Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

Muša aplidoja slaidu loku svešajā telpā.

Iepriekšējā naktī paslēpusies kāda mūŗa spraugā, viņa uz rīta pusi bija krietni nosalusi un tāpēc jutās patiesi laimīga, kad, jau tumsai iestājoties, bija pamanījusi atvērto logu.

Muša savu lidojumu pārtrauca pēkšņi, strauji nolaizdamās uz sarkanā samta aizkara un neuzdrīkstēdamās pat elpot. Pie pretējās sienas viņa bija pamanījusi lielu melnu ērgli. Zilgani krēslainā gaisma, kas ieplūda caur logu, sajaucās ar sārto liesmu blāzmu, kas staroja no kamīna, sedzot visas lietas istabā ar dīvainu violetu mirdzumu. Tā arī muša noturēja flāmu meistara gobelēnā ieausto ērgli par īstu. Viņa bija dzirdējusi, ka ērgļi mušas neķerot, bet nezināja, vai pie šī principa pieturējās arī pamanītais putns.

Tikai pēc laba laika muša iedrošinājās lidojumu turpināt. Uzlaidusies līdz griestiem, viņa apmetās uz kāda zeltīta amoreta gala un brīdi paspodrināja savus spārnus. Viņai ļoti patika raudzīties uz citiem no augšas, jo viņa pati bija sīka un maza. Brīdi lepni noraudzījusies uz melno ērgli pie sienas, viņa pamanīja pie kamīna stāvam kādu no tiem radījumiem, kas sevi savā valodā sauca par cilvēkiem. Šie radījumi mušai nepatika, jo viņi bija ļoti augstās domās par sevi. Bet arī bail mušai no šiem radījumiem nebija. Tie parasti izvēlējās lielus pretiniekus, kaut arī ar tādiem sīkumiem kā mušu bieži vien neprata tikt galā.

Strauji nolaidusies pie cilvēka galvas, muša iedīcās pie vienas un tad pie otras auss. Viņai patika šis sports, kad kāds cilvēks ar neveiklām kustībām mēģināja viņu nogalināt. Mušai vispār likās smieklīgi, ka šādi neveikli radījumi sevi dēvē par radības kroni. Šis cilvēks tomēr uz mušas dīkšanu nereaģēja. Muša brīnījās. Viņa palaidās gabaliņu tālāk, lai cilvēku varētu labāk apskatīt. Nekā sevišķa tur nebija. Palielais augums bija ietīts melnā samta apmetnī, ko uz labā pleca saturēja spoža sakta. Muša nepazina dārgakmeņus. Viņas cienība pret cilvēku tāpēc nemaz nepieauga, apskatot lielisko briljantu saktas centrā. Muša vēlreiz nodīca gar stāvētāja abām ausīm, atkal bez panākumiem. Sadūšojusies, viņa beidzot nometās uz cilvēka pieres, tomēr ne bridi nenolaizdama acis no cilvēka uz krūtīm sakrustotajām rokām. Jā, lūk, viena no šīm rokām sakustējās. Bet muša izbrīnījusies vēroja, ka šī kustība nebija strauja, kā viņa to bija pieradusi redzēt. Drošības labad viņa tomēr atstāja ieņemto vietu. Ar šo radījumu nebija ko iesākt. Pārāk liels un neveikls tas bija, lai varētu iznākt kāda cik necik interesanta spēlīte.

Nākošais priekšmets, uz kā muša apmetās, atradās uz papīriem un rakstāmlietām apkrauta galda. Nu muša bija pārsteigta un izbrīnījusies. Zem gludā un mirdzošā pamata viņa pamanīja otru mušu. Brīdi mēģinājusi ar to sazināties, muša beidzot nolēma, ka tam jābūt viņas pašas attēlam. Viņa gan bija redzējusi savu attēlu logu stiklos un ūdenī, bet tik skaidru zīmējumu kā šeit viņa redzēja pirmo reizi.

