Katra jauna paaudze nāk ar jaunu vērtibu akcentējumu un no tā izrietošiem jauniem centieniem, jaunu "dzīves uztveri", jaunu dzīves stilu, kas jo bieži radikāli atšķiŗas no iepriekšējā paaudzē atzītā. Vai paaudžu maiņa notiek regulāros laika posmos, kā tas dažkārt tiek apgalvots, nav visai svarīgi, bet gan pilnīgi noteikti varam apgalvot, ka paaudžu robežas dara izteiktas, atklāj kāda liela krize tautas dzīvē; kaŗš, revolūcija, smaga saimnieciska krize vai liela dabas katastrofa. Tam izskaidrojums meklējams pa daļai tai apstāklī, ka lielā krizē tiek daļēji realizēti tajā vadošās paaudzes centieni un ideāli; pa daļai tas izskaidrojams ar to, ka "normālos" laikos bieži vien par legālo novērtējuma mērauklu tiek paturēta tā, kuŗai vairs nav īsta attaisnojuma, īsta seguma, evidenta ieskatījuma. Šāda sabiedrības domāšanas inerce pamatojas galvanokārt audzināšanā, dresūrā, tradicijā, stabilā saimnieciskā un sociālā kārtibā, vai pat domāšanas kūtrībā un bailēs no atbildības. Lielajās katastrofās cilvēks tiek izsviests no "normālās dzīves" ritma; līdz ar to samazinās līdz minimumam tas, ko mēdz saukt par sabiedriskās domas spiedienu. Tam seko emancipēšanās, atbrīvošanās vispirms no visa tā, kas pastāvējis tikai iepriekš minētās domāšanas inerces rezultātā. Tātad lielas katastrofas atklāj apslēpto sairumu, iznes jau agrāk bijušās, bet sabiedribā nelegalizētās jaunās ievirzes, jauno vērtību ieskatījumus, jaunos sadzīves metus.

Kā mainās laikmetu interešu pasaule, šķiet visreljefāk redzam mūsu daiļliteraturā. Piemēram, nostatīsim pretī Raiņa un Anšlava Eglīša paaudzes. Pirmajā, kas kļuvusi liela lielo cīņu laikā, ar Raini kā raksturīgāko pārstāvi, viss atrodas kustībā uz brīvo Latviju. Ap šo centrālo, brīvās Latvijas ideju tad vijas viss cits: jaunā sociālā iekārta, jaunā sabiedrība, jaunā saimnieciskā kārtība, jā, pat jaunais nākotnes cilvēka ideāls.

Otrā, Anšlava Eglīša paaudze, ir kļuvusi liela pēc lielo cīņu laikmeta: pēc 1. Pasaules kaŗa, revolūcijas, brīvības cīņām. Līdz ar neatkarīgo Latviju un daudzajām reformām tās pastāvēšanas sākumā, nacionālais jautājums ir zaudējis savu ārkārtējo saasinājumu. Mākslinieciskā aktivitāte meklē citas iespējas. Rakstnieks nav vairs pravietis kā Raiņa paaudzē, bet skatītājs, analizētājs, baudītājs, kas arvien meistarīgākā tēlojumā gatavs rādīt visu ko, bet visbiežāk mazos smalkos samezglojumus, sīkās kaites. Labais un ļaunais ir atkāpies, palikusi tikai labāk un sliktāk izdevusies rotaļa.

Šī literātūrā tik viegli pamanāmā atšķirība paaudžu starpā pastāv arī dzīvē. Vecā paaudze ir to arvien izjutusi sevišķi asi. Ejot soli tālāk, drīz no starpības izjušanas var nonākt pie notiesāšanas, jo, lūk, tas, kas mums bija tik nozīmīgs, kas no mums prasīja visas mūsu eksistences ieslēgšanu, tas, lūk, jaunajai paaudzei liekas kā pats par sevi saprotams, vai kā nesvarīgs, vai pat kā tāds, kas traucē viņas iešanu uz priekšu. Ka šo jauno līdz ar jaunām vajadzībām radījusi jaunā vēsturiskā situācija, tas visbiežāk paliek neredzēts. Bet neliegsim arī, ka ne vienmēr jaunais nozīmē progresu, ne vienmēr tikai kāpinātu kultūras vērtību radīšanas posmu; ir arī dekadence, pagurums, sairums. Tātad ne katrreiz vecās paaudzes tiesa ir netaisna un nāk tikai no nespējas sekot līdz vai neizpratnes.

