Jaunā Gaita Nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

Jau atkal kāda dzimumdiena.

1950. gadā 7. oktobrī kādā latviešu dzīvokli atskanēja balsis, viens otrs skaļāks iesauciens, pa starpām klusuma brīži, pēc kuŗiem skaņas plūda pa durvju šķirbām un logu spraugām uz āru vēl spēcīgāk.

„Atkal kādam no tiem jaunatbraucējiem dzimumdiena −−,” ne visai laipnā prātā nospriež kaimiņš −− amerikānis un aizvelk savam logam priekškaru. −− Viņam taisnība: dzimumdiena ir, lai gan ne tādā veidā, kā viņš iedomājas. Tur patreiz dzimst Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopa.

Tā ir ļoti priecīga dzimumdiena, jo vairāk tādēļ, ka ir pilnīgi negaidīta. Proti, abas, savā starpā ne visai saticīgās Kalamazū latviešu draudzes gandrīz vienā dienā bija iedomājušās organizēt draudzes jaunatnes pulciņus. Ideja likās nevainojama tik ilgi, kamēr pašiem jauniešiem neviens padoma neprasīja. Bet −− padzirdējuši, ka paredzētas divas gluži atsevišķas jaunatnes kopas, viņi samulsa: vecā paaudze savā starpā plēšas par principiem; lai jaunie plestu šo spraugu vēl plašāku? Atbilde ir tūlīt skaidra −− nē. Enerģiskais Ojārs Puriņš uzņemas iniciatīvu, un 7. oktobris ir diena, kuŗā apvienojas visi Kalamazū dzīvojošie latviešu jaunieši vienā kopā.

Neatkarības iegūšana tomēr nekad nav gluži vienkārša. Izdzirdusi par jauno kopu, galvu paceļ Kalamazū Latviešu Biedrība. Jaunatnes kopas dibināšana ir laba lieta, tā spriež. Protams, nevar atļaut jaunajiem stāvēt bez atbalsta, un tā ierosina dibināt kopu pie biedrības. Notiek atklāta balsošana, kuŗā gandrīz vienbalsīgi (vienam atturoties) KLJ Kopa izšķiras būt pilnīgi patstāvīga, cieši sadarbojoties ar pārējām latviešu organizācijām Kalamazū. Tajā pat reizē tā noteic ejamo ceļu un galveno mērķi −− apvienot Kalamazū un apkārtnē dzīvojošos latviešu jauniešus. Ojārs Puriņš ir kopas pirmais priekšnieks.

Piecu gadu laikā kopai klājies dažādi. Kad pirmā sajūsma bija pāri, radās atslābums. Kā bieži mēz notikt, kopas valdē bija tikai daži darba darītāji, citi goda meklētāji, kas kopai nedeva nekā. Otrs iemesls zināmam klusumam bija mašīnu parādīšanās. Neatņemama dzīves sastāvdaļa kļuva braukšana gan pa ielām gan ārpus pilsētas − tāda klaiņošana bez mērķa uz riteņiem. Sanāksmēm un citām līdzīgām mierīgām nodarbībām laika neatlika.

Pamazām mašīnu drudzis pārgāja, un jaunatnes dzīve un darbs turpinājās noteiktākā, saistītākā veidā. Nodarbību grupas izveidoja savu darbību, aizvien vairāk jaunu seju parādījās sanāksmēs un sarīkojumos. Aizvien jauni zēni un meitenes iestājās KLJ Kopā, daudzi no tiem pilni jaunu ideju un ideālisma.

 

 

Patreizējai valdei plānu netrūkst.

Intervija ar kopas priekšnieku Aivaru Ruņģi.

„Vai biji sagatavojies, ka Tevi ievēlēs par KLJ Kopas priekšnieku?”

„Tā bija pirmā kopas pilnsapulce, kuŗā piedalījos, un nebūt nezināju, ka tur tiek vēlēti priekšnieki. Pat tad, kad biju ievēlēts, man neienāca prātā, ka man būs tā brīnišķīgā izdevība ziedot tik daudz darba Kopai.”

