Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023
„Tukuma prozas fermentācijas 2022” konkursā bija iesniegti 18 darbi. Piedāvājam žūrijas piecus visaugstāk novērtētos stāstus. Žūrijā bija literatūrzinātnieces un kritiķes Bārbala Simsone un Jūlija Dibovska, kā arī rakstnieks un publicists Osvalds Zebris.
Guna Roze
– rakstniece un publiciste, trīs grāmatu autore, sagatavošanā – divas. Stāsts ieguva žūrijas atzinību prozas konkursā-lasījumos „Tukuma prozas fermentācija”
Liedaga bolero
Jūra tepat aiz kāpas gulšņā rēna, kā sieviete pēc baudas. Ne kustības, tikai pa retai un saldai izelpai.
– Izslēdz radio!
– Sākas.
– Lūdzu, izslēdz!
– Jo?
– Man riebjas šī dziesma, it kā tu nezinātu! Tā pat nav dziesma, tas ir netalantīgs skaņu izstrādājums.
– Tad ņem un izslēdz!
– Tu stāvi blakus. Vienkārši pastiep roku un nospied pogu. ... Izslēdz to debilo radio, ka tev saka!
– Ko izslēgt? Tavuprāt netalantīgo dziesmu?
Viņš pastiepj roku, tā apstājas tieši virs radioaparāta uz virtuves palodzes. – Vai debilo radiostaciju, jo atskaņo izstrādājumu, kas riebjas Nacionālās operas orķestra mūziķei?
– Kasīties atbraucām?
– Man neniez, pati nomaini partitūru. Vai izej ārā, ja ir tā, ka jāvemj. Ļauj citiem klausīties.
Viņš pagriež radio skaļāk un dzied līdzi:
– Vai tas ir tas, ko gaidi, vai vecais labais flirts?
– Ieņirdz, ja?
– Tu vēl te?
Kā akordi starp tēmu maiņām aizcērtas ārdurvis un atsprāgst virtuves logs, bet ne brāzma neierāpjas pār palodzi, – jūra aizvien ir nekustīga kā zem vāka. Viņa dodas uz liedagu.
Viņi tā gribēja, – mazu namiņu vienmuļā vietā pie jūras. Kaut vai senu tīklu būdu, lai tikai ārdurvis būtu uz jūras pusi , – lai ienāc it kā no jūras un aizej it kā uz jūru. Un lai uz jūru ir tās telpas logs, kur paši un ciemiņi pavadīs visvairāk laika. Nu viņiem beidzot ir – zvejnieku mājele ar aizlaistu pagalmu, maziem divviru logiem, kas pa vecai modei veras uz āru, un vecs radio mantojumā.
Viņa kustas savā ierastajā a tempo [1] ; nejoņo kā dramatiskās filmās un nepinas kā sapnī. Vienkārši iet uz jūru. Prom no kašķa. Izstaigātos un aizmirstu, ja vien mūzikas izstrādājums nemītu uz papēžiem:
– Draugi pārmetīs mums cinisku noti
Un teiks, ka lietas kārto citādāk.Āāāāāāā!!! Viņa metas atpakaļ. Garie tilla svārki pinas kāpkvieša stiebros kā B kategorijas traģikomēdijās. No ārpuses aizcērt logu, stikli nošķind kā orķestra šķīvji, bet neizbirst – ne tādas vien vētras pārlaiduši. Nav vēl pie durvīm, kad logs atkal gausi atveras. Lai turētos ciet, no iekšpuses jāiekar krampītis,– lai te dzīvotu, vēl daudz kas būs jāapgūst. Viņa ienāk, paķer no galda vīna pudeli un lidina loga virzienā. Pudele apmet vairākus salto un stalti piezemējas smiltīs. Viņš smejas un rauj līdzi šlāgerim:
– Tas bija varen izdevies joks.
– Kretīns! – Viņa triec radio pret grīdu. Zili melnas plastmasas šķembas pajūk uz dēļiem, bet dziesma turpina skanēt, tikai skaļums mainās no pianissimo [2] līdz fortissimo forte [3]:
– Ne es, ne tu, neviens te nav vainīgs,
Kas viegli atnāk, viegli prom iet.Un viņš rēc līdzi kā nepilnīgs.
Atkal aizcērtas ārdurvis, atkal viņa ir prom.
– Bet mēs abi zinām ļoti, ak , ļoti
Ka spēlēt spēles der atklātāk.Āāāāāāā!!! Tā dziesma nekad nebeigsies! Ja vismaz jūra uzvestos kā pienākas, tad ārā neko citu nedzirdētu, bet neviena viļņa, neviena paša putna, – dolce legato [4], kā pēc mūža labākā orgasma. Tikai divas izkaltušas nūjotājas aizgrab gar krastu, aplam nepareizi žvangājot nūjas. Kam viņām tās, ja tik vien jēdz, kā iztrenkāt putnus?! „Cilvēku te mazāk kā dienu nedēļā,” sacīja vecais zvejnieks, kad pārdeva mājeli. Samuldējās. Redz, kur aiznūjo – sestdiena un svētdiena – abas reizē.