Protams, pašreizējais laiks nav nekāds izņēmums. Kā tad nu tagad skan vecās paaudzes apsūdzība? Visu, kas šai ziņā par mūsu jaunatni dzirdēts un lasīts, mēs varēsim formulēt apmēram šādi:

1) Mūsu jaunatne esot pazaudējusi kontinuitāti ar agrākām audzēm. Tas, kas mūs interesējis un bijis mums dārgs, neatrodot jaunatnē turpinājumu. Jaunatne, kas atstājusi skolas solu, izturoties vienaldzīgi pret mūsu nacionālās neatkarības cīņu laikmeta un valsts neatkarības laika radītām nacionālām tradicijām un tāpat pret mūsu vēsturi. Vēstures zināšanas esot visai minimālas.

2) Jaunatne esot kļuvusi pārāk tieša, fundēta acumirklī. Tā redzot tikai šodienu; ne pagātne ietekmējot tās šodienas izšķiršanos, ne lielākas nākotnes meti. Šai ziņā jaunatne tuvojoties primitivitātei.

3) Jaunatnei esot ļoti vāja kultūras interese, pretstatā agrākām paaudzēm, kuŗas esot raksturojušas jo sevišķi -- izsakoties ar Pāvila Rozīša vārdiem -- kultūras slāpes: Tās vietā nākusi interese par lietām, kas attiecas uz tīru vitālitāti: interese par erotiku (pie tam ļoti agri) un par sportu.

4) Ciktāl runa par akadēmisko jaunatni, tad visbiežāk tā interesējoties tikai par savu studiju priekšmetu un arī par to tikai tikdaudz, cik vajadzīgs arodnieciskas technikas apgūšanai. Īsta zinātniska interese konstatējama pavisam retos gadījumos. Vai citādi izsakoties: jaunatne mācoties amatu, bet nestudējot.

5) Tā jaunās paaudzes daļa, kas ieguvusi akadēmisko izglītību, norobežojoties no pārējās tautas. Šī nostāja esot pavisam neattaisnojama, jo akadēmiskās jaunatnes, kā apdāvinātākās jaunatnes daļas un kā tās daļas, kuŗai vislabāk pārredzama tagadējā pasaules situācija, tagadējās iespējas, uzdevums esot būt jaunās audzes vadītājai, stiprinātājai ar savu stāju un ar savu vārdu. Esot pamesta vecā, augsti vērtējamā tautas atmodas tradicija studentam taisni tad, "kad kauns un bēdas tautu spiež", iet ar tautu kopā.

6) Jaunatne, sevišķi akadēmiskā jaunatne ļoti indifirenta vai pat agresīvi ievirzīta pret reliģiju un vadoties no lēta hēdonisma, tas ir baudas, galvenokārt vitālas baudas kulta un profita izredzēm, vai arī esot nolkļuvusi nihilismā, kuŗš neesot zināšanu un domāšanas rezultāts.

Apsūdzības ir visai nopietnas un, ja tās būtu pamatotas, būtu pamats šaubām par mūsu valsts atdzimšanas iespējām un iespējām pastāvēt trimdā esošai tautas daļai kā latviešu tautas daļai.

Neatbildot uz šo apsūdzību ne apstiprinoši ne noliedzoši, jautāsirn vispirms, kāds ir tas garīgais mantojums, ko jaunā paaudze saņem no iepriekšējās un kas jo lielā mērā nosaka to garīgo situāciju, kas jaunatnei jāpārvar, veidojot pašai savu stāju.

Šeit svarīgi divi faktori: 1. Vakareiropas garīgā vide un 2. mūsu tautas vēsturiskā attīstībā mantotās ievirzes.

