Maija Laugale

 

– studente. Ar prozu debitēja konkursā „Tukuma prozas fermentācija 2021” un ieguva Autoru balvu. Stāsts „Barons” prozas konkursā-lasījumos „Tukuma prozas fermentācija 2022” žūrijas vērtējumā ieguva 3. vietu.

 

Barons

 

Šokējoši! Parasts latviešu bāleliņš tiek kronēts par Sakāmvārdu Baronu un parauj līdzi tūkstošus, pateicoties populārajai video platformai Tūdaliņš. Šeit lasiet par viņa ceļu līdz karaliskā titula iemantošanai.

 

– Dritvai olīt, mūsu puika ir ziņās, redzēji?

– Ko ta’ viņš atkal sastrādājis, tas mūsu jokusvētelis…

Pirms diviem mēnešiem kādā nomaļā Latvijas pilsētiņā.

Pēc mēnešiem ilgas meklēšanas, intervijām, tūkstoš atraidījumiem un neatbildētiem e-pastiem, kāds vēl pavisam nenobriedis, bet ar lielu gribasspēku apveltīts jauneklis beidzot tiek pieņemts darbā. Viens no galvenajiem viņa darba pienākumiem ir ļoti atbildīgs - ielaist cilvēkus ēkā, tāda kā durvju uzpasēšana un cilvēku sveicināšana. Tā arī viņš tiek nolikts savā postenī pie ārdurvīm.

– Labdien! – jaunais darbinieks žirgti uzsauc.

– Labdien! – Gara auguma vīrs ar telefonu pie auss aizslīd tālāk pa gaiteni.

Dažas minūtes vēlāk.

– Sveicināti!

– Labdien! – pusmūža sieviete garlaikoti attrauc.

Vēl pēc dažām minūtēm.

– Sveiki! – Atbilde ir rokas mājiens un rādītājpirksts, pavicināts uz bezvadu austiņu pusi.

Pēc pusstundas.

– Labdien! Jauku dien… , – steidzīgs cilvēks aizmetas garām, fokusējoties uz savu galamērķi, – …u!

Pēc desmit minūtēm, šoreiz berot kā pupas: – Labdienbrīnišķīgudienujums!

Puiša platais smaids satumst pēc nevērīgi pasviesta skatiena viņa virzienā. Vai viņš, sākot šeit strādāt, ir pārvērties par viegli pelēko betona sienu, ko stutē? Visu vasaru pavadīt imitējot padomju laika ēku - nē, to gan viņš nevēlas. Tā jau viņš sarūgs kā vectēvs savā pirmspensijas darbā. Mēģināsim vēlreiz. Hmm… Vai tik nesāka līt ārā?

– Sveiki! Kaut drīz atkal spīdētu… - steidzīga māmiņa ar meitu jau ir gabalā – ... saule.

Re, nāk vēl kāds. Vēlreiz.

– Labdien! Līst kā ar spaiņiem, vai ne?

– Tā jau tas ir, jā… – Vecītis viegli uzsmaida un notrauc lietus lāses no izvagotās pieres.

Eu! Atsaucība? Pagaidi, es zinu vēl dažus teicienus… 

– Labdien! Pēc lietus atkal saule..

– Jā, labdien!

– … spīd.

Ah, nu labi. Vismaz piekrita.

– Labdien! Ne ik dienas lietus līst, ne ik dienas…. saule…mākoņos… slīkst? – Bļāviens, kā bija tas teiciens? Puisis meklē atbildi sienās, bet no grāvja laikam neizdosies izlīst. Beidzot sadūšojas acu kontaktam, gatavs caururbjošam, vērtējošam skatienam, kādu mēdza raidīt latviešu valodas skolotāja Mežakļava viņa virzienā.

– Sveiki! Paldies! – Un meitene, gumpīšiem čīkstot, paskrien garām.

Paldies? Paldies, ka nesāki klaji smieties par manām dzejas prasmēm. Izskatās, ka nemaz nepamanīja manu remiksu. Tātad labi pārveidoju? Zinu, kas jādara. Jāpajautā vecmāmiņai, kā tad pareizi bija tas sakāmvārds, un vēl daži citi. 

Šorīt puisis ir lieliskā noskaņojumā. Viņam ir jauna lasāmviela. Papīrs viegli kutina pirkstgalus, reizē nomierinot un kārdinot ar informāciju, ko slēpj viegli apburzītās lapas.

– Cūka kasās, zirņos ies!

Pusmūža sieviete aizdomīgi paskatās un atmet ar roku. Pagaidi, pamēģināšu citu lappusi. 

– Kāda bite, tāds medus. – Viņš laipni uzsmaida meitenei ar agresīvi zaļu somiņu.

– Sveiki!

Pēc viņas kādu laiku neviens nenāk. Jauneklis šķirsta jauniedoto grāmatiņu, pilnu ar frāzēm, ko līdz galam nevar atšķetināt. Varbūt jāpameklē kas loģiskāks.

