BILŽAKMEŅI

(Bilžakmeņi ir dzelzs laikmeta pieminekļi no kaļķakmens, kuros reljefā izcirsti attēli un ornamenti. – Aut.piez.)

No nodaļas AIZVIŅGADE, AIZVIŅSAULE


Pēdas, gandrīz nemanāmas

1

No nekurienes šurp vai no šejienes turp, uz kūpošo
krāšņatu vietu, kurp deguns rāda, nekad nekļūdās tas.
Tik ved, es eju un ošņāju kā allaž, sajutusi – asi
metālisko piegaršu uz mēles, ādas rūgtumu lūpās,
atmiņu saldeno smārdu – pēc neesamības un trūdiem.
Allaž tāpat – kaut kurp, un vienmēr atrodas tās
tur, kur negaidu, iznāk pretī no zemes un ūdens,
uzrunā piepeši, uzdzen trīsas vai stingumu,
nedzirdami kužinājas, ierokoties kādā patrepē, būdā.
Un es atkal sāku no gala – riņķoju izstādes ringā,
spīdīgā asinssune, gaisušo miņu sadzinēja
ar seniem radurakstiem un tirpstošu skaustu,
sasmaržodama to, kurš joprojām lūkojas tukšuma vējā.
Tur mūžam ir viņa pēdas, pat dzisušas, neapjaustas.
No tā laika līdz šim, un nekad nebūs galā viss
starp mums. Vēl ir tālu bezgala aukstums,
jo es saožu tās – mūsu sasaistes karstās. Asinis.


2

Cik slāņu manī vēl, cik nojausmu un smaržu
no tā, kas kaut kur iezīmējās, īsa ierējiena
vai kauciena? Un sīvuma, kas nezūd? Varbūt garša
vēl mutē saglabājusies no sūra piena.
Un cits nekas. Tik pēdu raksti vien.

No sniegu segumiem un dubļu iespiedumiem,
no putekļiem, kur lasāms viss līdz mielēm
iz kaulu drupačām un citām vielām,
pēc maitas izgarojumiem smird kažoks.
Es ostīdama augsnē iegrebjos līdz sakņu gumiem,
kur dziļumos guļ bezgalības dažas.
Un vairs nenieka. Iedubusi dobe.
Kā neatsaukšanās. Tik noklab asie zobi
pret klusumu, kur sarūs apkārpītas važas.


3

Es esmu tai ciltsgrāmatā, ja gribi, tad lūko,
Kas vēl šajā sējumā slēpjas no mums.
Varbūt kāds mājiens ar pusvārdu vai ar mietu,
To negaidot atsegs šķēlums vai šķērsgriezums.
Rokas vēl neatlaižas, to pašu lappusi plūkā,
Kur paslēpies neatvairāmais, uzglūn starp rindām,
Neatkāpsies ne lūdzams. Uzslāņojumi, nogulas,
Izrakstījumi, iegrobes riņķos smagos, ķēdēs,
Pazemes ezeros, debesu spilvenos, aku vindās.
Divi neskaidri atspīdumi aizsvīdušā pusnakts spogulī,
Aizpludojošā vilnī nezin kur pie Šķēdes.


Kaut kur sniegkritī

...Kaut kur sniegkritī Mesija iet...

(Jurijs Zavgorodnijs – autores atdzejojumā no ukraiņu mēles)

Puteņo smagi un sāpīgi, aizsnieg plīsumi
Zemē un kailumu apsegos, nobrukušās pārejās,
Miesās un laikā, atskaite sākas par jaunu.
Ar kādu citu, vairs nepazīstamu visumu,
Kurā nav ne sirdsapziņas, ne kauna.
Sak, ja reiz visi ir traki, es arī jukšu
Prātā, lai tikai neatšķirtos no pārējiem.
Tur, kur ritēja dzīve, tagad tik rēgi mājo.
Nav ko kautrēties, ja labu no ļauna
Neatšķirt vairs. Sitēji, šāvēji, kārēji
Piesegušies ar itin kā dievvārdiem. Rau,
Dīvaini gan – palika pēdas tukšumā,
Nule uzsnigušajā sniegā, kur neviens nav gājis.



