Elīna Līce

Šeit, virs zemes

 

Bērns pieglauž vaidziņu pie krūts, cenšas ierušināties dziļāk azotē un jūtu: maigumā ir bezgalība. Nekur citur tās nav.

 

*  *  *

Sievietēm mēdz būt dažādi stāvokļi. Garastāvoklis to vidū ir tīrais štrunts.

Visuzskatāmākais droši vien – viņa vienkārši ir stāvoklī…

Bet, vai jūs zinājāt, ka ir arī kas tāds kā „esmu runājamā stāvoklī”, kas nozīmē, ka bērni nolikti pie miera, dienas darbi padarīti un tu vēl spēj paplest muti telefona virzienā?

 

Vai godi?

Senos laikos bērna atšķiršana no krūts tikusi svinēta.

Tad nu beidzamie īpašās tuvības mirkļi, cieša nosiešanās, lai piens vairs nevar riesties, un cūkpupu vārīšana. Paaudžu pieredzes atkārtošana tai visā ir.

 

Pēc bērniņa piedzimšanas

Pamatizjūta kā vieglā reibonī – visa varēšanas, prieka un viegluma – it kā es būtu ziedošā ābelē, tāda ir tā izjūta. Liekas, vēl mazliet un eksplodēšu – no pārpilnības sevī, sevis kā sievietes atrašanas, vienkopus sariešanās. Tajā ir kaut kāds pirmatnīgums un reizē taurenīgums.

Gribas dejot, gribas ziedus; gribas savu bērniņu vēl vairāk mīlēt, it kā tas vispār būtu iespējams!

Katru bērnu tomēr mīl atšķirīgi. Otro jau daudz apzinātāk un bezbailīgāk.

Un mazais daudz smaida – vajag tikai viņam labus vārdus teikt, papaijāt. Vai arī tāpat, pusmiegā pie krūts.

 

*  *  *

 

Mums mājās parādījies vēl viens Jēkabiņš – lielais, baltais rotaļu lācis tiek staipīts apkārt, ģērbts kombinezonā, vannots (laimīgā kārtā bez ūdens), atpamperots un pat barots. Pie krūts, kā jau pienākas.

Jo tas nu esot Janča Jēkabs.

Redzēs nu, cik ilgi tās pacietības pietiks – .

 

P.S. Nupat atskanēja paziņojums, ka jābarojot tomēr man, viņš nevarot – esot taču vīrietis...!

 

Laukos

No ligzdas bija izkritis stārķēns, atsities pret akas malu, pēc nāves nosaukts par Švammi un turpat, piemājas dārzā, apglabāts. Jancis, mani ieraudzījis, skrēja pretī tik dzīvīgs un nevaldāms, kā bija jau aizmirsies. Nedēļu ilga neredzēšanās, un bērns jau šķiet citādāks!

Šodien, rotājot Jēkabiņa dzimšanas dienas kūku ar zirņu un jasmīnziediem, liekot zemenītes ciparā viens, sev vaicāju: kādēļ tas ir tik svarīgi? Kādēļ tieši šos ziedus, kādēļ tieši šīs ogas tik ļoti vajag?

Un atbilde pienāca uzreiz – tādēļ, ka tas pieder pie dzīves tik pat ļoti kā viss pārējais, pēc kā esmu ilgojusies.

 

Diedziņā

Puika, dodoties palīdzēt kaimiņienei kraut malku, nesapratās ar mazu, rējīgu šuneli, kādi jau tie laukos mēdz būt.

Šis, kaut arī piesiets, palēcās un ķēra bērnam pie acs.

„Cik trauslā diedziņā viss karājas” iezvanījās atkal.

Šunelim tas beidzās ar ieslodzījumu istabā, Jancim – pirātisku pampumu un atziņu, ka vīrieti rotā rētas. Sevišķi, ja to dēļ neraud.

Māmiņai, ak, māmiņai ķermenī atmodās kādu laiku neizjustā izjūta – bailes. No visa nepasargāsi!

Bet nākamajā rītā pie notekcaurules, iepretim virtuves logam, rudenīgajā lietū bija uzradies dzeltens balons.

Izrādās, kaimiņienes palīgs atnesis.

