Pēc dzejas meistarklasēm Literārajā Akadēmijā (2017.g.),
Alise Mētra turpināja rakstīt, un ir publicējusies avīzēs
Kultūrzīmes un Konteksts, žurnālos Jaunā Gaita,
Domuzīme un I’mperfekt, kā arī portālos
Satori un
Punctum. Šogad plānojas Alises debijas dzejas krājums.
Kad esmu mājās – ilgojos būt ārā, kad esmu ārā – ilgojos
atkal pēc mājām. Kā telefons sāku uzlādēties, kad iekrītu
savā gultā. Reiz pazinu pensijas vecuma sievieti, kurai
nebija mājas. Viņa allaž sev sameklēja, kur dzīvot, bet viņa
nezināja, kura būs kārtējā pārcelšanās diena. Toreiz
runājāmies regulāri un par daudz ko. Tikai to vienu
jautājumu tā arī nesaņēmos viņai pavaicāt.
Alise Mētra
Mājās
* * *
tā bija atbrīvošanas diena
visas gleznas tika atvieglotas no naglām
atbrīvotas no rāmjiem un kopā ar neskaitāmajos puķu podos
iesprostotajiem augiem iznestas kāpņu telpā
novietotas uz trepēm uz palodzes un pret sienām atstutētas
no šī rosīgā trokšņa bija sarosījušies kaimiņi
atrāvušies no saviem televizoriem un iznākuši otrpus dzīvokļu durvīm
nesaprotot kas viņiem tagad ar to visu jādara
kamēr pirmais ņēma vienu puķu podu un pāršķēla pret sienu
atbrīvodams augam jau sen notirpušās kājas
nesa to iekšā dzīvoklī uzreiz pa kreisi uz lielo vannu
aizkorķēja notekcaurumu un sabēra zemi līdz pusei
lai augs kārtīgi var iegrozīties kā tam ērtāk
un gāja atpakaļ uz trepēm pakaļ gleznai
ar gliemezi tieši centrā
ņēma to un nesa iekšā taisni uz viesistabu
norāva televizoru no galdiņa ar visiem vadiem
maigi tur nolika gleznu atstutējot ar muguru pret sienu
tagad viņam bija miers
tagad beidzot viņā iestājās miers
viņš pat negribēja vairs domāt par kaimiņu rosīšanos
viņš atsēdās dīvānā tieši pretī gliemezim
uzlika polsterētās ausis uz savām
dūrē saspieda vada metālisko galu
aizvēra acis dziļi ieelpojot
saprata ka vēl nekad mūžā nav dzirdējis
tādu mūziku
* * *
zālēs ieaugušas gultas amerikāņu kalniņi sarūsējuši tramvaji kokos
iestrēguši velosipēdi nekur neaizbraukuši mašīnu sastrēgumi zālēs
ieauguši gulbis dīķa zālēs ieaudzis pils zāle zālēs ieaugusi ar
kurpi sūnās ieaugušu izplēsīšu to nesīšu mājās nopucēšu ar drāšu
birsti un zālēs sēdēšu gaidīšu tevi nē viņu nē nezinu kurš pirmais
atnāks
* * *
no mana saullēkta līdz manam rietam
ir desmit komats vienpadsmit metri
pušu tuvums šķiet tik sasniedzams
ja tur vidū stāvu rokas izstiepusi
domāju par dzīvokļiem kur gaisma nespēj izskriet cauri
tādi plakani mitekļi kā ieelpa bez izelpas
divi saulrieta logi
un abi translē iekšpagalmu
* * *
agrāk vientuļie varēja sūtīt sev vēstules
tagad vientuļie var ielikt tikšanos ar sevi
un stundu nosēdēt
tukšā zoom zvanā
* * *
šoreiz tumsa aptumšināja acis
ar savu melnzemes krāsu
un atskanēja šķavas
ne manas
bija dzirdama švīkāšanās
tikšķēja laiks starp dziļo un pusdziļo miega fāzi
kamēr istabā izkārtās drēbes kā naktsputni
klusumā elpoja līdz tos sabiedēja
sasistu plaukstu troksnis
tā nebiju es
kamēr ieelpas-izelpas tahometrs
bija nojucis savos rādījumos
es pamodos un vairs nevarēju
hronoloģiski pastāstīt tikko redzēto sižetu
tas bija scenārijs uzrakstīts jau iepriekš
tā nebiju es
* * *
tās vairs nav svešās skumjas
tās ir manējās
kuras trijos naktī pamodināja
un iesprauda sērkociņus acīs
* * *
nekur nav tik labi kā mājās
nekur nav tik droši kā pagrabā
kad tavas mājas kļūst pagrabs
un tava power banka tavā azotē
tu taupi vārdus . .
tu taupi vārdus
lai atstāto māju siltums
neizdziest caur muti
|