– Kas grib tīru ūdeni, tam arī jāmeklē tīrs dzeramais trauks. – Nu re, te uzreiz viss skaidrs. Tīrs ūdens - tīrs trauks. Tātad jāmeklē likumsakarības, hmm…

– Nē, paldies, nesen padzēros. Man tikai uz pierakstu!

Pagaidi…

– Ūdens spīdošs, bet kalns slīdošs, – puisis zinoši māj ar galvu, laimīgs, ka izgājis no situācijas un atradis vēl vienu sakāmvārdu par ūdeni.

– Ā, nu jā, – mulss smaids un izvairīgs acu kontakts.

Šis pat ir diezgan jautri. Jaunietim amats rokā, un vasara jau sāk izskatīties diezgan feina. Moška pat kaut ko iemācīšos un varēšu paspīdēt nākamajā mācību gadā!

Līdz pienāk diena, kad grāmata ir kā akacī iekritusi. Līdz ar to oma arī kaut kur pagrimusi.

– Labdien! 

– Labdien!

Nopūta.

– Sveicināti! Laime tur, kur grāmata mīt… – puisis gurdeni nosaka, cenšoties iztēloties zaļos vākus, kas bija viņa uzticamais laika kavēklis.

– Pareizi. – Un skolotāja Mežakļava pavicina savu šīs nedēļas lasāmvielu.

– Pareizi?

– Kā redzi. Kas zināt negrib, gudrs netiek. Līdz septembrim! – Un dāma spriganā solī aizsteidzas savās darīšanās.

Jauneklis iztaisno muguru. Vai tas tiešām notika? Vai viņa tikko akceptēja manu pašdarinājumu? Līdz grāmata uzradīsies, viņš ņems grožus savās rokās.

– Labrīt! Laimīgs tas, kam zelta lakatiņš kabatā!

Šaurs smaids, lēni galvas mājieni. Izdevās.

– Laba diena! Kas nestrādā, tam ledusskapis tukšs. – Garāmejošais bērns rausta mātes mēteļa apakšu un prasa, vai var nopirkt biezpiena sieriņu.

– Koks nekrīt, kamēr pilns ar dzīvību!

– Strādīgs kā mājsaimniece.

– No mazas dzirksteles var vesela pils nodegt.

Atbildēs tikai ‘jā’ un ‘sveiki’. Paldies par uzmanību. Vai tā visi skolotāji jūtas? 

– Dzīve ir laba, ja prāts ir kur kārts.

– Mūžu dzīvo, mūžu elpo.

Tiešām? Pat nekas no mīlīgā pāra gados?

– Netīras rokas var nomazgāt, bet melnu humoru - ne.

– Kur akmeni liek, tur tas sēdēs līdz mūža galam.

– Ar pliku roku bites neķer.

– Strādāt ir sudrabs, bet gulēt ir zelts.

Vārti bija vaļā un savārstījumu straume vairs nebija apturama. Izrādās, ne visi kursēja puisim garām neieklausoties. Pieraduši dzirdēt „lai jums jauka diena” un “patīkamu nedēļas nogali”, apmeklētāji automātiski atmeta „paldies”, bet aizejot ap stūri, sāka apdomāt, ko patiesībā dzirdējuši. Un neordinārie salikumi, atstājuši pēdas atmiņā, bija aizstaigājuši pie jauniem klausītājiem – no auss ausī, no mutes mutē.

Kas jaunajam darbiniekam sākās kā sevis izklaidēšana, pamazām pulcēja interesentus. Vairāki pilsētiņas iedzīvotāji viņa darbavietā iegriezās sākumā, lai tikai redzētu šo puisi no nostāstiem, bet vēlāk lai saņemtu vienu no šiem unikālajiem teicieniem. Uz pilsētiņas sienām sāka parādīties grafiti ar puiša labākajām pērlēm, tika apgleznota vietējā keramika, cilvēki uz ielas aizvien biežāk apmainījās ar savādiem teicieniem, jo novēlēt tikai jauku dienu vairs nebija trendīgi. Un, protams, vēl svarīgāk bija uzzināt pēdējos modes kliedzienus.

– Tas ir jaunākais no Barona, biji jau dzirdējis? – un, – Hei, tas jau izklausījās pēc Barona, centies atkārtot? 

Šādas runas varēja dzirdēt, ja pa laikam izņēma austiņas no ausīm. Bet pats jauneklis, kā ierasts, katru dienu bija savā postenī, noteikti ne vairs kā pelēka siena, un viņa ietekme tikai (r)auga plašumā.

– Vai neesi domājis ielikt video Tūdaliņā? Ar saviem teicieniem darbā? Būtu bomba…

– Domā, ka es drīkstu filmēt citus bez atļaujas? – puisis atbild pavisam tramīgi, nevēloties riskēt ar darbu, ko jau iemīlējis.

– Filmē sevi, tavs smaids lauž sirdis!

– Kas nemēģina, tas nedzer limonādi…