Atkārtojumies

Vai Baturina* asiņo tur
Vai Troja iet bojā...
(Jurijs Zavgorodnijs – ukraiņu/latviešu dzejnieks autores atveidojumā)

Nekas nav beidzies pavisam. Sākas no tā paša gala.
Ar neizbrienamu vasaru, neizsalstamu ziemu,
Neatzīšanās sāpēm, bēru un atvadu psalmiem.
Bilžakmeņu uzraksti vēstī par aizviņciemu,
Vājprāta epidēmijām aptrakušu valdnieku galmos,
Sārtiem, sapni par tirāna rīklē iedzītu pīpes iemuti.
Tas, kurš aizbēdzis, drebot svešos kankaros vīstās,
Kailo dzīvību glābj, cits gabalā, paša vecākus pārdevis.
Skatos un brīnos – ko reiz pazinu, vairs nepazīstu.
Gļēvuļu ordas brīvlaistas – pēc patikas ārdās,
Kāds, kas vēl palicis sveiks, turas pie lielgabala.
Atrisinājuma nav – pagaidām. Nekāda. Neviena.
Šakāļi gaudo jau tuvu, vilku ēnas zem eglēm.
„Kas no mums palicis / pēc soda dienas“?
Mūk un jūk uz visām pusēm čūskas un šķirgatas.
Es musketi ņemu un no jauna sēžos seglos –
Jau atkal kāds zem manis nošāvis manu zirgu.

*Baturina – kazaku hetmaņpilsēta, nodedzināta 1709.gadā kopā ar iedzīvotājiem – sievietēm un bērniem. To nopostīja cara Pētera I karaspēks tāpēc, ka hetmanis Mazepa atbalstīja zviedrus. – Aut.piez.



Aizviņgade, aizviņsaule

1

Samilza savulaik, auga, uzblīda, plīsa,
Dārdēja pērkoņi, skraidīja zibeņi, tūces kā aveni.
Nepāriet negaiss, kas ir spēkā vēl tagad.
Domāju, cik neglābjami zūdīga, īsa
Mēdz būt drošā, mierīgā dzīve pavēnī.
Mirklis – un iesūcēja piltuve ievelk visu,
Kas bija vērtīgs, izspļaudama melus un lāstus,
Tā, izrādās, nekad nav pazinusi neko citu.
Dimdoņa turpinās, traku rumaku auļi.
Likumi nedarbojas, loģika nelīdz, atmaksa kavējas
Vēl arvien. Žokļi un šekumi putās, ālējas skiti,
Kaudami, kas nāk priekšā, arīdzan savējos.
Aizviņgade ir prom, tuvojas aizviņsaule.


2

Sviedri un asinis kopā aizpludo, dubļi ķepīgi,
Atkal kāds atbrīvotājs sulīgi piesauca māti.
Kaulkambari, uguņi, posta darbi stepē,
Tārpu ordas un dzēlīgās dējējas mušas.
Kam ir spēks, tam arī vara un vaļa.
Šis gads mums pārbraucis pāri kā kaujas rati.
Tie suņi un kaķi, kurus cilvēkzvēri nav aprijuši,
Plosa un ēd kritušo mutes bajāru gaļu.



RĪDZENE

Pazemnieku upe. Atrakumi un tecējumi,
Noplūdumi zemgrīdē, aizapziņā iezīmogotie,
Itin kā nebūtībā, kurā arī ir kāda esamība,
Atspīdumi no liekugunīm un altāru svecēm
Aizgruvušās baznīcās, kurās joprojām notiek
Spokaini dievkalpojumi, pusnakts melnās mesas.

Esmu tur bijusi. Nebīstos vairs nekādu ērmu.
Nedz arī urdzēšanas – galvenās skaņas, tonikas.
Ir jau redzēti visādi spoki, ķēmi un māži,
Izrādījušies, aizmiglojušies appelējušās hronikās,
Lai gan iedomājās sevi mūžīgus esam.
Tas, kas virszemē, palaikam ir šķērmāk.
Mēs kā ūdeņi raujam līdzi tik to, ko nesam.