„Dievs ir mīlestība”. Dievs ir dzeja

 

Kristaps Vecgrāvis . Vaska ezers . Literatūras Kombains, 2022.

 

Kristapa Vecgrāvja otrais dzejas krājums Vaska ezers izdots septiņpadsmit gadus pēc pirmā krājuma Kaist ķekarā vīnogas 2005. gadā. Ievērojamā laika distance apliecina – gan autors, gan lasītāji ir mainījušies, abus krājumus šķir jauna lasītāju paaudze un transformējoša dzīves laika nogrieznis.

Mainījusies pasaule un tās izjūta, un apzināti nolemts atsacīties no abu krājumu salīdzinājuma, jaunāko krājumu uzlūkojot kā pašpietiekamu mākslas vienību, nevis debijas krājuma turpinājumu. Šo septiņpadsmit gadu laikā autors nav klusējis noslēgtā radošajā cellē, bet Latvijas literārajā vidē apliecinājis sevi kā atdzejotājs, literāro norišu un tekstuālo procesu klātbūtnē, neatkarīgi no ikdienas darbības jomas citā nozarē un darba sektorā.

Krājums Vaska ezers ir apgāda „Literatūras Kombains” sērijas „Ārpus laika” trešais izdevums, un sērijas nosaukums trāpīgi sasaucas ar autora dzejas raksturu – iekapsulētu poētisko un tematisko vērtību kodolu, un pašpietiekamu tīrradnīgas dzejas balsi. Zīmīgi, ka autora dzeja liek pārlūkot Latvijas mūsdienu dzejas rakstura jēdzienus, jo jēdziens „savdabība” ir piedēvējams teju katrai mākslinieciski vērtīgai kāda dzejnieka vai dzejnieces dzejas kopai, lietojot to atšķirīgā nozīmē. Ikviena daiļrade ir atšķirīga no citām, bet šajā gadījumā atšķirīgums izceļams citā kontekstā.

Mūsdienu 21. gadsimta realitāte, neaptveramā kara nežēlīgie notikumi, Latvijas iekšpolitiskās un ārpolitiskās pasaules saasinājumi tieši atsaucas arī uz radošo telpu un mākslas, dzejas uztveri – subjektīvā pieredzē literatūrā arvien biežāk tiek meklēts patvērums, mierinājums un piepildījums, ko nesniedz ikdienas dzīve.

Kristapa Vecgrāvja dzejā pastāv šī meklētā cita realitāte, kas ir veldze pasaules procesu un aktuālo dzejas tendenču nogurdinātajiem un jauna teksta matērija paaudzei, kura tikai ar šo krājumu iepazīst autoru. Autora dzejas poētiku raksturo blīva metafiziska tēlainība, jutekliskuma koncepta daudzslāņainība un teksta noslēpums – spēja lasītāju aizraut, ieinteresēt un itin bieži arī suģestēt.

Krājuma epigrāfā „por Kristaps Vecgrāvis” rakstītā kriptogramma paliek noslēpums mazāk erudītajiem lasītājiem, taču apliecina autoram nozīmīgu kultūrdzīļu motīvu un metateksta klātbūtni. Aiz redzamajiem vārdiem mīt cita realitāte un dziļuma aura, arī interpretējot krājuma titultēlu – vaska ezeru – sasaistē ar dzejoļos ietverto, lasītāju vedina domāt par duālo un mitoloģisko. Vaska ezers kā sastindzis un reizē dzīvs. Vasks, kas sargā no nelaimes, kūst saulē un izstaro gaismu: „Es esmu baltā vaskā uzlādēts ezers, / Kas laižas uz tavas vienatnības saukām” (33. lpp.). Latviešu teikās nosaucot lidojošā ezera vārdu, tas nolaižas uz zemes, minētā fragmenta dzejolī šī viena saucēja spēj piesaistīt un pieradināt noslēpumaino ezeru.

Dziļuma aspekts ir autora poētikai raksturīga izsmalcināta un pilnmiesīga valodas izjūta, valodas grodums, spēja izteikt nojautas, sirreālus sapņus, jutekliskus pārdzīvojumus. Dzejoļos gan mīt arī tādas abstrakcijas un impresijas, kas šķiet izteikti subjektīvas un, iespējams, izprotamas vien pašam autoram (“Grodā sapnī, / kas nav paša justs un sapņots (..) (28. lpp).), bet kopumā krājumā poētiskā teksta loģikas un dzejoļu noskaņas pavedieni nepārtrūkst un aizved līdz lasījuma gandarījumam.

Brīvi radīta ir romantiskā pasaules izjūta, kas atklājas, piemēram, zvaigžņu tēlainības motīvos, dabas skaistuma poētikā un panteiskajā varenībā: „dzinumu zvaigžņotais raksts/ pāri pavasara nogāzei” (21. lpp.), „Zvaigznes klusē / Kā izgaismoti ikri” (31. lpp), „Vai neturi kādu naža galiņu zvaigžņu gaismas?” (37. lpp), „Mana piere savīst tavās rokās / Zilā vakara Dievs.” (38.lpp). Jutekliskums autora dzejā pastāv arī kā dabas pilnības izteicējs, tā piemēram, dzejolī „piepildīts klusums”: „Ir klāt neaprakstāmās augusta naktis: / zemes dzelmē zvaigznes nirst slaikā lēcienā, / Dzīvības siltās mīklas kavējas liepās trausli vizot.” (58. lpp.). Iezīmīgi, ka no divām – 2011. un 2015. gada – redakcijām ar laika noilgumu jaunākajā tekstā kā pārlaicīga vērtība saglabāts dabas piepildītības tvērums, kamēr cilvēcisko jūtu klātbūtne ir pārejoša.