Mums vienmēr ir labpaticies sevi uzskatīt par piederīgiem pie Vakareiropas un sekot -- kaut arī dažkārt ar visai prāvu novēlējumu -- tās garīgiem strāvojumiem. Jau ilgi pirms šīs apzinātās sekošanas Vakareiropai ir pastāvējusi jo dzīva mijiedarbība Vakareiropas un mūsu tautas starpā. Visilgāk un visintensīvāk ietekmes ir saņemtas no Vācijas, jo kristīgā baznīca un muiža daudzus gadusimtus bija tas celš, pa kuŗu pie mums ieceļoja pasaules lielo vēju atbalsis. Šīs vāciskās kultūras ietekmes vēl palielinājās apgaismības laikos (Vecais Stenders un Garlībs Merķelis jo sevišķi pieminami) un Tautas Atmodā. Tā neapšaubāmi patētisko Tautas Atmodas pēdējo posmu ar Ausekli un Kronvaldu Ati priekšgalā stipri apaugļojusi Fr. Šillera un J.G. Fichtes vācu nacionālā patētika. Jaunās strāvas laikā gan vakareiropisko ietekmju gultne paplašinājās (piemēram, Rainis ar saviem tulkojumiem pavēra durvis uz visas pasaules klasisko literātūru), bet arī šai laikmetā visaktīvākās bija tās ietekmes, kas tika saņemtas no Vācijas. Tas pilnīgi saprotams, jo Vācija jau ir vai visu moderno ideoloģiju izkalēja, bet ar deviņdesmitiem gadiem arī mūsu inteliģence piegriezās ideoloģiskām cīņām. Neatkarības laikos, ieplūstot dziļiem un plašiem iespaidiem no visas pasaules, bet varbūt visvairāk no Skandināvijas tautām un Francijas, Vācijas ietekmes kļuva nemanāmākas. Tās neitralizēja arī pastiprinātā pievēršanās savas tautas nacionālajam mantojumam -- folklorai. Polītiskajā domāšanā arī šai laikā mēs tomēr diezgan izteikti sekojām vācu piemēram. Trimdas pirmajā posmā lielākā emigrantu daļa uzturējās Vācijā un vācu ietekmes, kaut vai tikai no sienas avīzes un sadzīves saņemtas, nepagāja gaŗām mūsu vecākajai paaudzei. Sevišķi dziļas šīs ietekmes tomēr bija jaunatnē, jo lielais latviešu studentu skaits vācu universitātēs nesaņēma tikai virspusējus iespaidus. To apzinoties, ir dabīgi, ka runājot par Vakareiropas garīgo situāciju, mums galvenokārt ir jāpiemin vācu garīgā situācija.

Vācu garīgās pasaules raksturošanā būtu vērts pieminēt trīs izcilu domātāju spriedumus.

Par eksistenciālisma tēvu apzīmētais un biežāk pārprastais nekā saprastais Mārtiņš Heidegers (Martin Heidegger) savās pēckaŗa esejās un Metafizikas ievadā par šodienas Eiropu izsakās, ka tā atrodoties lēcienā, lai pati sevi nodurtu. Tā esot kā knaiblēs Krievijas un Amerikas starpā, kuŗas, metafiziski aplūkotas, esot viens un tas pats: kā vienā tā otrā technikas trakošana, pasaules aptumšošana, dievu bēgšana, zemes izpostīšana; cilvēku masificēšana, naidīgas aizdomas pret visu radošo un brīvo. Notiekot dēmoniska vidusmēra un vienaldzības uzmākšanās: tās uzbrūkot katram rangu nesošam, visu īsteni garīgo izpostot un uzdodot kā melus. Visas lietas esot nokļuvušas vienā plāksnē. Valdošās dimensijas esot kļuvušas izplatījums un skaitlis. Līdz ar to arī gars tiekot degradēts, to aplam iztulkojot par inteliģenci, par saprašanu apsvērumos (tātad šā vai tā novērtējamu ar skaitli!). Garīgais sabrukums esot aizgājis tik tālu, ka nevarot vairs runāt ar tādiem naiviem apzīmējumiem kā kultūras optimisms vai kultūras pesimisms, jo tautām draudot pazust pēdējais garīgais spēks, kas darījis iespējamu saskatīt sabrukumu un to novērtēt. Sis sabrukums izskaidrojams ar to, ka cilvēkiem un tautām visu darbībā un ierīkojumos esot gan attiecības pret esošo, bet ne pret iru. Pēdējās jēdziens esot kluvis, ar Nīčšes vārdiem izsakoties, par pēdējiem gadu simtu maldu putekliem.

