Jaunā Gaita nr. 313. vasara 2023

 

 

 

 

Aija Rozena

 

Aija Rozena (1958) ir juriste. Dzeju sāka rakstīt 2018. gada martā. Dzejas rakstīšanas pamati apgūti Ronalda Brieža vadībā Latvijas Rakstnieku savienības „Literārās Akadēmijas”  Dzejas meistardarbnīcās (2019, 2020) .  

Skat. arī Aijas Rozenas dzejoļus (sarunas ar vīramāti) Jaunās Gaitas šī gada vasaras numurā JG309, 2. lpp.

 

 

par Tiepeli un Talaviju

ne jau vējš to skursteņiem piesita, drīzāk istabā mitušo kalpoņu gari pēc gadiem istaba nodega,  līdz ar pēdējo sargu no ļaudīm, muižas polieti Mariju.

bijām Marijas sodība. drillējām ziņģi, ko Marija necieta, nerimstot klaudzējām durvīs un aizspurdzām. dauzot pelēkas ķiveres (savādu krustu un putnu to sānos), nebalsī aurojām: halt, hitler, halt! [1]   līdz Marija, jājot uz zirga un vicinot ķēdi, poliski žvadzēja:

krievs te ārdījās muižā, sasita vitrāžas, klavieres pied***a pilnas ar s*diem.

vai nu Marijai varēja ticēt, bija bez skolas, dēla armijā rakstītās vēstules lasīja mūsu mamma, Marija meklējot bulciņas, pirktas no reizes uz reizi, tik cietas un netīras bija. reiz (1. aprīlī)izteicās, radio dzirdēts, karš šodien sācies.

viņdien es redzēju Mariju, blakus kapličas taciņai, bez krusta vai kopiņas, uzraksta, guļam uz zemes

dēla aizmirstā fotogrāfijā.

un muižu bez norādēm, piemiņas zīmēm kā dzeltenu, traktora blietētu klajumu. it kā nebūtu bijis ne mammas, ne tēta, mazās Rundāles gleznaino sienu,[2] gadsimtu likteņu.[3] tikai vējš paziņa zibsnījās krāsām, sīku atmiņu fragmentiem.

māsa reiz istabu izberza, iekārtoja - izmeta lupatas (krājām čigānam, māla bļodās, ko mainīt), gultu pārklāja vecmammas strīpās izaustu segu, galdiņu papīra mežģīnēm, sienu - bildēm no tā laika melnbaltiem žurnāliem,

un viss kļuva īpašs

smaržoja svaigi ienestiem pļavu ziediem, pārmācot urīna dvaku no spaiņa, kur čurāja.

tagad drīkstēju pamest gultu piekrauto lielo istabu un flaneļa segu, kuras stūrī, zilimelns piesūcies, rēgojās kolhoza zīmogs, un melno kasti virs galvas, no kuras kā sīciņas zvaigznītes, sprakšķēja bailes,

nekam citam tur nebija vietas.

māsai patika dziedāt, viņa dziedāja vienmēr, darot ikdienas darbus, izņemot reizi, kad kāds neveicams ienaidnieks, neredzams mošķis, kāds gara stāvoklis sliktais aizstiepa prieku. kur tāds uzradās, nebija, bija, kas bija, to nespēju saskatīt, bet man sāpēja vārdi:

mēs vairs nebūsim draudzenes, ja es neprastu klausīt.

vēl atceros pirmoreiz ieraugām sniegu, sniegpārslas virpuļo un melni putni virs muižas, to pārpilns, riņķo un saķērcas, jaucas un sajaucas, putni sniegpārslas, sniegpārslas putni, tie muižas sargsuņi, kovārņi: nosaka brāļi.

tik brīdis ļauts ārā, šļūcu pagrabā, jāšķiro tupeņi, puvušo vairāk kā veselo, pirksti kļūst zili, paciešos, drīz tikšu ārā, tur sniegpārslas, kovārņi, virpuļi, attopos istabā, maza un vientiese, nezinu  –

 brāļu vai sargsuņu apmānīta.

tad spītējos augšup pa Tiepeles kalnu, nesu avota ūdeni, nēši par garu, uzmetu kūkumā, saliektos elkoņos spaiņiem caur parku, piebērts ar riekstiem, tie ciedru, vairos mammas dāliju, dažādu krāsu un izskata, tam šobrīd nav laika, māsa pagalmā

melnajā katlā vāra mums konfektes,

smaržo jau iztālēm, tik pietrūcies ūdens.

drīz tumsnēt sāk vakars, tēvs čīkstina garmošku, es, dūmenī iekārtu skatienu, meklēju sikspārņus. tad kumeļa lēcieniem senlaiku ziņnesis, uzmanu Tiepeli-Talaviju,

un pēkšņi dzimst zvaigznes.

