Jaunā Gaita Nr. 1, 1955. g. rudenī

 

IEVADAM

 

Valoda ir kultūras pamats; vienīgi valoda var uzturēt dzīvu kādas tautas īpatnējo kultūru. Nav laikam neviena latviešu gara darbinieka, kas būtu noliedzis valodas lielo nozīmi tautības saglabāšanā. Profesors Dr. T. Celms atkārtoti uzsvēris, ka pats svarīgākais trimdinieku uzdevums, lai paglābtos no asimilācijas, ir uzturēt dzīvu savu valodu. Trimdiniekus nesaista zeme, un kultūra saista viņus tikai tad, ja tā nepazaudē savu dvēseli - valodu. Bez šīs dvēseles kultūra sastingst savās formās un nespēj radīt neko jaunu. Tie dažādo izcelsmju amerikāņi, kas rīko vēl piemiņas svinības savai tautai, atminas to, kas ir bijis, bet neskatās nākotnē, jo viņu nākotne jau pieder šīszemes kultūrai. Arī mēs būsim saglabājuši tikai sastingušo formu, ja, sanākdami svinēt Jāņus, dziedāsim no dziesmu lapiņām un savā starpā sarunāsimies angliski.

Doma, ka mēs būsim latvieši tik ilgi, kamēr mēs lūgsim Dievu latviski, nosaka, kāda valoda mums jāsaglabā. Jo ir divas latviešu valodas: viena ir pasīvā ikdienas valoda, otra - aktīvā gara valoda. Pirmā valoda prasa ēst un dzert, runā par darbu, mašīnām, laika apstākļiem; otra valoda lūdz Dievu, atklāj dvēseles pārdzīvojumus un izsaka dziļākās domas. Gara valoda ir kultūrās valoda: tikai gara valoda var radīt kultūru un uzturēt kultūru dzīvu.

Tāpēc ir svarīgi kopt šo valodu, lai mēs nepazustu bez miņas lielo tautu vidū. Tāpēc ir svarīgi veicināt literatūru, kas gara valodu glabā un veido tālāk.

Par jaunatnes žurnālu daudz runāts, maz pateikts, atstājot visas rūpes un atbildību pašai jaunatnei. Bet jaunatnes žurnāls ir visu trimdinieku kopēja atbildība un pienākums, tāpat kā latvietības saglabāšana ir visu pienākums. Jaunajai rakstnieku paaudzei jādod iespēja augt un veidoties publikas priekšā, jādod iespēja saņemt uzslavu un kritiku, lai neapsīktu iesāktais darbs un jau pēc pāris gadiem nebūtu jāgramstās pūralādes dibenā.

Ir divi priekšnoteikumi sekmīgai jaunatnes žurnāla iznākšanai. Pirmais: jaunajiem rakstniekiem aktīvi jāpiedalās žurnālā ar saviem darbiem. Otrs: vecajai un jaunajai paaudzei žurnāls jāpērk un jālasa. Abi šie priekšnoteikumi lielā mērā atkarīgi viens no otra. Ja žurnālu atbalstīs visi jaunie rakstnieki, tā saturs kļūs vērtīgs un interesants; jo labāks kļūs saturs, jo vairāk būs lasītāju. Un - jo vairāk būs lasītāju, jo lielāka būs jauno rakstnieku interese piedalīties ar saviem darbiem. No šī loka iespējams izkļūt tikai apzinoties žurnāla nepieciešamību un uzticoties tā nākotnei.

Bet vai šī nākotne nav jau pagājusi? Vai "Raksti" jau nepierādīja, ka jaunatnes žurnāls nav spējīgs pastāvēt un sevi uzturēt? Daudzreiz, sastādot šo rakstu krājumu, redakcijai nācies piedzīvot gan lasītāju, gan rakstnieku neuzticību pret tās nodomiem. Ir grūti atgūt pazaudētu uzticību. "Jaunās Gaitas" redakcija to labi apzinās un tāpēc vismaz ir mēģinājusi novērst dažus no tiem apstākļiem, kas kavēja "Rakstu" darbību.

"Jauno Gaitu" paredzēts izdot četras reizes gadā. Tādejādi atslogosies redakcijas darbs un uzlabosies arī izdevuma apdare. Mēģinājumi izdot mēnešrakstu beigušies nesekmīgi, jo darbiniekiem nav bijis iespējams atlicināt pietiekami daudz laika, bet algas Apvienība nevar maksāt. Ir gan balsis, kas apgalvo, ka mēnešraksts esot nepieciešams, lai Apvienības biedriem sniegtu informāciju par padarīto un darāmo. Bet šo uzdevumu tagad veic Apvienības valdes apkārtraksti un informācijas biļeteni. Kopš Apvienības darba pārorganizēšanas nevienam nav bijis jāsūdzas par informācijas trūkumu.

Padarot saturu mazāk aktuālu, redakcija cer, ka rakstu krājumu lasīs ari ļaudis, kas tieši neinteresējas par Apvienību, vecākā paaudze un latvieši citās zemēs.

Redakcija ievietos arī katrā izdevumā dažus vecākās paaudzes rakstnieku un domātāju darbus jaunatnei, lai uzturētu ciešas saites ar visiem, kas reiz cēla Latviju un var mums mācīt, kā to celt no jauna.

"Jaunās Gaitas" uzdevums ir kalpot Latvijai un latviešu tautai. Jaunatne apzinās, ka viņa jau tagad atbildīga vēstures priekšā par latviskās kultūras turpināšanu; viņa skatās atpakaļ un meklē jaunus ceļus uz priekšu.

Aicinot visus talkā ar padomiem, atbalstu un darbu, mēs novēlam šo krājumu visiem lasītājiem un rakstītājiem, visiem, kas cer nākotnē redzēt jaunu latviešu rakstnieku paaudzi turpinām pirms simts gadiem dzimušās literārās tradicijas un daudz daudz senāk dzimušo latviešu valodu.

 

Redakcija.