Ja par Heidegeru varam sacīt, ka viņš ir dziļi ietekmējis vai visu Vakareiropas jaunāko filozofiju, tad par otru, Tomasu Mannu, to gluži nevaram teikt. Ja šeit viņu tomēr pieminam, tad galvenokārt tāpēc, ka viņa pirmajā pēckaŗa romānā "Doktors Fausts" jo spilgti tiek demonstrēti Vakareiropas inteliģencē populāri uzskati. Grāmata -- kāda drauga stāsts par vācu komponista Adriāna Lēverkīna dzīvi -- itin kā rakstīta otrā pasaules kaŗa beigu posmā, kāpēc arvien no jauna tiek atkārtots vadmotīvs: "Beigas nāk, nāk beigas."

Nāk beigas kaŗam, nāk beigas Vācijai un līdz ar to -- nāk beigas faustiskajai kultūrai, kā jo bieži tiek apzīmēta Vakareiropas kultūra. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir atrāvusies no kulta, ir radījusi pati savu kultu: vispirms no reliģijas neatkarīgu saimniecību, no reliģijas neatkarīgu filozofiju, tad zinātni zinātnei; mākslu mākslai. Līdz ar šo atraušanos no kulta kultūra ir kļuvusi pašapmierināta; tā ir kļuvuši par intellektuālu rotaļu. Pasaule ir atomizējusies: katrs stāv pa sevi un paļaujas uz sevi; tāpēc šai kultūrai ir jāiet bojā.

Jaunu kultūras atdzimšanas iespēju T. Manns itin kā saskata, ja tā atkal sāktu kalpot kādam kollektīvam. Bet kādam kollektīvam?

Trešais -- vācu eksistenciālisma otrs lielākais pārstāvis Kārlis Jaspers -- salīdzina mūsu laikmetu ar prometejisko laikmetu, kad cilvēks iemācījās iegūt un izlietot uguni un sāka pagatavot pirmos darba rīkus. Ir arī viņaprāt pienākušas beigas lielam cilvēces attīstības posmam un līdz ar to visam tam, kas šīs beigas sagatavoja, apgaismes, franču revolūcijas un vācu ideālisma ideāliem. No technikas ir radusies jauna pasaule, ir izaugušas jaunas esmes iespējas ar ārkārtīgu reālās pieredzes paplašinājumu (satiksme, radio, televizija, iespiešanas technika); ir izaugusi pasaules apziņa. Šīs jaunās cilvēces esmes iespējas nav vēl atradušas piemērotas sociālas formas un tādēļ mēs šodien dzīvojam "pastardienas jūtoņā". Pēc Jaspera domām ir vērojamas ļoti aktīvas tendences, kuŗas liek domāt; ka izeja no krīzes varētu būt jaunā dzīves organizācijā, kuŗu raksturotu trīs faktori:

1) Sociālisms; taisnīga masu organizācija; kas pakļauta vispārības labumam. Liekas, šeit der piezīmēt, ka ar sociālismu Jaspers nedomā kādu no mums pazīstamiem sociālisma veidiem, bet gan katru domu, katru tendenci un katru plānu, kas iesaka taisnīgu kopdarbību, kopā dzīvošanu, noraidot jebkādas privilēģijas.