tās tūjas zaros, egļu galos tik uzzibsnī pa vienai, divas, sāk tinkšķināt kā kavējušās zalvēm trinkšķ.

un satumst viss, vairs neatšķirt, kur pamale, kur tūja, egļu zari, kur zvaigznes dzimst.

te atjāj jodi, nedzird taurētāju, [4] kas sargās Tiepeli un Talaviju.

es eglē uzrāpjos, pār mežiem laižu skaņu tauri kā gudra lācene, kas riešas, dzimstot bērniem, tik dziļu velku elpu,

tad pūķī izpūšos un cīnos taurētāja kauju

es dzenu jodus, glābju Tiepeli un Talaviju.

un visur zvaigznes dzimst, te tinkšķ, tur trinkšķ, it visur tinkšķ un trinkšķ.

 

2.

muiža glabāja spēles: podiņu krāsns un gleznainu trauku lauskas, vitrāžu gabaliņi - zilzaļi, sarkani, arī dzeltenie, skatot pret sauli, trīsuļoja.

lielajā istabā rīkoja balles. mamma sacepa gaišbrūnas, magonēm pārkaisot bulciņas, posās tēta dāvātu brokāta kleitu, veidoja copi matus tina ap kaprona apvilktu gumiju, galus pogāja

un mums bija svētki.

tolaik ļaudis daudz dziedāja. dungoju līdzi kaut ko par zilajiem viršiem, vasaras pēdējiem goda vārtiem un mūžzaļo jaunību (lai ko tas viss nozīmētu.)

savos trīs četros copi saucu par bulciņu. laikam darīju mammai, ko labu - viņa tad gaiši un laimīga smējās.

mammu, viņas sešdesmit piecos, ieveda slimnīcā, naktīs daudz runājām (tolaik nebija ierasts lieks maigums).

kad mammas skatiens kā senlaiku pulksteņa rādītājs, lēni un smagi pabīdot laiku, kā gribot mūs pārskaitīt, atmiņā paturēt, apstājās viņai vien zināmā tukšumā, māsa vainoja dakteri, es patvēros mežā,

nespēju piedot sev

to nakšu šaubas un tincināšanu, gadiem vairījos fotogrāfiju.

 

3.

arī tēvs bija septītais, tas mūs vienoja maģisks burvju un zintnieku, zāļu sieviņu cipars:

noteica tētis, pārnesdams dzeltenu ķekaru pušķus deviņu vīru spēku. spēks lieti noderēja, nereti mājup no smēdes viņš, aprāvis dziesmu Zied zilas puķes mežā malā, [5] plirkšķim [6] noblarkšķot, stāvajā muižas puskalnā aizmiga. kad spēlēja garmošku,[7] dejojot slēpos zem lakata, kā zināja atminēt, sauca par Putnoto, šūpojot debesīm paceltās rokās. reiz (vēl nepratu runāt) nevietā nopēra, ilgāk sāpēja siksnas neskartās vietas.

 

tonakt piesala. tēti atrada agri no rīta, viņš nespēja parunāt,

sanācām visi,

šaurajā palātā lūdzāmies, debesīm pacēlām rokas.

 

vējš izloka smilgas un atkal tās klāt, manas draudzenes skumjas, noslīd kā ota pār vaigiem, velk pelēkas svītras. ak, garmoška Tuļskaja, garmoška Tuļskaja, kā tukšajā smēdē vējš plēšas tev čīkstina, es sasedzu lakatā.

 


 

[1] no vācu val. – halt, hitler, halt! – stāvi, hitler, stāvi!

[2] sienas gleznojumus Tiepeles muižas kungu mājas zālē atsedza Rundāles muzeja restauratore Ieva Lancmane un viņas palīdze Jūra Avinaite
(avots - <https://rundale.net/wp-content/uploads/2022/05/Tiepeles-mui%C5%BEa-I.jpg>).

[3] 15. gs. Tiepeles muiža piederējusi kādam Vilibaldam Vitkopam, no kā cēlies vietas vāciskais nosaukums. Vēlāk muižu ieguva Tepelu dzimta, no kā savukārt radies tās tagadējais nosaukums. Muižai īpašnieki vairākkārt mainījās, un 1776. g. to nopirka Rīgas birģermeistars Melhiors fon Vīdavs. Pie Tiepeles muižas ap 1516. gadu Valters fon Pletenbergs stādījis ozolu par godu kādai lielai uzvarai pār zviedriem
(avots <http://www.trikatasvesture.beverina.lv/>).

[4] interteksts - R. Blaumanis “Tālavas taurētājs” (balādisks vēstījums par Tālavas taurētāju, kurš brīdina savu tautu par ienaidnieka tuvošanos, pats iet bojā).

[5] dziesmas vārdu autors I. Pijols

[6] plirkšķis - žargonismsmopēds.

[7] garmoška - žargonisms harmonikas, akordeons.


 

 

 

Jaunā Gaita