Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

Ar galvu cilvēks var izdarīt dažādas darbības: viņš var to grozīt un klanīt. Ja kādam galva atrodas īstā vietā, viņš var arī domāt un veikt lielas lietas. Cilvēks var arī skriet ar galvu sienā, kas gan nav ieteicams, jo galva sienu gāšanai nav piemērota. Bez tam cilvēks var daudz ņemt no vai nest uz savas galvas. Vispār, galvu ļoti bieži un dažādi pielieto un, virzot degunu pa priekšu, bāž vietā un nevietā.

Lai gan pēc ārējās uzbūves visas galvas izskatās vienādas, tomēr izšķiŗ vairākus to veidus. Ir lielas galvas - tādas, kā īsteni vairs nav, bet kuŗu attēli karājas pie sienām vai ir ievietoti grāmatās. Tām parasti ir doti sen neesošu cilvēku vārdi. Un ir tādas lielas galvas, kas nekad nedzird, ko citi saka, un iedzen savu nesēju postā.

Cietas galvas visbiežāk ir bērniem. Pret tām, audzināšanas un citu savtīgu nolūku dēļ, saceļas vecāki un skolotāji. Īsākā vai ilgākā laikā tās padara mīkstas vislabāk ar drakoniskiem līdzekļiem. Šo pārmaiņu ļoti labi ierosina ādas jostu pielietošana, draudēšana vai draudu īstenošana ar bērza zaru galiem, latviešu tautas mutē sauktiem par "bērzu bombonkām".

Vēl izšķir gaišas galvas, kas vienmēr un visur zina, kā jādara un kā nav jādara. Ja šīs galvas domā un tām ir vēl kādas citas priekšrocības (taisnības, mēra u.t.t. izjūtas, kas ļoti precīzi izsakoties - "nerentējas"), tad tās automātiski pāriet citā galvu kategorijā. Gaišas galvas ir ļoti iemīļotas un cilvēki parasti tās izbīda sava bara priekšgalā. Ja tās izrādās par daudz gaišas, tiek pielietoti dažādi aptumšošanas veidi. Tomēr šis galvu veids ir visieteicamākais.

Vīra galva ir mazāk pazīstama un reti sastopama. Populārākās ir vīru galvas, kuŗas vienmēr rada priekšstatu, it kā tās būtu cieši sabāztas kopā un veidotu bruģētu ceļu, pa kuru tikai reti kādi rati tiek uz priekšu.

Sievas galva ir mīlīgākais un bīstamākais galvas veids. Tā vienmēr atrodas kā šķērslis ceļā katram pasākumam un tai nekad nevar izdarīt pa prātam. Šī galva ir kuplu vai gaŗu matu segta jau kopš tiem laikiem, par kuŗiem ziņas ir tikai bībelē. Par gaŗiem matiem ir izveidojusies paruna, ko pieminēt nedroši, pārgalvīgi un pat neprātīgi.

Ūdens galva sagādā īpašniekam daudz rūpju. Pats nosaukums jau rāda, ka tāda galva satur ūdeni, kas bieži jāmaina līdzīgi eļļai motorā. Īpašnieks to parasti aizmirst izdarīt, kāpēc citiem vienmēr tas jāatgādina. Un cilvēks tik ļoti necieš aizrādījumus, kaut tie ir pavisam nevainīgas dabas, kā piemēram, apmaini nu labāk ūdeni galvā!

Zirga galvas visbiežāk bija sastopamas Latvijas dienvidu pierobežā, kur divi cilvēki satiekoties sasveicinās apmēram tā: "Labdien, leiti!" - "Labas, labas, žirga galva!" - Tiklīdz zirga galvas piemin vārdā, tās pavēl savam nesējam kauties .

Ir vēl sliktas, nekam nederīgas galvas. Šo veidu, ar garlaicību kaudamies, izdomājuši skolotāji un vecāki. Par sliktām parasti apzīmē arī cietas galvas un tādas, kuŗās neko nevar dabūt iekšā, kuŗās nekā nav iekšā,, bet ja kaut ko dabū iekšā, tas tūliņ izbirst ārā. Jaunāko laiku vēsture šo galvu veidu ar daudziem piemēriem likvidē kā nekad nebijušu, jo viena otra bērnībā slikta galva pieder tagad, vislielākajam komisāram. Tāpēc sliktas galvas tūdaļ var ierindot gaišo galvu kategorijā.

Tukšas galvas var būt tādas no dzimšanas, un tukšas tās var arī rasties, ar laiku saturam izzūdot. Par tukšām galvām no dzimšanas nav vērts nemaz runāt. Bet kā tādas rodas? Pieredze rāda, ka uzņemot viegli un ātri izgarojošu šķidrumu (zinātniskais apzīmējums - "vodka") tiek izspiests ārā līdzšinējais galvas saturs (ūdens, salmi, smadzenes). Pēc uzņemtā šķidruma izgarošanas galvā iestājas tāds tukšums, ko kāds ļoti asprātīgs fiziķis nosaucis savā vārdā par Toričelli tukšumu.