 

 

Veriņas tante pārceļas uz jaunu dzīvesvietu. Ciemojamies pēdējo reizi

Ko nozīmē svētības došana, saprotu, kad atvadāmies. Kad pagriežoties atpakaļ, vēl redzu svētīšanas kustību pār sevi un savu bērnu mugurām. Man liekas, tā turpināsies, lai cik tālu un ilgi mēs ietu.

 

Recepte

Saki vienu reizi, trešo, piekto... bērni nedzird. Mantas kā mētājušās, tā mētājas. Bet, kad uzlieku modinātāju, sāk tekalēt kā skudriņas. Ak, prieks, ak, līksme! Kārtība ieviešas brīnumātri. Citādi ik vakara multene vai vēl kāds prieks secen. Lūk – nekāda runāšana, pārliecināšana vai rāšanās. Vislabākā svira – bezkaislīgs modinātājs.

 

Dārziņā

Ziemassvētkos un citu svētku pasākumos, sēžot skatītājos, vecākiem nākas izcīnīt milzu cīņu – cīņu ar aizkustinājuma asarām. Dažs tētis neiztur, daža mamma iztur. Jāvaldās jau tad, kad ieraugi savu bērnu iztipinām uz skatuves vai deju plača.

Tā ja. Sevišķi, ja pats esi gājis tieši šajā dārziņā, dziedājis šo dziesmiņu un lūrējis pār plecu, cenšoties ieraudzīt māmiņas seju. Sameklēt to starp pārējām.

 

Runā Jancis (pirmskola)

*

Vērīgi ieskatījies man sejā, vaicā:

„Mīlestība raud?”

 

Loģiski

 

Sēžam pie galda, runājam par ķirzakām, čūskām un mušām. No kā kurš pārtiek. Tās beidzamās rāpo pa galdu, ēd un (atvainojos!) kakā. Vecmāmiņa secina: „Nu i galda kultūra!”

Jancis: „Mušas kakā kultūrā!”

 

Smalkais stils

Nu jau būs iemācījies, ka par pilnīgām sievietēm nedrīkst teikt „resna”. Sieviete taču vienmēr vēlas būt skaista...

Bet šovakar, vannojoties, atskanēja paziņojums:

„Bērni bieži ir trekni! Jā, bet es tāds neesmu...”

 

*

Runājām par nāvi. Par cilvēkiem, viņu dzīves laiku. Bērēm. Apsolīju, ka aizvedīšu uz tuvējo kapsētu.

Nākamajā dienā tur bijām. Bērna pirmās izjūtas: „Mammīt, man ir bail!” Bet drīz viņš no turienes vairs negribēja doties prom.

Vakarā, rotaļājoties ar mašīnītēm, nāves scenārijs tika izspēlēts šādi:

„Reku, mašīna! Redzi, kādas acis? – viņai galvā nekā nav! Viņa brauc un ēd baciļus. Reku, divām pielaida plaušu karsoni! Tās guļ nomirušas. Es tās apraku ar karotīti...”

Un vēl pēc pāris stundām kāds nelabvēlību izpelnījies cilvēks tika nosaukts par „plaušu karsoni”.

 

*

Atbraukusi draudzene. Runājam par puišiem un iepazīšanos.

Kādu brīdi paklausījies, saka: „Es varu tos sliktos puišus ar savu smago roku sasist!

Es varu nosist PAT ODU!”

 

*

Ejam gar topošo „Admirāļu ostu”, tā saucamajiem ekskluzīvajiem apartamentiem.

Piecgadīgais Jancis: „Pēc kā te smird? Ā, pēc būvatļaujām!”

 

 

Metamorfozes

Jancis: „Zini ko, iedod man to nešķīstošo C vitamīnu!” (Askorbīnskābi ar cukuru lielajās, baltajās ripās.)

Pēc brīža: „Iedod to nešķīsto!”

Vēl pēc brīža: „Iedod man to nešķīsteni!!!”

 

*

Bērni spēlē pirātos, haizivīs un vilkos, kas iepriekšminētos ēd.

Jancis: „Tu apēdi pirātu?”

Jēkabs: „Jā.”

Jancis: „Tev rūc vēders?”

Jēkabs: „Jā.”

Jancis: „Tas nav labi, tas nav veselīgi.”

 

Pēc brīža atskan Janča secinājums: „Tātad pirāti nav veselīgi!”

 

*

Braucam no jaunā bērnudārza, kur pagājusi otrā diena.

Es: „Nu, Janci, kā tev šodien gāja? Patika dārziņā?”

