Sergejs Moreino

 

Tam, kurš dodas pret dienu, nav jābaidās no nakts.

Jevgeņijs Golovins

 

UGLIČA – MARRĀKEŠA 21

 

Dzērieni bija daudzmaz OK: melnais bušmils, „austrumvācu” fita-kola, džins no „Penny”, kurš atnesa, nezinu, tāds ne visai džins, kaut arī ne šmiga, toniks stikla pudelītēs, laims: vārdu sakot, viss. Bija šņabis, viena pudele, un vīns, trīs vai četras pudeles, etiķete pie etiķetes, man bija bail ieskatīties tām vaigā, jo vakars tikko sācies. Taču es aizgāju.

Karls teica:

– Mēs braucām cauri tukšiem ciemiem, sestdien vakarā un svētdien no rīta, neviena cilvēka uz ielas, visas durvis ciet, visur kādas lapeles izlīmētas, mašīnas ceļmalās un pagalmos stāv, tad pēkšņi šajā tukšainē kāds puisēns uz stāvriteņa, es nodomāju, vecie un jaunie ir nomiruši un guļ zem šiem te jumtiem savās gultās, uz grīdām, trepēm, vien bērni izdzīvoja un izmanto visu, kas palicis no pieaugušajiem, pieraduši pie smakas, bet varbūt arī visus kaut kur jau aprakuši, līķus čupā un sadedzināja, nevienam nav daļas gar dūmiem, iespējams, ka atraduši atslēgas mašīnām, salējuši benzīnu vienā un vizinās pa nakti.

Tas bija savāds vakars. Katrs runāja kaut ko savu, bet likās, ka mēs visi domājam vienu kopēju domu. Vai otrādi. Katrs domāja ko savu, bet runāja to, kas ieskaņojās kopīgā sarunā, teju kārtis pasjansā, itin kā visiem būtu kāds kopīgs mērķis: ar savām domām aizpildīt kaut kādus lauciņus. Sastingušu rakstu, apstājušās dzīves bildīti. Teorētiski raksts varēja sakustēties, bildīte pazust, dzīve – pavirzīties no vietas.

Televizorā dziedāja Rejs Čārlzs, pēc viņa sejas, kaut arī aiz melnām brillēm puspaslēptas, varēja noprast, ka viņš pats sevi no malas neredz; pilnībā savā balsī iegrimis, viņš mīlējās ar savu mūziku – mūsu acu priekšā.

Tomēr es aizgāju. Lai gan dzērieni bija.

Klāra teica:

– Tas ir kā ērces kodiens, nogalē tikai tos, kuri gatavi mirt, mīklainas ir šīs ērču lietas, neviens nevar vai negrib izskaidrot, kas ar sakostajiem notiek, daži teju jūk prātā un darīt neko nevar, viss sāp, rokas, kājas netur, bet kad viss ir garām, tad būtībā nekas nav garām, viņi atminas un atminas savu kodumu un baidās un baidās, bet ir cilvēki, kurus ik gadu kož un neko, viņi pat savas ērces uz analīzēm nestiepj.

Dzērieni bija pavisam labi – visītis, austrumvācu „vita cola”, grappa no „Penny”, – bet es aizgāju. Milzīgajā plazmas ekrānā Rejs Čārlzs kādā nebeidzamā koncertā. Karls runā krieviski bez akcenta, mani tas besī ārā. Jau ar pirmo frāzi dzirdu, ka viņš nav krievs, un man visu laiku liekas, ka viņš mani apceļ. Es pats spēju tīri runāt svešvalodā tikai ar nepazīstamiem cilvēkiem. Teātri spēlējot. Tad es varu tēlot to, kas neesmu. To, kurš nav es.

Mušiņa teica:

– Ērces ir mazi meža vampīriņi, mēs visi nomirsim, bet viņi izdzīvos, jo viņi mīl, viņi mīl mūs, viņi ir mūsu mīlnieki, kā filmā, sniega karaliene baltos cimdos Tilda Svintone melnā un zeltā guļ uz grāmatām, vai atceraties šo kadru?