Cilvēka just spēja šajā dzejā ir augsti attīstītas maņas un noģiedas, būšana dabas daļai: „Es dzirdēju vējā lauzto ziedu sulu / Un pieneņpūku zemē krišanas balsis / Ogu gatavošanos es dzirdēju bulā” (27. lpp.), māka un spēja uztvert trauslo un metafizisko, vienlaikus izcelt juteklisko elementu kā vērtību.

Četru daļu krājumā nozīmīga daļa ir personīgas pieredzes un jūtu evolūcijas, zaudējuma un iekšēju pārdzīvojumu stāstam: „Un neticu vairs ne savām ne tavām debesīm”, „Un katrā logā pa ēnai no eņģeļa kāda / Un nepanesama nasta paša āda. (..)” (25. lpp.). Pieredzes skaudrumu nomaina jauna dzīve, piedzīvots jauns „aizpavasaris”, idilles un iekšēja piepildījuma fragmenti: „Skatos gurds uz tevi – / Skropstās palsumu / Pārskalo rīta zilgme. // Esam / viens / ar / otru. // Pilni.” (73. lpp.)

Atmiņu bezgalības skaistums ieguldīts personisku veltījumu dzejoļos, piemēram, „aizviņnakt” veltījumā vecaimātei. Dzejolis apliecina tuvu attiecību, dzimtas saišu nezūdamību, mīlestības nemainību arī ārpus šīs pasaules robežas, kuru autors apraksta lineāra laika mērogā, visbeidzot ieslēdzot pārmūžīgā simbolā: „Viņa ir aizkāpusi tālāk. / Tālāk par šo ar mani piemigušo stāvu. / Tālāk par manu pirmo bērnudārza dienu. / Par pirmo skolas dienu. Mīlestību. / Pirmajiem hobijiem, skūpstiem, smēķiem, alu. / Tālāk par pirmo dzejoli. / Par Kultūras akadēmijas vārtiem. / Par sievieti, ko mīlēju. / Par kāzu šampanieti / Un mana bērna raudām. / Viņas dzīve kā rozes zvans / Manā sapnī skan.” (39. lpp.).

Īpaši uzsverama šķiet arī autora attieksme pret sievieti kopumā, ne tikai kā pret mīļoto, bet arī apliecinot cieņu kultūrsociālajai realitātei dzejolī „lauku sievietei”, kurā sieviete „uz nodeldētajiem kamiešiem / nes ikdienas pārpilnus rupjauduma maisus / mēnessmaga ūdens nēšus / noplukušus bērnus / jūkošas mājas / brūkošas pilsētas / irstošu valsti” un vienlaikus „viņa ir svece kas nopūsta turpina degt” (20. lpp.). Dzejolis ir mazāk iederīgs kopējā krājuma kompozīcijā un sociāli reālistisks, taču personiski uzrunājošs – domājams, ne tikai apskata autorei.

Citādi mīlestības dzejoļi turpina runāt par mirkļu mūžības skaistumu, piedzīvotā nepārejamību, īsās formas dzejolis „atmiņas spēks” uzbur sentimentāli skaistu, nenodziestošo ainu un sajūtu: „kamēr es nenokāpšu alkšņu gravā / un neredzēšu savām acīm // tur turpinās ziedēt / mūsu skūpstu jūlijs // muļķīt” (51. lpp.), savukārt prozaiskā miniatūra „atmiņa” fragmentē vienu dienu bērnības, fiksējot tēlus, priekšmetus, vietas un sajūtas, dzīve ir acumirklis un bērnības laiks mūsos ir mūžīgs.

Formu daudzveidībā autors virtuozi pāriet no klasisku atskaņu dzejas, sonetu interpretiem līdz īsrindēm, baltām vārsmām un apjomīgiem dzejprozas tekstiem, variējot arī rakstības stilus. Leksiskā piesātinātība un oriģinalitāte (senvārdu, apvidvārdu, poētismu, neoloģismu blīvs izmantojums) šajā dzejā varētu būt lasījuma uztveres šķērslis nenobriedušam dzejas lasītājam vai skrejošam ātrlasītājam, bet pieredzējušam intelektuālu, estētisku un juteklisku iespaidu meklētājam dāvās katarses balvu. Tāpat arī estētiskie elementi un impresionistiski intensīva tēlainība („Un vakars nogatavojas zils kā gleznās ar plūmju kokiem” (62. lpp.)) apliecina Kristapu Vecgrāvi kā gudras un smalkas dzejas radītāju, kurš nav intelektuāla aprēķina vadīts vārdu virknētājs, bet patiess virtuozs, un spēj apliecināt neticības, dzīves un garlaicīgas dzejas gurušajiem, ka „Dievs ir mīlestība” un Dievs ir dzeja.

 

Agija Ābiķe-Kondrāte