Lienīte Medne-Spāre

(1956.18.I.- 2023.05.III)

 

Mjā. Tik truls un nežēlīgs šis nekrologa žanrs. Kad jāraksta – naktī uz šo citādi visnotaļ jauko svētdienu, 5. martu, pēc ļoti ilgas un smagas slimības mirusi proziste un redaktore Lienīte Medne-Spāre. Lai malā paliek tas, ka ar viņu un viņas vīru, rakstnieku Vladi Spāri, esam labi draugi jau trīsdesmit gadus. Viņu dzīvoklis, kura sienas nosētas ar Lienītes tēva, mākslinieka Oto Medņa darbiem. Un tas, ka viņa mani dēvēja par brāli, un laikam ne tikai tāpēc, ka esam dzimuši vienā datumā.

Prātoju par Lienīti. Visu mūžu būt it kā Vlada ēnā – man liekas, tā nebija Vlada dominance, tā bija liela mīlestība un viņas pašas apzināta izvēle. Tomēr atstātās pēdas literatūrā ir būtiskas un neizdzēšamas. Līdzvērtīgā līdzautorībā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu sarakstītais romāns Odu laiks (Skabarejs, 2009) – neprātīgi grotesks, aizkustinošs, daudzslāņains un vienlaikus vienkāršs kā zirgu deķis – man joprojām šķiet viens no lieliskākajiem, kādi vien latviešu literatūrā ir, un vismaz manā grāmatplauktā stāv līdzās tādām bieži pārlasītām grāmatām kā Šveiks, Divpadsmit krēsli un Simts vientulības gadu.

Lienītes vienīgā solo grāmata, stāstu krājums Dziedošās smiltis (Zvaigzne ABC, 2019), iznāca īsi pirms Vlada Spāres krājuma Gājiens ar klibo zirdziņu (Zvaigzne ABC, 2020). Redzam ļoti tuvu stilistisku radniecību. Tas skarbais, lakoniskais, reālistiskais īsstāsts… Turklāt abas grāmatas tapušas vienā adresē un balstās, ja ne vienā un tai pašā, tad tuvu stāvošā pieredzē. Tomēr viena grāmata ir nepārprotami femīna, otra – maskulīna. Dzimtes pētniekiem varētu būt lielisks materiāls.

Ar Lienīti kā redaktori (ilgus gadus apgādā „Artava”, arī citviet) man nav nācies tieši saskarties. No malas man radies iespaids, ka viņa bija no tā sauktajiem neredzamajiem redaktoriem – kas nelien virsū ar saviem uzskatiem un interpretācijām, bet – kā ilggadīgs lasītājs varu apliecināt: ja tekstam ir pieskārusies Lienīte Medne-Spāre, tad ar latviešu valodas pareizību un stilistisko precizitāti tur viss būs kārtībā.

Zaudējums ir liels un sāpīgs. Atliek pēdējais, neizbēgamais teikums. Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku dziļu līdzjūtību Vladim Spārem, Lienītes dēlam Robertam, visiem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem.

Jānis Elsbergs

 

 

 

 

 

 

Tulkotājai Elgai Saksei aizejot

 

(1930.11.VII- 2023.03.V)

 

Maija sākums diemžēl nesis sēru vēsti. 3. maija rītā pārstāja pukstēt tulkotājas Elgas Sakses sirds. Dažkārt tautā saka: vakarā aizejot gulēt, no rīta aizmirst pamosties. Karaliska nāve, taču Latvijai tas ir liels zaudējums – ilgus gadus Elga Sakse bija vienīgā tulkotāja no ungāru valodas. Citu mums nav jau gadu desmitiem ilgi, kaut Elga pati ļoti vēlējās, lai kāds viņas mūža darbu turpinātu. Tas tāpēc, ka absolūti lielākajai daļai latviešu ungāru valoda šķiet bezgala sarežģīta savas atšķirīgās struktūras dēļ. Lai to iemācītos, jābūt lielai apdāvinātībai, un Elgai tāda bija. „Ungārija – mana loterijā izvilktā laimīgā loze!” - tie bija ne tikai tulkotājas vārdi, tā bija viņas pārliecība, ko Elga Sakse pierādīja ar savu darbu – vairāk nekā 70 grāmatu tulkojumu latviešu valodā.

Bijusī Ungārijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Dr. Adriena Millere (Dr. Adrien Müller) bija pat izskaitījusi, ka 39 no darbiem, kurus Elga Sakse iztulkojusi latviski, oriģinālvalodā kaut reizi ir izlasījis ikviens ungārs!