Izpriecājusies par savu skaisto izskatu, muša spogulī pamanīja atspīdam arī kaut kādas rakstu zīmes. Tās bija ļoti vāji saskatāmas, jo bija iespiedušās tikko redzami kādā baltā lapā uz galda. Gaŗa laika dzīta, muša sāka tās lasīt. Iepriekšējās dienas pusdienas laikā viņa bija laidusies gaŗām klostera skolai un tagad bija izglītota un inteliģenta. Raksta sākumu muša nevarēja redzēt - tā viņa sāka no vidus: "gaidīšu Tevi, tumsai iestājoties, torņa istabā. Gribu beidzot Tavu atbildi mūsu senajai norunai. Tā kā pēc nelaimīgā kaŗa gājiena Dievs man atņēma dzirdi un arī redzēt kamīna gaismā es vairs neko nevaru, dod man savu atbildi ar vīna kausu. Kad atvērsi durvis, Tavā priekšā uz galda būs divi kausi. Kauss no Tevis pa kreisi būs pildīts ar dzirkstošu burgundieti un nozīmēs Tavu 'jā' vārdu. Otrā kausā būs tumšais malagietis, un tas nozīmēs 'nē'".

Muša pārtrauca lasīšanu. Pirmkārt, raksts viņai izlikās nesakarīgs, otrkārt, viņa gribēja dzesēt pēkšņi pamodušās slāpes. Muša atkal uzlaidās pie griestiem, lai ieraudzītu galdu ar kausiem. Tūliņ viņa to arī pamanīja. Un kā tad - uz tā bija divi kausi. Viens no tiem bija rotāts sarkaniem rubīniem un kamīna liesmu mainīgajā gaismā meta ap sevi krāšņu dzirksteļu loku. Otru kausu sedza violeto ametistu baigais un dīvainais mirdzums. Muša nolaidās uz rubīniem rotātā kausa malas un sāka kāri dzert. O! tas bija gards dzēriens. Pēkšņi viņa jutās tik viegla un priecīga! Pacēlusies spārnos, viņa sāka riņķot pa istabu, dīkdama vislīksmāko dziesmu, kādu vien muša jebkad ir dīkusi. Taču viņas mazajai galviņai daudz nebija vajadzīgs. To sāka mākt dīvains reibums. Apmetusies uz gobelēnā ieaustā ērgļa knābja viņa vēl kā pa miglu redzēja atveŗamies durvis un parādāmies tajās brīnumdaiļu jaunavu. Tad muša iemiga.

Kad muša pamodās, viņa pirmajā brīdī lāga neapjēdza, kur atrodas. Galva briesmīgi sāpēja un viņa izjuta dedzinošas slāpes. Pamazām viņa atcerējās vakarvakara notikumus. Tagad tikai vienu malku vīna un viņa atkal būs spējīga dzīvot. Bet kā gan atrast galdu ar kausiem šajā aklajā tumsā, ko traucēja tikai caur aizkaru spraugu ieslīdējis balts un aizlauzts mēness stars? Muša mēģināja lidot. Katrs satricinājums sagādāja viņas galviņai jaunas sāpes. Tomēr viņa aizmocījās līdz vietai uz grīdas, ko apgaismoja mēness stars. Ar izbrīnu muša ievēroja, ka priekšmets, uz kā viņa bija nolaidusies, bija tā pati spožā sakta, kas pirmīt bija mirdzējusi uz cilvēka pleca. Pārrāpojusi pāri melnā samta auduma stūrim, muša priekā savicināja spārnus. Viņas priekšā uz grīdas gulēja apgāzts vīna kauss. Un muša zināja, ka viņas tiesa tur vēl būs. Uzlaidusies uz kausa malas, viņa kārīgi pieplaka pēdējam vīna pilienam un dzēra. Pēkšņi viņas mazajam augumam pārskrēja krampjainas trīsas. Viņa mēģināja pacelties gaisā, bet spārni vairs neklausīja. Pastreipuļojusi pāris soļus, muša sabruka pusceļā starp briljanta saktu un violetiem ametistiem rotāto kausu, kuŗa ļaunais mirdzums mēness gaismā nozīmēja 'nē'.