„Kas pēc Tavām domām ir galvenais valdes darbs?”

„Kopas valde ir katras kopas dvēsele.”

„Kā izveidojās KLJ Kopas statūti?”

„Katras organizācijas mērķtiecīgai darbībai ir nepieciešami statūti. Kopas papīros atradu jau diezgan labi izveidotu statūtu uzmetumu, saskaņoju to ar ALJA’s statūtiem, un statūti, ko KLJ Kopa pieņēma 1953.g. decembrī nav vairs radījuši nekādas domstarpības darbā, bet ir tikai palīdzējuši.”

„Kāda ir valdes sadarbība ar KLJ Kopu?”

„Pēc principa: ja mēs tos „kungus” paši ievēlējam, tad pašiem ar jāklausa; sadarbība ir ļoti laba.”

„Kāda ir KLJ Kopas sadarbība ar ALJA?”

„Jau Apvienības dibināšanas kongresā Ņujorkā, tālu ceļu mērodami, piedalījās kādi seši KLJ Kopas delegāti. Attālumi līdz kongresu vietām ir mainījušies šā un tā, bet delegātu skaits ir tikai audzis.”

„Kādi ir valdes plāni?”

„Plāni ir ļoti daudzi un dažādi, un jo viņi vairāk, jo valdes darbība sekmīgāka. Patreizējai valdei plānu netrūkst.”

Tad kopas priekšnieks piebilst: „Es redzu ļoti maz ideālistu sava vecuma jauniešu grupā (man ir 29 gadi). Es arī nezinu, kur viņi pazaudējuši savu ideālismu, bet to, šķiet, ir atraduši tie, kas patreiz sasnieguši „iestāšanās gadu” robežu. Šie jaunie ideālisti liek man kādreiz izvilkt no krūmiem tur jau iesviesto ‘plinti’.”

 

KLJ Kopas sporta grupas − Imanta zēnu volejbola vienība.

Tā jau tā sportistu pilsēta!

Kādreiz Kalamazū vārdu dzirdot, pārējo pilsētu jaunieši brīdi sarauca pieri −− Kalamazū −− kur tad tāds vārds? Tad viņiem sejas noskaidrojās. Ak tā ... Nu kā tad, tā jau tā sportistu pilsēta!

Tas laiks ir pagājis, kad Kalamazū latviešu jaunieši bija pazīstami tikai ar savu sportošanu. Tomēr sporta grupā vēl aizvien aktīvi darbojas lielākā daļa Kopas biedru. Sporta grupas nosaukums ir Imanta, un, cik man zināms, KLJ Kopa un Filadelfijas latviešu jaunatnes pulciņš ir vienīgie, kuŗiem būtu savas sporta grupas; citur visur tās ir vai nu Daugavas Vanagu vai latviešu biedrību paspārnēs.

Visaktīvākās un nopietnākās ir Imantas basketbola vienības. Pagājušajā ziemā tās kopīgi piedalījās pilsētas amerikāņu līgās, gan negūstot pirmās vietas, bet mācoties jaunas spēles technikas un audzinot sportisku stāju.

Šī gada 16. un 17. aprīlī meistarības spēlēs Klīvlendā Imanta I uzvarēja Klīvlendas Staru un Daugavas Vanagu vienību, iegūstot tiesības piedalīties Vidienes valstu meistarības spēlēs Indianāpolē 2. un 3. jūlijā. Tur Imanta I ieguva otro vietu, zaudējot Detroitas Daugavas Vanagu vienībai; 27. augustā tā dosies uz ASV meistarības spēlēm Filadelfijā.

Bez basketbola vienībām pie Imantas pieder arī zēnu un meiteņu volejbola vienības, šaušanas grupa, galda tenisa un vieglatlētikas nodaļas. Pēdējās ir samērā mierīgas; treniņi notiek zināmās reizēs un vietās, un „ārpusnieki” daudz par tiem zināt nedabū. Iemīļota volejbola un šaušanas nodarbību vieta ir kāda latviešu lauku saimniecība, kur nedēļas nogalēs jaunieši bieži atrod patvērumu.