2) Pasaules vienība miera satiksmē. Zināma kulturāla viēnība pastāv jau tagad, pastāv jau, kā minēts iepriekš, "pasaules apziņa", kas radusies galvenokārt sāņcensonības ceļā. Polītiska pasaules vienība varētu būt divējāda: vai nu kā pasaules impērija, tātad apvienota zem vienas varas diktāta, pēc kā cenšas Krievija, vai pasaules kārtība, kā Jaspers saka, ka ir pasaules organizācija kā nacionālo kulturālo vienību organizācija. Pēdējo cenšas jo sevišķi realizēt Savienotās Valstis.

3) Reliģijas atgriešanās pie tās sākotnējiēm pamatiem. Vakareiropas inteliģencē šīs tēndences bija konstatējamas jau agrāk, pat pirms pirmā pasaules kaŗa, bet tagad tās ir kļuvušas par vispārības īpašumu, guvušas visai noteiktu formulējumu un intellektuālu izskaidro jumu.

Ārpus šīm liela mēroga tendencēm protams stāv plašas masas (šī vārda īstā nozīmē), kas ir pilnīgi vienaldzīgas par to, no kurienes mēs nākam un uz kurieni mēs ejam, kas neapzinīgi dzīvo pilnīgā nihilismā. To piesliešanās vienai vai otrai kustībai bieži vien izšķir domāšana, ka "labāk jau varbūt nebūs, bet būs citādi".

Visu vērtējumu pamatus Vakareiropai vēl arvien dod kristīgās baznīcas. Piegriešanās kristiānismam pirmajos pēckaŗa gados bija sevišķi aktīva katoļu jaunatnē. Arī protestantiskajā jaunatnē tā bija un ir visai iespaidīga, kaut gan šeit tā ir ar jūtamu reformātorisku ievirzi: nost no birokrātiskās svētdienas kristietības uz aktīvo, dzīvo kristietību! Tas arī saprotami, jo kristīgā tradicija te ir bijusi ilgstoša un dziļa un ir veidojusi visu sadzfīves un audzināšanas mechanismu.

Piegriežoties otram faktoram, kas veido mūsu jaunatnes garīgo manto jumu -- mūsu tautas vēsturiskajā attīstībā mantotām ievirzēm -- mums vispirms ir jākonstatē, ka mēs vienā ļoti svarīgā virzienā esam Vakareiropai priekšā, un proti, ja mēs par Vakareiropu varam sacīt, ka liela dala tās inteliģences un proletāriāta ir sekulārizējusies, savā dziļākajā būtībā atkritusi vai atbrīvojusies (kā viņi paši domā) no kristiānisma, bet zemniecība un pilsonības vairums atrodas kristīgās baznīcas ietekmē, tad par latviešu jauno audzi jāsaka, ka sekulārizācijas process šeit ir sasniedzis daudz tālāku pakāpi. Tam pamats meklējams jo tālā pagātnē. Liekas, ka nebūsim nepatiesi, ja sacīsim, ka kristiānisms nekad nav kļuvis par dominētāju faktoru visas mūsu tautas garīgajā dzīvē. Cēlonis pa daļai meklējams tais apstākļos, kādos kristietība Latvijā tika izplatīta, bet vēl jo vairāk tai apstāklī, ka daudzus gadu simtus draudžu kopšanas darbu veica vācu tautības mācītāji, kas bieži vien neprata ciešamu latviešu valodu (atcerēsimies Juŗa Manceļa citātu, ka kurzemnieki svētdienās, no baznīcas iznākuši, sakot: "Ko gan šodien tas Vāczemes kaķis sacīja?") un kas sociāli distancējās no savas draudzes. Mācītājs bija muižas ierēdnis, kam pašam bija lietošanā sava muiža un dzimtcilvēki. Šī sociālā nošķirošanās no garīdzniecības vairuma tika paturēta arī tad, kad par mācītājiem nāca paši latvieši: draudzes kopšanas darbs aprobežojās sprediķiem, bet mācītājs savā dzīvē dalijās ar šauru sabiedrisku virskārtu, kas bieži bija visai skeptiski ironiska pret baznīcu un tās ierēdņiem. Izņēmums bija tie Vidzemes apgabali, kuŗus 18. g.s. un vēlāk dziļi skāra pietiskā Brāļu draudžu kustība un, varbūt, katoliskā Latgale. Viegli saprotams, ka sekulārizācijas process mūsu tautā varēja noritēt daudz straujāk nekā Vakareiropas zemēs. To sekmēja ne tikdaudz zinātnes attīstības iedarbība, kā sociālās un nacionālās pretešķības. Jau Garlība Merķeļa nostāja bija Iīdzīga kā pret muižniekiem tā pret garīdzniekiem (Ļoti svarīga loma latviešu domas veidošanā bija Merķeļa radītai teikai Vanems Imanta), bet jo sevišķi attiecības pret garīdzniecību kļuva asas Tautas Atmodas laikmetā. Sevišķi Kurzemes Tautas Atmodas darbinieki bija visai noteikti ievirzīti pret baznīcu. Kristietībai labvēlīgie Tautas Atmodas darbinieki nāca no hernhūtiskās Vidzemes: Cimze, brāli Kaudzītes, Juris Neikens, Apsīšu Jēkabs. Vispārīgi hernhūtiskie apgabali ir devuši lielu ienesumu mūsu gara dzīvē. No turienes bez jau minētajiem nāk J. Poruks, R. Blaumanis, E. Dārziņš, A. Niedra,. K. Skalbe, Antons Austriņš, V. Purvītis, J. Zālītis, E. Melngailis un daudzi citi.