Mušiņas acis šķielē, bet kopumā viņa ir tīri OK, tas ir, viss ir savās vietās, gan kājas siltajās zeķēs, gan krūtis zem vilnas kleitas iezīmējas, turklāt viņa ir baigi gudra, tā Mušiņa. Ja vien nebūtu tik ļoti samīlējusies Klārā. Es teicu:

– Mums grib aizliegt riskēt, cilvēka dzīvē riskam nav vietas, necīkstamies ar zobeniem, nejājam ar šķēpiem kaujas zirgos, kara gadījumā mēs arī daudz ko neriskējam, uzreiz kļūstam par lielgabalu gaļu un mums nav no kā izvēlēties, bet risks ir izvēle, mums atliek dūru cīņas, bet tās tik urlām, sist cilvēkam ģīmī, kam tas, speciāliem cilvēkiem, no viņiem pēcāk atlasīs tos, kuri sitīs mūs, vēl biatlonisti, tos trenē skriet un šaut, lai vēlāk viņi slepkavotu pēc pasūtījuma, bet mums drīz nolaupīs pat tiesības vadīt pašu vāģus, aizstājot tos ar bezpilotniekiem.

Mušiņa iekārtojās uz grīdas, uz dīvānspilvena, Klārai starp kājām, pakausi uz nabas, elkoņus uz ceļiem, uz Klāras bikšu maigās brūnās ādas. Lūpas, šķita, kļuva valganas, lūpu krāsa izplūda, seja citpasaulīga, Klāra uzlika delnas Mušiņas vaigiem un acis Klārai arī sagriezās. Ar tādām acīm viņa varētu pirmajam pretimnācējam teikt „Ejam pie manis!” – vai tikpat veiksmīgi „Ej dirst!” vecajam mīlniekam. Uz Klāras smalkajām plaukstām rotaslietu gandrīz nebija – viens gredzens un viena aproce, viņa, it kā starp citu, ar labās, ar aproci dekorētas rokas īkšķi un rādītājpirkstu saspieda Mušiņai nāsis, bet virsū tādam kausiņam uzlika kreiso delnu, gredzenotu, un mēs kā duraki blenzām uz šo te gredzenu, izliekoties, ka lūkojamies Reja Čārlza brillēs, jo skatīties Klāras sejā nebija iespējams, viņas lūpas arī kļuva valgas, varēja just pa gabalu, un arī viņa iegrima sevī, mīlēdamies ar Mušiņas elpu – te atlaižot, te saspiežot tai nāsis. Ar katru reizi Mušiņa iepeldēja arvien dziļāk nirvānā, Klāras acīs arvien stiprāk iekvēlojās citpasaules gaismā, viskijs bija izcils, es aizgāju.

 

Rietumkrustā visus izsēdina no vagoniem, esmu aizvien drusku iereibis un iemeslu īsti nesaprotu, kaut kāds Einsatz, iespējams, ka Polizei, truli staigāju pa platformu šurpu-turpu, satumst, var teikt, ir jau tumšs, bet gaisā vai nu knišļiem, vai nu krītošām skujām – vai nu spārnaina, vai nu adataina, – spieto īpaša ziemas gaisma. Pa kreisi līdzās nobremzē vilciens, apstājas un stāv – arī viņam nav ļauts doties tālāk, lai gan tam vajag uz citu pusi. Nedaudzie pasažieri izklīst kur kurais: kāds pa peronu, kāds pavisam. Sejas zem maskām gluži kā karnevālā kļūst par aizliegto augli, erotiskas enerģijas uzlādētas.

Es skatos iepretim stāvošā vilciena izgaismotajos logos. Piepeši mani burtiski caurdur. Savaņģo pussolī, kā sašaujot lidojumā. Iepretī vagonā pie loga sēž sieviete.