Otrais cēliens sākās tumsā ...

Dramatiskās grupas vadītāja ir Ilze Brože. Viņa ir stāvējusi pie tās šūpuļa, redzējusi to izaugam, bijusi klāt visās tās likstās, klizmās un panākumos.

„Kā veidojās dramatiskā grupa?” vaicāju vienmēr dzīvajai un uzņēmīgajai meitenei.

„Tā radās jau 1950. gadā, kad spēlētāji bija, luga ‘No saldenās pudeles’ arī bija −− trūka vienīgi režisora. Bet tad aktīvākos aktieŗus, Pēteri Siliņu un Verneru Krūmiņu aizsauca tēvocis Sams savā maizē. Līdz ar to ‘Saldenā pudele’ skatuves dēļus neieraudzīja, un pati grupa it kā pamira. Kad Aivars Ruņģis 1953. gadā nāca par priekšnieku, viņš teica: ‘Būs visādas grupas. Arī dramatiskā: Sūtīja papīrīšus apkārt un lika, lai pierakstās. Sanāca krietns bariņš, bet atkal −− vadītāja neviena. Plijāmies Aivaram virsū, lai viņš kaut ko dara, bet tā daļa man atmiņā tikai kā pa miglu. Liekas, ka Aivars bija runājis ar Verneru Rinkušu un lūdzis viņu uzņemties režisora pienākumus, jo diezgan drīz notika pirmais Blaumaņa ‘Zagļu’ mēģinājums. Sanākušas bija meitenītes un pāris jaunekļu. No spēlēšanas neviens nekā nejēdza. Tomēr lugu lasījām, lomas sadalījām un sākām mācīties. Jo vairāk mēģinājām, jo cītīgāki kļuvām.

„Visvairāk mēģinājumu notika Aivara mājā; to tad arī sagrūstījām līdz nepazīšanai. Pa mēģinājumu laiku otrā istabā patreiz nevajadzīgie aktieŗi spēlēja šachu. Aivars pats vēl labi atceras reizi, kad šacha dēļ gandrīz izjuka mēģinājums, jo galvenais aktieris nebija dabūjams nost no nepabeigtas partijas.

„Pienāca izrāde. Tai pašā dienā bija kaut kādas sporta spēles, kuŗās piedalījās daļa aktieŗu. Aiz skatuves izmisums −− septiņos nolikta izrāde, pulkstens rāda jau pieci, bet bez skatuves darbiniekiem un režisora neviens nav ieraugāms, Tad viņi nāca, cits ātrāk, cits lēnāk, bez sevišķa uztraukuma. ‘Kā, vēl taču laiks −− divas stundas,’ mēs nesaprašanā raustījām plecus zem režisora bargajiem skatiem. Tomēr stāvokļa kritiskumu izpratām drīzi vien, kad lielā steigā sākām ģērbties, daudz nevērodami, vai Pēterim gadījās Kriša zābaki vai otrādi. Grimētāja Helēna Sildega kundze dzēra drapes vienā laidā, un dažam labam ūsas līmēja vēl uz skatuves ejot. Izrāde toreiz sākās tikai ap deviņiem. Bet cilvēku atsaucība bija liela tāpat,” pasmejas Ilze.

„Vai viesojāties arī kaut kur?”

„Jā, pēc kāda mēneša braucām uz Saginavu spēlēt. Līdzi mums bija vienīgi režisors −− ne grimētajā, ne apgaismotāja, ne skatuves meistaru. Tā otrais cēliens sākās galīgi pa tumsu −− pāris spuldzītes no apakšas rādīja gaŗas, bālas sejas. Bet citādi izrāde bija laba, varbūt pat labāka nekā pirmā.”

Nākamā luga atkal bija Blaumaņa −− ‘Ļaunais gars’, vai nē? Vai grupai sevišķas simpātijas pret Blaumani?”