Tālāku saasinājumu pret baznīcu deva 1890-tajos gados marksistiskais sociālisms. Marksistiskās ideoloģijas ietekme, gan dažādi modificēta (galvenokārt kā sociāldemokratu un sociāl-revolūcionāru ideoloģijas), bija jo liela mūsu inteliģencē un it sevišķi skolotāju jaunākajā paaudzē. Viņi šai domāšanai piesaistīja arī skolu jaunatni pat pagastskolas vecākajās un draudzes skolas klasēs. Gala rezultātā jau ap 1. Pasaules kaŗu jaunatne lielā vairumā bija sekulārizējusies. Tā arī kļūst saprotama lielas latviešu strēlnieku daļas loma bolševistiskās revolūcijas nostiprināšanā: daudzi domāja atraduši jaunu reliģiju, bet neredzēja, ka te ir darīšana tikai ar reliģijas surogātu.

No sacītā secinājams, ka mūsu jaunatne varētu stāvēt tālu vai pat naidīgi kristīgai ticībai.

Daudz vairāk nekā baznīca un reliģija ļaužu savstarpējās attiecības regulēja, nosacīja darbošanās normas un veidoja aktīvo stāju tautas tradicijas: tautas dziesmas, teikas, pasakas, mīklas, sakāmvārdi un parunas, ticējumi un tautas sadzīves parašas darbā, ciemos un godos. Meklējot pēc "latviskiem tikumiem", mēs visbiežāk griežamies pie mūsu dainām, kuŗas savas stingrās formas un melodiskuma dēļ ir maz padotas maiņām un ietekmēm. Bet tautas dziesmu pūrs mums ir tik dižs un tas ir radīts tik dažādos laikmetos un dažādos novados, ka no tajā fiksētām tikumiskām normām un vērtējumiem mēs kādu "latvisko tikumisko uzskatu sistēmu" varēsim konstruēt tikai esot krietni vien varmacīgi. Vienīgais ko mēs varam meklēt, ir zināmu tikumu pasvītrojums. Viegli atklājas, ka visvairāk akcentēti ir tie tikumi, kas tuvi vārda "tikums" etimoloģiskajai nozīmei: "tikums" no "tikt". Tātad tikums ir tāda cilvēka īpašiba, kas ļauj tikt uz priekšu. Savu apstiprinājumu šim ieskatam dod kaut vai latviešu tautas dziesmu skaistuma izpratne: skaista tautu meita ir tā, kas ir noaugusi kupla, ražena, spēcīga, ar asu valodu. Īsteni te nav runa par skaistumu, bet par piemērotību tikšanai uz priekšu. Ja nu mēs mūsu folklorā atrodam pasvītrotu panākumu tikumību, tad lielā mērā tas izskaidrojams ar mūsu zemes ģeopolītisko stāvokli. Mūsu zeme ir atradusies vai visu lielo Eiropas cīņu krustceļos, un tāpēc turpat katru gadu simtu vai pat biežāk latviešu zemniekam bijis jāceļ savu sētu no jauna, bijis jāsāk ar līdumnieka darbu. Bez tam jo ilgu laiku latviešu zemniekam bijusi jāuztur ne tikai sava saime vien.