Vakars ir savāds, dzērieni nekas īpašs, lai arī nav šmiga, tikko sācies, bet es aizgāju. Iepretī vagonā sēž sieviete. Viņa ir melnīgsnēja, tumšmate, eiropiete, francūzietes mēdz būt tādas, vēl serbietes vai horvātietes, viņa man atgādina Trinitiju no „Matriksa” – ne aktrisi, bet lomu, Trinitijas tipu. Turklāt viņa ir armijas tērpā.

Droši vien, virsnieks – jeb virsniece, tā gan aktuālāk, gan seksuālāk – virsniece, tik brīvi sēž viņa, lūkojoties sev priekšā, izplatījumā, skatiena līnija paralēla vagonam, paralēla sliedēm, peronam, paralēla man, glīta tumsnēja seja, bezgala rāma, vai nu Trinitija, vai nu serbhorvātiete. Bundesvēra oficieris. Bez maskas.

Zaldātenes tā nesēž. Katrā ziņā vismaz ne NATO. NATO karavīri sēž ar marsiešu ģīmjiem, nezinu, no kā viņus visus tur sen jau potējuši. Bez maskas – cienīgi. Brīva un rāma – mums saka, ka drīz tie iešot, vilcieni, es gribu prom, uzkāpju līdz šķērslīnijai, saprotu, ka no Rietumkrusta nav kurp doties, kāpju lejā un nobraucu vēl divas pieturas.

Uz ielas es atskurbu un mani atkal piemeklē stress. Jo vairāk cilvēkiem brīvības, jo vairāk izšķirošo faktoru viņu dzīvē, jo lielāka nenoteiktība. Atvēzeniski sitošu baiļu vietā nāk dvēseli izsūcošs stress.

M49 traucas pa Hērštrāsi, kara ceļu uz nāves ieleju, mani līdzbiedri šai Haronlaivā visi kā viens pīļu maskās, meitenei pa diagonāli maskas spārniņi ritmiski veras vaļā un ciet, kā akvārija zivs žaunas, es meklēju guglā: „meitene smacē citu meiteni”, nē, nav tas, cenšos lietot guglam saprotamus vārdus, re, „erotiska asfiksija”, briesmīgas bildes, es nomainu valodu, nu vot, mobilais raustās un sāk mani tracināt, kā vasara tracina naktstauriņu, kas uzsēžas uz ekrāna un aizsedz manus burtus, kaut gan viņš varbūt tiešām lasa, gribas nosist gan tauriņu, gan ekrānu, erotiska asfiksija, handsmother, sākumā domāju, ka tās ir hands un mother, „roku māte”, līdzīgi pulka dēlam, tikai ačgārni, tad pieleca, ka hand un smother, seja sīku neglīteni ar zivs profilu žņaudzošai tuklai skaistulei sajūsmas plankumos, zivs lokās zem tās melnā cimda, un arī jūsmo, cik es vispār spēju redzēt šinī mazajā ekrāniņā.

Drīz jāpārsēžas, varbūt laiks noņemt masku, vismaz nolaist, bet tad deguns paliks pliks, man nepatīk, kad deguns pliks rēgojas virs maskas, drīzāk, man nepatīk, kad maska ​​aizsedz tikai muti, tā ir cilvēka nodevība pret viņa paša muti, drīz jāpārsēžas, itin kā cilvēks ar visu savu izskatu komunicētu – es nicinu šo jūsu masku, bet es baidos to neuzlikt, no skandāla baidos, lūk, uzlicis, uz mutes, bet uz deguna ne, uz mutes uzlicis, velns ar to muti. Viena rakstniece, krievu, intervijā paziņoja lepni, ka viņas vecais tēvs esot šturmējis Reihstāgu. Kremli šturmēt trīsdesmit astotajā viņš, sak, nobaidījās, tāpēc četrdesmit piektajā nācās šturmēt Reihstāgu.