„Es nedomāju, ka tā. Vienkārši −− citas lugas grūti dabūt. Tāpat tagad mocāmies −− meklējam kā varam. Bet nav tik viegli kaut ko mums pa spēkam sadabūt. Bija jau grūtības arī ar ‘Ļauno garu’ −− no tik daudziem spēlētājiem aizvien bija kāds, kas nevarēja tikt uz mēģinājumiem un kam gadījās visādas klizmas. Tāpat arī ar spēlētāju sameklēšanu: meiteņu jau pietika, visas gribētājas netika pie spēlēšanas, bet zēnu nebija. Nonāca pat tik tālu, ka ķērām rokā katru jaunāku vīrieti un prasījām, vai negrib nākt spēlēt,” atceras Ilze.

„Mēģinājumu liela daļa notika manā mājā. Jau iepriekš es apskrēju savus kaimiņus, brīdināju viņus, un teicu, ka nākošās pāris stundas būs tikai teātra mēģinājums, lai neiet saukt policiju, kad Vilks krata Mantrausi aiz kakla, un šis brēc kā jau cilvēks, kas nāvei zobus skaita. Kā par nelaimi tas un kāds cits kaušanās skats bija jāatkārto tik bieži, ka, tiem ieilgstot, mamma aizvien sāka uztraukties.

„Reiz pienāca diena, kad ‘jaunais gars’ arī bija tik ilgi mocīts, ka, prasījās pēc skatuves. Šai pirmizrādē neviens negribēja piedzīvot ‘Zagļu’ neveiksmes, un gandrīz visi bija saradušies jau desmitos no rīta −− šūpoja kājas, jaucās dekoratoram un pārējiem skatuves darbiniekiem pa kājām, uztrauca sevi un citus. Līdz vakaram bija piekusuši vairāk nekā ko darīdami. Bet publikas atsaucība atkal bija laba.

„‘Ļaunais gars’ ceļoja arī uz Indianāpoli −− piecas mašīnas, dekorāciju piekabe kā zilonis pa priekšu ... Indianāpolieši stāstīja, ka viņi arī esot sākuši iestudēt ‘Ļauno garu’, bet esot izjucis. Mēs piespiedāmies, un veicām savu nodomu,” lepni nosaka Ilze.

„Un kas tagad padomā?”

„Nu, sākām meklēt īsākas ludziņas, kas būtu vieglāk uzvedāmas. Izmeklējām Vulfa ‘Līnis murdā’ kā piemērotu. Tai bija visvairāk sieviešu lomu. To tagad mācāmies. Gribējām līdztekus ņemt otru −− Lejiņa ‘Nebrauc tik dikti’, bet kamēr mēs vēl gudrojām un pārrakstījām, grandrapidieši bija jau sākuši spēlēt. Tā mums šī doma bija jāatmet.

„Un ko dzird no ārpuses par dramatisko grupu un tās darbu?”

„Tagad jau tā iegājies, ka dramatiskā grupa ir neatņemama KLJ Kopas sastāvdaļa. Tā ir daudz sekmējusi Kopas darbu arī materiāli. Un −− vecākiem jau patīk skatīties, kā viņu bērni parādās uz skatuves un dod daudzreiz redzētiem tēliem jaunas sejas un raksturus. Un es domāju, ka dramatiskā grupa arī uz priekšu darbosies tikpat centīgi.”

„Cik jauniešu aktīvi darbojas dramatiskā grupā?”

„Nu ... Pagaidi, es saukšu vārdus, tu skaiti.” Darām tā. Kopā sanāk ap piecpadsmit.

„Un tad vēl Rinkušs Jānis ar dekorācijām ...”

Jā, Jānis, kam tikai 17 gadu, ir veicis visus dramatiskās grupas dekorēšanas darbus. Ne reti kaimiņu pilsētās skatītāji groza galvas un negrib tam ticēt, bet tā nu ir.

„Paldies, Ilze, par gaŗo stāstījumu.”

„Ņem par labu. Nākošais mēģinājums pirmdien, neaizmirsti ...”

Blaumaņa „Ļaunā gara” tēlotāji.   Tēvīne un Pēterene.