Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī
|
Olafs Stumbrs
FRAGMENTS NO VĒSTULES, KO VIENMĒR VĒLĒJOS UZRAKSTĪT
. . . Tu taču esi mana! Vai tad to nemanīji ? To tak Tev teica ik pulksteņa zvanīšana mirkļos, kad viena biji. To čukstēja lietus rūtīs rēnos un zaļganos rītos, to vēstīja ēnu raksts smiltis uz takas, kad trīsaini karstā dienvidū dārzā gāji. Pat odi to ausīs Tev sīca, pelēkie zvirbuļi čivināja! Kur bēgsi, kā slēpsies, ko izdarīsi? Tavi vientuļie celi visi mazi un šauri un īsi. ― Laiks un liktenis ― divas lietas, kam neizbēgsi nekur. Viens jālaiž paritēt gaŗām, otrs jāmīl, kāds ir, un jāpatur. Būsim patiesi, mīļā, mūsu laiks sīkiem meliem par skaistu. Tu taču esi mana! Kā lai es Tevi projām kādā citā, kaut labākā, pasaulē laistu!
1953. g. jūnijā.
|
|
Būs katram koka limuzīns, kad zvaigžņu laukos braukāt steigsim, kur vilina mūs Viņas smīns. Būs katram koka limuzīns, un traucot pārņems prieks un brīns, kad mirklī gaismas gadus veiksim. Būs katram koka limuzīns, kad zvaigžņu laukos
braukāt steigsim. Kas man no šaurās pasaules, no trauksmes dzīves ielās, no sievu drošā smaida, apsolītās laimes paliks ? - - Tik maz, ka visus dārgos nieka priekus, sāpes lielās bez pūlēm palēks vīrs
reiz koka limuzīnā saliks. Šo dienu putekļi, kas smagās pīnēs apkārt skaujas, šo nakšu zelts, kas satrako kā jaunu krūšu glaudiens, ― viss aizmirsts tiks: tā kareivim pēc godam veiktas kaujas par slavas aptraipītām
avām mīļāks pelnīts snaudiens. Un mierīgs pasmaidu, kad dienu drūzmā skaļi trakā mans dzīves laiks man pabrauc gaŗām spožā Kadiljakā.
1953. g. maijā.
|
|
SONETS Es daudzreiz dzīvi izsmējis un nīdis, kost mēģinājis tai un projām mest, kad līkās ielās ievainots es klīdis caur nakti sirdi gaismai pretī nest. Kauj prieku briesmīgs elles sāpju brīdis, un izmisuma melnās rokas plest steidz pāri dvēselei, kad mokās svīdis, es tumsai ļauju sevi grēkā vest. Tik bieži ļaunu nevar šķirt no laba. Es neticu, ka mīlestība ir; to pasaule pie karātavu staba ar Dievu kopā piesējusi mirt, jo pārāk dīvaina ir ļaužu daba, kad Dievs no velna viņiem jāatšķir.
Vaid vakars, piezīdies ar mākoņēnām, kā sārta bumba mēness brīžam spīd. Skrien vējš ar putna melnu spārnu vēdām, un divas gigantiskas ēnas vīd pār jūŗu, krācot viļņu mutēm mēmām, un zemi - pērkoņnegaisā kas slīd. Pār labo ļaunais pāri ceļas lēnām un četrās debess pusēs vētras īd. Ir divi milži cīņai pacēlušies, un pieci kontinenti tumsā grimst. Zūd viss. Ar zibens strēlēm sašķēlušies un vējā mākoņi caur tālēm klimst. Bet ļaudis - Dievu lūdzot nometušies - kā stiebri salauzīti zemē ļimst. |
|
ATMIŅA
Nojautu skaņas elpo Pusnakts klusumā upe, Ieguldzas atvara mute Un apklust kā noslēpums. Sīkām nespēka balsīm Pār atteku odi sīc; Bālas ūdensrozes vīst Melnajā lēplapu salā. ― ― ― Dziļumos līdaka sirma Zem miruša ozola stumbra Iztraucē burbuli dusā: Ceļas no zaļzāļu dzelmes Lāsojot sidraba dvaša Plinkš ! ― ― ― Migla izkāpa, Ietina pasauli Baltā sapnī.
|
|
DZIESMA PAR SAVĀDĪGO PUISI
Dažreiz tev patīk dālijas, tulpes rasainā rītā; Saplūktu ledus puķes, ja spētu, pušķī tu glītā.
Citreiz pār tērcēm aizbrieni meklēt pureņu zeltu; Plaukstās kā dažkārt brīnumu naktsvijoli tu celtu.
Ziediem jau smarža, dvēseles: sarunātos jūs smaidot. Klusētu tikai zilace, tava meitene, gaidot. |
|
Taviem niķiem ir asi jauna vērsēna ragi; tavai dabai ir maza mīļa kaķēna nagi.
Ja tu pasmejies dažkārt, acis tev uzzied kā puķes. Tomēr, cik iespējams, sargos no šīs niķīgās skuķes.
Kādreiz noglaud man galvu tā kā jaunavas svētas; citu ritu jau sirdi dziļas nēsāju rētas.
Ko lai daru ar tevi, skuķi, niķīgo ļoti! Laikam pasaulē smiekli kopā ar asarām doti . . . |
|
Elfa Taiga
LEJĀ PIE LIEPAVOTA
Skat, kā neviļus sastapāmies Lejā pie Liepavota. Jeb vai pats liktens mūs šovakar Būtu atvedis šeit? Mēness stari kā zeltaini diegi Bradā pār avota virsu. Kaut kur no tumsas reibīgi saldu Vējš atnes liepas smaržu. Viss ir tik kluss un daba dus, Tik zāle mums blakus čukst. Zem lielās liepas atpūtu baudām ― Skrējienā piekusām mēs. Cirtaino galvu klēpī tev guldu Pienenes apkārt zied. Viegli tu mani uz lūpām tad skūpsti ― Lejā pie Liepavota. |