Vispilnīgāk šī vitālā tautas tradiciju, tikumu dzīves izpratne saglabājās Kurzemē un Zemgalē un mūsu modernā laikmetā savu ietekmi palielināja ar Janševska, Virzas, Jaunsudrabiņa, A. Grīna un Brigaderes darbiem, kuŗi visumā seko mūsu tautas dziesmu tikumiskās izpratnes akcentējumam. Latvijas pastāvēšanas pēdējos gados šis domāšanas veids gandrīz pilnīgi nomāca otru lielāko strāvojumu -- kristīgi pietisko (hernhūtisko). Tas ir pilnīgi dabīgi: kā gan lai pastāv pazemība, mīlestība, iecietība, lēnprātība, jūtīgums, dziļa, smalkjūtīga nopietnība brammanības, bajāriskas pašapziņas, uzņēmības, drosmes, diplomātiskas veiklības priekšā tādā tautā, kas uzsākusi ceļu uz atbrīvošanos un kam jāiztur vissīvākā sacensība ar saviem agrākajiem kungiem. Ir tāpēc pilnīgi dabīgi, ka Krišjānis Valdemārs skubināja dzīties pēc saimnieciskas neatkarības, ka mūsu studentu organizācijas, kas visplašākos apmēros ietekmēja (varbūt pat pilnīgi nosacīja) latviešu akadēmisko cilvēka stāju, savas audzināšanas centrā lika dzīves techniku, sākot ar pieklājibas normām un beidzot ar jo komplicētu sabiedriskās konjunktūras izmantošanas praktiku. Lai pārspētu baltvācu sacensību, bija jāprot tas pats, ko prata tie, un tas vēl jāpārspēj. Saprotama bija arī vēlākā šīs panākumu tikumības izvēršana uz skolu jaunatnes audzināšanu; tā piemēram visai plašā, simpatiskā Mazpulku organizācija centās audzināt galvenokārt saimnieciskiem panākumiem, lai mēs varētu sekot straujai lauksaimnieciskās technikas attīstībai un izturēt saimniecisko konkurenci.

Cilvēka techniskā gatavība, uz panākumiem ievirzītā domāšana, "censonība" ir īpašības, kas katrai tautai pievilcīgas, bet vienas pašas par sevi negarantē ne kultūras tapšanu, ne tautas pastāvēšanu, ne arī atsevišķā cilvēka pastāvēšanu pašam savā priekšā. Jo bieži tas ir cilvēks, kas locīsies visiem vējiem līdz. Bet šis lidz galam panākumiem pārdotais cilvēks nav tautas tradiciju cilvēks, bet modernās sadzīves un audzināšanas produkts.

