Kristīne Locika

Impresijas

* * *

Klusums nogrimis tavu acu dzīlēs.
Bezprāta auļos lēkšo sirds
kā mēms zirgs, krēpēm plīvojot,
caur atmiņu staignāju putu vērpetes šķīst.
Kā mēms zirgs, acīm aizvērtām bailēs,
prom no tā, kas apziņā gulst
tik smagi kā akmens piemineklis vārdiem,
kas miruši sirdī dus nemodināmi.
Tik smagi pakavi dun pulsa gaitā,
tik negribēta aust gaisma tālē,
bet klusums dziļi Tavu acu dzīlēs
plaukst neprasīts. Kā bērniņš klēpī plaukst.

* * *

Es jau nē –
ne šajā vietā,
ne šajā dienā!
Nav dzejas gars
mans viesis
šeit.
Bet piedzimt vēlas
sīka lāse sirdī
kā asara,
kas nenorit
nekad.

* * *

manās kabatās nav vairs atmiņu
ko sviest pret ezera virsmu
kas tālu un skanīgi lēkšotu
ūdens apļos atsperoties
nav sapņu kurus izbārstīt
ielu baložiem allaž badīgiem
nav šodienas pat kur noslaucīt
par daudz uzstājīgās vagas no vaiga
tik pašā stūrīti drupača
no sirds kā maize reiz siltas

* * *

Visklusākās taciņas grimst miklā tumsā
zem ābeļu asarām apaļām, ritošām.
Gurst acis, alkaini tāluma tveroties,
pār apvārsni zemāk lai avota slāptu.
Milst dūmakains rīts, bez miega atmodies,
stiepj rokas, lai saullēkta dzīsliņas tvertu.
Rij malkiem gaismu, tā pazūd kā atvarā
sirds tumstošo taciņu žūstošā mezglā.



* * *