Elga piedzima tulkotājas Annas Ozolas-Sakses un žurnālista Aleksandra Saksa ģimenē, taču tā kā bērnību pavadīja pie dabas, savu dzīvi izvēlējās saistīt ar zemes kopšanu. Šī iemesla dēļ viņa iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un to absolvēja ar agronoma diplomu. Vairākus gadus šajā profesijā Elga arī strādāja, taču, sākot no 1964. vai 1965. gada, kardināli mainīja savu dzīvi, nolemjot to veltīt tulkošanai. Reiz viņa jautājusi savai Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) „krustmātei” - tulkotājai Annai Baugai (1905.13.III.-1991.16.I), kādas valodas tulkotāju mums Latvijā trūkst. Atbildē viņa saņēmusi vienu vārdu: „Ungāru.»  Ar to pieticis, lai Elga pieņemtu vienu no svarīgākajiem lēmumiem savā dzīvē. Tēva grāmatplauktā sameklējusi ungāru valodas vārdnīcu un sākusi mācīties. Tieši tik vienkārši. Reiz kādā sarunā Elga atcerējās, ka ik dienu uz lapiņas izrakstījusi piecus vai desmit vārdus un dienas garumā tos apguvusi. Viņu jau kā pilntiesīgu tulkotāju prestižajā organizācijā uzņēma 1979. gadā. Savukārt, pabeidzot par LRS „krustmātēm», piebilstams, ka Elga Sakse par „krustmāti” uzskatāma šo rindu autorei, kurai rakstīja ieteikumu, lūdzot uzņemt tās biedru rindās.

Kaut arī aptuveni 50 gadus tulkotāja veltījusi savam sirdsdarbam, nekur pārāk tālu no savas pirmās izvēlētās profesijas viņa tomēr neaizgāja. Reiz, jautāta, kas būtu darāms, lai Alpu vijolītes pēc iespējas ilgāk „izdzīvotu” podiņā uz palodzes, viņa kā pašu par sevi saprotamu atbildēja: „Vajag skābu augsni!” Kādā citā reizē, ciemojoties pie Elgas viņas lauku mājās Birzgales pagastā, tulkotāja rādīja, cik veiksmīgi viņai padevušies ķirši. Vēl atmiņā no Elgas stāstītā palicis, ka reiz, ciemojoties Budapeštā, viņai radās vajadzība paārstēties slimnīcā. Laiku īsinādama, pa palātas logu vērojusi, kā pārielas pagalmā kāda sieviete rušinās dobē. Tai brīdī Elga esot ļoti sailgojusies, kaut pati varētu tikt pie dārza darbiem. Tāpat viņa bija uzzinājusi, ka arī Ungārijā esot viens tulkotājs, kurš jaunībā apguvis agronoma profesiju.

Elga Sakse ražīgi strādāja visu sev atvēlēto laiku. Viņa tulkoja pat īsi pēc pamošanās no smagas operācijas – tikko bija skaidra galva un ciešama jušanās. Ja būtu jānosauc tie ungāru autori, kuru darbus, pateicoties Elgas Sakses tulkojumam, varam lasīt latviski, sanāktu vairākas lapas, tāpēc minēsim vien nedaudzus. Tie ir Ferencs Molnārs, Ištvāns Fekete, Ištvāns Erķēns, Guļa Ijēšs, Šandors Mārai, Žuža Rakovska, Lāslo Ģurko. Ar rakstnieci Magdu Sabo (1917.-2007.) tulkotājai bija ne tikai lietišķas, bet arī draudzīgas attiecības – abas daudzu gadu garumā apmainījušas vēstulēm. Kad Sabo nomirusi, Elga Sakse literatūras žurnālā Karogs rakstīja atvadvārdus.

Elgas Sakses devumu pirmie pamanīja un novērtēja nevis latvieši, bet gan ungāri, 1988. gadā viņai piešķirot Ungārijas Republikas literāro prēmiju, 1993. gadā – Ungārijas valdības balvu jeb medaļu „Pro cultura Hungarica», 1997. gadā – Ungārijas Republikas prezidenta zelta piemiņas medaļu. Un tikai 2012. gadā mēs, toreizējie Rietumungārijas Universitātes (NYME SEK) Filoloģijas fakultātes Urālu (somungru) valodu katedras mācībspēki ar tās vadītāju profesoru Jānošu Pustai (Pusztay János) priekšgalā, attapāmies un Ordeņu kapitulam sagatavojām iesniegumu. Kad pēc vairākiem mēnešiem saņēmām ziņu, ka Elgai Saksei piešķirts Atzinības krusts, bijām tik priecīgi, it kā tas būtu piešķirts mums. Protams, pavisam drīz no Sombathejas pilsētas Ungārijā, kur atrodas universitāte, uz Birzgales pagastu, kur Elga tolaik dzīvoja, tika nosūtīta apsveikuma vēstule.

Šogad tulkotāja Elga Sakse saņēma Latvijas Literatūras mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā. 

Lai tulkotājai gaišs ceļš Mūžībā!

Lāsma Gaitniece