Pagājušā gadusimta vidū līdz ar latviešu saimnieciskās neatkarības pieaugšanu un plašāku Vakareiropas ietekmju ieplūšanu sākās pāreja no visumā statiskā, patriarchālā tautas tradicijās fundētā sadzīves veida uz moderno, vairāk sociāli sašķiroto un reizē dinamiskāko sadzīvi. Sākot no šī laika, dinamiku latviešu sadzīvei, saimnieciski polītiskai un kulturālai dzīvei piešķīra ideoloģijas. Bet kas ir ideoloģijas? Mēs ar ideoloģiju saprotam tādu priekšstatu un domu kompleksu, kas pašam domātājam rādās kā patiess intellektuāls pasaules un situācijas tēlojums ("pasaules uzskats"), bet kuŗā tomēr pastāv zināma pašapmānišanās, lai aizsegtu kaut ko pašreizējai situācijai par labu. Vai citādi izsakoties: ideoloģijas mēģina būt sekulārizētas reliģijas, kur Dievs atvietots vai nu ar šķiŗu, vai tautu, vai rasi, vai cilvēci. Sākot ar Tautas Atmodu, sākumā kā pretreakciju pret vācu nacionālisma ideoloģiju, mūsu sabiedrisko mērķtiecību ir vadījušas ideoloģijas. Ideoloģijas vai vienmēr ir radušās kā pretakcijas kādai netaisnībai, bet vienmēr tās pašas ieslīdējušas netaisnībā, padarot sevi itin kā par absolūto augstāko vērtību nesējām. Tā paaudze, kas pārdzīvojusi abus pasaules kaŗus, ir pieredzējusi savu četru ideoloģiju maiņu un bijusi audzināta savās četrās ideoloģijās. Jo bieži sludinātāji ar kāpinātu patosu centās apsegt savu ideoloģiju nepilnības. Patoss tika kāpināts līdz gatavībai kļūt par mocekli, un -- lai Dievs piedod tam, kas uzdrošinātos palikt mērens vai rezervēts! Kad bija radušies apstākļi, lai kļūtu par mocekli, tad šis tepat gatavais moceklis atrada iespēju un vajadzību atteikties no mocekļa aureola. Bet mēs esam tik neloģiski, ka identificējam ideologu ar ideoloģiju un nonākam pie neuzticības pret ideoloģijām. Mūsu jaunatne prasa patiesību, ne ideoloģiju. To pašu patiesību un nevis teoloģiju viņa prasa arī no reliģijas. Viņa prasa vadoņus, kas pārredz mūsu šodienas situāciju un kam ir drosme savai atziņai sekot, nevis ideoloģiskus šacha spēlmaņus. Viņa prasa nevis ticības sludināšanu, bet dzīvošanu ticībā, viņa prasa svētos. Bet kur ir mūsu vadoņi un kur ir mūsu svētie?

Cilvēkam, kas dzīvo reliģiskā patiesībā, katrs solis nosaka attiecības pret Dievu. Ar to ir nosacīta viņa darbības mērķtiecība. Viņam nav jāmeklē lielo metu mērķi savai radošai kustībai, viņam tikai jāmeklē formas un līdzekļi, kā tuvoties šim lielajam mērķim.

Arī ideoloģiskā cilvēka darbībai ir sava mērķtiecīga dinamika, vai nu tā ir virzīta uz tautas labklājibu vai šķiras un rases virskundzību.

Bet kas notiek ar to, kas ceļu uz Dievu ir pazaudējis un tai pašā laikā ieskatījis ideoloģiju nepilnību, vienpusību? Kas paliek pāri, - ja pazaudēta ticība Dievam un ja pazaudēta pat tās nepilnīgā atvietotāja, ideoloģija? Vai ne ticēšana izveicībai, darba intensitātei, "labai laimei", tas ir, iespējai nejauši nonākt pie pareizā un lidz ar to sajūsma par technisko, par technisko veiklību, laušanās savai vitālitātei (erotikai, seksuālitātei)? Vai nenokļūst mērķtiecīgās kustības vietā pie lēkāšanas no viena spilgta punkta uz otru, no vienas sensācijas uz otru, pie dzīves meklējumu sadrupināšanas impresionistiskos raibumos? Vai tas nav gala rezultāts ?

Mechaniski domājot un atbildi dodot, mums gribētos šiem daudzajiem jautājumiem un atbilžu varbūtībām pievienot savu "jā", bet ir taču tomēr tā, ka dzīvē viss sasniegtais, intellektuāli izvērtētais un atzītais mums ir tikpat kā miris. Tāpat ir ar mūsdienu jaunatnes mantojumu: ja tas ir izprasts, ja ir saskatītas tā konsekvences, tas ir pazaudējis savu mechanisko spēju, un mēs stāvam brīvības un lielu savu iespēju priekšā.