Es kāpju ārā pie trijām degvielas stacijām, ShellTotalAral, dzeltens-sarkans-zils, še tev gaismas pils, tad drusku atpakaļ, pie ieskrietuves „Viss par 1 eiro”, vienmēr priecājos, vērojot to pa logu, agrāk domāju, ka ar šādu iestādi var dzīvot mūžīgi, neraizēdamies par naudu, bet Ruka mani izsmēja – tu vari iedomāties, ko tev tur dos par vienu eiro? Kotleti, sacīju es, ar bulku. Es neēdīšu ar tevi tādu kotleti. Neviens tagad tādu kotleti neēdīs, bodīte ciet, izbalējis plakāts ar ēdienkarti uz līmplēves rāda man pieķēzītu kreiso pusi, kas zina, varbūt taipus nav vairs nedz bulkas, nedz kotletes. Vienīgajam logam aiz restēm izsists stikls.

Es negribu noņemt masku, man tajā ir labi, pasaules ēka mīlējas ar manu elpu, uzliek man uz deguna un lūpām savu ziemīgo roku dūnu dūrainī, sniega karaliene svintoņu tilde lido uz Tanžeru, kurā izdzīvos mīlnieki un tikai viņi, pienāk simt trīsdesmit devītais un drāžas, drāžas pa naksnīgo Potsdamas šoseju, plānam mežam cauri, elpot, autobusa logos trūkst gaismas, vampīriem nepatīk gaisma – liekas, ka esmu vecpilsētā vecajos austrumos, paklāji un majolikas, dzeltens, sarkans un zils, elpot, es nelidošu uz Tanžeru, elpot, neviens neizdzīvos, pat mīlniekiem nav izredžu, vien zombiji izmantos visu, kas paliks no mums, nejutīgi pret dūmu smaku, viņi atradīs atslēgas mašīnām, salies benzīnu vienā un vizināsies pa nakti, bezpilotnieki.

 

Visu nākamo dienu un visu vakaru mēs tikai ēdām un dzērām. Man jau sen šķita, ka vienā cilvēkā tik daudz nelien, tomēr ielīda. Tā bija kaut kāda morālā dezintoksikācija, savā ziņā pašapliecinājums, atgūšanas paveids. Tas, ko esi apēdis, vairs netiks atņemts, tevi nespārdīs vēderā un neliks to izvemt. Es ēdu un jutu, ka kļuvu arvien brīvāks un brīvāks. Un mierīgāks. Ar pilnu kuņģi var pavilkt vēl kādu laiku. Vakars pienāca ātri, bet mēs joprojām bijām pie salātiem un pīles pārpalikumiem, priekšā bija zoss, mēle, jēra tefteļi, humuss, falafels, humuss Rukai šoreiz īpaši izdevies, šampanietis, šņabis, alus, sarkanvīns un uzlējumi.

– Tu esi traks, – sacīja Ruka, es neiebildu.

Mana māsa no Krievijas zvanīja uz viberu, prasīja, lai paskatāmies viņas kamerā, mēs skatījāmies, Volgas pilsētu aizputinātie plašumi, kaut kur pie Ribinskas viņa ar draugu meklēja piemiņas akmeni režīma upuriem, iezemietis teica: pa kreisi pansionāts, pa labi zona – vai otrādi, pa kreisi zona, pa labi pansionāts, neapmaldīsities, žogi tak ir dažādi, – Rukai sagribējās uz Krieviju, man arī, bet uz turieni mēs nedrīkstējām, atradiet tur mūsējo, kliedzu es, vienīgais deviņdesmit gadus vecais tankists ebrejs Ugličā, pēdējais, kurš kaut ko spēj pastāstīt par vecvectēvu, viņš droši vien jau miris, brauciet tak šurpu, smējās māsa, brauksim, kliedzu es, uz neilgu laiku, mums rītu vilciens uz Marrākešu.