Jancis: „Jā, tikai manā vietā jau bija ieperinājusies viena meitene...”

 

*

Skaidro brālim: „Skelets nevar nomirt. Skelets ir jau beigts cilvēks – tikai pastāvējis...”

 

 

Runā Jēkabs (pirmskola)

*

Kaitinot brāli lielās, rādīdams trīs pirkstiņus: „Man jau trīs!”

Jancis (pikti): „Jā, es zinu, ka tev trīs gadi. Man seši! Bet mammai vispār – trīsdesmit... vai sešdesmit”.

Es, šīs aritmētikas pārsteigta, klusēju.

Nu jā, kam liela, kam maza starpība.

 

*

Jēkabs: „Redzi, kāds man zilums!”

Es: „Jā, redzu...” Mierinot: „Tāds maziņš – tev piestāv.”

Vakarā, izlīdis no vannas, apķeras apkārt: „Mammu, tu man piestāvi! Tu esi mans zilums!”

 

*

Puikas leksikonā ieviesušies jauni dzīvnieki – „indīgā cūka” un „sikskāmis”. Dabā un attēlu grāmatās gan tie sastopami tikai kā čūskas un sikspārņi...

 

 

Laukos

 

Iepazīstas ar siena grābšanu. Drusku pagrābā, un tad atskan sajūsmas kliedziens: „Mammu, es šodien ieraudzīju savu PIRMO VISMĪĻĀKO vardīti!”

 

*

Dzīvojamies pa gultu. Jēkabs atkal grib būt par kāpuru un apdzīvot Lielo Kāpostu. Man arī esot jābūt kāpuram. Izskaidroju, ka tas vispār ir... parazīts.

Aiziet uz otru gultas malu, rāpjas klāt un saka: „Es graužos, graužos, ē – re, kur mana mamma! Es esmu mazais parazīts, tu esi...”

Es: „Lielais parazīts?”

Jēkabs: „Nē, parazīta mamma!”

Te „piepeld” klāt Jancis un čiepstīgā balstiņā saka: „Es arī gribu būt parazīts!”

 

*

Vecmāmiņai:

„Saule ir spoža. Var izkausēt pavisam. Un tavus vecos kauliņus arī.”

Pārrunas. Kāpēc brālis slepus līdis pie šokolādes

 

Jēkabs (skolotāja tonī): „Ko tu gribēji?”

Jancis (mēdīgi): „Rīt!”

Jēkabs: „Rīt ir ļoti slikti!”

(Pauze.)

Jēkabs „Tā var aizrīties un viss!”

 

 

Tumšāka ādas krāsa

 

Sannija visu laiku melo. Viņa saka, ka neprecēs Magnusu, jo viņš ir netīrs! Bet īstenībā viņam ir cita šķirne...

 

 

 

*

Dipadu dapadu,

klipatu klapatu,

pilna māja bērnu,

visi taisa ķēmu

lielām, resnām ausīm,

sapinkotu bārdu,

dipadu dapadu,

klipatu klapatu,

šļinkatu šļankatu–

kurš to visu tīrīs?

–Mamma!

 

 

 

Neveselīgs dzīvesveids

 

Desmit desas, desmit desas,

visas manā šķīvītī!

Pieci gurķi, pieci gurķi,

visi tavā bļodiņā!

Desmit purkšķi, desmit purkšķi,

visi manā podiņā!

 

*

Putukrējuma rozīte.

Zem tās paslēpusies

tava dzimšanas dienas torte!

 

 

 

Kafijas birzumiņu dziesma

 

bir-bir-birr

no karotes

uz šķīvīša

no šķīvīša

uz grīdas

pašā tases dziļumā

biezākajā mellumā–

ū, cik daudz

te mūsējo ir!

 

nākam mēs no pupiņām

zaļām pēc tam brūnīgām

ejam cauri ugunij

švirr-švirr-švirr

lai māmiņai ņamm

un arī mundrums ir

 

 

*

Ja nu pienāk tāda diena,

kad Ziemassvētki jau projām

un garšīgās dāvanas apēstas,

ja nu pienāk

tāda ziemas diena,

tad ir jādomā

par pavasara zilajiem,

pavasara baltajiem

zvaniņiem

un to, kā vasarā

ziedēs pļava,

bet pļavai pāri ziedēs

saule un taurenīši,

un pasaule atkal

smaidīs silta un laba.