai nežēlībai un naidam: bērzi, egle, dzīvības koki, priedes, kozaku kadiķi, ozols, oši, liepas, goba, pīlādža celms, sūna, virsis, sēnes, rasaskrēsliņi, vārpatas, deviņvīrspēks, āboliņš, mētras, vībotnes, suņburkšķi, nātras, tupenīši sīkgalvīši, ziemasrozes, ābelītes, plūmīte, aprikozīte, bumbierīts, ābelīte, mellenīte, zilenīte, zelta zemenīte, sarkani vizbuļi, magoņu gulta, „murķeļu smadzenes, / Lieplapu svārciņi, / Atklātas pieres kā mizoti kāļi”, „rožlillā vaigi kā mazgāti tupeņi”, „ananass ar kroni”, „tulpe ar muguras liekumu”, „bietei aste un ķirbim plats vēders, / Zirnis par skaļu paukšķ / un rutkim slikta elpa” (6. lpp.). Tik krāšņa un cerīga dabas pasaule – ja skatāmies ārpus konteksta, taču vītoli sēro, puķuzirņi smeldz, kļavas sarkst, novembra bērzi ir kaulaini. Galu galā cilvēka varā ir „zāles zaļumā, / Stiebra trauslumā / sākt dienu”, tomēr mūžības priekšā, dabas likumos „zāles zaļumā, / Stiebra trauslumā / Par putekli / Irsi” (21. lpp.) un „nākamā paaudze / Zuda kokos pati” (20. lpp.). Paliek gan cerība, ka „linu palagi pēc simt gadiem uzziedēs” (31. lpp.).

Grāmatas noformējumā izmantotās Viļņa Heinrihsona gleznu Gadalaiki. Pavasaris, Gadalaiki. Ziema un Atvadas no Mariupoles reprodukcijas tumšos toņos atgādina par saknēm un galotnēm, atkārtojuma motīviem un nākotnes apsolījumiem, ko zaru vijumos gribētos saskatīt.

Dzejas krājums ir filozofiski, emocionāli un stilistiski piesātināts un atkailināts izvirdums (cik ilgam laikam būs jāpaiet, lai to nosauktu vienkārši par lasāmvielu?) laikā, kad „cilvēce piesauc karu” (18. lpp.). Smagi, bet patiesi.

 

Sanita Dāboliņa