– Vilciens, – brīnījās māsa, – no Berlīnes?

– Nē, no Ugličas, otrais ceļš, trešā platforma.

Klēpjdatorā dziedāja Stings, sapņojot par lietu, sapņojot par uguni, viņš brauca uz klubu, bet viņi mums atņēma klubus, viņi atņēma pat bārus, tās dūmakainās vietas ar dzeltenas gaismas rozēm, kur pie krūzes alus un glāzes šņabja var klausīties vienkāršus vārdus, vienkāršas mūzikas pavadītos, kas pasauli pēkšņi pavērš tādā rakursā, kurā tu nekad neesi redzējis nedz šo pasauli, nedz ko citu, un pēc tam atgriež to atpakaļ, viņi pieņēma tik daudz likumu, ka neiespējams dzīvot, austrumos gaiss smaržo savādāk, – teica Ruka, – vīruss nogriež austrumus no rietumiem, – teicu es.

– Iesim, – teica Ruka, – iesim, ir jālaiž uguns lietus.

Tikmēr es paspēju saģērbties, Ruka saģērbjas trīsdesmit sekunžu laikā, kā armijā, mūsu uguņošanas krājums ir niecīgs, desmit „drakoni” un pieci vidēji „vulkāni”, kontrabanda no Ščecinas, lielveikala stāvvietā mūsu šāvieni biedē promenējošo grupu, bet pašus mūs neiespaido.

Kad čūsku karalis Khathanams apceļoja savu valsti, viņa padotie uzrīkoja svinības ar raķetēm no bambusa gabaliem, pušķotiem ar krāspapīru un pildītiem ar šaujampulveri, raķetes krita uz čūsku plakano zemi, un no tām veidojās kalni, dīķi un alas, mēs negribam alas un dīķus, mēs gribam dzeltenus jumtus, sarkanas sienas un zilas ietves, mēs griežamies mājup un tūdaļ sākas reāla apšaude. No visām pusēm ceļas un krīt džinu pilis un šaitānu rati, dārzi uzzied tuksneša smiltīs, mēs kliedzam, Ruka kliedz aiz sajūsmas, atvainojas par savu kliegšanu un atkal kliedz, kliedz, kliedz.

Kad pārnācām mājās, tur bija Stings un kopā ar viņu piemīlīgs arābs mūžīgā cilpā, šeit arābu mēle skan amizanti, te tak nav Neiķelne, each of her veils, a secret promise, katrā no viņas plīvuriem ir slepens solījums, austrumu mūzika ir tā, pie kuras var dejot vēderdeju, neatceros, kurš to teica, lai tu esi tā, kas to teica, es atkal ēdu un dzeru, sociālā protesta labad: no sociālā procesa – no vergu un kalpu kopīgas maltītes līdz pat augstākās sabiedrības galda ceremonijām – azaids pārtapis par privātu baudu, tāpēc rijam un dzeram vienā laidā vienā rīklē, par cūkām nepalikdami tik tādēļ, ka stress mūs mobilizē, stāvstāju uzspiežot, bet mani jau neviens nekur nevar mobilizēt, te vannas istaba, neuzliek uz šeit, – saka Ruka, – tu man nodarīji šauri; es tiku līdz gultai, pakritu un aizmigu un gulēju, kamēr nepamodos no jauna vakara tumsas un zuduma sajūtas…

– Vilciens aizgāja, – kratīja man plecu Ruka, – aizgāja vilciens!

Neizturamas skumjas, šausmīga vainas sajūta krita pār mani kā balts plīvurs, kā ziemas adatainā gaisma, debesu lavas straumes pār Berlīni, aizsalušās Volgas aukstā liesma, tas aizgāja no Ugličas perona, pēdējais vilciens uz Marrākešu, nu ir prom, lai gan vakars tikko sācies, Ugliča–Marakeša, vienvirziena vilciens un atpakaļ vairs nenāks.