Kāpēc viņš neizslēdza to dziesmu? Droši vien kaut ko atgādina. Kādu, nevis kaut ko. To, kas vienu skropstu piever, pēc tam otru ver. Viņš taču kaifo, kad dzird to šlāgerizstrādājumu! Tā kaifo, ka vajag, lai esmu prom no acīm. „Ļauj citiem klausīties! ”– teica! Viņš runāja daudzskaitlī, bet tas nebija par mani. Un „ Tinies ārā! – sacīja. Viņš mani izdzina no mājas! Protams, – kur divi ir, tur trešais lieks! Pie otrā piedziedājuma no viņa būs atlikusi slapja vieta.
Labi, ka nav izgudrots domu nolasītājs. ... Žēl, ka nav, jo tad es zinātu, par ko viņš fantazē, kad skan tā besīgā... Āāāāāāāāāāāāāā!!! Viņa brien jūrā, nepacēlusi svārku malu, nenoāvusi sandales. Apstājas.
Vajag taču mācēt visu sačakarēt! Atbraucām. Pirmo reizi paši uz savu māju. Smuks laiks. Darbi iekšā un ārā trīs gadiem uz priekšu, vīns un filma vakaram. Bet nē, vajag ieķēzīt!
Viņa iebrien vēl dziļāk, norauj laulības gredzenu un aizmet, cik tālu vien lido. Jūra tā kā sakustas. Tiešām viļņojas? Jā – katrs nākamais vilnis par pirksta tiesu augstāks. Viņa brien krastā. Labās kājas īkšķis ietriecas šķērslī.
– Āāāāāāāuuu! Pretīgā jūra!
Pašā ūdens malā, līdz pusei smiltīs iegrimis garens masīvkoks. Tāda kā sija, taisni tēsta no visām četrām, jūras pusē drukni armatūras gabali. Trāpīts tieši pa to. Kuģa atlūza? Drīzāk gabals no izpostītas piestātnes. Viņa uzliek kāju uz baļķa un apskata ievainojumu – nags būs nost. Pret koku ritmiski sitas krasta viļņi. Katrs nākamais aizlingo par sprīdi tālāk sausajās smiltīs. Sāk smalki līt, bet varbūt tā ir tikai viļņu rasa? Jāiet tālāk no ūdens. Tiešām līst un ceļas vējš, jūra kāpj arvien tuvāk krastā. Kamēr aizklibošu atpakaļ, laizīs mājiņas sienas.
Viļņu passionato [5] un viņi abi dārd visu nakti. Aizturētu pārmetumu un dziļi glabātu noslēpumu paisums appludina māju, visi logi ciet.
Pret rītu arī jūra visu ir pateikusi. Gar ūdens malu kā sēru lente stiepjas jūrasmēslu strēle, smiltīs mētājas gliemežvāki un lauskas, izlauzti spārni un nomelnējuši kauli, un smako pēc zivīm – pēc vēl nesapuvušu zivju miesas. Putni ir atpakaļ. Brēcot a capella [6], kāriem knābjiem pārcilā dzelmes atkritumus.
Viņi iet blakus viens otram un mēsliem, un elpo dziļi, lai drīkstētu nerunāt. Arī jūrai aizdusa no tā, kas vēl nav nosēdies sēkļos. Naktī ārdījusies līdz priedēm kāpās, katrs bēguma vilnis smiltīs atstājis pelēku līkloča līniju. Tāpat kā katrs vārds, ko šāvām viens otram pierē, viņa nepasaka. Izlietu ūdeni nesasmelsi, – kāpēc to neatgādināja piektdiena? Pirmdiena bezpajumtnieka izskatā nodurtu galvu brien pretī pa jūraszālēm un šūpo metāla detektoru pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi! Zina, ka vētra kopā ar mēsliem izmet arī zeltu.
Viņiem aiz muguras iegriežas vējš un dzen asu smilšu slotu pa liedaga mitro virsmu. Kā nieku noslauka tumšos līkločus, aizmēzīs vētru kā nebijušu.
Vai smakojošajā zaņķī kas iemirdzējās? Kaut kas pavisam sīks, bet, jā – mirdz! Detektors paiet mata tiesu garām, viņa kāpj tumšajā dūkstī, pieliecas. Uz kuģa atlūzas vai izpostītas piestātnes gabala lokās sudraba zivs – mazītiņa kā pīpenes ziedlapa.
– Redzi? – Viņa paņem to plaukstā un nes mājās – ūdenī.
– Pusdienās zivis? – Viņš mēģina jokot.– Rīsu mums nav, pagatavošu ar dārzeņiem.
– Kāpēc nenopirki? Teicu taču.
– Veikalā bijām kopā. Tu ieliki ratiņos?
– Izslēdzam šo, kamēr nav par vēlu. – Viņa uzliek telefona austiņas un pieskaras radio aplikācijai:
– Jo kas bultu izšauj.
Pats no bultas krīt...
